Atskaņu hronika ir vidusaugšvācu valodas austrumu dialektā (Ostmitteldeutsch), pantmērā, pāra atskaņu formā rakstīts literārs darbs; tā sarakstīšanas mērķis ir tēlot pagātnē notikušo – par Livonijas krusta kariem un par Vācu ordeņa pieredzi šajās cīņās. Dzejā sarakstītais darbs ir uzskatāms par historiogrāfisku tekstu. Hronika stāsta par misionāru un krusta karotāju gaitām Livonijā pirms Vācu ordeņa ierašanās (1237) un ordeņa cīņām ar pagāniem: latgaļiem, kuršiem, igauņiem, lībiešiem, zemgaļiem, sēļiem, lietuviešiem un pareizticīgajiem krieviem. Hronikas stāstījums ir veidots no Vācu ordeņa skatupunkta. Hronikas vēstījums ir izklāstīts 12 017 rindās, kuras sakārtotas atskaņās veidotos pantos.

Hronika pazīstama ar vairākiem nosaukumiem: Atskaņu hronika (Livländische Reimchronik), Livonijas Atskaņu hronika, Vecākā Atskaņu hronika (Älteste Livländische Reimchronik), Ditleba no Alnpekas atskaņu hronika (Die livländische Reimchronik von Dittlieb von Alnpeke), Rīmju hronika. Viduslaikos Vācu ordenī hroniku dēvēja par Livonijas hroniku (Lieflandische cronica). Sākot ar 19. gs. hronikas nosaukumā tiek lietota atsauce uz tās literāro formu – tekstu, kas veidots atskaņās veidotos pantos.

Hronikas autors nav zināms. 18. un 19. gs., balstoties uz autorību apliecinošu ierakstu t. s. Bergmana kodeksā (Codex Bergmanni, nosaukts Rīgas Doma un Svētā Pētera baznīcas mācītāja Liborija fon Bergmana, Liborius von Bergmann, vārdā), tika uzskatīts, ka hronikas autors ir Vācu ordeņa brālis Ditlebs no Alnpekes (Ditleb von Alnpeke), no Rēveles (mūsdienās Tallina) komturejas, taču vēlāk šis ieraksts ir atzīts par 17. gs. viltojumu. Tiek uzskatīts, ka hronikas autors bijis Vācu ordeņa brālis.

Par hronikas tapšanas laiku uzskata 13. gs. beigas, iespējams, pašu 14. gs. sākumu. Atskaņu hronika ir senākais Vācu ordeņa vēsturiskais teksts, kas saglabājies līdz mūsdienām, un tas ir senākais naratīvs par viduslaiku Livoniju vācu valodā.

Pētniecībā ir dažādi viedokļi par hronikas radīšanas mērķi un šī teksta vēlāko lietojumu. Grūti skaidrojama ir hronikas valodas izvēle – vidusaugšvācu valoda. Tautas valoda, kas 13. gs. beigās Livonijas Vācu ordeņa atzarā tika izmantota mutiskajā komunikācijā un vēlāk arī rakstītajos tekstos, bija viduslejasvācu valoda. Vidusaugšvācu kā hronikas valoda paplašina teksta tapšanas un lietošanas iespējamo ģeogrāfisko areālu. Tā varētu būt tapusi ārpus Livonijas un, iespējams, nav bijusi domāta lasīšanai Livonijā, bet gan Vācu ordeņa dibinājumos (komendēs) Svētās Romas Vācu Impērijā, apgabalos, kur runāja vidusaugšvācu valodā.

Iepriekš pētniecībā ticis uzskatīts, ka hronikas teksts ir radīts kā “galda grāmata” (Tischbuch) lasīšanai kopīgo ordeņa brāļu ēdienreižu laikā, lai brāļus iepazīstinātu ar ordeņa vēsturi. Jaunākajā pētniecībā šī hipotēze ir noraidīta; tiek uzskatīts, ka hronikas teksts ir radīts ar mērķi piesaistīt jaunus ordeņa brāļus un citus karotājus cīņām pret pagāniem Austrumbaltijā.

Līdz 19. gs. vidum bija saglabājušies divi hronikas viduslaiku manuskripti ar pilnīgu tās tekstu. Vecākais no manuskriptiem ir t. s. Bergmana kodekss. 14. gs. vidū veikts hronikas noraksts, kam kopš 16. gs. bija vairāki īpašnieki Livonijā. Ap 1539. gadu manuskriptu ieguva Rīgas arhibīskapijas vasalis Reinholds fon Tīzenhauzens (Reinhold von Tiesenhausen) Bērzaunē. Livonijas kara laikā vai vēlāk rokraksts nonācis ārzemēs. 1797. gadā no Lembergas (mūsdienās Ļviva) ierēdņa Bretšneidera (Bretschneider) manuskriptu iegādājās L. fon Bergmans. Pēc L. fon Bergmana nāves, kopā ar viņa bibliotēku manuskripts nonāca Rīgas Svētā Jāņa latviešu draudzes mācītāja Johana Hermana Treija (Johannes Herman Trey) īpašumā. Pēc viņa nāves 1849. gadā manuskripts nonāca Vidzemes bruņniecības Rīgā īpašumā. Pēc Pirmā pasaules kara tas, iespējams, izvests uz Vāciju, un tā atrašanās vieta nav zināma.

Otrs manuskripts ir t. s. Heidelbergas rokraksts, pēc 1415. gada, visticamāk, Austrumprūsijā veikts hronikas noraksts. Tas atrodas kopējā iesējumā (konvolūtā) ar Nikolaja no Jerošinas (vācu Nikolus von Jeroschin, latīņu Nicolaus de Jeroschin) Prūsijas zemes hroniku (Kronike von Pruzinlant, 1331–1341), un trim citiem vidusaugšvācu valodā sacerētiem literāriem darbiem. Iespējams, 19. gs. sākumā rokraksts atradies Romā, pāvesta kūrijā. Manuskripts glabājas Heidelbergas Universitātes (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg) bibliotēkā (Cod. Pal. germ. 367).

Saglabājies arī daļējs hronikas noraksts (2039.–2064. rinda un 6715.–6756. rinda), t. s. Kopenhāgenas rokraksts, kas tapis 16. gs. un glabājas Dānijas Valsts arhīvā (Statens Arkiver) Kopenhāgenā.

Pantmērā rakstīta hronika bija 12.–14. gs. Eiropā izplatīta vēsturisko vēstījumu forma; lielākā daļa šo darbu tika rakstīta tautas valodās. Livonijas atskaņu hronikas autors ir pārzinājis atskaņu hroniku tradīciju un tai sekojis. Hronika tapusi episkā žanra ietekmē ar uzdevumu izcelt un cildināt konkrētu indivīdu īpašības, raksturu un varonīgo rīcību.

Atskaņu hronika ir vienīgais historiogrāfiskais darbs viduslaiku Livonijā, kas sacerēts pantmērā. Pētniecībā joprojām risinās diskusija, vai hronika tapusi Livonijā un vai tā būtu jāuzskata par piederīgu Livonijas literārajai tradīcijai. Hronikas valoda – vidusaugšvācu valoda – paplašina teksta tapšanas iespējamo areālu. Ja pieņem, ka hronika tapusi Livonijā, tad tā uzskatāma par unikālu tekstu – pirmo vācu valodā tapušo dzejas darbu šajā reģionā.

19. g. beigu un 20. gs. sākuma pētniecības tradīcijā tika uzsvērtas hronikas dzejas kvalitātes nepilnības un autora talanta trūkums. Neskatoties uz šiem vērtējumiem, šis ir unikāls dzejas piemērs.

Vācu valodnieka Leo Meiera (Leo Meier) 1876. gadā izdotais hronikas kritiskais teksta izdevums, kurā ir salīdzināti Bergmana un Heidelbergas manuskripta tekstu varianti, ietekmējis hronikas teksta pētniecību un tulkošanu.

Latviešu valodā pieejami trīs hronikas tulkojumi, bet visplašāk izmantotais ir Valža Bisenieka tulkojums (1998), kurā avota valodas pārneses precizitāte daudzviet ir upurēta “rīmētā” teksta labskanības labā. Hronika tulkota arī igauņu, itāļu un angļu valodā.

Stāstījuma veidošanai hronists ieguvis informāciju no dokumentiem, nekrologiem, historiogrāfiskiem tekstiem (annālēm un hronikām), mutiskās tradīcijas un aculiecinieku liecībām. Daļa no aprakstītajiem notikumiem ir autora iztēles auglis. Iespējams, ka autors bijis atsevišķu notikumu aculiecinieks pēc 1278./1279. gada.

Hronikas tekstā ir būtiskas hronoloģiskas un faktoloģiskas neprecizitātes, kā arī izdomājumi. Piemēram, hronikā kļūdaini minēts, ka bīskaps Meinards (latīņu Meynardus, Meinnardus, vidusaugšvācu Meynhart, vācu Meinhart, Meinhard von Segeberg) kļuvis par Ikšķiles bīskapu 1143. gadā. Hronika ir veidota kā hronoloģiski lineārs stāstījums, kas virzās no senākajiem notikumiem uz jaunākajiem, tomēr hronikā ir vietas, kurās notikumu hronoloģiskā kārtība ir sajaukta.

Hronika apraksta cīņas ar pagāniem, personiskus un kolektīvus varoņdarbus kaujas laukā, nocietinājumu un piļu būvniecību. Tekstā būtiska nozīme ir kauju aprakstiem, kuros tēlojumi ir dramatiski un literāri piesātināti.

Atskaņu hronika ir bijusi viens no nozīmīgākajiem avotiem par Livoniju 13. gs. vēlo viduslaiku un agro jauno laiku hronistiem. Vācu ordeņa hronisti Pēters no Dusburgas (vācu Peter von Dusburg, Peter von Duisburg, latīņu Petrus de Dusburg) un Hermans no Vartberges (vācu Hermann von Wartberge, latīņu Hermannus de Wartberge), kā arī agro jauno laiku Livonijas hronisti Baltazars Rusovs (Balthasar Rüssow) un Johans Renners (Johann Renner, Johannes Renner), rakstot savus darbus ir ņēmuši ziņas no Atskaņu hronikas.

19. gs. nogalē un 20. gs. pirmajā pusē attīstījās divas savstarpēji konfliktējošas hronikas interpretācijas. Brīdī, kad 19. gs. sākumā Baltijas vācu izcelsmes pētnieki Baltijas provincēs sāka apzināt viduslaiku vēstures avotus, viņu uzmanības lokā bija Livonijas Atskaņu hronika. Atskaņu hronikai kopā ar Heinriha (arī Indriķis, iespējams, identisks latīņu Henricus de Lettis) Indriķa Livonijas hroniku (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) kā tekstiem, kas vēstī par kristianizācijas sākumu Baltijā, kā arī misionāru un krusta karotāju ierašanos, bija svarīga loma Baltijas vācu izcelsmes iedzīvotāju kopīgās identitātes veidošanā. Hronika kopā ar citiem vēstures avotiem palīdzēja pamatot Baltijas vācu izcelsmes elites sociālās un tiesiskās privilēģijas Baltijas provincēs.

Sākot ar 19. gs. beigām latviešu vēsturnieki izmantoja Atskaņu hroniku par avotu, lai parādītu Livonijas pamatiedzīvotāju: zemgaļu, kuršu, letgaļu, sēļu, līvu un igauņu cīņu ar vācu krustnešiem. Atskaņu hronika ir avots, no kura nacionālā historiogrāfijas tradīcija un vēsturiskās apziņas veidotāji guvuši informāciju par sarkanu karogu ar baltu joslu pa vidu, ar kuru 1279. gadā ordeņbrāļa vadībā letgaļu vienība no Cēsīm devās uz Rīgu; hronikā pieminēto karogu uzskata par Latvijas valsts karoga prototipu. Hronika ir arī avots, no kura gūtas ziņas par 13. gs. Livonijas vietējiem valdniekiem, piemēram, Tērvetes zemgaļu valdnieku Nameisi (Nameise, Namejs, Nameitis). Vēl izteiktāk šis teksts Livonijas pamatiedzīvotāju apspiešanas naratīva veidošanai izmantots padomju okupācijas laikā tapušajā historiogrāfijā.

Kopš 20. gs. otrās puses Rietumu akadēmiskajā pasaulē un pēc 1990. gada arī Latvijā dominē zinātniska pieeja hronikai, kas neinterpretē tekstu no ideoloģiska vai nacionāla skatupunkta.

Atskaņu hronika kopā ar Indriķa Livonijas hroniku tiek izmantota par vienu no svarīgākajiem naratīvajiem avotiem Livonijas 13. gs. vēstures izpētē. Hronikai bijusi būtiska loma latviešu nacionālās ideoloģijas satura veidošanas procesā 19. gs. beigās un 20. gs., kas arī ietekmējis šīs hronikas pētniecību nacionālajā tradīcijā. Jaunākajā pētniecībā Livonijas Atskaņu hroniku izmanto vēsturiskās telpas, mentalitāšu, atmiņas un citu vēsturisku fenomenu izpētei.

Bergmann, L., (Red.), Fragment einer Urkunde der ältesten Livländischen Geschichte in Versen, Riga, W.F. Häcker, 1817.

Bergmann, L. und Napiersky, C.E. (Red.), Ergänzung des von Dr. Liborius Bergmann herausgegebenen Fragments einer Urkunde der ältesten Livländischen Geschichte in Versen, nach der Heidelberger Handschrift jener Reimchronik, mit einem Facsimile derselben und einigen Erläuterungen zum Drucke besorgt und als Gratulationsschrift zur dritten Secularfeier der Universität Königsberg, Riga, Leipzig, Eduard Frantzen’s Verlags-Comptoir, 1844.

Bugiani, P. (Red.), Cronaca rimata della Livonia: = Livländische Reimchronik (XIII sec.), Viterbo, Vocifuoriscena, 2016.

Jaunzemis, A. (tulk.), Livlandische Reimchronik: The Rhyme Chronicle of Livonia, West Menlo Park, Echo Publishers West, 1978.

Kallmeyer, T. und Napiersky, C.E. (Red.), Ditleb’s von Alnpeke Livländische Reimchronik, enthaltend Der Riterlichen Meister und Bruder zu Nieflant geschicht: nach dem Bergmannschen Drucke mit den Ergänzungen ... der Heidelberger Handschrift, Riga, Kymmel, 1857.

Klaustiņš, R. (red.), Atskaņu chronika: Ditleba Alnpeķes “Rīmju chronika”, tulk. J. Saiva, Rīga, Kopa, 1993.

Klaustiņš, R. (red.), Atskaņu hronika: Ditleba Alnpeķes “Rīmju hronika”, tulk. J. Saiva, Rīga, Valters un Rapa, 1936.

Klaustiņš, R. (red.), Atskaņu hronika: Ditleba Alnpeķes “Rīmju hronika”, tulk. J. Saiva, Linkolna, Pilskalns, 1960.

Meyer, E. (Red.), Die livländische Reimchronik von Dittlieb von Alnpeke, Reval, Franz Kluge, 1848.

Meyer, L. (Red.), Livländische Reimchronik: mit Anmerkungen, Namensverzeichnis und Glossar, Nachdruck der Ausgabe Paderborn 1876, Hildesheim, Olms, 1963.

Meyer, L. (Red.), Livländische Reimchronik: mit Anmerkungen, Namenverzeichnis und Glossar, Paderborn, Schöningh, 1876.

Mugurēvičs, Ē. (red.), Atskaņu hronika = Livländische Reimchronik, K. Kļaviņa komentārs, tulk. V. Bisenieks, Rīga, Zinātne, 1998.

Napiersky, C.E., Varianten zur Bergmannschen Ausgabe der Reimchronik Ditleb’s von Alnpeke aus der Heidelberger oder Pfälzer Handschrift dieser Chronik (Codex palatinus nro. 367.), Riga, Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands, 1845.

Napiersky, C.E. und Kallmeyer, T. (Red.), ‘Ditleb’s von Alnpeke Livländische Reimchronik, nach dem Bergmannschen Drucke mit den Ergänzungen und den abweichenden Lesearten der Heidelberger Handschrift neu bearbeitet und herausgegeben’, in Scriptores Rerum Livonicarum, 1:489–827, Riga, Leipzig, Frantzen, 1853.

Pfeiffer, F. (Red.), Livländische Reimchronik, Stuttgart, Literarischer Verein, 1844.

Siliņš, M. (tulk.), Ditleba Alnpeķes Rīmju hronika, Rīga, Matīss Siliņš, 1893.

Smith, J.C. and Urban, W.L. (eds.), The Livonian Rhymed Chronicle, Bloomington, Indiana University, 1977.

Smith, J.C. and Urban, W.L. (eds.), The Livonian Rhymed Chronicle, Bloomington, Indiana University, 1997, pp. 128–130.

Smith, J.C. and Urban, W.L. (eds.), The Livonian Rhymed chronicle, 2nd edn., Chicago, Lithuanian Research and Studies Center, 2001.

Strehlke, E. (Red.), ‘Aus der Livländischen Reimchronik’, in Scriptores rerum Prussicarum, 1:625–45, Leipzig, Hirzel, 1861.

Suhm, P.F. (ed.), Symbolæ ad literaturam Teutonicam antiqviorem ex codicibus manu exaratis, qvi Havniæ asservantur, Havniæ, 1787.

Tarvel, E. (toim.), Liivimaa vanem riimkroonika, tõlk. U. Eelmäe, Tallinn, Argo, 2003.