Pirmo reizi literatūrā Tanīsa kalns minēts 1840. gadā Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) profesora Aleksandra Frīdriha fon Hika (Alexander Friedrich von Hueck) publikācijā par Livonijas un Igaunijas pilskalniem. 1876. gadā īsu aprakstu par Tanīsa kalna atrašanās vietu un teiku par tā rašanos publicējis mācītājs Gothards Fīrhufs (Carl Wilhelm Gotthard Vierhuff). 1877. gadā Tanīsa kalna aprakstu publicējis grāfs Karls Gustavs fon Zīverss (Carl Gustav Graf von Sievers), atzīmējot to kā skansti, kuru Ziemeļu kara laikā sanesuši krievu karavīri ar cepurēm. Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar) savā viduslaiku piļu leksikonā Tanīsa kalnu tikai piemin saistībā ar tā atrašanās vietu netālu no Raunas viduslaiku pils.
31.07.1926. Tanīsa kalnu apmeklēja un uzmēroja Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš. Pilskalna uzmērījums un apraksts publicēts 1930. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni. IV. Vidzeme”. 1927. gadā žurnāla “Aizsargs” 1.–3. numurā E. Brastiņš izvirzīja un centās pierādīt hipotēzi, ka Tanīsa kalnā atradusies Indriķa Livonijas hronikā minētā Beverīnas pils. Šo hipotēzi noraidīja profesors Francis Balodis, kurš uzskatīja, ka Beverīna atradusies Kauguru Pekas kalnā, un pieļāva, ka Tanīsa kalnā bijusi hronikā minētā Satekles (Sotekles) pils. To atbalstīja arī vēsturnieks Jānis Juškevičs. Lai pārbaudītu E. Brastiņa hipotēzi, 1927. gadā Pieminekļu valde F. Baloža vadībā veica vienus no plašākajiem arheoloģiskajiem izrakumiem neatkarīgajā Latvijā. Tajos piedalījās Pieminekļu valdes priekšsēdētājs Fridrihs Ozoliņš, arheologi Valdemārs Ģinters, Fēlikss Jākobsons, toreizējie studenti, vēlāk pazīstami Latvijas arheologi Adolfs Karnups, Rauls Šnore, Elvīra Vilciņa (Šnore). Atklāto celtņu izvērtējumu veica arhitekts Pauls Kundziņš, koku paliekas analizēja arhitekts Osvalds Tīlmanis. Izrakumus apmeklēja valsts prezidents Gustavs Zemgals un izglītības ministrs Jānis Pliekšāns, to norise tika filmēta. Filmu “Senču pilskalnā” 26.11.1927. demonstrēja Rīgā, kinoteātrī “Splendid Palace”. Pirms filmas sākuma F. Balodis nolasīja ievada referātu “Pilskalni un izrakumi pilskalnos par seno Latviju”. Pamatojoties uz arheoloģisko izrakumu rezultātiem, F. Balodis noraidīja E. Brastiņa hipotēzi par 1216. gadā nodedzinātās Beverīnas pils vietas lokalizāciju Tanīsa kalnā, norādīdams, ka tas bija apdzīvots daudz ilgāk. Arheoloģiskie izrakumi Tanīsa kalnā turpinājās 1930. gadā A. Karnupa vadībā.
Jautājums par Beverīnas pils lokalizāciju periodiski tiek analizēts līdz pat mūsdienām, taču skaidras atbildes par to līdz šim nav iegūtas.
Andra Caunes un Ievas Oses grāmatā “Latvijas 12. gadsimta beigu–17. gadsimta vācu piļu leksikons” Tanīsa kalns atzīmēts kā Rauna I, Vecrauna (Alt-Ronneburg) un izteikts pieņēmums, ka te bijusi latgaļu Raunas pils, kas pastāvējusi vismaz līdz tam laikam, kad bīskaps uzcēla savu mūra pili Raunā.
19. gs. Tanīsa kalns tika izmantots atpūtas un sabiedriskajām vajadzībām, te tika uzcelts paviljons un koka lapene.

Tanīsa kalns. Raunas pagasts, 20. gs. 30. gadi.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka/Vidis Vēveris.