Zemgaļus parasti pieskaita austrumbaltiem, bet krievu arheologs Valentīns Sedovs (Валентин Васильевич Седов) – vidusbaltiem. Zemgaļi minēti gan skandināvu, gan senkrievu rakstītajos avotos sākot ar 11. gs.

Skandināvu 11. gs. rūnu akmeņos dažādos locījumos minēta Zemgale (simkalum, simskum, saimi). Mērvallas rūnakmenī Sēdermanlandē – Simakala. Vārds “zemgalis” vai “Sembas vīrs” (simskum mani) iegrebts 11. gs. svaru kārbā Sigtūnā. Ingvara Tālbraucēja sāgā (Yngvars saga vidförla) zemgaļi saukti Seimgaler, senkrievu hronikā “Pagājušo laiku stāsts” (ap 1113. gadu), tautu uzskaitījumā atzīmēti arī zemgaļi (Зимигола). Baltu filoloģijas pamatlicēji – lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga (Kazimieras Būga) un latviešu valodnieks Jānis Endzelīns pieņēma, ka zemgaļi saukušies “ziemgaļi”. Etnonīmu ziemgaļi valodnieki atvasina no saknes ziem-/žiem- – “ziema”, “ziemeļi” (ziemeļu gala ļaudis), kam var atrast pamatojumu arī arheoloģijā – agrā dzelzs laikmeta kultūras situācijā. Agrā dzelzs laikmeta uzkalniņkapus Zemgalē tautā sauc par zaimu jeb žeimju kapiem, zaimju vārds sastopams arī dažos māju vārdos Zemgalē. Zemgaļu vārda atvasināšana no vārdiem “zemais gals” ir jaunāku laiku parādība.

Franču bruņinieks Žilbērs de Lannuā (Ghillebert de Lannoy) savā 1412. gada ceļojuma aprakstā zemgaļus sauc Zamegaelz. Pauls Einhorns (Paul Einhorn) darbā Historia Lettica (latīņu ‘latviešu vēsture’; 1649) vārdu Zemgale (Semgallen) skaidro kā “Zemes gals” (Semmes Gals). Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) vārdnīcā “Latviešu leksikons” (Lettisches Lexicon, 1789) līdzās “augšgaliešiem” (Oberländr) minēti arī zemgalieši (Niederländer). Tiek pieļauta arī etnonīma hidronīmiskā izcelsme, kā arī atvasinājums no lietuviešu žeme, latviešu “zeme”.

Zemgaļi ir baltu sentauta, kurai būtiska loma mūsdienu latviešu un lietuviešu etnoģenēzē. Zemgaļu apdzīvotā teritorija aptver Latvijas vidieni, Lielupes baseinu un iesniedzas Ziemeļietuvā. Laikā no 1. līdz 7./8. gs. zemgaļi vai to priekšteči (protozemgaļi) dzīvojuši arī dienvidrietumu Vidzemē. Zemgaļu kultūras pirmsākumi meklējami uzkalniņkapu ar akmens riņķi pie pamatnes kultūrā, tās rietumu grupā. Zemgaļu formēšanās etnosā noslēdzās 5. gs., kad Lielupes baseinā notika pāreja uz līdzenajiem kapulaukiem, kuriem raksturīgs apbedījumu kārtojums rindās, kas stiepjas galvenokārt dienvidrietumu–ziemeļaustrumu virzienā, ievērojot vīriešu–sieviešu pretējo orientāciju. Šādi kapulauki un kultūras kontinuitāte turpinājās līdz 11.–12. gs., kad rakstītie avoti šeit apstiprina zemgaļus.

Zemgaļi no 10. gs. uzturēja tirdznieciskos sakarus ar skandināviem, domājams, viņu kontrolē atradās ievērojamais amatniecības un tirdzniecības centrs pie Daugavas – Daugmales pilskalns, lai gan tajā no 11. gs. dzīvoja galvenokārt lībieši. Skandināvu un senkrievu avotos atrodamas ziņas, ka zemgaļi 9.–11. gs. periodiski maksājuši meslus gan senkrieviem, gan skandināviem, tomēr šo ziņu patiesumam nav apstiprinājuma.

Zemgaļu sabiedrību var raksturot kā vadonības sabiedrību, bet sākot ar 10. gs. vara pakāpeniski koncentrējās atsevišķu dzimtu rokās un kļuva mantojama. Rietumzemgalē par varas centru kļuva Tērvete, un tās valdnieki 13. gs. pretendēja uz varu visā Zemgalē.

Zemgaļi 13. gs. sākumā sadarbojās ar bīskapu un ordeni, galvenokārt cīņās pret lietuviešiem, bet no 1219. gada kļuva par izteiktiem krustnešu pretiniekiem, īpaši tas attiecas uz Rietumzemgali. Zemgaļu cīņas ar bīskapu un ordeni turpinājās līdz 1290. gadam, kad zemgaļi daļēji pameta Zemgali un devās uz Lietuvu. Zemgaļu aiziešanu apliecina vairāki avoti, tomēr aizgājušo skaits acīmredzot pārspīlēts. Zemgaļu cīņas par Zemgali kopā ar lietuviešiem turpinājās arī 14. gs., kad tā pakāpeniski nonāca krustnešu varā un tika nostiprināta ar ordeņa pilīm.

Zemgaļu etnosa klātbūtni Latvijas teritorijā 15. gs. sākumā apliecina Ž. de Lannuā, savukārt 16. gs. avotos zemgaļi kā tauta un viņu valoda vairs netiek minēti. Šajā laikā zemgaļi iekļāvās jaunā etniskā kopienā – latviešu tautā, bet viņu valodai ir būtiska loma latviešu valodas vidus dialekta izveidē.

Zemgaļu kultūras izcelšanos saista ar agrā dzelzs laikmeta kapu uzkalniņu ar akmens riņķi pie pamatnes kultūru. Šī kultūra bija izplatīta Latvijas vidienē – Zemgalē, Vidzemes dienvidu daļā un Augšzemē, Lietuvas vidusdaļā un ziemeļu daļā, Žemaitijā. Latvijā uzkalniņu kapu kultūras areāls ziemeļos stiepās līdz Lielstraupei, rietumos – līdz Zantei un Ezerei. Lietuvā tas sasniedza Mažeiķus, Taurgali, Arjogalu, Kedaiņus, šķērsoja Paņevežas rajonu (pie Ramigalas). Šai kultūrai piederīgo mirušie nesadedzināti tika apglabāti zem kapu uzkalniņiem, ko ietvēra akmens riņķis, kas veidots pie uzkalniņa pamatnes. Latvijas teritorijā izdalāmas divas lokālas grupas – austrumu un rietumu. Rietumu grupai pieskaitāmi uzkalniņi Zemgalē – Lielupes baseinā, kā arī dienvidrietumu Vidzemē, austrumu grupai Sēlijā – Aizkraukles un Jēkabpils novadā un dienvidaustrumu Vidzemē, pārsvarā Aiviekstes baseinā.

Rietumu grupai piederīgos uzskata par protozemgaļiem vai zemgaļiem. Tā kā rietumu grupa iesniedzās arī dienvidrietumu Vidzemē, kur vēlāk rakstītie avoti apliecina latgaļus, jautājums par šīs grupas veidotāju etnisko piederību ticis diskutēts, uzskatot tos gan par latgaļu vai latgaļu‒sēļu priekštečiem, gan zemgaļiem. Pēdējos gados nostiprinājies viedoklis, ka uzkalniņkapu kultūra Vidzemē saistāma ar t. s. Gaujas zemgaļiem. J. Endzelīns norādījis uz latviešu valodas līdzību Vidzemes vidienē un Lielupes baseinā Zemgalē. Uzkalniņu kapu kultūras rietumu grupu saistība ar zemgaļiem ļauj izprast etnonīma “zemgaļi” izcelsmi no vārda “ziemgaļi” – 1.–4. gs. tā bija vistālāk ziemeļos esošā baltu grupa.

Lielupes baseinā, sākot ar 5. gs., agrāko kapu uzkalniņu tradīcijas vietā izplatījās jauna paraža apbedīt nesadedzinātus mirušos līdzenajos kapulaukos. Pāreju uz līdzenajiem kapulaukiem pavadīja apmestās keramikas ieviešanās. Sākot ar 5. gs. te noformējās vienots kultūras apgabals, kurā kultūras kontinuitāte vērojama līdz 11.–12. gs., kad rakstītie avoti šeit apliecina zemgaļus.

Līdzenajos kapulaukos mirušie guldīti ar galvu ziemeļrietumos, dienvidrietumos, perioda beigās dominē ziemeļu–dienvidu orientācija. Apbedījumos ievērota vīriešu–sieviešu pretēja orientācija – vīrieši guldīti ar galvu uz dienvidiem, dienvidaustrumiem, sievietes – ziemeļu, ziemeļrietumu virzienā, kas zemgaļus tuvina latgaļiem, bet no 11. gs., nostiprinoties kapu orientācijai, ziemeļu–dienvidu virzienā – lībiešiem, tikai atšķirībā no pēdējiem, zemgaļi saglabāja vīriešu–sieviešu pretējo orientāciju.

Kapi bija izvietoti rindās, kas stiepās galvenokārt dienvidrietumu–ziemeļaustrumu virzienā. Vairāki kapulauki izcēlās ar lielu teritoriju un rindu garumu. 8.–11. gs. izmantots Dreņģeru‒Čunkānu kapulauks, kur pētīti 724 kapi, bet to skaits bijis lielāks.

Līdzenie kapulauki koncentrējās Lielupes baseina vidienē un austrumu daļā. Sevišķi blīvi (ik pēc 3–5 km) kapulauki izvietoti Lielupes krastos starp Vecsauli un Jaunsvirlauku. Daudzos zemgaļu līdzenajos kapulaukos apbedīšana beigusies 11. gs., dažos (Jaunsvirlaukas Kakužēni, Mežotnes centrs u. c.) mirušie apbedīti 12. gs., vietām arī 13. gs. (Ceraukstes Podiņi, Jaunsvirlaukas Ciemalde, Bauskas Siliņi u. c.). 12.–13. gs., domājams, lietuviešu iespaidā, vietām mirušie kremēti (Jaunsaules Siliņi, Pavirsīte–Gudi, Jakštaiči–Mešķi u. c).

2020. gadā atklāts līdz šim nezināms ugunskapu kapulauks Tērvetes Viesturos. Tas devis pamatu izteikt domas (Tērvetes vēstures muzeja vadītājs Normunds Jērums), ka zemgaļi 12. gs. pārgājuši uz mirušo kremāciju. Tā kā Tērvetē atklātajos uguskapos atrastas arī lībiešiem un vendiem raksturīgas rotas, var arī pieņemt, ka pēdējie migrējuši uz Zemgali pēc vāciešu nostiprināšanās Daugavas lejtecē. Nevar izslēgt arī migrāciju no Kurzemes.

Zemgaļi dzīvojuši pilskalnos. Vēlajā dzelzs laikmetā bijuši apdzīvoti 12 pilskalni, tiem līdzās pastāvējušas 2–13 ha lielas senpilsētas. Latvijas daļā apzinātas 30 apmetnes, parasti upju tuvumā, un atsevišķās viensētās. Ap 1. gadu tūkstoša vidu datējama viensēta pētīta Daugavas kreisajā krastā – Daugmales Vedmeros. Zemgaļu pamatnodarbošanās bijusi zemkopība. Darbarīkiem uzlabojoties, viņi apguvuši Zemgales līdzenumu, kam raksturīga auglīga, bet smaga, mālaina augsne. No 5. gs. zemgaļi lietoja dzelzs izkaptis. Ap šo laiku par atsevišķu nodarbi kļuva kalēja amats. Kalēja piederumi – trīs ķīļveida laktas, divi veseri, vīles, cirtņi, ogļu lāpstiņa ir 5. gs. Kokmuižas I depozīta sastāvā. Ne vēlāk kā 9. gs. ieviesās spīļarkls.

Zemgaļi līdz 7. gs. lietoja dzelzs uzmavas cirvi, kad to nomainīja dzelzs šaurasmens cirvis. Uzmavas kalti liecina par nodarbošanos ar dravniecību, kur tos izmantoja bišu dobumu – doru izciršanai, un zvejniecību, kur tos lietoja āliņģu izciršanai.

Sieviešu kapos likti dzelzs kātcauruma kapļi, sirpji, īlens un nazis. Sieviešu rotas veido spirāļu vainags, kaklariņķi. Plaši lietotas rotadatas – krustadatas, rotadatas ar plākšņu galvu, riņķadatas, rozetadatas. Krustadatas spraustas pa pāriem, tām pievienoti važturi un tās savienotas ar dubultvažiņu. Rotadatas zemgaļi lietoja ilgāk nekā citas Latvijas sentautas.

Zemgaļu vīriešu kapos likti ieroči – uzmavas šķēpi – parasti divi, bet no 10. gs. beigām – viens. Izņēmumi attiecas uz 8.–9. gs., kad atsevišķos gadījumos kapā likti 3–5 šķēpi. Zemgaļiem raksturīgs šķēpu novietojums ar smaili pie galvas.

Duramos un cērtamos ieročus pārstāv platais vienasmens zobens (skramasaks), ko 10. gs. otrajā pusē aizstāja ap 50 cm gari vienasmens zobeni jeb kaujas naži. 11.–12. gs. ieviesās ap 85 cm garš vienasmens zobens ar nelielu paplašinājumu pret smaili. Ar 10. gs. bagātu vīriešu kapos atrod arī divasmens zobenus, dzeramos ragus, no 10. gs. – saliekamos svariņus. 10. gs. zemgaļi sāka lietot platasmens cirvjus, daži no kuriem ievesti no Skandināvijas. Zemgaļu aizsardzības bruņojumā ietilpa apaļas formas koka vairogs, kura centrālo daļu aizsargā dzelzs umbons. Zemgaļu teritorijā dzelzs umboni zināmi jau 5.–6. gs. un saglabājās līdz 12.–13. gs.

Vairāku Latvijas sentautu lietotu rotu formu pirmsākumi meklējami tieši zemgaļu kultūras apgabalā – sieviešu galvas vainagi ar masīvām starpskārnītēm, krustadatu agrākās formas, manšetaproces šeit sāka lietot 5.–6. gs.

Zemgaļu teritorijā atrodami arī agrākie karavīra aproču eksemplāri. Šīs aproces lietotas laikā no 9. līdz 12. gs. sākumam. Tās atrada galvenokārt ar piedevām bagātos latgaļu vīriešu kapos, un tās uzskata par augsta sociālā statusa simbolu. Zemgaļiem 10. gs. par līdzīgu simbolu kļuva masīvas bronzas trīsviju aproces. Tikai zemgaļiem raksturīgi kaklariņķi ar pogas un cilpu galiem, ar kruķu galiem, kaklariņķi ar paresninātiem un noslēgumā sašaurinātiem galiem.

6.–7. gs. zemgaļi iepazina un salīdzinoši daudz lietoja dārgmetālus – īpaši sudrabu. Katlakalna Pļavniekkalna kapulaukā atrasta sudraba stopsakta, kas rotāta ar zelta gredzeniem uz loka. Sudraba kaklariņķi likti gan piedevām bagātu vīriešu, gan sieviešu kapos. Vēlajā dzelzs laikmetā zemgaļiem īpaši raksturīgas krusta, četrstūra, apaļās, ažūrās plāksnes saktas. Zemgaļu pakavsaktas ar skaldņotiem galiem mēdza būt lielas un smagas. Tipiska vīriešu rota ir stopsaktas ar magoņgalvu galiem. 10. gs. tās kļuva sevišķi platas. Salgales Pudžu depozīta sastāvā ir šī tipa stopsakta, izgatavota no sudraba. Zemgaļiem raksturīgo aizraušanos ar smagnējām rotām apliecina paradums sastiprināt kopā trīs kaklariņķus ar kruķa un kāšu galiem, tādējādi iegūstot masīvu, savdabīgu rotu, kādas zemgaļu sievietes nēsājušas 10.–11. gadsimtā.

Zemgaļu apdzīvotā teritorija dalījusies vairākās zemēs. 13. gs. Zemgalē zināmi septiņi lielāki novadi jeb zemes, kuras pēc apdzīvoto vietu koncentrācijas sākušas iezīmēties jau iepriekšējā laikmetā.

Vēlākajos avotos zemgaļu apdzīvotajā teritorijā izdalītas divas lielas ģeogrāfiskās vienības – Austrumzemgale, kuru bīskapa dokumentos sauc par Upmali (terra Opemele, Upemolle, Uppemel), un Rietumzemgale, kuru parasti sauc par Zemgali. Upmali sastādīja lielās zemes – Nogailena (Nogaylen), Plāne (Plane), Mežotne (Meyote, Mesiote, Mesiothe, Mezoten), bet tām savukārt bija pakļauti mazāki novadi – Šurpe (Serpen), Gostagele (Goscegole), Putelene (Putelene). Visas Austrumzemgales centrs 12.–13. gs. bija Mežotnē.

Putelene 1272. gadā, saukta par ciemu (villa Putelene), atradusies starp Misu un Iecavu.

Rietumzemgale ietvēra Tērvetes (Thervethene, Therweten, Terwthein), Dobeles (Dubelene, Dobelen, Dobelenen), Žagares (Sagara), Silenes (Silene), Dobenes (Dobene, Dubene), Spārnenes (Sparnene) zemes.

Diskutabls ir jautājums, vai Sidrabrene jeb Sidrabre (Sidobren, Sydober) atradās Upmales zemē, vai tā bija atsevišķa zeme. Pēdējā laikā nostiprinājies viedoklis (Ernests Vasilausks, Ernestas Vasilauskas), ka tā uzskatāma par atsevišķu zemi. Uz to norāda arī tās dalība 13. gs. beigu cīņās kopā ar pārējo Rietumzemgali. No 13. gs. avotiem noprotams, ka starp Upmali un tās centru Mežotni, un Rietumzemgali ar centru Tērvetē pastāvēja konflikts, Austrumzemgalei pretojoties Tērvetes vecāko centralizācijas centieniem.

Zemgaļu sabiedrību vidējā un daļēji arī vēlajā dzelzs laikmetā var raksturot kā vadonības sabiedrību. Apbedījumi rindās norāda uz visumā egalitāru sabiedrību, kur personas ar ievērojamāku statusu var atšķirt galvenokārt pēc kapu piedevām. Uz personas izcilo statusu norāda līdzi doto ieroču skaits, rotas, prestiža priekšmeti.

Situācija mainījās ap 10. gs. – apbedījumu kārtojums regulārās rindās ne vienmēr tika ievērots, bet pēc 11. gs. zemgaļiem raksturīgie kapulauki ar apbedījumiem garās rindās izzuda. Dažas ģimenes sāka norobežoties, un to statuss kļuva mantojams. Uz sociālā statusa pārmantotību norāda zēnu kapos liktās miniatūrveida karavīra aproces. Mežotnes centra 81. kapā šāda aproce ielikta pat zīdaiņa kapā.

Sociālā statusa nostiprināšanos veicināja vairāki faktori – viens no tiem bija starptautiskās tirdzniecības pieaugums vikingu laikmetā (800–1050), kas veicināja bagātību uzkrāšanos atsevišķu dzimtu rokās. Uz tirdzniecības lomas pieaugumu norāda svariņi un atsvariņi, kas ieviesās 10. gs. otrajā pusē. Tādi atrasti gan kapulaukos (Dreņģeri–Čunkāni, Mežotnes centrs, Lindkuva, Pavirvīte–Gudi u. c.), gan pilskalnos (Daugmale, Mežotne u. c.). Ar skandināvu starpniecību zemgaļu teritorijā nonāca arābu monētas – dirhēmi, domājams, arī daļa Rietumeiropas monētu.

Dreņģeru–Čunkānu kapulaukā, 5.–6. gadus vecas meitenes kapā atrastas divas trīsspārnu saktas, kādas bija izplatītas Dienvidzviedrijas un Viduszviedrijas austrumu daļā. Tirdzniecība acīmredzot notikusi gan pa Daugavas, gan Lielupes ceļu, kura tuvumā atklāti lieli sudraba rotaslietu depozīti. Ap 1000. gadu datējams Salgales Pudžu depozīts, ar 11. gs. sākumu – Salgales Rijnieku depozīts.

No 13. gs. sākuma avotiem noprotams, ka Tērvetes novada vecākais Viestards (Viesthard, Vester) pretendēja uz varu pār visiem zemgaļiem. Vienīgi Viestards Heinriha (arī Indriķis, iespējams, identisks latīņu Henricus de Lettis) Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) nosaukts par augstdzimušo un vecāko pēc dzimuma (Viesthard, maior natu de Semigallia), bet Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik) – par valdnieku jeb ķēniņu (konic Vesters). Viestards bijis zemgaļu vadonis vismaz 25 gadus – laikā no 1205. līdz 1228.–1230. gadam.

13. gs. vidū zemgaļu vadonis bija Šābis (Schabe). Trūkst norāžu, ka Šābis būtu zemgaļu valdnieks, viņš saukts tikai par varoni (vromer helt), tāpat nav nosakāms no kuras Zemgales zemes viņš nāk.

13. gs. otrās puses Zemgales valdnieks Nameisis (Nameise) jeb Nameiks (Nameyxe) atkal ir no Tērvetes. Nameisis 1312. gadā Franciska no Moliano (Franciscus de Moliano) izmeklēšanas protokolā dēvēts par Zemgales karali (rex Semigalie) un ķēniņu (kunic). Viņš saukts arī par karavadoni (houbet, houbetman).

Nav ziņu, ka Upmali ar tās centru Mežotnē pārvaldītu viens vecākais. 1220. gada kaujas aprakstā atrodamas ziņas par simts Mežotnes vecāko nodevīgu nogalināšanu, savukārt uz pārrunām par padošanās noteikumiem ieradās divi vecākie – Madis (Made) un Gailis (Gayle). Domājams, ka Upmales zemē spēcīgās dzimtas un to vecākie pretojās centralizētas varas izveidei, bet Mežotnes pils 9. gs. tika izveidota kopīgai aizsardzībai pret ārēju ienaidnieku.

Krievu un skandināvu avotos atrodamas ziņas, ka zemgaļi nonākuši meslu atkarībā te no vieniem, te otriem. Rīdas Annāles (Annales Ryenses, sarakstītas ap 1250. gadu) vēsta, ka valdnieka Ērika Barna dēla Loteneknuta (Lothænæknut, filius Erici Barn) laikā – 9. gs., dāņi pakļāva Prūsiju (Pruciam), Zemgali (Semigalliam), karēļu (Karelorum) un daudzas citas zemes.

Ingvara Tālbraucēja (sennorvēģu Yngvarr víðförli) sāga (Yngvars saga víðförla) stāsta, ka zviedru karalis Olafs (Olof, miris ap 1021. gadu) sūtījis savu dēlu Ānundu (Aunund) un Ingvaru (Ynguar) pie zemgaļiem (Seimgaler) pēc mesliem. Tomēr nav citu avotu, kas apliecinātu šo avotu ticamību.

Zemgaļu biežo pieminējumu skandināvu rakstītajos avotos var skaidrot arī ar to, ka zemgaļi līdz 11. gs. dzīvoja, bet pēc 11. gs., visticamāk, saglabāja kontroli pār Austrumbaltijas nozīmīgo tirdzniecības un amatniecības centru – Daugmales pilskalnu. Domājams, tieši šeit meklējama Indriķa Livonijas hronikā pieminētā Zemgales osta.

Krievu avotos atrodamas ziņas, ka zemgaļi maksājuši meslus krieviem. Pat ja šīs ziņas ir patiesas, zemgaļu uzvara pār Polockas valdniekiem brāļiem Vseslavičiem (Всеславич) 1106. gadā acīmredzot pārtrauca gan krievu meslu kundzību, gan pareizticības izplatību rietumu virzienā.

Livonijas krusta karu laikā no visām Latvijas sentautām tieši zemgaļi izrādīja vissīvāko pretestību krustnešiem. 1205. gadā zemgaļu vecākais Viestards noslēdza savienību ar vāciešiem Rīgā, bet pēc tam, kad 1219. gadā Mežotnes zemgaļi piekrita kristīties un uzņemt pilī ordeņbrāļus aizsardzībai pret lietuviešiem, nobrieda konflikts starp ordeni un Viestarda vadītajiem Tērvetes zemgaļiem. 1225. gadā pāvesta legāta Vilhelma no Modestas (latīņu Guillelmum Mutinensis; vācu Wilhelm von Modena) vizītes laikā Viestards atteicās no piedāvājuma pieņemt kristietību. Pēc Vecākās Atskaņu hronikas (Älteste Livländische Reimchronik) ziņām, zemgaļi piedalījās Saules kaujā sakautā Zobenbrāļu ordeņa iznīcināšanā.

1254. gadā notika Zemgales dalīšana, kuras rezultātā ordenis ieguva Tērveti un Dobeli, arhibīskaps – Sileni un Žagari. Tajā pašā gadā arhibīskaps un ordenis sadalīja Upmali. Zemgaļiem vajadzēja uzņemt savās pilīs fogtus ‒ ierēdņus teritorijas pārvaldīšanai. 1259. gadā zemgaļi sacēlās Šābja vadībā – izraidīja fogtus un atguva galvenās pilis. 1265. gadā ordenis Rietumzemgales priekšā (4 jūdzes no tās) uzcēla Jelgavas (Mytowe) pili.

1271. gadā ordenis ieņēma Tērvetes pili, 1272. gadā mestrs Valters (Walter von Nortecken, Nordeck) sarīkoja jaunu karagājienu uz Mežotni un to ieņēma. Tajā pašā gadā krustneši ieņēma Raktes pili un to nodedzināja. 1272. gadā arhibīskaps Alberts (Albert Suerbeer) un mestrs Valters ar zemgaļu zemes vecākajiem noslēdza mieru. Zemgaļi, saskaņā ar līgumu, nezaudēja savu personīgo brīvību. 05.03.1279. lietuvieši pie Aizkraukles sakāva ordeņa karotājus. Zemgaļi, kuri bija iesaistīti ordeņa spēkos, kauju pameta, ļaujot lietuviešiem uzvarēt. Drīz pēc tam Nameiša vadībā zemgaļi ieņēma Tērveti, bet rudenī negaidīti devās uzbrukumā Rīgai. Pārsteiguma momentam izpaliekot, zemgaļi atkāpās, tomēr uz Lielupes ledus sakāva ordeņa izsūtītos vajātājus, sagūstot ordeņa maršalu Gerhardu no Kacenellenbogenes (Gêrhart von Katzenellenbogen), kuru kā dāvanu nosūtīja lietuviešu valdniekam Traidenim (lietuviešu Traidenis, vācu Thoreiden, Thraydene).

1281. gadā ordenis atjaunoja uzbrukumu Dobelei, bet, tā kā zemgaļiem palīgā ieradās lietuvieši, atkāpās. 08.1281. liels livoniešu karaspēks, pēc hronikas ziņām – 14 000 vīru –, devās uz Tērveti. Ar Rīgas prāvesta starpniecību Nameisim izdevās noslēgt jaunu miera līgumu ar ordeni. Zemgaļi paturēja savas pilis un valdniekus, bet uzņēmās saistības līdzīgi iepriekšējām. Tā kā ordenis nebija apmierināts ar līgumu, kas bija panākts ar Rīgas prāvesta starpniecību, ordenis meklēja veidu, kā to apiet. Zemgaļu vadoņi tika uzaicināti uz dzīrēm un tur nogalināti. Nameisis 1281. gadā rudenī devās uz Lietuvu pie sava sabiedrotā Traideņa. Zemgalē palikušie zemgaļi sacēlās no jauna, bet jau cita vadoņa vadībā. 1287. gadā zemgaļi kaujā pie Garozes (ad locum Grose) ordeņa karaspēkus pilnīgi sakāva – krita ordeņa mestrs Villekīns (Willeken von Endorp), vismaz 33 ordeņa bruņinieki un daudz viņu sabiedroto. Krita arī zemgaļu karavadonis, kura vārds palicis nezināms. Ordeņa sirojumu nomākti, zemgaļi nodedzināja Tērvetes pili, vēlāk tika nodedzināta Rakte, Dobele un Sidrabene. Pēc Sidrabenes atstāšanas 1289. gada beigās vai 1290. gada sākumā, liels skaits zemgaļu izceļoja uz Lietuvu. Zemgales pakļaušana, visticamāk, noslēdzās tikai 14. gs., kad šeit uzceltas galvenās vācu pilis (Mežotnē 1321., Dobelē 1335., Tērvetē 1339. gadā, pēdējo jau 1345. gadā iznīcināja lietuvieši), bet Bauskas pili netālu no Lietuvas robežas tikai 15. gs. Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins (Gediminas) 14. gs. sākumā sevi titulēja par Zemgales valdnieku (dux Semigalliae) un vēstulēs ordenim prasīja atsūtīt mācītāju, kas prastu arī zemgaļu valodu.

Zemgaļi smagi cieta Livonijas krusta karu laikā, īpaši to piektajā posmā, kā rezultātā daudzi zemgaļi izceļoja uz Lietuvu. Par zemgaļu izceļošanu uz Lietuvu rakstīts Vecākā Atskaņu hronikā. Pāvesta Klementa V (Pope Clement V, latīņu Clemens V; Raymond Bertrand de Got) rakstā minēts, ka ordeņa vardarbības rezultātā vairāk nekā 100 000 zemgaļu aizbēguši pie pagāniem. Šis skaitlis noteikti pārspīlēts. Izceļošana skāra galvenokārt Rietumzemgali, kura 13. gs. otrajā pusē izrādīja sīvu pretestību Vācu ordenim.

Ž. de Lannuā 1412. gadā savā ceļojumā, braucot no Prūsijas, izbraucis caur daudziem “zemgaļu, kuršu un lībiešu ciemiem” (villaiges des Zemegaelz, des Corres et des Lives), atzīmējot, ka “tiem katram sava valoda par sevi”, tālāk, braucot no Rīgas līdz Narvai, atkal sastapis četrās valodās runājošus ļaudis – lībiešus, zemgaļus, latviešus (Loches) un igauņus (Eestes). Ticams, ka 15. gs. sākumā zemgaļi dzīvoja arī Rīgā.

Pēc kristīgās ticības ieviešanas, Zemgales apbedījumos liktas piedevas, kas liecina par zināmu zemgaļu 13. gs. kultūras pēctecību 14. un 15. gs. Zemgalē viduslaiku kapsētas bieži ierīkotas līdzās senajiem kapulaukiem vai pat daļēji tos sedzot.

14.–15. gs. apbedījumi ar zemgaļu materiālās kultūras pazīmēm konstatēti arī Ziemeļkurzemē un Daugavas lejtecē, kas varētu liecināt par zemgaļu ieplūšanu šajos reģionos. Kuldīgas komturejā 1341. gadā minēti zemgaļu ciemi – Ķimāle (Semigalli de Kemalen) un Ķevale (Semigalli de Kewalen). Pēc J. Endzelīna domām, zemgaļi apmetušies Dienvidkurzemē – Nīcas, Bārtas, Ezeres, Kalētu, Gramzdas un Purmsātu pagastos, kas atbilst arī Ž. de Lannuā novērotajam.

1584. gadā izdotajā Baltazara Rusova (Balthasar Rüssow) Rusova Livonijas hronikā (vācu Chronica der Prouintz Lyfflandt) zemgaļu valoda vairs netiek minēta, norādot, ka Kurzemē ietilpst arī Zemgale. 16. gs. zemgaļi bija iekļāvušies latviešu tautas sastāvā, bet viņu valodai bija ievērojama loma latviešu valodas vidus dialekta izveidē.

Vēlajā dzelzs laikmetā zemgaļi dzīvoja galvenokārt Lielupes un tās pieteku krastos, daļēji arī Ventas Vidusteces baseinā. Zemgaļu apdzīvotā teritorija rietumos robežojās ar kuršu zemi. To nodalīja mazapdzīvotā “Zeme starp Skrundu un Zemgali” (terra inter Scrunden et Semigalliam, lande tusschen Scrunden und Aemigallen). Austrumos no sēļu apdzīvotās teritorijas to nodalīja meži pie mūsdienu Jaunjelgavas un Taurkalnes.

Ziemeļu robeža bijusi mainīga. Vispirms dienvidrietumu Vidzemē zemgaļi robežojās ar latgaļiem, vēlāk par dabisko robežu kļuva Daugava un no 10. gs. zemgaļu ziemeļu kaimiņi bija lībieši. Mežaino teritoriju ap Baldoni zemgaļi, šķiet, atstājuši laikā, kad beidza pastāvēt Katlakalna Pļavniekkalna kapulauks – ap 7.–8. gs., bet Daugmales pilskalnā no 11. gs. pārsvarā dzīvoja lībieši. Tālākā zeme šajā virzienā bija Putelene Misas baseinā. Neskaidrs ir jautājums, kam piederējusi Lielupes grīva un zeme starp Lielupi un Babītes ezeru.

Dienvidos zemgaļu 5.–13. gs. kapulauki iesniedzās apmēram līdz mūsdienu Šauļiem un Paņevēžai, kur robežojās ar augštaišiem. Dienvidrietumos zemgaļu zemes robežojās ar žemaišu Upītes un Saules zemēm (terrarum Upiten at Saulen). Mūsdienu Latvijas dienvidu robeža formējās ordeņa karos ar lietuviešiem un tika vairākkārt regulēta – 1328., 1392., 1473., 1541./1542. un 1545. gadā. Tā rezultātā daļa zemgaļu apdzīvotās teritorijas – Upmale, Žagare (Sagare) un Silene nonāca Lietuvā. Zemgaļu pils Sidrabene jeb Sidrabre, visticamāk, atradusies Jonišķos. Žagares pils vieta lokalizējama Žagares pilsētā Žvelgaiču kalnā.

Zemgaļu cīņas ar krustnešiem iedvesmojušas daudzus rakstniekus, dzejniekus un māksliniekus. Zemgaļu gadsimtu ilgās cīņas ar bīskapu un ordeni izmantotas, lai modinātu un celtu tautas pašapziņu.

Zemgaļu cīņas, to traģika apcerēta Viļa Plūdona balādē “Salgales Mada loms” (1913), Laimoņa Pura tetraloģijā “Degošais pilskalns” (1962), “Krusts virs pilskalna” (1979), “Tālajos pilskalnos” (1981), “Sūrābele pilskalnā” (1986).

Iecienīts ir zemgaļu vadoņu Viestarda un Nameiša attēlojums gan mākslā, gan literatūrā – Edvarta Virzas poēma “Karalis Nameitis” (1924), Aleksandra Grīna romāns “Nameja gredzens” (1931). 

Latvijas Republikā, īpaši Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā, zemgaļu vadoņi Viestards un Nameisis tika izmantoti, lai uzsvērtu Latvijas valstiskuma senumu. Rīgas pilī tika izvietoti Ludorfa Liberta gleznotie Viestarda – Westhardus rex Semigallorum – un Nameiša – Nameise rex Semigallorum – portreti, zemgaļu cīņu ainas ietvertas Rīgas pils Svētku zāles griestu gleznojumā.

Zemgaļu vēsture un cīņas atveidotas arī kino – populārzinātniskā dokumentālā filmā “Baltu ciltis: Eiropas pēdējie pagāni” (režisori Raitis Ābele un Lauris Ābele, 2018), spēlfilmā “Nameja gredzens” (režisors Aigars Grauba, starptautiskais nosaukums The Pagan King; 2018).