Raunas centrā atrodas 14.–17. gs. Raunas viduslaiku pils un Raunas baznīca ar viduslaiku kapsētu. Tanīsa kalnam pretējā upes krastā atrodas Velna ala. Tagadējo nosaukumu Tanīsa kalns, iespējams, ieguvis 15. gs., kad Raunas pils apkārtnē vairāki īpašumi piederējuši Tonīsam Renenam (Tonies Renen).

Pirmo reizi literatūrā Tanīsa kalns minēts 1840. gadā Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) profesora Aleksandra Frīdriha fon Hika (Alexander Friedrich von Hueck) publikācijā par Livonijas un Igaunijas pilskalniem. 1876. gadā īsu aprakstu par Tanīsa kalna atrašanās vietu un teiku par tā rašanos publicējis mācītājs Gothards Fīrhufs (Carl Wilhelm Gotthard Vierhuff). 1877. gadā Tanīsa kalna aprakstu publicējis grāfs Karls Gustavs fon Zīverss (Carl Gustav Graf von Sievers), atzīmējot to kā skansti, kuru Ziemeļu kara laikā sanesuši krievu karavīri ar cepurēm. Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar) savā viduslaiku piļu leksikonā Tanīsa kalnu tikai piemin saistībā ar tā atrašanās vietu netālu no Raunas viduslaiku pils.

31.07.1926. Tanīsa kalnu apmeklēja un uzmēroja Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš. Pilskalna uzmērījums un apraksts publicēts 1930. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni. IV. Vidzeme”. 1927. gadā žurnāla “Aizsargs” 1.–3. numurā E. Brastiņš izvirzīja un centās pierādīt hipotēzi, ka Tanīsa kalnā atradusies Indriķa Livonijas hronikā minētā Beverīnas pils. Šo hipotēzi noraidīja profesors Francis Balodis, kurš uzskatīja, ka Beverīna atradusies Kauguru Pekas kalnā, un pieļāva, ka Tanīsa kalnā bijusi hronikā minētā Satekles (Sotekles) pils. To atbalstīja arī vēsturnieks Jānis Juškevičs. Lai pārbaudītu E. Brastiņa hipotēzi, 1927. gadā Pieminekļu valde F. Baloža vadībā veica vienus no plašākajiem arheoloģiskajiem izrakumiem neatkarīgajā Latvijā. Tajos piedalījās Pieminekļu valdes priekšsēdētājs Fridrihs Ozoliņš, arheologi Valdemārs Ģinters, Fēlikss Jākobsons, toreizējie studenti, vēlāk pazīstami Latvijas arheologi Adolfs Karnups, Rauls Šnore, Elvīra Vilciņa (Šnore). Atklāto celtņu izvērtējumu veica arhitekts Pauls Kundziņš, koku paliekas analizēja arhitekts Osvalds Tīlmanis. Izrakumus apmeklēja valsts prezidents Gustavs Zemgals un izglītības ministrs Jānis Pliekšāns, to norise tika filmēta. Filmu “Senču pilskalnā” 26.11.1927. demonstrēja Rīgā, kinoteātrī “Splendid Palace”. Pirms filmas sākuma F. Balodis nolasīja ievada referātu “Pilskalni un izrakumi pilskalnos par seno Latviju”. Pamatojoties uz arheoloģisko izrakumu rezultātiem, F. Balodis noraidīja E. Brastiņa hipotēzi par 1216. gadā nodedzinātās Beverīnas pils vietas lokalizāciju Tanīsa kalnā, norādīdams, ka tas bija apdzīvots daudz ilgāk. Arheoloģiskie izrakumi Tanīsa kalnā turpinājās 1930. gadā A. Karnupa vadībā.

Jautājums par Beverīnas pils lokalizāciju periodiski tiek analizēts līdz pat mūsdienām, taču skaidras atbildes par to līdz šim nav iegūtas.

Andra Caunes un Ievas Oses grāmatā “Latvijas 12. gadsimta beigu–17. gadsimta vācu piļu leksikons” Tanīsa kalns atzīmēts kā Rauna I, Vecrauna (Alt-Ronneburg) un izteikts pieņēmums, ka te bijusi latgaļu Raunas pils, kas pastāvējusi vismaz līdz tam laikam, kad bīskaps uzcēla savu mūra pili Raunā.

19. gs. Tanīsa kalns tika izmantots atpūtas un sabiedriskajām vajadzībām, te tika uzcelts paviljons un koka lapene.

Senākās teikas pierakstītas 19. gs. Tajās Tanīsa kalns saistīts ar Raunas viduslaiku pili. Teikās par pilskalna izcelšanos vēstīts, ka kalnu Ziemeļu kara laikā sanesuši krievu zaldāti ar cepurēm un svārku stērbelēm. No Tanīsa kalna krievi ar lielgabaliem apšaudījuši Rīgas arhibīskapa celto mūra pili Raunā, kurā bija nocietinājies zviedru karaspēks. 20. gs. teikās dažkārt krievu zaldātu vietā minēti zviedri, kas apšaudīja Raunas pilī nocietinājušos krievus. Vairākās teikās minēta apakšzemes eja, kas savienojusi Tanīsa kalnu ar Raunas mūra pili un tās pagrabos esošajām bagātībām.

Citā teikā par Tanīsa kalna izcelšanos vēstīts, ka senos laikos Raunas apkaimē dzīvojis Velns, kas savu naudu un bagātības noslēpis dziļā alā. Izrakto zemi velns esot sabēris lielā grēdā, no kā radies blakus esošais Tanīsa kalns. Kādā pavasarī, plūdu laikā, kad Raunas upīte pārplūdusi un ūdens sācis tecēt bagātību alā, velns, bagātības glābdams, tās aizstiepis prom uz sausāku vietu, bet pamatīgā ala un Tanīsa kalns te palicis.

Tanīsa kalns, pilskalns, ierīkots ap 24 m augstā kalnā, pie Raunas un Līčupes satekas, Raunas upes labajā krastā. Kalna malas stāvas, īpaši pret upi vērstā ziemeļu nogāze, kurā ir neliela ala. Pilskalna dienvidu malā izveidota 25 m plata terase, ziemeļaustrumu galā izrakts ap 8 m plats grāvis un uzbērts valnis. Tas pārveidots 19. gs., izbūvējot paviljonu, no kura saglabājušies mūru fragmenti. Pilskalna plakums nolīdzināts, vidēji 100 x 30 m liels. No Cēsu ielas puses pilskalnā uz plakumu ved uzeja.

Tanīsa kalna austrumu un rietumu pakājē atrodas jaunākos laikos būvētas dzīvojamās un saimniecības ēkas.

Tanīsa kalnā arheoloģiski izpētīta apmēram viena desmitā daļa no pilskalna plakuma. Kultūrslāņa biezums plakuma vidusdaļā ir 0,5–2,5 m, dienvidaustrumu galā līdz 3,8 m.

Atbilstoši izpētes rezultātiem F. Balodis izdalīja četrus pilskalna apdzīvotības posmus: 6. gs. p. m. ē.–6. gs., 7.–12. gs., 13.–15. gs., 16.–20. gs. Senākā apdzīvotības posma kultūrslānis konstatēts pilskalna dienvidaustrumu nogāzē, tā biezums 0,2–1 m. Slānis saturēja bezripas gludo un apmesto keramiku, dzīvnieku kaulus, vairākkārt nodegušu koka nocietinājumu un dzīvojamo ēku paliekas.

Atrastas krama atšķilas, sīki dzelzs priekšmetu fragmenti, šaura, griezumā segmentveida bronzas aproce, kaula bultas gals un citas senlietas. Tanīsa kalna senākais apdzīvotības posms beidzies ar ugunsgrēku, par ko liecināja virs senākā kultūrslāņa līmeņa atklātā līdz 0,1 m biezā pelnu kārta. F. Balodis uzskatīja, ka senākie pilskalna iedzīvotāji bijuši Baltijas somi, kuru apmetni ap 600. gadu nodedzināja latgaļi. Šo hipotēzi F. Balodis pamatoja ar atrasto keramiku, kas nebija vēlākās apdzīvotības kultūrslāņa līmeņos, un ar arheoloģisko izrakumu rezultātiem ap 1 km tālāk esošajos Upmaļu senkapos, kur līdzās bija atklāti 6. gs. akmens krāvumi ar ugunskapiem un 7.–9. gs. latgaļu skeletapbedījumi.

7.–12. gs. norokot pilskalna ziemeļu malu, tika paplašināts plakums, gar malām veidots neliels uzbērums un koka nocietinājumi, kas vismaz divas reizes nodeguši. Lielākais ugunsgrēks bijis vēlā dzelzs laikmeta beigās. Pēc tā celta jauna, ap 2,1 m augsta aizsargbūve, ko veidoja divas paralēlas guļkoku sienas 2 m attālumā viena no otras, telpa starp sienām bija pildīta ar akmeņiem. Plakuma daļā atklātas divas uz šo posmu attiecināmas koka celtņu paliekas. Lielākā no tām bija 231 m² (21 x 11 m) liela, celta no priežu un egļu baļķiem, ar divām dzīvojamām telpām, krāsni priekštelpā un pagrabu. Ap 800. gadu uzbērts pirmais pilskalna valnis 1,8 m augstumā, virs tā atrastas koka nocietinājumu sienas paliekas. 11.–12. gs. valni paaugstināja, uzberot 0,6 m biezu mālainas grants kārtu. Trešo reizi valnis paaugstināts 13. gs.

13.–15. gs. Tanīsa kalns bija nocietināts ar stāvkoku žogu, par ko liecināja 0, 2 m dziļumā konstatētās mietu paliekas. Atklātas uz šo apdzīvotības laiku attiecināmas trīs koka celtņu paliekas. Viena no tām bija 8 x 12 m liela ēka ar akmens krāsni vidusdaļā. Slānī atrasti Lībekas un Tērbatas (tagad Tartu) 14. gs. brakteāti. Ap 1500. gadu nocietinājumu izbūvei pilskalnā savests māls. Ar to par 0,6–0,8 m tika paaugstināts arī valnis. Māla piegādāšanai izveidots ceļš gar kalna dienvidaustrumu nogāzi, ko vēl mūsdienās izmanto kā uzejas vietu.

Tanīsa kalns ir nozīmīgs tūrisma objekts jau kopš 20. gs. vidus. Tas ir ainavisks, viegli pieejams, ar izvietotu vēsturisku informāciju kalna pakājē. Teritorija sakopta, plakuma daļā ierīkota ugunskura vieta un neliela skatuve kultūras pasākumu norisēm.