Kaujas vāles piederīgas sitamieroču funkcionālajai apakšgrupai. Vāle sastāv no kāta un galvas. Tradicionāli vāles aprakstā ierocis orientēts ar galvu uz augšu un kātu uz leju. Vāles galva ir ieroča kaujas daļa, kas var būt veidota kuba, paralēlskaldņa, cilindra vai lodes formā. Atsevišķiem eksemplāriem tā var būt arī profilēta. Vāles galva bez kātcauruma var saturēt arī atsevišķi veidotu iekātojumu pastiprinošu daļu – uzmavu. Uzmavas galvenokārt veidotas bronzas vāles galvām. Tā var būt izvietota gan vāles apakšdaļā un augšdaļā, gan tikai apakšdaļā. Arheoloģijā ar terminu “vāle” saprot ieroča kaujas daļu – galvu. Tā kultūrslānī no visa ieroča saglabājusies visilgāk, bet roktura paliekas saglabājušās tikai atsevišķos gadījumos.

Vāle ir senākais no medībās un kaujās lietotajiem sitamajiem ieročiem, kam smaguma centrs tuvināts tā galam. Atsevišķas ziņas par vāles kā metamā ieroča izmantošanu sniegtas Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) un Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik, ap 1180–1290). Kaujas apstākļos mesta vāle attēlota arī Bajē paklājā (ap 1080). Nelielais vāļu atradumu skaits šo ieroci liek pieskaitīt luksusa klases bruņojuma komplektam, kā arī saistīt to ar varas atribūcijas priekšmetiem. Nenoliedzami retais un vizuāli pievilcīgais vāles izskats izsauc nosacītas alegorijas ar scepteri – rotātu garīgās, laicīgās un militārās varas līderu simbolu. Eiropas zemēs par militārās varas atribūtu vāle pamazām kļuva no 15. gs., savu vietu kā simbolisks priekšmets nostiprinot tikai 16. gs. otrajā pusē. Šajā periodā līdz ar vēlās gotikas stila kulmināciju mākslinieciskā izpildījuma virsotnes sasniedza vāles ar sitamajām lapām. Šādu semantisko nozīmi vāles vairākās valstīs saglabājušas līdz pat mūsdienām.

Primitīvāko vāles veidu pārstāv koka milna, tomēr jau akmens laikmetā veidots salikts ierocis, piestiprinot koka kāta galam akmens vai kaula uzgali. Tas kļuva par vāles kaujas daļu, kas padarīja sitienu spēcīgāku, ļāva to koncentrēt un vērst pret konkrētu pretinieka jeb medījamā zvēra ķermeņa daļu. Gan vienkāršās, gan divdaļīgi saliktās vāles tradicionāli uzskatītas par pirmajiem rīkiem – ieročiem, kas apzināti veidoti kaujas vajadzībām. No akmens gatavotas vāles galvas Skandināvijas dienvidos zināmas jau mezolītā, bet Baltijā senākie šī ieroča atradumi nāk no neolīta un bronzas laikmeta arheoloģiskajiem pieminekļiem. Šādas vāles gatavotas, izveidojot ovālam akmenim visapkārt gropi, lai to piesietu kātam, vai izurbjot caurumu kāta ievietošanai. Savukārt metāla vāles galvas pirmforma ir lode, tās izcelsme saistāma ar Tuvajiem Austrumiem. Eiropas zemēs šis ierocis agrajos viduslaikos ienāca caur Ungāriju. Līdz 14. gs. Eiropas zemēs izmantotas gan apaļas, gan stūrainas vāles. Savukārt pēdējais vāļu attīstības periods Eiropā ilga no 14. līdz 16. gs., tam raksturīga arī t. s. “lapoto” vāļu izmantošana.

Vāles tipoloģiski tiek klasificētas pēc to kaujas daļu izveidojuma. Austrumu un Centrāleiropas mežu zonā vēsturiski izmantoto vāļu klasifikācijā autoritatīva ir krievu ieroču pētnieka Anatolija Kirpičņikova (Анатолий Николаевич Кирпичников) izveidotā sešu tipu tipoloģiskā sistēma. Tomēr jaunākie pētījumi liek pārskatīt atsevišķu A. Kirpičņikova vāļu tipu datējumu.

Mūsdienās kaujas vāļu replikas izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi savos pasākumos, visbiežāk – imitētos cīņas turnīros. Vāles joprojām tiek izmantotas arī kā varas simbols atsevišķu valstu svinīgās ceremonijās, piemēram, Ukrainas prezidenta inaugurācijas ceremonijā.

Vāles izmantotas, pretiniekiem nonākot dūru cīņas attālumā. Šī ieroča kaujas funkcija bija veikt trulu, bet spēcīgu sitienu, visbiežāk no augšas uz leju. Tā rezultātā pretinieks ticis apdullināts, tam radīts kaujas šoks vai kontūzija, ielauzti vai pat sadragāti kauli. Vāle kā sitamais ierocis visbiežāk ticis mērķēts pretinieka galvā, kur šādam sitienam bijis vislielākais efekts. Ņemot vērā, ka pretinieka galva bijusi tērpta dzelzs ķiverē, vālēm bija jābūt no cita materiāla. Izgatavotas no mīkstākās bronzas, vāļu galvas nenoslīdēja no cietākās dzelzs ķiveres, izdarītais sitiens bieži burtiski “pielipa” līdz spīdumam nopulētajai, gludajai ķiverei, apdullinot pretinieku. Svarīgs bija metāla īpatsvars, kas bronzai ir lielāks – tas nodrošināja pietiekošu smaguma centra novirzīšanu uz sitamā ieroča galu. Pieskaitīt kādu no vālēm tikai vienas ieroču šķiras bruņojuma komplektam nav iespējams, tās izmantoja gan jātnieki, gan kājnieki. Tomēr pie jātnieka apbruņojuma, iespējams, pieskaitāmas vāles, kas aprīkotas ar riņķiem to kātu galos labākai ieroča piestiprināšanai pie cilvēka vai zirga uzkabes.