Etnonīma “latgaļi” izcelsmi saista ar hidronīmiskas cilmes vārdu, kura pamatā ir baltu pirmvalodas sakne *lot-, *let- ˃*lat- ‘tecēt’. Hidronīmi ar sakni lat-, let- saglabājušies līdz mūsdienām, piemēram, Latupe, Latuvas, Latuves upe, Letes ezers un citi.

Latgaļi kā tauta, kurai ir sava valoda (свой язык имуще), pirmo reizi minēta hronikā “Pagājušo laiku stāsts” (baznīcslāvu Повѣсть времяньныхъ лѣтъ), kas sarakstīta ap 1113. gadu, balstoties uz divām senākām 11. gs. hronikām. Plašākas ziņas par latgaļiem atrodamas Indriķa hronikā (sarakstīta 1225.–1227. gadā) un Atskaņu hronikā (sarakstīta 1290.–1296. gadā), kā arī 13. gs. zemju dalīšanas dokumentos. Indriķa hronikā lietoti paralēli nosaukumi “leti jeb latgaļi” (Letthi vel Letthigalli). Savukārt Atskaņu hronikas autors latgaļus dēvē vienīgi par letiem (Letten). Pieņēmumam, ka Austrumlatvijā dzīvojušas divas baltu etniskās kopības – leti un latgaļi, valodnieki nav raduši lingvistisku pamatojumu. 13. gs. dokumentos minētie etnonīmi lietoti kā sinonīmi. Daži valodnieki uzskata, ka letgaļi varētu būt sentautas pašnosaukums, bet par letiem tos dēvējuši cittautieši.

13. gs. latīņu valodā rakstītajos avotos šī tauta saukta par Lethi, Letthigalli, vācu valodā – Letti, Lethi, senkrievu – Лѣть­го­ла, igauņu – Läti, baltkrievu – Łatyhoły.

Latgaļu veidošanās sākās vēlāk par citām Latvijā dzīvojošajām sentautām, tā noritēja ekspansīvi. Šīs etniskas grupas pirmsākumi meklējami Austrumlatvijā – uz rietumiem no Aiviekstes lejteces, kur 6.–7. gs. notika pāreja no apbedīšanas kolektīvajos uzkalniņos uz līdzenajiem kapulaukiem. 8. gs. līdzenie kapi aptver jau Latgali, Vidzemes centrālo daļu, bet 11.–12. gs. arī teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas, ziemeļaustrumos sasniedzot Mudavas (Veļikijas) upes baseinu.

Latgaļi dzīvojuši apmetnēs un pilskalnos, pie nozīmīgākajiem no tiem veidojās arī senpilsētas. Viduslaikos, apsīkstot dzīvei pilskalnos, veidojās ciemi. Atskaņu hronikas autors, raksturojot latgaļus, norādījis arī uz latgaļu savrupību un dzīvošanu viensētās. 9.–10. gs. pilskalni tikuši pamatīgi nocietināti, īpaši gar Daugavu. Plašāk ir pētīti Kokneses, Oliņkalna, Asotes, Jersikas, Madalānu, Tanīskalna, Ķīšukalna pilskalni. Pilskalnu aizsardzības sistēmas veidoja zemes vaļņi, grāvji, guļkoku sienas vai kamerveida konstrukcijas ar torņiem. Tikai latgaļi 8.–9. gs. savas dzīvesvietas cēluši ezeru salās vai sēkļos uz mākslīgi izveidotiem pamatiem. Šādas pilis konstatētas ap 10 Vidzemes vidienes ezeros. Izrakumi veikti Āraišu ezerpilī. Tie devuši nozīmīgas liecības par latgaļu celtniecības paņēmieniem, apbūves un telpu plānojumu. Latgaļi mituši guļbūves tehnikā celtās vientelpas vai divtelpu ēkās, tās apkurinot ar akmens krāvuma vai māla krāsnīm. Maz arheoloģisko liecību par lauka apmetnēm, līdz šim nav izdevies konstatēt hronikā minētās viensētas.

Latgaļu pamatnodarbes bija zemkopība un lopkopība, bet nozīmīga vieta bijusi arī amatniecībai, tirdzniecībai, kā arī ar medībām, zvejai un meža dravniecībai. Visizplatītākā bijusi arkla zemkopība, zemes apstrādei ticis izmantots divžuburu spīļarkls, par vilcējspēku izmantojot zirgu un vērsi. Latgaļu zemēs 11.–13. gs. atrasto lemešu skaits ir ievērojams. Labības novākšanai latgaļi izmantoja sirpjus, graudus smalcināja ar graudberžiem, kurus 10. gs. beigās –11. gs. nomainīja rotējošās rokas dzirnavas. Lopkopības nozīmību apliecina Āraišu ezerpilī un Kokneses priekšpilī izrakumos konstatētās lopu kūtis, kā arī ievērojamais liellopu un sīklopu kaulu skaits dzīvesvietu kultūrslānī. Āraišu ezerpils izrakumos iegūtie dravniecības rīki norāda uz meža dravniecības nozīmi. Dzelzs ieguves krāšņu un kalves paliekas (Asotē, Oliņkalnā, Koknesē), ievērojamais ieroču un darbarīku skaits kapu inventāros demonstrē latgaļu prasmes iegūt pietiekamā daudzumā ne tikai dzelzi, bet arī tēraudu. Daudzveidīgās tehnikās darinātās rotas, to ornamentācija apliecina latgaļu rotkaļu prasmes apstrādāt krāsaino metālu. Rotkaļu krāsnis konstatētas Āraišu ezerpilī, Asotē, bet izejmateriāls, lejamveidnes, pusfabrikāti uzieti visos lielākajos pilskalnos. Kopš 10. gs. latgaļi māla traukus darinājuši uz podnieka ripas.

Latgaļu apdzīvoto teritoriju ietvēra divas nozīmīgas satiksmes maģistrāles – Daugava un Gauja. Latgaļu dzīvesvietās un kapulaukos no 10. gs. atrasts tirdzniecības inventārs, dirhēmi, Rietumeiropas denāri, importa priekšmeti. 11. gs. par latgaļu zemēm pieaug Krievzemes kņazu interese, tā saistīta ar centieniem ieviest meslu kundzību un izplatīt pareizticību. Indriķa hronikā kā austrumu ortodoksālās kristietības centri minēti Jersika un Koknese. Latgaļu apbedīšanas paražas pareizticība gan būtiski neietekmēja.

Latgaļi mirušos apbedīja līdzenajos kapulaukos. Zināms ap 200 līdzeno kapulauku. Plaši pētīti Odukalna, Nukšu, Kivtu, Kristapiņu, Ģūģeru, Liepiņu senkapi. Kapulauki izmantoti ilgstoši. Dažos kapulaukos konstatēti vairāki simti kapu. 10. gs. beigās latgaļu apdzīvotās teritorijas austrumdaļā mirušos sāk apbedīt arī uzkalniņos. Apzināts ap 50 uzkalniņu kapulauku ar 4000 uzbērumiem. Vienā uzkalniņā apbedīts viens līdz divi mirušie. Līdzenie kapulauki izmantoti līdz pat 12.–13. gs., kad ziņas par latgaļiem atrodamas rakstītajos avotos.

Latgaļu sabiedrība raksturojama kā vadonības sabiedrība, kas aizvēstures beigu posmā bija pietuvojusies valsts sabiedrībai. 13. gs. rakstītajos avotos latgaļu apdzīvotajā teritorijā minētas vairākas teritoriālas apvienības. Jersika un Koknese sauktas par valstīm (regnum), bet Tālava un Atzele – par zemēm (provincia, terram). No tām lielākā un spēcīgākā bijusi valdnieka Visvalža (rex Vissewalde, Wiscewalde) pārvaldītā Jersika, kurā iekļāvās 10 pilsnovadi starp Daugavu un Gauju. Jersikas zemes centrālā pils lokalizēta Jersikas pilskalnā pie Daugavas. Visvaldis zemes bija mantojis. Pie Daugavas atradās arī mazākā latgaļu zeme – Koknese ar trim pilsnovadiem, to pārvaldīja Vetseke (rex Vetseke, Wetseke). Visvaldis un Vetseke bija pieņēmuši pareizticību, bet nav pamata viņu izcelsmi saistīt ar Polockas kņazu dzimtu. Tālavā ietilpuši Gaujas vidusteces un augšteces baseina latgaļi, tās centrālais novads bija Trikāta ar joprojām nelokalizēto Beverīnas pili, kuru pārvaldījis Tālivaldis (senior provincie). Uz austrumiem no Tālavas atradās Atzeles zeme ar vairākiem pilsnovadiem. Latgaļu teritorijas dienvidaustrumu daļa tiek saistīta ar rakstītajos avotos minēto Latigolu.

13. gs. latgaļu konsolidēšanos pārtrauca vācu krustnešu uzsāktie krusta kari Latvijas teritorijā. Līdz 13. gs. 20. gadu vidum latgaļu zemes tika pakļautas un sadalītas starp Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapiju. Vidzemes teritorijā dzīvojošie latgaļi lielākoties atradās Rīgas arhibīskapijas pakļautībā, bet latgaļu dienvidu un dienvidaustrumu teritorija ietilpa Livonijas ordeņvalstī. Dažās pilīs dzīve turpinājās arī pēc zemju dalīšanas visu 13. gs. un, iespējams, arī 14. gs. (Asote, Cesvaine u. c.), tās tika izlēņotas iepriekšējiem īpašniekiem. Daļa piļu tika nopostītas. 13.–14. gs. nopostīto latgaļu koka piļu vietā (piemēram, Koknesē) vai līdzās tām tika uzbūvētas vācu mūra pilis. Bīskapa un ordeņa savstarpējo strīdu un konfliktu dēļ zemes tika pārdalītas, un robežas mainījās. Latgaļu zemes apdraudēja arī ārējie ienaidnieki. 14. gs. otrajā pusē Rīgas arhibīskapija zaudēja joslu no Atzeles latgaļu zemēm, tās nonāca Pleskavas kņazu rokās. Vēlākie Livonijas ordeņa centieni atkarot šo teritoriju nevainagojās ar panākumiem. Varas, robežas un administratīvais iedalījums karu rezultātā mainījās arī turpmākajos gadsimtos, nošķirot Vidzemes un Latgales latgaļus.

Latgaļu pirmsākumi tiek saistīti ar līdzeno kapulauku izplatību 5./6.–7. gs. Daugavas labā krasta apgabalos, uz rietumiem no Aiviekstes vidusteces un lejteces. Iepriekšējā periodā šai teritorijai bija raksturīgi kolektīvie uzkalniņi ar akmeņu riņķi, kuri līdzīgi uzkalniņiem Daugavas kreisajā krastā, Augšzemē. Valodnieki abos reģionos konstatējuši arī kopīgas valodu dialektu īpatnības (kāpjošā intonācija), ko saista ar sēļiem. Etnoģenēzes procesā bija iesaistīti Lielupes baseina līdzeno kapulauku kultūras nesēji (zemgaļi), kā arī dienvidrietumu Vidzemē vidējā dzelzs laikmetā aptuveni līdz 7. gs. dzīvojošie Vidzemes zemgaļi. Sava loma latgaļu etniskās kopības veidošanās procesā bijusi arī Latgales teritorijas vietējiem iedzīvotājiem – vēlās švīkātās keramikas kultūras pēcnācējiem, kā arī austrumbaltiem, kas austrumslāvu nostiprināšanās rezultātā bija atspiesti no Daugavas un Dņepras vidusteces apgabaliem. Apgūstot jaunas teritorijas, latgaļi saskārās arī ar Vidzemes ziemeļu un Latgales ziemeļaustrumu daļā dzīvojošajiem Baltijas somu iedzīvotājiem, no kuriem kāda daļa arī integrējās latgaļu kopībā.

Latgaļu kultūras veidošanās komplicētību rāda uzkalniņu parādīšanās 10. gs. beigās latgaļu apdzīvotās teritorijas austrumu daļā. Kapu inventāra ziņā un apbedīto orientācijā uzkalniņi līdzīgi līdzenajiem kapiem. Apbedīšana uzkalniņos pastāvējusi līdztekus līdzenajiem kapulaukiem līdz 14. gs. Jauna apbedīšanas veida parādīšanos varēja izraisīt vairāki faktori – somisko akmens krāvuma kapu kultūras iedzīvotāju un ienākušo latgaļu asimilācijas procesi, sociālie procesi latgaļu sabiedrībās, ko, iespējams, sekmēja skandināvu, kuri mirušos apbedīja uzkalniņos, aktivitātes Veļikajas upes baseinā “ceļā no varjagiem uz grieķiem”.

Latgaļi no pārējām mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošām sentautām atšķīrās ar savdabīgo materiālo kultūru un apbedīšanas tradīcijām. Daudz kopīgu iezīmju latgaļu kultūrai ir ar sēļiem, tādēļ literatūrā dažkārt abu sentautu kultūra aplūkota vienkopus kā sēļu-latgaļu vai latgaļu-sēļu kultūra. Vairāku latgaļu rotu formu pirmsākumi meklējami arī zemgaļu kultūras apgabalā (lentveida vainagi, manšetaproces, karavīra aproces u. c.), tomēr latgaļu eksemplāri darināti atšķirīgi.

Latgaļi mirušos neapbedīja rindās, kā to darīja zemgaļi. Kapi kapulaukā izkārtoti izklaidus vai nelielās grupās, ievērojot vīriešu un sieviešu pretēju orientāciju – vīrieši guldīti ar galvu austrumu, sievietes – rietumu virzienā. Latgaļu kapulaukos vērojams vīriešu kapu pārsvars pār sieviešu apbedījumiem, maz bērnu kapu. Mirušos guldīja kapa bedrē uz mizām, uz dēļu paklāja, vienkocī, viduslaikos – dēļu šķirstos. Latgaļiem raksturīga mirušo inhumācija, bet konstatēti arī kremēti apbedījumi.

Latgaļu apbedījumi devuši bagātāko informāciju par tērpiem, kas labi saglabājušies, pateicoties daudzveidīgajam līdzdoto bronzas rotu klāstam kā sieviešu, tā vīriešu kapos. Latgaļi valkāja no vilnas, pusvilnas un lina darinātu apģērbu. Tērpus tie nereti rotāja ar ieaustām bronzas spirālītēm un gredzentiņiem. Sievietes šādi rotāja villaines, bet vīrieši – svārkus, cepures, rokautus. Viskrāšņākā no villainēm ir Stāmerienas Annasmuižas villaine, rotāta ar 37 ugunskrustiem. Savukārt vieni no visbagātīgāk ar bronzu rotāti vīriešu svārki, kas sajozti ar grezniem apkalumiem un piekariem rotātu ādas jostu, uzieti Ģūģeru kapulauka 30. kapā. Savdabīga latgaļu vīriešu tērpa sastāvdaļa ir roku aptinumi un rokauti, ko lietoja uz vienas vai abām rokām.

Latgaļu sievietes galvas rota bija vainags. No zemgaļiem aizgūto lentveida spirāļu vainagu latgaļi veidoja kuplāku, aizmugurē piekarot važiņas ar trapecveida mēlītēm vai zvārgulīšiem. Vienīgi latgaļi darinājuši cilindrīšu vai spirāļu grīstes vainagus ar sazarotu spirāļu vērumu – “bizi” aizmugurē.

Iemīļota latgaļu sieviešu kaklarota – kaklariņķi. Valkāti piecu veidu kaklariņķi. 8.–9. gs. vilkts viens līdz divi kaklariņķi, bet 11.–12. gs. atsevišķos kapos uziets pat līdz sešiem kaklariņķiem. Apbedījumos visbiežāk uziets kaklariņķis ar noplacinātiem galiem, kuram ar 11. gs. piekāra arī piekariņus. Savdabīgais kaklariņķis ar seglu un kruķa galiem nav no biežāk atrastajiem, bet valkāts kopš latgaļu kultūras veidošanās pirmsākumiem. Tā izcelsme meklējama Dņepras augšteces apgabalā. Tikai pie latgaļiem sastopams kaklariņķis ar tordētu loku un četrskaldņu galiem un 11.–12. gs. vilktais vītais kaklariņķis ar konusu galiem. Latgaļu sievietes ap kaklu likušas arī lociņa važturus ar piekārtām važiņām, savērtu bronzas skārda cilindrīšu un spirālgredzenu kaklarotas.

Tērpa saspraušanai latgaļi visbiežāk izmantoja formas ziņā necilās spieķadatas vai kruķadatas. Vīrieši ar augstāku stāvokli kopienā 7.–9. gs. svārkus vai apmetni sasprauda ar stopsaktām ar magoņpogaļu galiem vai grezno pūcessaktu, ko 10. gs. nomaina ar masīvu pakavsaktu. Stopsaktas un pūcessaktas lietojuši arī kurši un zemgaļi, bet latgaļiem to izveidojums atšķiras. Pakavsaktas latgaļu zemēs izplatījās 8. gs., sākotnēji no dzelzs izgatavotas, vēlākos gadsimtos darinātas no bronzas ar daudzveidīgu loka un galu izveidojumu.

9.–10. gs. latgaļu vīrieši izcēlās ar savdabīgo karavīra aproci, ko parasti vilka uz kreisās rokas komplektā ar masīvu lentveida aproci uz labās rokas. Savukārt sievietēm raksturīgs uz abām rokām vilkts aproču komplekts – spirālaproce, manšetveida aproce un dobā aproce ar sašaurinātiem galiem. Spirālaproces latgaļu sievietes vilkušas līdz pat 14. gs. Ar 11. gs. kā vīriešu, tā sieviešu kapos bieži sastopamas aproces ar zvērgalvu galiem.

Latgaļu bruņojuma komplektā ietilpa cirvis, šķēpi, šaurais vai platais kaujas nazis. Latgaļi izmantojuši loku un bultas, vāles, ar 13. gs. – arī stopu. Latgaļi lietoja šaurasmens, bet ar 10. gs. – platasmens kātcauruma cirvjus. Tikai latgaļi cirvja kātu dažkārt notina ar bronzas lenti. Ieročiem bija nozīmīga vieta apbedīšanas tradīcijās. Kapā cirvis parasti novietots gar labo sānu ar kātu galvas virzienā, bet šķēpi – ar smailēm pie pēdām. Neparasti ir tas, ka cirvis konstatēts arī rindā sieviešu kapu un bērnu kapos. Dižciltīgāko vīriešu kapos kopš 10. gs. dažkārt atrod divasmeņu zobenu, kas vienmēr novietots mirušajam gar labo sānu.

Latgaļu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas. Valodas ziņā latgaļi un sēļi bijuši tuvi sēļiem un zemgaļiem. Valodnieki uzskata, ka latgaļu valoda senākajā periodā bijusi stipri teritoriāli diferencēta. Šīs atšķirības noteica plašā latgaļu apdzīvotā teritorija, no etnoģenēzē iesaistīto etnisko kopību valodām mantotās dialektālās variācijas, kā arī Baltijas somu valodu substrāts. Rietumlatgaļu (Vidzemes) un austrumlatgaļu (Latgales) valodās pastāvējušās atšķirības izsekojamas mūsdienu latviešu valodas dialektos un izlokšņu grupās. Senatnē rietumlatgaļu valoda bijusi lingvistiski daudz tuvāka zemgaļu valodai nekā austrumlatgaļu valodai. Pastāv viedoklis, ka uz rietumlatgaļu un zemgaļu valodas pamata veidojusies un attīstījusies latviešu valoda.

No kultūras veidošanās pamatteritorijas 6. gs. beigās un 7. gs. līdzenie kapulauki izplatās uz dienvidiem no Aiviekstes, sasniedz Dubnas baseinu, 8. gs. – Ludzas ezeru. Ziemeļu virzienā latgaļu līdzenie kapulauki nomaina akmeņu krāvuma kapus agrākajos Baltijas somu apdzīvotajos apgabalos. Ar latgaļu izplešanos saistāma ezerpiļu celtniecība Vidzemes augstienes ezeros. Vērojami latgaļu centieni nostiprināties arī Daugavas lejtecē, Ķentes pilskalnā pie Ogres, bet 9. gs. pilskalns tiek nopostīts. Latgaļu apbedīšanas paražas izsekojamas Lejasbitēnu, Lejasžagaru, Aizkraukles kapulaukos. Daugavas un Gaujas lejtecē kopš 10. gs. latgaļu kaimiņi bija lībieši. Rietumvidzemē latgaļu zemju robeža velkama aptuveni no Daugavas Aizkraukles rajonā virzienā uz Cēsīm un tālāk gar Burtnieka ezera austrumu krastu un Sedas upi līdz Igaunijas teritorijai.

11.–12. gs. latgaļi bija nonākuši līdz mūsdienu Latvijas–Igaunijas robežai. Latgaļu kultūras elementi vērojami arī igauņu pieminekļos, piemēram, Reuges pilskalnā un Siksalas kapulaukā. Ziemeļaustrumos latgaļi bija sasnieguši Mudavas (Veļikajas) upes baseinu, kur atradušies 13. gs. rakstītajos avotos minētie Abrenes un Purnavas novadi. Latgaļu kultūras iezīmes konstatētas arī dažos kapulaukos Pleskavas apkārtnē. Austrumos latgaļu apdzīvotā robeža aptuveni sakrīt ar mūsdienu Latvijas robežu.

Vēlā dzelzs laikmeta otrajā pusē apbedīšana līdzenajos kapulaukos piekopta arī Daugavas kreisajā krastā, kur dzīvoja sēļi. Abu sentautu kultūru lielā līdzība neļauj viennozīmīgi spriest par latgaļu fizisko klātbūtni Daugavas kreisajā krastā. Kopā ar sēļiem latgaļi mituši arī Kokneses apkārtnē. Dienvidos Daugava šķīra latgaļus no aukštaišu zemēm.

Viduslaiku sākumā latgaļi apdzīvoja Austrumlatvijas lielāko daļu. Visā teritorijā izsekojama viendabīga materiālā kultūra un apbedīšanas tradīcijas, kas atšķirīgas no pārējām Latvijas sentautām. Latgaļu kultūra stipri līdzīga vienīgi ar sēļu kultūru. 13. un 14. gs. sāk iezīmēties atšķirības starp latgaļu zemju rietumu un austrumu apgabaliem. Latgaļu kultūras dzelzs laikmeta formas ilgāk saglabājās Latgales teritorijā. Robežrajonos ar kaimiņiem vērojamas svešas ietekmes – ziemeļaustrumu daļā parādās Novgorodas slovēņiem un votiem raksturīgie apbedījumi žaļnikos, savukārt Augšdaugavas kapsētās izsekojamas lietuviešu kultūras iezīmes.

Livonijas krusta karu laikā latgaļi bija vieni no pirmajiem, kuru zemes iekaroja krustneši. Iekarotājiem bija svarīgi iegūt kontrolē Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļu. 1208. gadā krustnešu varā nonāca latgaļu Kokneses pils. Koknesei sekoja Jersika, kura vairākkārt kopā ar sabiedrotajiem lietuvjiem un Polockas kņazu Vladimiru bija organizējusi uzbrukumus bīskapa Alberta karotājiem Daugavas lejtecē. 1209. gadā krustneši izlaupīja un nopostīja Jersikas pilsētu un baznīcas. Valdnieks Visvaldis Rīgā pie Sv. Pētera baznīcas deva vasaļa uzticības zvērestu bīskapam Albertam, saņemot kā lēni daļu no savām zemēm. Tālavas latgaļus ordeņa vadība iesaistīja ilgstošos savstarpējos karos ar igauņiem. 1224. gadā starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni tika sadalītas arī latgaļu zemes Tālava un Atzele.

Latgaļi krusta karu laikā zaudēja savu politisko neatkarību. Nonākot vienotā Livonijas politiskā, ekonomiskā un reliģiskā telpā, pakāpeniski izzuda atšķirīgais kultūrā. Latgaļi mirušos sāka apbedīt kapsētās, ievērojot kristīgās normas, t. i., kā vīriešus, tā sievietes guldīja rindās ar galvu rietumu virzienā. Samazinājās mirušajiem līdzi doto priekšmetu sortiments un daudzums. No sieviešu rotām izzuda masīvās bronzas rotas. Bronzu nomaina lētāka materiāla (alvas, dzelzs) izstrādājumi. Vīriešu kapos arvien retāk sastopami ieroči un rotas. Apbedījumos visbiežāk tiek uzietas tērpa saspraušanai izmantotās pakavsaktas un riņķasaktas, kā arī gredzeni. Rotu veidos izzuda etniskās iezīmes. Sievietēm raksturīgākās rotas bija stikla kreļļu, kauri gliemežvāku kaklarotas, kas valkātas līdz pat 16. gs. Sievietes darināja auduma vainagus, kas greznoti ar stikla krellītēm, sīkām bronzas spirālītēm un alvas rozetēm. Bronzas rotājumi villainēs tika aizstāti ar stikla krellīšu rotājumiem, bet visbiežāk tika valkātas nerotātas vienkrāsainas vai rūtainas villaines. Atsevišķas arhaiskas iezīmes ilgāk saglabājās vienīgi austrumu novados. Tur sievietes ilgāk valkājušas spirālaproces un aproces ar zvērgalvu galiem, lociņa važturus. Vidzemes latgaļu novados tās aizstātas ar vairogveida un lentveida aprocēm ar sašaurinātiem galiem, kas veidojušās 13. gs. gaitā un izzudušas 15. gs. sākumā.

Kopš 16. gs. rakstītajos avotos tiek lietots vienīgi etnonīms “latvieši”, ko attiecināja uz visām sentautām. Viduslaikos latgaļu zeme tika sadalīta lēņa novados, bet pēc Jauno laiku kariem to sadalīja dažādu valstu starpā, veidojot Vidzemes un Latgales novadu nošķirtību.

Mākslas darbos apcerēti 13. gs. notikumi un latgaļu sentautas traģika, lai modinātu un celtu latviešu tautas pašapziņu. Spēcīgi rakstniekus, dzejniekus un māksliniekus ieintriģējusi latgaļu zeme Tālava, tās valdnieka (ķēniņa) Tālivalža personība, viņa statuss, ticība, kā arī vēl mūsdienās līdz galam neatrisinātais Beverīnas pils atrašanās vietas jautājums. Indriķa hronikā aprakstīto cīņu pie latgaļu pils Beverīnas iespaidā dzejnieks Auseklis sarakstījis dzejoli “Beverīnas dziedonis”. Ar šī dzejoļa vārdiem 1891. gadā komponists Jāzeps Vītols sacerējis dziesmu jauktajam korim un orķestrim, kas vairākkārt tikusi iekļauta Vispārējo dziesmu svētku programmās. Vēsturisko notikumu iespaidā Rūdolfs Blaumanis sacerējis vienu no patriotiskākajiem daiļdarbiem latviešu literatūrā – balādi “Tālavas taurētājs”(1902). Ar tādu pašu nosaukumu un idejisko saturu radīta animācijas filma (1988, režisors un scenārija autors Ansis Bērziņš, operatore Austra Gulbe), uzrakstīta kora dziesma (komponists Raimonds Pauls), veidots koncertuzvedums (2018, komponists un idejas autors Arnis Mednis).

Tālavas novadam un tā valdniekam veltīta rakstnieka Jāņa Lejiņa vēsturiskā triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā” (2001–2009). Uz plašu vēsturisko notikumu fona autors atainojis latgaļu valdnieka Tālivalža valdīšanas laiku Tālavas zemē, latgaļu sabiedrības sociālo un politisko struktūru, valdnieka centienus nosargāt savu zemi no iekarotājiem un izveidot spēcīgu valsti.

Nozīmīgu vietu latviešu nacionālajā pašapziņā ieņēmusi arī Jersikas karaļvalsts un tās valdnieks Visvaldis. Viens no pirmajiem darbu par Jersiku 19. gs sacerējis muižnieks Mihaels Jozefs fon der Borhs (Michael Josef von der Borch). Dzejiskajā sacerējuma “Gercike” (1842) tēlota Jersikas bojāeja. Gadsimtu vēlāk Jersikas traģiskais liktenis ne mazāk emocionāli un patriotiski apdzejots Veronikas Strēlertes poēmā “Jersikas izpostīšana” (1937). Latgaļu zemes Jersikas un tās valdnieka diženums un traģiskie likteņi saistījuši vairāku latgaliešu literātu – Franča Kempa, Martas Skujas, Osvalda Kravaļa – uzmanību. Padomju okupācijas periodā publicēts Jāņa Niedres romāns “Un vēji triec nodegu pelnus... (Jersikas zemē)” (1978). Atzīmējams Elitas Franciskas Cimares romāns “Jersikas derība” (2009), kurā mītiskā formā aktualizēts jautājums par tautas dvēseli un izdzīvošanu senatnē un mūsdienās. Romāna ietekmē vēlāk radīta oratorija simfoniskajam orķestrim un jauktajam korim (2009, komponiste Līga Celma).

Latgaļiem liktenīgie 13. gs. notikumi, tā laika personības un pretrunas sabiedrībā izmantotas, lai risinātu 21. gs. nacionālās, identitātes un vispārcilvēciskās problēmas (rokopera “Indriķa hronika” (1999–2000), libreta autore Māra Zālīte, komponists Jānis Lūsēns, režisors Edmunds Freibergs).

20. gs. 30. gadu otrajā pusē nacionālpatriotisma ietekmē un kā apliecinājums latviešu dziļajām saknēm savā zemē radīti arī vairāki glezniecības darbi. Mākslinieks Ludolfs Liberts uzgleznojis teiksmainus latgaļu valdnieku Jersikas Visvalža un Beverīnas Tālivalda portretus (1935–1937), kas tika novietoti Rīgas pilī. Rīgas pils Svētku zāles plafonus rotāja Augusta Annusa darbs “Visvaldis, Jersikas valdnieks pieņem vācu krustnešus” (1939–1940), kā arī Oto Skulmes sienas gleznojums “Uzvara pie Daugavas 1. gs. pēc Kristus” (“Latgaļi ieņem Klaņģu kalnu”, 1938–1939). Pēdējā darba sižets gan neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Jāatzīmē arī mākslinieka Arvīda Gusāra gleznas “Jersika” (1939) un “Tālivaldis” (publicēta žurnālā “Atpūta” 1934. gada Nr. 509), kā arī Aleksandra Krūkas darbs “Cēsis – Latvijas karoga šūpulis 1279. gadā” (1936), kurā mākslinieks mēģinājis rekonstruēt latgaļu 13. gs. karogu.

Mūsdienās tēlnieks Andris Vārpa veidojis granītakmenī kaltu pieminekli Tālivaldim. 2,4 m augstajā skulptūrā attēlots krēslā sēdošs valdnieks ar likteņputnu vanagu uz pleca. Piemineklis atklāts Trikātā 2011. gadā. Mazāk iespaidīga koka skulptūra veltīta Jersikas valdniekam Visvaldim, kas tika atklāta pie Jersikas pamatskolas 2007. gadā (koktēlnieki Aigars un Ivars Rūrāni).

Latgaļu vēsturei septiņas minūtes veltītas vēsturiskajā piedzīvojumu filmā “Baltu ciltis: Eiropas pēdējie pagāni” (2018, režisori Raitis un Lauris Ābeles, operators Mārcis Ābele).

Latgaļu tērpa elementi un rotu atdarinājumi nereti izmantoti filmās un dažādos uzvedumos (piemēram, Rīgas Kinostudijas filmā “Pūt, vējiņi”, 1973, režisors Gunārs Piesis), kā arī teātra izrādēs. Latgaļu tērpa un rotu atdarinājumi un stilizācijas ieņēmušas nozīmīgu vietu deju kopu un koru dziedātāju skatuves tērpos. Iedvesmojoties no arheoloģiskajiem artefaktiem, izgatavotas arī latgaļu tērpu, rotu, ieroču replikas, ko izmanto muzeju ekspozīcijās.