Senprūši apdzīvoja senās Prūsijas teritoriju, mūsdienās sadalītu starp Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalu, Polijas Republikas Varmijas-Mazūrijas vojevodisti un Lietuvas Republiku. 13. gs. senprūšus pakļāva Vācu ordenis, un senprūšu zemes tika sadalītas starp Vācu ordeni un Prūsijas bīskapijām. Senprūšu valoda izzuda 17. gs., bet šīs valodas nesēji saplūda ar pārējiem Prūsijas iedzīvotājiem, pārņemot vācu valodu un kultūru. Senprūšu kultūras un valodas ietekme konstatējama kādreizējās Austrumprūsijas iedzīvotāju paražās, mītos un Austrumprūsijas vācu un poļu valodas dialektos.

Vēstures literatūrā senprūši tiek nodalīti no prūšiem, ar prūšiem apzīmējot vācu Prūsijas hercogistes un vēlāk Prūsijas Karalistes iedzīvotājus (vācu Preussen, Preußen). Etnonīma “prūši” pielietošana attiecībā uz Prūsijas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes bija sastopama jau 14.–15. gs. ārpus Prūsijas teritorijas sastādītajos vēstures avotos, bet pašā Prūsijā līdz pat 17.–18. gs. senprūši tika uzlūkoti atsevišķi no pārējiem šīs zemes iedzīvotājiem.

Senprūšu etnosa izcelsme tiek saistīta ar Rietumbaltu uzkalniņkapu kultūras ciltīm, kas kopš 2. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras apdzīvoja Baltijas jūras piekrasti no Oderas upes rietumos līdz pat Ventai austrumos, kā arī Narevas un Pripetes upju baseinus. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Sembas (vācu Samland) pussalā mūsdienu Kaļiņingradas teritorijā izveidojās atsevišķa kultūras grupa, kuras pārstāvji no Sembas pussalas devās uz dienvidiem, izveidojot Sembas-Nātangas kultūru. 6.–10. gs. šī kultūra izpletās lielākajā daļā vēlākās Prūsijas teritorijas.

Pie senprūšu etnosa nereti tiek pieskaitītas arī citas rietumbaltu maztautas vai ciltis, kas dzīvoja vēlākās Prūsijas teritorijā – galindi, sudāvi un skalvi. Sudāvi ir cita senbaltu etnosa – jātvingu – cilts, kas dzīvoja Prūsijas teritorijas austrumu daļā. Galindi bija atsevišķa rietumbaltu arheoloģiskā kultūra (Rietummazūrijas kultūra), kas Vācu ordeņa ienākšanas laikā, 13. gs., jau bija gandrīz izzudusi. Skalvi pārstāvēja atsevišķu rietumbaltu kultūras grupu, kas dzīvoja Nemunas upes lejtecē.

Senās Prūsijas teritorija bija atvērta dažādām kultūrām, kas atstāja ietekmi uz vēlākajiem senprūšiem. Mūsu ēras sākumā, t. s. tautu staigāšanas laikā, Prūsijas teritorijā ienāca gotu ciltis, kas apmetās Vislas krastos. 3.–4. gs. goti devās tālāk uz dienvidiem, bet viņu apdzīvotajās zemēs atgriezās rietumbalti. Kontakti starp rietumbaltiem ar gotiem ietekmēja senprūšu materiālo kultūru un valodu. Nozīmīgu lomu senprūšu etnoģenēzē un etnosa attīstībā deva arī skandināvu ieceļotāji 9.–10. gs. Arheologi ir atklājuši Prūsijas teritorijā divas protopilsētas tipa apmetnes, kuru izveidošanos veicināja skandināvu vikingi, kas apmetās Prūsijā, – Drūsu (vēsturiski arī Truso, mūsdienās Elblonga Polijā, vēsturiski vācu Elbinga) teritorijā un Kāupu (mūsdienās Mohovoje Kaļiņingradas apgabalā, Krievijā, vēsturiski vācu Wiskiauten) teritorijā. 13. gs. pirmajā pusē rakstītajā Dānijas zemju nodokļu grāmatā (Liber censuum Daniae) senprūšu apdzīvotās zemes līdz ar Kurzemi un Zemgali nomināli ir minētas kā Dānijas karaļa īpašums, taču Vācu ordeņa ienākšanas brīdī, 13. gs. sākumā, par skandināvu klātbūtni un apmetnēm šajā teritorijā vairs nav nekādu liecību.

Pirmās rakstītās liecības par baltu apmetnēm Prūsijas teritorijā datējamas ar mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem, kad antīko autoru (Tacits, Publius (Gaius) Cornelius Tacitus; Jordans, Iordanes) darbos tiek pieminēti Aestii jeb aisti, kas dzīvojuši Baltijas jūras dienvidu piekrastē pie Vislas iztekas. Plašāku informāciju par aistiem sniedz Hedebijas Vulfstans (Wulfstan of Hedeby) 9. gs. Eiropas ģeogrāfijas aprakstā, kurā viņš raksturo aistu zemi (senangļu Eastland), tās vietējos iedzīvotājus (Estum) un viņu paražas. Tāpat viņš norāda, ka šajā zemē ir nocietinātas apmetnes (manig burh), kurās valda valdnieki (cyning).

Etnonīms bruzi, ‘prūši’, pirmo reizi minēts anonīma autora 9. gs. sastādītajā Donavas ziemeļu puses pilsētu un zemju aprakstā (Descriptio civitatum et regionum ad septentrionalem plagam Danubii). Bruteri, Prezzum minēti arī citā 9. gs. sastādītā avotā – anonīma bavāriešu ģeogrāfa darbā par dažādiem zemju un pilsētu nosaukumiem (Nomina diversarum provinciarum et urbium). Gadsimtu vēlāk prūšus, burus, arābu ceļotājs Ibrāhīms Ibn Jakūbs (Ibrāhīm ibn Ya`qūb, إبراهيم بن يعقوب) piemin ceļojumu aprakstā, kurā viņš raksta, ka prūši dzīvojuši kaimiņos Polijai. Brēmenes Ādama 11. gs. sastādītajā Hamburgas arhibīskapijas vēsturē (Gesta Hammaburgensis ecclesiae pontificum) etnonīms ‘prūši’, pruzzi, tiek lietots vēlreiz, lai aprakstītu Sembas pussalas iedzīvotājus. 12.–13. gs. sastādītajos vēstures dokumentos Prūsijas vietējie iedzīvotāji apzīmēti kā prūši (prutheni), bet etnonīms ‘aisti’ (aestii) nav lietots.

Dusburgas Pēters (vācu Peter von Dusburg, Peter von Duisburg, latīņu Petrus de Dusburg) 14. gs. pirmajā pusē sastādītajā hronikā, aprakstot senprūšu sabiedrību pirms Vācu ordeņa ienākšanas Prūsijas teritorijā 13. gs. pirmajā pusē, uzskaita 11 prūšu zemes daļas (terra) – Kulma un Lubava, Pamede, Pagude, Vārme, Nātanga, Bārta, Semba, Galinda, Nadrava, Skalva, Sudāva. Šo pašu zemju sarakstu savā hronikā atkārto Jerošinas Nikolajs (Nikolaus von Jeroschin, arī Nicolaus von Jeroschin, Nicolaus de Jeroschin). Vēlākos gadsimtos Prūsijas historiogrāfi (Hennebergas Kaspars, Kaspar, arī Caspar, Henneberger, arī Hennenberger; Simons Grunavs, Simon Grunau) šo prūšu zemju sarakstu ir mēģinājuši pielāgot mākslīgi radītajiem prūšu etnosa izcelsmes mītiem, paplašinot zemju skaitu līdz 12 (kā divpadsmitā zeme ir minēta Lietuva), piedēvējot katru zemi savam teiksmainajam ciltstēvam vai ciltsmātei.

Šo 11 prūšu zemju skaitā ir iekļautas zemes (Skalva, Galinda, Sudāva), kuru iedzīvotāji pieder pie citas arheoloģiskās kultūras, savukārt arheoloģiskā materiāla liecības neuzrāda kultūras atšķirības starp pārējām astoņām prūšu zemēm. Tāpat nav informācijas, vai Kulmas un Lubavas zemes ir uzlūkojamas kā atsevišķas prūšu zemes, vai tas ir noteiktas ģeogrāfiskas teritorijas apzīmējums, jo nav nekādu hronikas vai dokumentālu avotu liecību, ka abās šajās teritorijās ir pastāvējušas organizētas senprūšu sabiedrības formācijas. Tā kā nav drošu kritēriju, kā identificēt senprūšu zemi, tad Dusburgas Pētera dotais prūšu zemju iedalījums 11 zemēs, kas vēlāk ir plaši pārņemts senprūšu vēstures pētniecībā, ir uzlūkojams piesardzīgi. Makss Tepens (Max Töppen) Dusburgas Pētera hronikas komentāros 19. gs. norādīja, ka, pēc hronikas liecībām spriežot, šim zemju sarakstam vajadzētu pievienot arī hronikā minēto Unsatrapes zemi (latīņu Unsatrapis, vācu Wohenstorph). Tāpat kā atsevišķas zemes Dusburgas Pēters min arī Karšuvu un Lamatu. Pie senprūšu zemēm ir jāmin arī Sasnas zeme (vācu Sassen), ko nemin ne Dusburgas Pēters, ne Jerošinas Nikolajs, taču tā minēta daudzos 14. gs. sastādītajos Vācu ordeņa dokumentos.

Senprūšu zemes dalījās novados, kas uzlūkojami kā senprūšu sabiedrības augstākā teritoriālās pārvaldes forma. Vēstures avoti ir atstājuši daudzas liecības par novadiem (latīņu territorium, vācu gebît, gegenôt), kurus pārvaldīja attiecīgo novadu vadoņi – labieši (latīņu nobiles, vācu edil), kas dzīvoja pilīs ar savām karadraudzēm. Taču labieši nebija atsevišķi indivīdi, kas bija ieguvuši varu, bet gan savas dzimtas un saimes pārstāvji, tādēļ, runājot par 13.–14. gs. prūšu sabiedrību, var runāt par varas koncentrēšanos starp vadošajām senprūšu dzimtām. Iespējams, ka lielākos novados bija jau vērojama varas dalīšana starp vairākām ietekmīgākajām dzimtām, kad viena novada teritorijā bija vairāki varas centri (pilis; latīņu castrum), ko pārvaldīja dažādas labiešu dzimtas. Nav ziņu par zemes vai zemju līmeņa pārvaldes institūciju pastāvēšanu, taču zināms, ka vienas zemes novadi sadarbojās kopīgu militāru akciju veikšanai, bet novadu vadoņi pulcējās kopīgās apspriedēs, lai lemtu par militāriem jautājumiem.

Dusburgas Pēters savā hronikā, nodaļā par senprūšu sabiedrību, piemin augstāko priesteri – krīvu, kam bijusi augstākā reliģiskā vara un autoritāte, taču nekur citur hronikā par šo krīvu vai viņam pielīdzināmu priesteru darbību nav dotas nekādas liecības. Arī citi 13.–14. gs. sastādītie naratīvie avoti un Vācu ordeņa un Prūsijas bīskapiju dokumenti neliecina par kādu īpašu senprūšu reliģijas priesteru darbību, līdz ar to ir visai grūti spriest par priesteru nozīmi prūšu sabiedrībā vai tās pārvaldē. Šis informācijas trūkums ir mudinājis izteikt dažādas hipotēzes par priesteru lomu prūšu sabiedrībā – no vienkārša krīvu institūta nolieguma līdz uzskatam par vadoņiem, kuri vienlaikus pildījuši arī priesteru funkcijas.

Vācu ordeņa ienākšana Prūsijas zemē, krusta kari un Prūsijas zemes pārvaldes institūciju izveidošanās nofiksēja to senprūšu sabiedrības sociālo struktūru, kāda tā bija izveidojusies 13. gs., tādēļ prūšu sabiedrības dalījums brīvajos/nebrīvajos, augstdzimtajos/vienkāršajos, kāds tas bija pirms Vācu ordeņa ienākšanas, vairāk vai mazāk saglabājās arī pēc tās.

Aprakstot Vācu ordeņa karu ar senprūšiem, Dusburgas Pēters savā hronikā vairākkārt ir minējis pakļauto zemju izpostīšanu, kas nodrošināja šo zemju pakļaušanu un iespēju novērst varbūtējas turpmākas vietējo iedzīvotāju sacelšanās. Nevar noliegt apdzīvoto apmetņu nopostīšanu un civiliedzīvotāju upurus, kas ir vērojami jebkura militāra konflikta laikā, taču nevar arī absolutizēt šos upurus, pasludinot etnosa iznīcināšanu krusta karu rezultātā, kā tas vērojams 19.–20. gs. marksistiskajā un latviešu, lietuviešu un poļu nacionālajā historiogrāfijā un mākslā.

Par senprūšiem un viņu valodu ir saglabājušās daudzas 13.–18. gs. tapušas rakstiskas liecības, kas apstiprina, ka prūši kā etnoss nebija izzudis, bet iekļāvās Vācu ordeņa un Prūsijas bīskapiju, vēlāk – Prūsijas hercogistes sociāli ekonomiskajā dzīvē, kur tas pastāvēja līdzās pārējiem citas etniskas izcelsmes iedzīvotājiem, kas ieceļoja Prūsijas teritorijā pēc 13. gs.

Pēc senprūšu pakļaušanas 13. gs. beigās Prūsijas vietējie iedzīvotāji paturēja savas prūšu tiesības un iekļāvās Vācu ordeņa un Prūsijas bīskapiju veidotajā zemes pārvaldē kā zemnieki, zemes turētāji, lēņa vīri, kalpoja ordeņa militārajā dienestā (t. s. vītingi) vai bija ordeņa un bīskapiju tulki. Vārmes bīskapijā daudzi augstdzimušie prūši tika piesaistīti arī jauno vācu ciematu dibināšanā kā ciemu vecākie. Zemnieku pienākums bija maksāt savas zemes kungam nodevas un piedalīties zemes aizsardzībā un nocietinājumu būvē. Lēņa vīri bija atbrīvoti no zemnieku nodevu maksāšanas, taču viņu pienākums bija piedalīties sava zemes kunga vadītajās militārajās operācijās un zemes aizsardzībā.

Prūši dzīvoja savos ciematos, taču, veidojoties jaunām dzīvojamām apmetnēm 14.–15. gs., daudzi no viņiem apmetās arī jaundibinātajos vācu ciematos, mazpilsētās un pilsētās. Atšķirībā no vācu ieceļotājiem, tiesiski viņi pakļāvās prūšu likumiem un tika tiesāti saskaņā ar prūšu likumiem. Gadījumos, kad tas nebija iespējams (piemēram, pilsētās vai vācu ciematos), prūšus tiesāja vietējais zemes kungs – komturs, ordeņa mestrs vai bīskapijas fogts.

13.–16. gs. Prūsijā paralēli pastāvēja divas tiesiskās sistēmas – prūšu tiesības un vietējās vācu jeb Kulmas tiesības. Jau 13. gs. Vācu ordenis sev lojālajiem Prūsijas pamatiedzīvotājiem sāka piešķirt Kulmas tiesības, kas sākotnēji būtiski neatšķīrās no prūšu tiesībām, taču vēlākajos gadsimtos vācu tiesību turētājiem tika piešķirtas dažādas priekšrocības, padarot šīs tiesības priviliģētākas. 15. gs. sākumā tika pieņemti vairāki tiesiskie akti, kas ierobežoja prūšu saimnieciskās tiesības, piemēram:

• aizliegums prūšu kalpiem apmesties un strādāt vācu ciemos un pilsētās;

• aizliegums prūšiem strādāt krogos un nodarboties ar krodzinieka amatu;

• 15. gs. otrajā pusē – aizliegums prūšiem apgūt amatnieku prasmes.

Prūsijas vietējo iedzīvotāju kristianizācija 14.–15. gs. noritēja gausi. To kavēja sociālās un lingvistiskās barjeras starp senprūšiem un ieceļotājiem no vācu zemēm, jo baznīcas parasti tika celtas vācu apmetnēs, tāpat trūka kvalificētu sludinātāju, kas varētu sludināt senprūšu valodā. Neraugoties uz soda sankcijām, kas tika paredzētas par izvairīšanos no dievkalpojumu apmeklējuma, 16. gs. sastādītie vēstures avoti apliecina visai aktīvu pagāniskās senprūšu reliģijas praksi vai tās elementu klātbūtni senprūšu vidū. 16.–17. gs. bija vērojama attieksmes maiņa pret prūšu izcelsmes iedzīvotājiem Prūsijas hercogistē, un senprūšu izcelsmes iedzīvotāji, kas bija saglabājuši savu valodu un paražas, jau tika uzlūkoti kā pagātnes relikts. Reformācijas laikā, 16. gs., bija vērojami mēģinājumi uzlabot senprūšu stāvokli un iesaistīt viņus Prūsijas sabiedrības sociālajā dzīvē, veicinot kristīgās ticības pieejamību sabiedrības daļā, kas runāja senprūšu valodā. Prūsijas hercoga Alberta (Albrecht von Preußen) 1544. gadā dibinātajai Kēnigsbergas Universitātei (Albertus-Universität Königsberg) par vienu no darbības mērķiem uzdeva mācītāju sagatavošanu darbam ar vietējiem nevācu izcelsmes iedzīvotājiem. 16. gs. tika sagatavoti un izdoti arī vairāki Mazā katehisma tulkojumi senprūšu valodā (1545. un 1561. gadā).

Senprūšu izzušana 17.–18. gs. ir saistāma ar šīs izcelsmes iedzīvotāju iekļaušanos Prūsijas vāciskajā sabiedrībā, pārņemot vācu valodu, tradīcijas un identitāti, vienlaikus ienesot prūsiskos elementus Austrumprūsijas reģionālajā kultūrā, veicinot vietējās reģionālās identitātes veidošanos. Šo iekļaušanos veicināja arī mēra epidēmija 18. gs. sākumā, jaunu kolonistu pieplūdums Prūsijā un vācu un prūšu zemnieku tiesību nonivelēšana, kas izlīdzināja atšķirības starp Prūsijas iedzīvotājiem. Lai arī senprūši un viņu valoda tika uzskatīti par izzudušiem, daudzi senprūšu valodas vārdi tika pārņemti Austrumprūsijas reģionālajās vācu valodas izloksnēs. Par senākajiem šīs zemes iedzīvotājiem liecināja arī daudzie Austrumprūsijas toponīmi, kas, mazāk vai vairāk vāciskoti, saglabāja senāko vietvārdu senprūšu valodas formu. Par prūsisko izcelsmi liecināja arī daudzu Austrumprūsijas iedzīvotāju dzimtu uzvārdi.

Par senprūšu etnosa pilnīgu izzušanu var runāt pēc 1945. gada, kad Otrā pasaules kara laikā, glābjoties no Sarkanās armijas iebrukuma Austrumprūsijā 1945. gadā, vietējie iedzīvotāji pameta savas dzīvesvietas un devās svešumā, kur turpmāko gadu desmitu laikā saplūda ar jauno mītnes zemju vietējiem iedzīvotājiem. Kādreizējās senprūšu zemes, kas atradās Austrumprūsijas teritorijā, 1945. gadā saskaņā ar Potsdamas konferences lēmumu tika sadalītas starp Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un Poliju, kur jaunie šo zemju iedzīvotāji ienesa jaunu kultūru, aizstājot kādreizējo Austrumprūsijas vāciski prūsisko kultūru un senos prūšu vietvārdus. Senprūšu toponīmi vēl ir saglabājušies mūsdienu Polijas ziemeļaustrumos, kur tie ir polonizēti, taču paturējuši senprūšu vārdu saknes. Atsevišķos gadījumos iepriekšējais vāciskās izcelsmes vietvārds pat ir aizvietots ar polonizētu senāko, prūsisko vietvārda formu, piemēram, senprūšu Kwēdina (Quedin) → vācu Marienweder → poļu Kwidzyn. Mūsdienu Krievijas Federācijas sastāvā ietilpstošajā Kaļiņingradas apgabalā senie vietvārdi pēc Otrā pasaules kara tika nomainīti ar krieviskas izcelsmes padomju vietvārdiem, atstājot senākos nosaukumus vien pāris hidronīmiem – Pregoļa (krievu Преголя, prūšu Prēigara, vācu Pregel), Deima (Дейма, Dēimi, Deime), Angrapa (Анграпа, Wangrappi, Angerapp), Pisa (Писса, Pisā, Pissa). 

Par senprūšu apdzīvotības areālu historiogrāfijā tradicionāli tiek uzskatītas teritorijas Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē starp Vislas un Nemunas upi – teritorija, kas aptuveni atbilst Vācijas Austrumprūsijas provinces teritorijai laika posmā starp 1920. un 1939. gadu un kas atbilst arheologu liecībām par senprūšu kultūras pieminekļu izplatības areālu, taču jānorāda uz vairākām šī tradicionālā uzskata nepilnībām:

• Kulmas zeme (vācu Kulmerland, poļu Ziemia chełmińska) starp Vislas, Osas un Drvences upi bija zeme ar jauktu slāvu un baltu izcelsmes iedzīvotāju etnisko sastāvu. Kulmas zeme 13. gs. sākumā nomināli ietilpa poļu Kujāvijas zemē, taču tā bija reti apdzīvota ar vāji attīstītu pārvaldi. Lai aizsargātu poļu zemes no prūšu sirojumiem, 1230. gadā Mazovijas un Kujāvijas hercogs Konrāds I (Konrad I mazowiecki) nodeva Kulmas zemi Vācu ordenim kā atlīdzību par prūšu zemju pakļaušanu un kristianizāciju. 1231. gadā Vācu ordenis ienāca Kulmas zemē un uzcēla tur pirmos nocietinājumus, bet 1233. gadā nodibināja Kulmas un Tornas pilsētu. 1243. gadā Kulmas zeme tika iekļauta Kulmas diecēzē, kas bija viena no četrām Prūsijas zemē izveidotajām baznīcas provincēm. Kulmas zemi kā vienu no prūšu zemēm savā hronikā min Dusburgas Pēters, pieminot arī šajā zemē celtos prūšu cietokšņus un vietējos labiešus. Tomēr vēstures avotos nav citu liecību par prūšu klātbūtni šajā teritorijā. Arī Dusburgas Pēters nav sniedzis vairāk ziņu par šo zemi.

• Skalvu zeme (latīņu Scalovia, vācu Schalauen) abpus Nemunas upei, – lai arī Dusburgas Pēters min Nemunas upi kā Prūsijas zemes rietumu robežu un Nemuna 1243. gadā ir minēta arī kā Prūsijas zemes ceturtās diecēzes (vēlāk – Sembas diecēzes) rietumu robeža, skalvi apdzīvoja zemes abos Nemunas krastos, ko vēlāk savā hronikā vairākkārt piemin Dusburgas Pēters un apliecina arheoloģiskās liecības. 1237. gadā pāvesta legāts Modenas Vilhelms (latīņu Guillielmum Mutinensis episcopus, vācu Wilhelm von Modena) noteica Kurzemes diecēzes robežas zemēs starp Nemunu un Ventu, nododot Nemunas upes labo krastu jaunizveidotajai Kurzemes diecēzei, kas nomināli vēlāk piekrita Livonijas mestra un Kurzemes bīskapijas valdījumiem. Ģeogrāfiskās atšķirtības dēļ ne Vācu ordeņa Livonijas atzars, ne Kurzemes bīskapi nespēja apgūt šīs zemes, tādēļ tās 1277.–1281. gadā savu karagājienu laikā pakļāva Vācu ordeņa Prūsijas atzars. 1289. gadā Livonijas un Prūsijas zemju mestri vienojās par Nemunas labā krasta zemju nodošanu Vācu ordeņa Prūsijas atzara valdījumā.

• Atsevišķi apskatāmi prūšu izcelsmes iedzīvotāji otrpus Vislai, Pomerēlijā (vācu Pomerellen) jeb vēlākajā vācu Rietumprūsijā. Vēstures literatūrā šīs zemes netiek minētas kā prūšu zemes, un prūšu faktora klātbūtne šajās zemēs ir maz pētīta. Valodnieki ir norādījuši uz baltiskas izcelsmes vietvārdiem šajā reģionā, piemēram, Persanta (poļu Parsęta), Pirsna un citi. Liecības par prūšiem izlēņotiem zemes īpašumiem Rietumprūsijā atrodamas daudzos 13. gs. un 14. gs. pirmajā pusē sastādītos Vācu ordeņa dokumentos. Prūši ir minēti arī starp Gņevas, Starogardas Gdaņskas un Dancigas (mūsdienās Gdaņska) pilsētu iedzīvotājiem, arī kā daudzu Pomorijas ciemu iedzīvotāji. Nav droši zināms, vai minētajos gadījumos tie ir autohtoni prūšu izcelsmes iedzīvotāji, vai kāda daļa senprūšu ordeņa valdīšanas laikā ir pārcēlusies uz Vislas kreiso krastu. 

Senprūši kā nekristīta tauta, kas krusta karu laikā tika pakļauta un vēlāk izzudusi, ir daudzkārt izmantota mākslas darbos kā simbols krusta karu postošajai dabai, taču šis simbols nav viennozīmīgs, un mākslinieki to ir dažādi interpretējuši, neapzināti veidojot un uzturot dažādus mītus par senajiem prūšiem un viņu vēsturi. Latviešu un lietuviešu nacionālā romantisma mākslā, kā arī padomju mākslā senprūši nereti attēloti kā mocekļi, kas ar savu likteni simbolizē nevienlīdzīgu cīņu starp senajiem baltiem un iebrucējiem no Rietumeiropas. Senprūšu valodas izzušanas fakts un process nereti izmantots kā simbols nacionālo valodu izzušanai.

Latvijā un latviešu kultūrvidē senprūšiem veltītu darbu ir maz. Senprūši visbiežāk ir minēti kā simbols, kā kultūratsauce, kā citāts citos darbos (piemēram, Imanta Ziedoņa “Poēmā par pienu”, 1977, vai Laimoņa Pura “Tālajos pilskalnos”, 1981), bet ir arī atsevišķi darbi, kas veltīti senprūšu vēstures tematikai.

Starpkaru laika posmā, kad publiskajā komunikācijā tika popularizētas seno baltu brīvības cīņas, 1937. gadā tika izdots latviski tulkotais Boto Heinriha fon Keizerlinga (Botho-Heinrich Graf Keyserlingk) romāns “Vadonis Munte”, un 1938. gadā pēc grāmatas motīviem tika iestudēta Rolfa Lauknera (Rolf Lauckner) latviski tāda paša nosaukuma (vācu Der letzte Preuße) traģēdija (inscenētājs Jānis Muncis). Darbs bija veltīts senprūšu brīvības cīņām Erka Manta (prūšu Erks Mānts, latīņu Henricus Montemin) vadībā, un tas ideāli atbilda tā laika vispārējai sajūsmai par zemgaļu brīvības cīņām un spēcīgajiem vadoņiem.

1983. gadā Erkam Mantam Klaipēdā, Lietuvā, uzstādīts piemineklis (tēlnieks Vītauts Mačiuika, Vytautas Mačiuika).

Etnomūzikas grupa “Rasa” Valda Muktupāvela vadībā 1988. gadā ieskaņoja dziesmu ciklu “Prūšos manas kājas autas”, kur līdzās latviešu tautasdziesmām par prūšiem tika iekļautas arī vairākas Mazajā Lietuvā pierakstītas tautasdziesmas, kas bija pārtulkotas senprūšu valodā. Dziesmu teksti tika apkopoti un iespiesti atsevišķā brošūrā, dziesmas 1990. gadā tika ierakstītas Latvijas Radio skaņu studijā, taču albuma formātā netika izdotas. 2023. gadā V. Muktupāvels izdeva daļēji autobiogrāfisku monogrāfiju par ansambļa “Rasa” darbību 20. gs. 80. gados un prūšu dziesmu albuma veidošanu, kā arī interneta straumēšanas platformās padarīja pieejamas ieskaņotās albuma dziesmas.

2015. gadā latviešu metāla grupa Skyforger ieskaņoja un izdeva albumu “Senprūsija”, kas tika veltīts senprūšu cīņām pret Vācu ordeni. Albums ir latviešu valodā, taču albuma ievada dziesma Ei skīja, skīja (“Ei, celies, celies”), kas bija iekļauta arī grupas “Rasa” dziesmu ciklā, ir iedziedāta senprūšu valodā.