Vispārējs raksturojums Latgaļi kā tauta, kurai ir sava valoda (свой язык имуще), pirmo reizi minēta hronikā “Pagājušo laiku stāsts” (baznīcslāvu Повѣсть времяньныхъ лѣтъ), kas sarakstīta ap 1113. gadu, balstoties uz divām senākām 11. gs. hronikām. Plašākas ziņas par latgaļiem atrodamas Indriķa hronikā (sarakstīta 1225.–1227. gadā) un Atskaņu hronikā (sarakstīta 1290.–1296. gadā), kā arī 13. gs. zemju dalīšanas dokumentos. Indriķa hronikā lietoti paralēli nosaukumi “leti jeb latgaļi” (Letthi vel Letthigalli). Savukārt Atskaņu hronikas autors latgaļus dēvē vienīgi par letiem (Letten). Pieņēmumam, ka Austrumlatvijā dzīvojušas divas baltu etniskās kopības – leti un latgaļi, valodnieki nav raduši lingvistisku pamatojumu. 13. gs. dokumentos minētie etnonīmi lietoti kā sinonīmi. Daži valodnieki uzskata, ka letgaļi varētu būt sentautas pašnosaukums, bet par letiem tos dēvējuši cittautieši.
13. gs. latīņu valodā rakstītajos avotos šī tauta saukta par Lethi, Letthigalli, vācu valodā – Letti, Lethi, senkrievu – Лѣтьгола, igauņu – Läti, baltkrievu – Łatyhoły.
Latgaļu veidošanās sākās vēlāk par citām Latvijā dzīvojošajām sentautām, tā noritēja ekspansīvi. Šīs etniskas grupas pirmsākumi meklējami Austrumlatvijā – uz rietumiem no Aiviekstes lejteces, kur 6.–7. gs. notika pāreja no apbedīšanas kolektīvajos uzkalniņos uz līdzenajiem kapulaukiem. 8. gs. līdzenie kapi aptver jau Latgali, Vidzemes centrālo daļu, bet 11.–12. gs. arī teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas, ziemeļaustrumos sasniedzot Mudavas (Veļikijas) upes baseinu.
Latgaļi dzīvojuši apmetnēs un pilskalnos, pie nozīmīgākajiem no tiem veidojās arī senpilsētas. Viduslaikos, apsīkstot dzīvei pilskalnos, veidojās ciemi. Atskaņu hronikas autors, raksturojot latgaļus, norādījis arī uz latgaļu savrupību un dzīvošanu viensētās. 9.–10. gs. pilskalni tikuši pamatīgi nocietināti, īpaši gar Daugavu. Plašāk ir pētīti Kokneses, Oliņkalna, Asotes, Jersikas, Madalānu, Tanīskalna, Ķīšukalna pilskalni. Pilskalnu aizsardzības sistēmas veidoja zemes vaļņi, grāvji, guļkoku sienas vai kamerveida konstrukcijas ar torņiem. Tikai latgaļi 8.–9. gs. savas dzīvesvietas cēluši ezeru salās vai sēkļos uz mākslīgi izveidotiem pamatiem. Šādas pilis konstatētas ap 10 Vidzemes vidienes ezeros. Izrakumi veikti Āraišu ezerpilī. Tie devuši nozīmīgas liecības par latgaļu celtniecības paņēmieniem, apbūves un telpu plānojumu. Latgaļi mituši guļbūves tehnikā celtās vientelpas vai divtelpu ēkās, tās apkurinot ar akmens krāvuma vai māla krāsnīm. Maz arheoloģisko liecību par lauka apmetnēm, līdz šim nav izdevies konstatēt hronikā minētās viensētas.
Latgaļu pamatnodarbes bija zemkopība un lopkopība, bet nozīmīga vieta bijusi arī amatniecībai, tirdzniecībai, kā arī ar medībām, zvejai un meža dravniecībai. Visizplatītākā bijusi arkla zemkopība, zemes apstrādei ticis izmantots divžuburu spīļarkls, par vilcējspēku izmantojot zirgu un vērsi. Latgaļu zemēs 11.–13. gs. atrasto lemešu skaits ir ievērojams. Labības novākšanai latgaļi izmantoja sirpjus, graudus smalcināja ar graudberžiem, kurus 10. gs. beigās –11. gs. nomainīja rotējošās rokas dzirnavas. Lopkopības nozīmību apliecina Āraišu ezerpilī un Kokneses priekšpilī izrakumos konstatētās lopu kūtis, kā arī ievērojamais liellopu un sīklopu kaulu skaits dzīvesvietu kultūrslānī. Āraišu ezerpils izrakumos iegūtie dravniecības rīki norāda uz meža dravniecības nozīmi. Dzelzs ieguves krāšņu un kalves paliekas (Asotē, Oliņkalnā, Koknesē), ievērojamais ieroču un darbarīku skaits kapu inventāros demonstrē latgaļu prasmes iegūt pietiekamā daudzumā ne tikai dzelzi, bet arī tēraudu. Daudzveidīgās tehnikās darinātās rotas, to ornamentācija apliecina latgaļu rotkaļu prasmes apstrādāt krāsaino metālu. Rotkaļu krāsnis konstatētas Āraišu ezerpilī, Asotē, bet izejmateriāls, lejamveidnes, pusfabrikāti uzieti visos lielākajos pilskalnos. Kopš 10. gs. latgaļi māla traukus darinājuši uz podnieka ripas.
Latgaļu apdzīvoto teritoriju ietvēra divas nozīmīgas satiksmes maģistrāles – Daugava un Gauja. Latgaļu dzīvesvietās un kapulaukos no 10. gs. atrasts tirdzniecības inventārs, dirhēmi, Rietumeiropas denāri, importa priekšmeti. 11. gs. par latgaļu zemēm pieaug Krievzemes kņazu interese, tā saistīta ar centieniem ieviest meslu kundzību un izplatīt pareizticību. Indriķa hronikā kā austrumu ortodoksālās kristietības centri minēti Jersika un Koknese. Latgaļu apbedīšanas paražas pareizticība gan būtiski neietekmēja.
Latgaļi mirušos apbedīja līdzenajos kapulaukos. Zināms ap 200 līdzeno kapulauku. Plaši pētīti Odukalna, Nukšu, Kivtu, Kristapiņu, Ģūģeru, Liepiņu senkapi. Kapulauki izmantoti ilgstoši. Dažos kapulaukos konstatēti vairāki simti kapu. 10. gs. beigās latgaļu apdzīvotās teritorijas austrumdaļā mirušos sāk apbedīt arī uzkalniņos. Apzināts ap 50 uzkalniņu kapulauku ar 4000 uzbērumiem. Vienā uzkalniņā apbedīts viens līdz divi mirušie. Līdzenie kapulauki izmantoti līdz pat 12.–13. gs., kad ziņas par latgaļiem atrodamas rakstītajos avotos.

Arheoloģiskie izrakumi Ģūģeru kapulaukā. 1989. gads.
Fotogrāfe Zigrīda Apala.
Latgaļu sabiedrība raksturojama kā vadonības sabiedrība, kas aizvēstures beigu posmā bija pietuvojusies valsts sabiedrībai. 13. gs. rakstītajos avotos latgaļu apdzīvotajā teritorijā minētas vairākas teritoriālas apvienības. Jersika un Koknese sauktas par valstīm (regnum), bet Tālava un Atzele – par zemēm (provincia, terram). No tām lielākā un spēcīgākā bijusi valdnieka Visvalža (rex Vissewalde, Wiscewalde) pārvaldītā Jersika, kurā iekļāvās 10 pilsnovadi starp Daugavu un Gauju. Jersikas zemes centrālā pils lokalizēta Jersikas pilskalnā pie Daugavas. Visvaldis zemes bija mantojis. Pie Daugavas atradās arī mazākā latgaļu zeme – Koknese ar trim pilsnovadiem, to pārvaldīja Vetseke (rex Vetseke, Wetseke). Visvaldis un Vetseke bija pieņēmuši pareizticību, bet nav pamata viņu izcelsmi saistīt ar Polockas kņazu dzimtu. Tālavā ietilpuši Gaujas vidusteces un augšteces baseina latgaļi, tās centrālais novads bija Trikāta ar joprojām nelokalizēto Beverīnas pili, kuru pārvaldījis Tālivaldis (senior provincie). Uz austrumiem no Tālavas atradās Atzeles zeme ar vairākiem pilsnovadiem. Latgaļu teritorijas dienvidaustrumu daļa tiek saistīta ar rakstītajos avotos minēto Latigolu.

Latvijas teritorija 12. gs. beigās.
13. gs. latgaļu konsolidēšanos pārtrauca vācu krustnešu uzsāktie krusta kari Latvijas teritorijā. Līdz 13. gs. 20. gadu vidum latgaļu zemes tika pakļautas un sadalītas starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapiju. Vidzemes teritorijā dzīvojošie latgaļi lielākoties atradās Rīgas arhibīskapijas pakļautībā, bet latgaļu dienvidu un dienvidaustrumu teritorija ietilpa Livonijas ordeņvalstī. Dažās pilīs dzīve turpinājās arī pēc zemju dalīšanas visu 13. gs. un, iespējams, arī 14. gs. (Asote, Cesvaine u. c.), tās tika izlēņotas iepriekšējiem īpašniekiem. Daļa piļu tika nopostītas. 13.–14. gs. nopostīto latgaļu koka piļu vietā (piemēram, Koknesē) vai līdzās tām tika uzbūvētas vācu mūra pilis. Bīskapa un ordeņa savstarpējo strīdu un konfliktu dēļ zemes tika pārdalītas, un robežas mainījās. Latgaļu zemes apdraudēja arī ārējie ienaidnieki. 14. gs. otrajā pusē Rīgas arhibīskapija zaudēja joslu no Atzeles latgaļu zemēm, tās nonāca Pleskavas kņazu rokās. Vēlākie Livonijas ordeņa centieni atkarot šo teritoriju nevainagojās ar panākumiem. Varas, robežas un administratīvais iedalījums karu rezultātā mainījās arī turpmākajos gadsimtos, nošķirot Vidzemes un Latgales latgaļus.