Tiesību saturs un to pielietojums 1233. (1251.) gadā izdotās Kulmas pilsētas tiesības pēc struktūras ir nevis tiesību normu krājums, bet tipveida lēņa grāmata, sastādīta saskaņā ar tā laika diplomātikas prasībām, kur ir atrunāts vienošanās objekts (šajā gadījumā – apmetnes dibināšana ar zemi zem tās) un zemeskunga (Vācu ordeņa) un lēņa saņēmēja (pilsētnieku) tiesības un pienākumi. Turpmākos gadu simtos Prūsijā tika izdotas daudzi simti līdzīgas struktūras un satura dokumenti par zemes izlēņošanu, par apmetņu dibināšanu, par krogu vai dzirnavu piešķiršanu.
Kulmas tiesību tekstā tiesību normas nav atsevišķi grupētas vai sakārtotas, tomēr tās var iedalīt piecās tematiskās grupās.
- Pilsētnieku tiesības – pilsētu robežas, pilsētām piešķirtās zemes, pilsētnieku kopējai lietošanai paredzētā zeme, ūdeņu un mežu izmantošanas tiesības, pilsētnieku tiesības, pilsētnieku pienākumi.
- Tiesas spriešanas kārtība, nosakot, kā ievēlami tiesneši, kā sadalāma soda nauda, kā arī Vācu ordeņa kā zemeskunga līdzdalība tiesas spriešanā.
- Vācu ordeņa kā zemeskunga tiesības pilsētu teritorijā, paredzot, ka Vācu ordenis patur sev ekskluzīvas tiesības uzturēt upju pārceltuves, iecelt draudžu mācītājus, kā arī patur tiesības izmantot derīgos izrakteņus, ķert bebrus un zvejot zivis saimnieciskos nolūkos. Taču tai pat laikā Vācu ordenis atteicās no tiesībām iegādāties pilsētā nekustamos īpašumus.
- Vispārējas tiesību normas – izmantojamās mēru un naudas sistēmas.
- Pilsētnieku un Vācu ordeņa attiecības ar kristīgās baznīcas institūtu.
Kulmas tiesību izdošanas fakts un šo tiesību saturs šādā redakcijā ir skatāms Rimini bullas kontekstā, jo šī bulla piešķīra tiesības Vācu ordenim savos valdījumos iegūt derīgos izrakteņus, noteikt un saņemt nodevas, rīkot tirgus un gadatirgus, kalt monētas, veidot ūdens un sauszemes ceļus. Tāpat Rimini bulla deva tiesības Vācu ordenim savos valdījumos veidot tiesu sistēmu, lai uzturētu kārtību un sodītu par pārkāpumiem. Kulmas tiesības līdz ar to ir uzlūkojamas kā Vācu ordeņa veidota legālā bāze savu Rimini bullā piešķirto tiesību izmantošanai Prūsijas zemē.
Kulmas pilsētai tika noteikts īpašs galvaspilsētas (latīņu civitas capitale) statuss, un tās maģistrātam jeb soģiem tika piešķirtas tiesības izskatīt strīdus par Kulmas tiesību piemērošanu Vācu ordeņa zemēs starp Vislas, Drvencas un Osas upēm, respektīvi, Kulmas zemē. Vēlāk šīs tiesības tika attiecinātas uz apmetnēm pārējos Vācu ordeņa un Prūsijas bīskapiju valdījumos.
Kulmas tiesībās tika detalizēti aprakstītas apmetnes iedzīvotājiem noteiktās nodevas un pienākumi par zemes lietošanu, nosakot divu veidu jeb līmeņu nodevas atkarībā no piešķirtās zemes platības – par katru vācu arklu (aratrum, zemes platības mērvienība) katru gadu bija jādod nodevās mērs (mensura) kviešu un mērs ziemas kviešu (siliginis), savukārt par katru poļu arklu (aratrum polonicale) – katru gadu vienu mērs kviešu. Atkarībā no piešķirtās zemes daudzuma katram pilsonim bija arī pienākums ar savu bruņojumu un zirgu piedalīties Vācu ordeņa militārajās ekspedīcijās un zemes aizstāvībā – mazajiem zemes īpašniekiem ar krūšu bruņām (platen), vieglajiem ieročiem un vienu zirgu, bet lielajiem zemes īpašniekiem – pilnā bruņojumā, kaujas zirgu un diviem ieroču nesējiem. Tika noteikts arī fiksēts ikgadējo fiskālo nodevu apmērs – katram zemes īpašniekam katru gadu Mārtiņos bija jāsamaksā Vācu ordenim viens Ķelnes feniņš vai pieci Kulmas feniņi un divas mārciņas vaska.
1233. (1251.) sastādītās Kulmas tiesības vienlaikus bija lokālas, paredzētas tikai Kulmas un Tornas pilsētām, un universālas, paredzot situācijas, kad šīs tiesības tiks izplatītas ārpus šo pilsētu teritorijas. Kulmas tiesības paredzēja jaunu baznīcu veidošanas kārtību pilsētnieku dibinātos ciematos. Ja sākotnēji Kulmas tiesības aprakstīja Vācu ordeņa attiecības ar Kulmas un Tornas pilsētu iedzīvotājiem, tad, izplatoties šīm tiesībām, tās ieguva universālāku pielietojumu, aprakstot zemeskunga (Vācu ordeņa, bīskapa, lēņu kunga) attiecības ar zemesļaudīm. Tāpat Kulmas pilsētas tiesībās minētais poļu arkls citur Prūsijā tika lokalizēts kā prūšu arkls. Sākot izmantot Kulmas tiesības prūšu apdzīvotajās teritorijās, tika paturēts šis divu līmeņu nodevu dalījums, tikai poļu arkls tika aizstāts ar vienkārši (nevācu) arklu (latīņu uncus, vācu Haken; ~10 ha zemes) iepretī (vācu) arklam (latīņu aratrum, mansum, vācu Hufe; 16,8 ha zemes). Mainījās arī motīvs lēņa vīru sūtīšanai kara gaitās, – ja sākotnēji Kulmas tiesības prasīja piedalīties karagājienos pret prūšiem, kas dzīvoja Pamedes zemē, respektīvi, Kulmas zemes kaimiņos, tad vēlāk šī prasība tika paplašināta uz pārējo Prūsiju, bet pēc Prūsijas pakļaušanas – uz Lietuvu.
Lēņu grāmatās, kas tika izdotas pēc Kulmas tiesībām, vietējiem lēņa vīriem, tika ietvertas visas tās pašas prasības un pienākumi, kādas tika izvirzītas Kulmas un Tornas pilsētu iedzīvotājiem – maksāt savam zemeskungam fiskālās un naturālās nodevas, kā arī doties kopā ar savu kungu kara gaitās. Lēņa vīriem nereti arī tika dotas tiesas tiesības pār saviem ļaudīm savā zemē, tādēļ šos lēņa valdījumus var uzlūkot kā sava veida zemāko zemes pārvaldes vienību, kopienu, kas pastāvēja līdzās pilsētām un ciemiem.
Tāpat kā sava veida eksteritoriālus veidojumus var uzlūkot pēc Kulmas tiesībām dibinātās dzirnavas un krogus, kam arī tika piešķirta zeme, tika noteiktas nodevas, bet kas pastāvēja ārpus citām kopienām (lēņa vīru zemēm, ciemiem, pilsētām) un kam bija tiešas lēņa attiecības ar attiecīgo zemeskungu.
Kulmas tiesību 1233. (1251.) gadā sastādītais dokumenta teksts ir latīņu valodā, kas tajā laikā Rietumeiropā bija vispārizplatīta lietvedības un tiesvedības valoda. Arī turpmākajos gadsimtos lēņa grāmatas tika sastādītas latīņu valodā, taču jau Kulmas tiesību sastādīšanas brīdī bija skaidrs, ka latīņu valoda nespēj pilnībā aprakstīt 13. gs. Prūsijas ikdienas realitāti, jo bija nepieciešams precizēt, ka tiesībās minētā armatura (latīņu ‘bruņojums’) ir domāts Plata (viduslaiku augšvācu ‘krūšu bruņas’) un ka poļu arkls (aratrum polonicale) ikdienas valodā tiek saukts par Hacke (viduslaiku augšvācu ‘arkls’). Turpmākajos gadu desmitos sastādītajos dokumentos palaikam ir sastopami atsevišķu dokumentā minēto latīņu valodas jēdzienu precizējums “vienkāršajā”, respektīvi, viduslaiku augšvācu valodā (piemēram, “Piscina molendini, que mülteich dicitur”, “quod alsak dicitur”, “quod wer vocatur” u. tml.), tāpat vērojama pakāpeniska pāreja lietvedībā no latīņu valodas uz vidusaugšvācu valodu, sastādot dokumentus vidusaugšvācu valodā.
1243. gadā sadalot Prūsijas zemi četrās baznīcas provincēs (diecēzēs), jaundibinātajām apmetnēm tika noteikta arī vispārējā kārtība par nodevu iekasēšanu no izlēņojamajām zemēm, kas atbilda Kulmas tiesībās minētajiem nodevu apmēriem. Kulmas tiesības kā citu Vācu ordeņa jaundibināto apmetņu tiesiskā bāze pirmo reizi minēta 1246. gadā, kad, izskatot strīdu starp Lībekas pilsoņiem un Vācu ordeni par apmetnes dibināšanu Sembas zemē pie Prēgeles upes, tika noteikts, ka šai apmetnei jāizmanto tādas pašas tiesības, kādas ir Kulmas pilsētai (que sunt modo in Culmine civitate).
Kulmas tiesību ieviešana Prūsijā uzlūkojama kā daļa no zemes kundzības institūtu veidošanās Vācu ordeņa un Prūsijas bīskapiju valdījumos Prūsijā, jo šīs tiesības tika piešķirtas, nodibinot tiesiskas attiecības starp zemeskungu un zemesļaudīm, lai iedibinātu un formalizētu zemes pārvaldes kārtību šo ļaužu apdzīvotajās vietās. Sākotnēji tie bija lēņi, kas tika izdoti privātpersonām, lēņa vīriem (vietējiem iedzīvotājiem vai ieceļotājiem), bet vēlāk, līdz ar jaunu apmetņu dibināšanu, Kulmas tiesības tika piešķirtas jaundibinātajiem ciemiem un pilsētām. Veidojot saimniecisko infrastruktūru savos zemes valdījumos, Kulmas tiesību laukā tika iekļautas arī dzirnavas un krogi.
Ciemu un pilsētu dibināšana pēc Kulmas tiesībām tikai retos gadījumos bija līgums starp zemeskungu un kopienas ļaudīm, kā tas notika Kulmas, Tornas un vēl dažu pilsētu dibināšanas gadījumā. Visbiežāk tie bija izlēņošanas līgumi starp zemeskungu un privātpersonu (lokatoru), kam tika dotas tiesības dibināt apmetni – pilsētu vai ciemu – pēc Kulmas tiesībām, respektīvi, Kulmas tiesībās ietvertajām tiesību normām tika nodota zeme apmetnes dibināšanai un noteikts kopējais nodevu apjoms, kas lokatoram vai viņa pārvaldītās apmetnes iedzīvotājiem jāmaksā zemeskungam un baznīcai. Tāpat lokatoriem nereti tika piešķirtas tiesas tiesības apmetnes teritorijā, tādējādi sadalot zemes pārvaldes un tiesu varu apmetnes teritorijā starp zemeskungu (Vācu ordeni, bīskapiem) un lokatoru kā apmetnes pārvaldnieku.
Vācu ordenis savos valdījumos Kulmas tiesības sāka piešķirt drīz pēc Kulmas un Tornas pilsētu nodibināšanas 1233. gadā. Par laika posmu līdz 1261. gadam ir saglabājies maz Vācu ordeņa dokumentu, tādēļ Kulmas tiesību izplatībai Vācu ordeņa zemēs var izsekot pēc 1261. gada. 1262. gadā pēc Kulmas tiesībām tika izdots lēņa īpašums prūsim Grunavam (Grunaw). Pirmais ciemats pēc Kulmas tiesībām Vācu ordeņa zemēs tika dibināts 1282. gadā, bet pirmā pilsēta – Rēdena (vācu Rehden, mūsdienās Radziņa Helmiņska, poļu Radzyń Chełmiński) – dibināta starp 1234. un 1239. gadu, taču tās dibināšanas dokuments nav saglabājies, un 1285. gadā, atjaunojot pilsētas tiesības, tai piešķirtas Kulmas tiesības.
Kulmas tiesības savos valdījumos pārņēma arī Prūsijas bīskapi. Kulmas bīskapija atradās Kulmas zemē, kas bija iekļauta Kulmas tiesību laukā jau 1233. (1251.) gadā. 13. gs. vidū izdotajos Kulmas bīskapijas dokumentos ir iekļautas dažādas Kulmas tiesību normas vai norāde uz vispārējām šīs zemes paražām (latīņu iuxta consuetudinem terre Culmensis, viduslaiku augšvācu noch gewonheit des Culmysschen landis) taču atsauce tieši uz Kulmas tiesībām (Jus Culmenze) pirmo reizi minēta 1289. gadā.
Pirmās ziņas par Kulmas tiesībām Vārmes bīskapijā ir datējamas ļoti agri, – Vārmes bīskaps Anselms (Anselm) 1261. gadā piešķīra lēņus četriem prūšiem saskaņā ar Kulmas zemē pieņemto kārtību (eodem modo quo solvuntur in terra Culmensi), taču atsauce uz Kulmas tiesībām (Jure Culmensi) pirmo reizi minēta 1282. gadā izdotajā lēņu grāmatā par zemes izlēņošanu vairākiem prūšiem. 1285. gadā Vārmes bīskapijā nodibināts pirmais ciems (Kalkstein, mūsdienās Vapņika, poļu Wapnik) ar Kulmas tiesībām.
Pirmie lēņi pēc Kulmas tiesībām (iure cholmense) Pamedes bīskapijā tika izdoti 1285. gadā, lai gan atsauce uz Kulmas tiesībām ir minēta jau 1260. gadā izdotā lēņu grāmatā, kad prūsim Matam (Matho) tika izlēņota zeme pēc vācu tiesībām, kādas ir labākajiem Kulmas bruņiniekiem (sicud habent meliores milites culmense). Pirmā zināmā apmetne ar Kulmas tiesībām Pamedes bīskapijā tika dibināta 1293. gadā (vācu Crebissee, citi nosaukumi Gross Krebs, Klein Krebs, mūsdienās Rakovjeca, poļu Rakowiec).
Vārmes un Pamedes bīskapi sāka savu zemju apgūšanu jau 13. gs. otrajā pusē, bet Sembas bīskapijā Kulmas tiesības ienāca tikai 13. gs. beigās kopā ar pirmajiem vācu kolonistiem. Līdz tam lēņi Sembas bīskapijā tika izdoti vietējiem prūšiem saskaņā ar prūšu tiesībām, tai skaitā prūšu izcelsmes Sembas bīskapijas kāmereriem (novada pārvaldniekiem), kas piederēja pie sabiedrības elites un kam pienāktos priviliģētākas tiesības. Privātpersonām izdotajās lēņu grāmatās Kulmas tiesības pirmo reizi minētas 1268. gadā, kad Sembas bīskaps Heinrihs (Heinrich von Streitberg) izlēņoja zemi pie Geidavas (vācu Geidau, mūsdienās Prozorova, krievu Прозорово) pēc Kulmas tiesībām (ius Culmense) ļaužu grupiņai vācu izcelsmes kolonistu. Pirmais pēc Kulmas tiesībām izdotais lēnis Sembas prūšiem datējams ar 1326. gadu, lai gan līdz tam atsevišķos gadījumos prūšiem ir izlēņota zeme pēc vācu tiesībām (ius Teutonicale), kas pēc dokumenta konteksta (“kādas ir mūsu Geidavas ciema ļaudīm”, quo nostre ville Geydow hominess solent uti) varētu būt Kulmas tiesības. Pirmā zināmā apmetne pēc Kulmas tiesībām Sembas bīskapijā dibināta 1299. gadā, kad Sembas bīskaps Zigfrīds (Siegfried von Regenstein) piešķīra pilsētas tiesības Šēnevikai (vācu Schonewik, vēlākā Fišhauzene, Fischhausen, mūsdienās Primorska, krievu Приморск).
Tāpat Kulmas tiesības savos valdījumos izmantoja arī privātpersonas – kā vācu, tā prūšu izcelsmes lēņa kungi, kas izlēņoja savu zemi citiem lēņa vīriem vai izdeva savu zemi apmetņu dibināšanai.
Kulmas tiesības nebija vienīgā tiesību sistēma, kas pastāvēja Vācu ordeņa Prūsijas valdījumos un Prūsijas bīskapijās. Paralēli Kulmas tiesībām pastāvēja arī prūšu tiesības un poļu tiesības, kas regulēja attiecības prūšu un poļu starpā un prūšu un poļu apdzīvotajās vietās. Vairākās Prūsijas pilsētās bija spēkā arī Lībekas pilsētas tiesības: Elbingā (vācu Elbing, mūsdienās Elblonga, poļu Elbląg; 1246), Braunsbergā (vācu Braunsberg, mūsdienās Braņevo, poļu Braniewo; 1280), Frauenburgā (vācu Frauenburg, mūsdienās Fromborka, poļu Frombork; 1310), Mēmelē (vācu Memel, mūsdienās Klaipēda, lietuviešu Klaipėda; 1254). Atsevišķos gadījumos vienas apmetnes ietvaros varēja tikt izmantotas paralēli divas dažādas tiesību sistēmas, piemēram, kā tas bija Zoveidenā (vācu Soweiden, mūsdienās Zavidi, poļu Zawidy), Polpenā (vācu Polpen, mūsdienās Polapina, poļu Połapin), Valtersmīlā (vācu Waltersmühl, mūsdienās Konradovo, poļu Konradowo), kur lokatoram tika nodota zeme ciema veidošanai pēc Kulmas tiesībām, taču ciema teritorijā tika iekļautas arī tur jau dzīvojošo prūšu zemes pēc prūšu tiesībām.
Vācu ordenis centās iekļaut vienotā Kulmas tiesību laukā un savā zemes pārvaldes struktūrā sociāli un ekonomiski nozīmīgākos šo zemju aktorus – lielos lēņu vīrus un lielākās apmetnes. Šī iemesla dēļ Kulmas tiesības tika piešķirtas daudziem prūšu un vēlāk arī poļu izcelsmes lēņa vīriem, bet, veidojot Vācu ordeņa zemes valdījumu Žemaitijā – arī žemaišu labiešiem (eldestin, bayorin). Pēc Pomorēlijas (Pommerellen) teritorijas pārņemšanas 1308. gadā daudzām šīs zemes pilsētām pakāpeniski tika nomainītas to esošās tiesību sistēma pret Kulmas tiesībām (piemēram, Dancigā, vācu Danzig, mūsdienās Gdaņska, poļu Gdańsk, 1346. gadā vai Diršavā, vācu Dirschau, mūsdienās Tčeva, poļu Tczew, 1364. gadā).
Kulmas tiesību priekšrocība bija to novitāte, jo tās tika veidotas no jauna, paņemot derīgāko no jau esošajām vācu un flāmu zemju tiesībām un pievienojot dažādus uzlabojumus, lai padarītu šīs tiesības pievilcīgas jauno apmetņu iedzīvotājiem un veicinātu uz Vācu ordeņa valdījumiem pārcelties kolonistiem no citām vācu zemēm. Kā viena no būtiskākajām atšķirībām no citām tajā laikā izmantotajām tiesību sistēmām bija Kulmas tiesībās dotās mantojuma tiesības abu dzimumu mantiniekiem, kamēr citur pieņemtā prakse, t. sk. prūšu tiesībās, bija mantot tikai vīriešu dzimuma mantiniekiem. Prasība doties kara gaitās parasti tika prasīta tikai lielajiem lēņa vīriem, kas saņēma zemi pēc Kulmas tiesībām, kamēr prūšu tiesības paredzēja pienākumu doties kara gaitās arī par salīdzinoši nelielu izlēņotās zemes daudzumu.
Ar laiku Kulmas tiesības izveidojās par universālu tiesību standartu, kas vairs nebija piesaistīts konkrētai teritorijai vai zemes valdniekam, tās izmantoja daudzu jaunu apmetņu dibināšanai arī ārpus Prūsijas teritorijas. Kulmas tiesības plaši tika izmantotas kaimiņos esošajā Mazovijas hercogistē, kur daudzām pilsētām tika piešķirtas Kulmas tiesības, tai skaitā mūsdienu Polijas galvaspilsētai Varšavai. Tāpat daudzas apmetnes pēc Kulmas tiesībām tika nodibinātas arī citos reģionos, kas robežojās ar Prūsiju – Kujāvijā, Dobžiņā, Podlašē, Lielpolijā un Mazpolijā, Lietuvas dižkunigaitijā.
