Ugunskrustam ir pretrunīga simboliskā interpretācija. Starptautiski šis simbols pazīstams ar vārdu “svastika” (sanskritā स्वस्तिक, no स्वस्ति, svasti ’labs’, ‘labvēlīgs’, ‘labklājību veicinošs’). Latvijā visbiežāk lietotais nosaukums ir “ugunskrusts”.

Nosaukums “Pērkona krusts” skaidrojams ar ornamenta mitoloģisko interpretāciju, kas ornamenta saturu interpretē ar latviešu mitoloģijas dievībām, tādējādi ugunskrustu piedēvējot Pērkonam. Šī nosaukuma autors ir mākslinieks un pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš, kurš ierosināja lietot šo nosaukumu, balstoties ornamenta un dievības popularitātē: “Tik pat, cik populārs ir ugunskrusts, tik pat populārai dievībai to pieskaita latviešu mitoloģijā. Latviešos ugunskrusts ir Pērkona simbols”. Līdzīgu viedokli, skaidrojot ugunskrusta izcelsmi ar pērkona zibeņiem, izteicis Jānis Sudmalis grāmatā “Latvju raksti [ornamenti]” (1923).

Nosaukums “Laimes krusts” jeb “Laimas krusts” radīts, balstoties vārda “svastika” nozīmē un Laimas kā dievības interpretācijā. Šis nosaukums lietots ar dievturu kustību saistītās publikācijās, it īpaši trimdā pēc Otrā pasaules kara un tā laika dievturu līdera Arvīda Brastiņa darbos.

Nosaukums “kāškrusts”, tāpat kā “svastika”, visbiežāk tiek lietots, lai apzīmētu pa labi rotējošu, melnu svastiku, iekļautu baltā aplī un novietotu uz sarkana fona, – veids, kādā šo simbolu lietoja nacistiskā Vācija. Nosaukums ir tiešs tulkojums no vācu valodas – Hakenkreuz.

Šie ornamenta nosaukumi lielākoties radīti un ieviesušies 20. gs. 20.–30. gados līdz ar ornamenta pētnieku un etnogrāfu interesi, līdz tam tautā lietotie nosaukumi nav fiksēti.

Latvijas teritorijā ugunskrusta senākie atradumi datējami ar 3. gs. – riņķasaktā no Raunas Mūriem un ripassaktā no Trikātas. Abi atradumi saistīti ar Baltijas somu kultūras apgabalu. No 4. gs. ugunskrusta motīvs klātesošs arī baltu kultūras apgabalā – Saukas Razbuku kaklariņķī. Turpmākajos gadsimtos ugunskrusts sastopams visu Latvijas teritorijā dzīvojošo maztautu – lībiešu, kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu – arheoloģiskajā materiālā. Ugunskrusta zaru kuplinājumi zināmi jau no 7.–8. gs., krāšņākie piemēri atrodami latgaļu tekstīlijās no 11.–12. gs.

Pastāv arī versija, ka ugunskrusts radies krustojoties divām zalkša zīmēm (etnogrāfs Eduards Paegle).

Dažādos laikos simbolam piedēvētas atšķirīgas nozīmes. Balstoties uz ugunskrusta lietojumu arheoloģiskajā un etnogrāfiskajā materiālā, tas skaidrots kā labvēlīgs un latviskajam kultūras mantojumam piederīgs. Arheologs Guntis Zemītis, kurš veicis detalizētu ar ugunskrustu rotāto arheoloģisko priekšmetu izpēti, norādījis, ka šie priekšmeti pārsvarā ir augsta prestiža priekšmeti, ar ievērojamu materiālo vērtību un atrasti ar senlietām bagātos kapos. Skaidrojot ugunskrusta semantisko nozīmi, G. Zemītis to saista ar solāro simboliku.

Līdz ar arheoloģiskā un etnogrāfiskā materiāla apzināšanu un ornamenta izpēti, sākot no 19. gs. nogales, uzmanība tika pievērsta arī ugunskrustam, jo īpaši starpkaru periodā. Presē un ornamenta pētnieku publikācijās tika popularizēti arheoloģiskie atradumi, paužot viedokli, ka tieši Latvijā sastopamas viskrāšņākās ugunskrusta formas. Līdztekus tam ugunskrusts nonāca plašākā lietojumā un interpretācijās ārpus tradicionālā ornamenta konteksta, piemēram, militārajā simbolikā. Tādējādi tika konstruēta pārliecība par ugunskrustu kā īsteni latvisku simbolu, lai arī pētnieki, kuri pārzināja šī simbola izplatību visā pasaulē, šādam viedoklim iebilda. Piemēram, folklorists Pēteris Šmits rakstā “Kāšu krusts” (1922), sniedzot ieskatu par simbola izplatību Indijā, Ķīnā, Tibetā, Mongolijā, Korejā, Japānā, Amerikā, Āfrikā, Grieķijā un Itālijā, secināja, ka “nav mums nekāda pamata turēt kāšu krustu par seno latviešu jeb arī seno ģermāņu tautisko ornamentu. Kā kāšu krusta tautiskums, tā arī viņa simboliskā nozīme ir dibināta uz smiltīm”.

Viedoklis par ugunskrustu kā labvēlīgu zīmi un latvisko kultūras mantojumu nereti ir pretrunā ar simbola negatīvo konotāciju, ko saista ar nacismu, Otrā pasaules kara noziegumiem, holokaustu un rasismu. Tādēļ daudziem mūsdienās šī simbola lietojums nav pieņemams.

Latviskajai tradīcijai raksturīgs ugunskrusta sazarojums un krāšņi zaru kuplinājumi. Latvijas arheoloģiskajā materiālā sastopami daudz un dažādi tā varianti, piemēram, 12. gs. Stāmerienas villainē ir 37 ugunskrusti 19 dažādos variantos. Ugunskrusta motīvi arheoloģijā sastopami arī aprocēs, saktās, vērpjamās vārpstas skriemeļos, lībiešu apdzīvotajās teritorijās, arī ceļu jostās, ažūrā piekariņā no Daugmales pilskalna (11.–12. gs.) un Turaidas Pūteļu kapulaukā atrastā brokāta lentā, kas, iespējams, ievesta no Bizantijas. Tāpat arī etnogrāfiskajā materiālā sastopami krāšņi piemēri – Kaldabruņas Māras jostā ir 36 dažādi ugunskrusta varianti. Arī mūsdienās visbiežāk tiek lietoti ugunskrusta kuplinātie un sazarotie varianti.

Sastopama arī ugunskrusta formu klasifikācija, piemēram, Aleksandrs Dancītis apkopojis un sitematizējis dažādus ugunskrusta veidus: ugunskrustu pirmā šķira, resninātie ugunskrusti, lapotie ugunskrusti, ugunskrusts uz divām diagonālēm, ugunskrusts uz trijām diagonālēm, ugunskrusts uz septiņām diagonālēm. Tomēr šāda sistematizācija nav tikusi plašāk lietota.

Lai arī sastopami mēģinājumi izvairīties no ugunskrusta negatīvās konotācijas, saistot tā rotēšanas virzienu ar kreiso pusi, kas ir pretstatā tam, kā tas tika lietots nacisma simbolikā, tie nav konsekventi un nosaukumu ugunskrusts attiecina gan uz labo, gan uz kreiso pusi rotējošiem simboliem.

Laikā, kad aizsākās etnogrāfu padziļināta interese par tautas ornamentu 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā, ugunskrusta lietojums tautā jau piedzīvoja norietu, tomēr tas aizvien bija sastopams cimdu rakstos. Tas daļēji izskaidro to, kādēļ tautā lietotais ugunskrusta nosaukums nav saglabājies, bet pieņemti pētnieku lietotie. Samazinoties ugunskrusta lietojumam tautas ornamentā, tas aizvien vairāk tika lietots ārpus etnogrāfiskā konteksta, īpaši starpkaru periodā.

Ugunskrusts tika lietots arī latviešu militāro vienību karogos un krūšu nozīmēs. Pirmais no karogiem, kurā izmantots ugunskrusts, ir 1915. gadā tapušais 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karogs. Tas izgatavots pēc mākslinieka Anša Cīruļa meta un to izšuvusi mākslinieka brāļa sieva. Uz karoga reversā attēlota Pērkona roka, kas šķeļ zibeņus, zibens šautras krusto zobens. Apkārt zīmējumam ir tautasdziesmas vārdi: “Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā”, starp vārdiem seši ugunskrusti.

Ugunskrusts lietots arī Cēsu rotas, Latvijas Neatkarības rotas, Atsevišķās studentu rotas, 2. Ventspils kājnieku pulka, 3. Jelgavas kājnieku pulka, Sakaru bataljona, Sapieru pulka, Aviācijas pulka, 7. Valkas aizsargu pulka, 4. Valmieras kājnieku pulka, 8. Daugavpils kājnieku pulka un Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļas karogos.

Līdz ar Latvijas Republikas dibināšanu, jaunajai valstij bija nepieciešamas militārās simbolikas zīmes un tāpat kā militāro vienību karogos, vairākas no tā laika vienībām savās krūšu nozīmēs izvēlējās ugunskrustu. Ugunskrusts tika lietos Latvijas Neatkarības rotas, Cēsu rotas, Atsevišķās studentu rotas, Sakaru bataljona, Sapieru pulka, Aviācijas pulka, 10. Aizputes kājnieku pulka, 11. Dobeles kājnieku pulka, 12. Bauskas kājnieku pulka, Zemgales artilērijas pulka, 3. Jelgavas kājnieku pulka, Studentu bataljona un Atsevišķā artilērijas diviziona krūšu nozīmēs.

Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru pieminekļos arī tika iekalti ugunskrusti, piemēram, Jēkabpilī, Liepājā un Alūksnē. Arī Latvijas Republikas augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis – tika veidots ugunskrusta formā. Ordenis veidots ugunskrusta formā ar baltu emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu aploci. Uz tā novietoti sakrustoti zobeni un aversā attēlots Lāčplēsis.

Latvijas aviācijas simbolikā ugunskrusts tika izmantots no 1919. gada decembra līdz 1940. gada oktobrim. Latvijas kara lidmašīnu atpazīšanās zīme tajā laikā bija tumši sarkans (Latvijas valsts karoga krāsa) ugunskrusts baltā aplī ar zariem uz labo pusi. Ugunskrusta lietojumu ierosināja komandieris Rūdolfs Drillis, ideju aizgūstot no latviskā ornamenta, īpaši Lielvārdes jostas un cimdiem. Savukārt, ugunskrusta dizainu izstrādājis mākslinieks Vilis Krūmiņš, reizē ar aviācijas pulka krūšu nozīmi – ērgli ar ugunskrustu.

Lai arī mūsdienās tiek mēģināts noliegt ugunskrusta negatīvo, ar nacisma idejām saistīto konotāciju, tomēr starpkaru periodā, sākot ar 20. gadu vidu, ugunskrusts tika lietots radikālā nacionālisma ideju kontekstā. Organizācijas, kas savā nosaukumā un simbolikā (karogi, pazīšanās zīmes, preses izdevumu noformējums) izmantoja ugunskrustu, bija Latviešu Tautas Apvienība (LTA) “Ugunskrusts”, kas gadu vēlāk pārtapa par LTA “Pērkonkrusts”, un Apvienotā Latvijas Nacionālsociālistu partija.

LTA “Ugunskrusts” karogs tika izveidota 1932. gadā (pēc organizācijas slēgšanas gadu vēlāk to pārņem LTA “Pērkonkrusts”) – ķiršu brūnas krāsas ar centrā iezīmētu baltu ugunskrustu, kas mūsdienās pazīstams ar nosaukumu “Māras krusts”. Virs tā dzeltens (zeltīts) pērkonkrusts. Abas organizācijas izdeva savus laikrakstus – “Ugunskrusts” (1932–1933) un “Pērkonkrusts” (1933–1934), to vizuālajā noformējumā tika izmantota ugunskrusta simbolika.

Uguskrusts starpkaru periodā bija populārs simbols arī ārpus militārās un organizāciju simbolikas, piemēram, Krišjāņa Barona atkārtotā “Latvju Dainu” (1922–1923) izdevuma vāki rotāti ar ugunskrustu.

Par spīti simbola negatīvajai konotācijai, kas to saista ar nacismu, tas aizvien tiek lietos mūsdienās, to pamatojot ar latvisko kultūras mantojumu. Ugunskrusts ietverts trijos Latvijas novadu un pagastu ģerboņos – Beverīnas novada, Stāmerienas un Stradu pagastos. Beverīnas novada ģerboņa pamatā ir 3. gs. ripassakta no Trikātas, savukārt Stāmerienas pagasta ģerbonis veidots iedvesmojoties no 12. gs. Stāmerienas villaines.

Lai gan simbola nozīme tiek skaidrota, nereti rodas dažādas konfliktsituācijas. Piemēram, Latvijas Pasts par godu Latvijas kara aviācijas 75. gadadienai izdeva aploksnes, uz kurām tika attēlotas Latvijas kara lidmašīnas ar ugunskrustu. Pret šādu rīcību asi iebilda Sīmona Vīzentāla centrs. Savukārt, 2013. gadā hokeja klubs “Dinamo Rīga” samaksāja soda naudu viena miljona rubļu apmērā Kontinentālajai hokeja līgai, par ugunskrustam līdzīgas zīmes lietošanu deju uzvedumā pirms hokeja spēles.

Nacistiskās Vācijas simbolu lietojumu Latvijā (t. sk. svastikas) regulē 2005. gadā Saeimā pieņemtais “Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums”, kurā noteikts, ka svastiku nedrīkst izmantot, arī stilizētā veidā, publiska pasākuma norises laikā, izņemot gadījumus, kad to izmantošanas mērķis nav saistīts ar totalitāro režīmu slavināšanu vai izdarīto noziedzīgo nodarījumu attaisnošanu. Šis likums neskar tos gadījumus, kad ugunskrusts lietots tautiskā ornamenta kontekstā, piemēram, izdejots ornamentdejā Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku deju lieluzvedumos, lietots tautas lietišķās mākslas izstrādājumos vai citos radošos veidos. Tai pat laikā ir gadījumi, kad ugunskrusta lietojums publiski raisījis asu daļas sabiedrības pretreakciju, piemēram, Nacionālās apvienības deputāta Jāņa Iesalnieka kā eglīšu rotājumi lietotās piparkūkas ugunskrusta formā (2013) vai prezidenta pils zālienā izpļautais ugunskrusts (2016). Lai arī šie notikumi drīzāk uzlūkojami kā provokācijas, tomēr ir gadījumi, uz kuriem attiecās “Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums”. Piemēram, 2018. gada lāpu gājienā 18. novembrī par godu Latvijas Republikas proklamēšanai radikālo nacionālismu pārstāvošas organizācijas demonstrēja karogus ar ugunskrustiem, kā rezultātā tika uzsākta tiesvedība.