Etnosa raksturojums No 1. gs. līdzenajos kapulaukos nesadedzinātus mirušos apbedīja zemē ieraktās bedrēs, apkārt veidojot akmeņu riņķus. Kapu inventārā uzietas bronzas rotas, uzmavas cirvji, šķēpu gali, izkapts, romiešu monētas, kā arī māla miniatūrtrauciņi. Latvijā plašāk pētīts kapulauks Rucavas Mazkatužos.
Ap 6. gs. vidu akmeņu riņķi faktiski bija izzuduši, un mirušos sāka apbedīt līdzenajos kapulaukos bez akmeņu konstrukcijām. Mirušie guldīti izstieptā stāvoklī uz muguras vienkoča šķirstos samērā ciešās rindās, vīrieši – ar galvu dienvidu virzienā, bet sievietes – ar galvu ziemeļu virzienā. Sieviešu apbedījumos līdzi dotas rotas – kaklariņķi, rotadatas, saktas, gredzeni –, darbarīki: naži, vārpstu skriemeļi. Vīriešu kapiem raksturīgi cirvji, šķēpi, naži, izkaptis, šķiļamdzelži, galodas. Laika gaitā līdzi doto priekšmetu klāsts mainījās un papildinājās.
Izplatoties mirušo kremācijas paražai, agrākie ugunskapi ļoti atgādina skeletapbedījumus, sākotnēji ievērojot arī rindas, kur kremācijas atliekas iebērtas kapu bedrēs, saberot kaudzē vai izkaisot pa visu kapu, un kauli, iespējams, tika novietoti anatomiskā secībā. Savukārt kapu piedevas, kas nebija sadegušas, novietotas tāpat kā skeletapbedījumos. Atsevišķos gadījumos mirušo kremācija notika turpat uz vietas, kapa bedrē. Kuršu kremācijas tālākā attīstība liecina par lielu paražu daudzveidību, kas saistāma gan ar hronoloģiskajām, gan teritoriālajām atšķirībām. Kremētie pīšļi izkaisīti dažāda diametra un dziļuma bedrēs kopā ar veselām, deformētām (salauztas, saliektas, vēlākā posma ugunskapos sagrieztas un sacirstas), kusušām vai ugunī neskartām senlietām, kas novietotas kompakti, izkaisītas pa visu kapu vai ievietotas vācelē, nelielā kastītē vai ietītas audumā. Atsevišķos gadījumos sārta paliekas sabērtas urnā un ieraktas zemē, senlietas novietojot gan urnas iekšpusē, gan tai apkārt.Vēlākajos apbedījumos var izšķirt gan mazus individuālus ugunskapus, kas aizņem 1–4 m2 lielu teritoriju, gan kolektīvos ugunskapus, kas var pārsniegt 10 m2 un kuros konstatēti pat līdz septiņiem vienlaicīgi apbedītiem mirušajiem. Daļa pētnieku 11.–12. gs. kolektīvos ugunskapus saista ar karavīru apbedījumiem, izdalot tos kā atsevišķu profesionālu slāni (Palanga, Durbes Dīri un citi). Kā atsevišķu apbedīšanas veidu pētnieki izdala kuršu apbedījumus zem ūdens, lai gan līdz šim konstatēts tikai viens šāds kapulauks – Talsu Vilkmuižas ezers. Tomēr atsevišķi pētnieki izteikuši viedokli, ka senlietas zem ūdens nonākušas ūdens svārstību rezultātā.
Agrākās ziņas par kuršu apbedīšanas paražām atrodamas Indriķa Livonijas hronikā: kurši uzbrukumā Rīgai 1210. gadā, pārtraucot tās aplenkumu, “atkāpās no pilsētas, savāca savus kritušos un, atgriezušies pie kuģiem, pārcēlās pāri Daugavai. Tur viņi trīs dienas vadīja mierā, sadedzināja savus mirušos un apraudāja tos.”
Ž. de Lanuā piezīmēs ir norādes, ka 15. gs. sākumā pie kuršiem, “kas jau padarīti par kristiešiem ar varu, ir kāda sekta, kas savus mirušos, ietērptus un labākām rotām izrotātus, apbedīšanas vietā sadedzināja kādā tuvākā birzī vai mežā, ceļot sārtu no tīras ozolu malkas, un viņi domā, ka tad, ja dūmi ceļas stāvus pret debesīm, dvēsele ir glābta, bet ja tos nes sāņus, dvēsele pazudusi”.
Nozīmīgākās liecības par 9. gs. kuršu vīrieša apģērbu sniedz Tīras purva depozīts. Vīriešu kapos likti darbarīki (izkapts, cirvis), ieroči (zobens, šķēps, cirvis), zirglietas, tirgotāju piederumi, jostas un rotas, bet sievietēm galvenokārt ir rotas, darbarīki (nazis, īlens) un citas lietas. Greznākās kuršu rotadatas bija ar sudrabu platētās krustadatas. Apģērbu saspraušanai lietotas pakavsaktas un stopu-šķēršu saktas. Zīmīgākie no kuršu gredzeniem – vairoggredzeni. Lentveida aproces izpildījuma ziņā ir krāšņākās un visbiežāk atrastās kuršu sieviešu rotas, kas valkātas uz abām rokām – 6 līdz 10 aproces uz katru roku noteiktā kārtībā. Kuršu senkapi (Dīri, Kuldīga, Pasilciems, Sāraji) devuši unikālus atradumus – sešas bruņucepures un liecības par bruņukrekliem. Kuršu kultūrai raksturīgi āvas cirvji, kas lietoti kopš 11. gs., šķēpu gali un citi. Kopš 9. gs. vīriešu apbedījumos sastopami divasmens zobeni. Īpaši izceļamas ar sudrabu inkrustētas zirglietas. 14., 15. gs. apbedījumos vairs nav atrodami zobeni, svariņi un atsvariņi, atslēgas un slēdzenes, izkaptis un zirglietas. Vīriešu kapos dominē pakavsaktas, gredzeni, naži, šķiļamdzelži, šķēpi un cirvji. Sieviešu kapos šim laikposmam raksturīgas riņķsaktas. Sieviešu kapos sastopamas apavu sprādzes, kas liecina par raksturīgu apavu sastāvdaļu Kurzemē 14. gs. beigās–15. gs. sākumā.
No 3. līdz pat 14. gs. apbedījumos likti dzeramie ragi, kas bijuši iedurti kapa malās vai novietoti kapam visos stūros. Iespējams, kapa bedri aizberot, tie bijuši piepildīti ar dzērienu.
Par vienu no spilgtākajām kuršu kultūras pazīmēm uzskatīti miniatūrie priekšmeti, kas ir eksistējošu lietu mazas kopijas. No agrā dzelzs laikmeta sastopami miniatūrtrauciņi, kas ar laiku kļuva aizvien mazāki, un sadzīves priekšmetu miniatūri (jostu aužamie rīki, cirvītis, kalts un izkapts, šķiļamdzelzis, pieši un laužņi), kas parādās 7. gs. beigās–8. gs. un līdz pat 13./14. gs. saglabāja savu formu un raksturu.
Raksturīga iezīme kuršu kapulaukos līdz pat 14./15. gs. ir bezripas māla trauku lauskas, iespējams, šie trauki izmantoti bēru rituālam – mielastam, ēdiena uzglabāšanai vai mirušo pīšļu transportēšanai, domājams, pēc tam tie tikuši sasisti un iemesti kapā līdzi mirušajam.
Kuršiem bija raksturīgi vairāki dzīvesvietu tipi – pilskalni, senpilsētas, nocietinātas patvērumu vietas, lauku apmetnes – ciemi un savrupsētas. Kuršu zemēs zināmi vairāk nekā 120 pilskalni (plašāk pētīti Talsi, Impilte, Apūle, Imbare). Ciemos bija vairākas nelielā attālumā izvietotas sētas. Senākā rakstīto avotu norāde (10. gs. sākums) par sētu ar tur izvietotām ēkām ir Egila sāga (Egils saga Skallagrímssonar). Spriežot pēc 13.–14. gs. dokumentos minētiem vietvārdiem, Kurzemē varēja būt ap 150 ciemu. 9. gs. vidū sarakstītā Rimberta hronika stāsta par kuršu valsti (regnum) ar piecām civitātēm, kas tiek skaidrota ar plašāku apgabalu, kam atbilda jēdziens “zeme”. 13. gs. kuršiem bijušas deviņas zemes (terra, land): Vanema, Ventava, Bandava, Piemare, Duvzare, Ceklis, Pilsāts, Megava, zeme starp Skrundu un Zemgali. Lielākā no kuršu zemēm (ap 2000 km2) bija Bandava Ventas vidustecē. No Kursas vietējiem valdniekiem 13. gs. minams par ķēniņu vai valdnieku dēvētais Lamekins, kas gan pārvaldīja vairākus pilsnovadus, taču visa kuršu apdzīvotā teritorija viņa varā nebija. Kurši vienotu valsti neizveidoja.
Kursas teritorijā bija centri, kurus Ziemeļaustrumeiropas reģiona kontekstā var uzskatīt par pilsētām. To veidošanās un tālākās attīstības procesus pārtrauca krusta kari un to sekas. Kuršu iepriekšējās pilsētveida apmetnes turpināja pastāvēt līdzās jaunatnācēju mūra pilīm un pilsētām Talsos, Sabilē, Aizputē, Kuldīgā. Dokumentos tās sauktas par “pilsātiem” (pilsahten).
6. gs. beigu–7. gs. sākuma kuršu apbedījumi liecina par sabiedrības noslāņošanos, jo skaidri nošķiramas indivīdu grupas ar augstu un ļoti augstu sociālo statusu. Aizvēstures beigās kuršu sabiedrība saistāma ar vadonības sabiedrībām. 10.–12. gs. no bagātības un sociālās perspektīvas sabiedrībā var izdalīt trīs galvenos sociālos slāņus: turīgos, ar vidējiem ienākumiem un nabagos (iespējams, vergi). Kursas sabiedrība arī vēl 12.–13. gs. raksturojama kā rombveida modelis ar nelielu augšslāņu un apakšslāņu grupu un plašu sabiedrības vidusslāni.
Tāpat Kuršu sabiedrības aizvēstures beigās bija ļoti militāras, tās pat varētu attiecināt uz militarizētajām sabiedrībām (karadraudzes) ar tendenci uz ārēju ekspansiju (militāri un tirdznieciski kontakti ar Skandināviju, Ziemeļvācijas pilsētām). Islandiešu vēsturnieks Snorri Sturlusons (Snorri Sturluson) savā darbā “Pasaules loks” (Heimskringla, ap 1230) vismaz divas reizes minējis kuršus, kuri līdz ar citām Austrumbaltijas tautām bieži apdraudējuši Dānijas piekrasti. Arī citi rakstītie avoti liecina par aktīviem kuršu sirojumiem Dānijā un Zviedrijā 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā.
Kuršu saimniecībā dzelzs laikmetā līdzīgi kā reģionā kopumā dominēja zemkopība un lopkopība. Zināma nozīme bija medībām, zvejai un dravniecībai. Amatniecībā norisinājās plašs specializācijas process – vispirms (jau pirmajos gadsimtos mūsu ērā) kā patstāvīga nozare izdalījās metālapstrāde. Dzelzs ieguve no vietējās purva rūdas bija tiktāl attīstījusies, ka dzelzs kļuva par galveno materiālu darbarīku un ieroču gatavošanā. Liecību par senāko vietējo dzelzs apstrādi kuršu apdzīvotajā teritorijā iegūts maz, izceļams ar 4.–5. gs. datējamais Rucavas Mazkatužu 19. kaps, kurā mirušajam līdzās uzmavas cirvim, izkaptij, jātnieku piederumiem līdzi doti tādi kalēja rīki kā lūkšas, veseris. Tas ir agrākais un pirmais gadījums, kad apbedījumā atrasti kalēja rīki. Amatnieciskā ražošana sāka koncentrēties atsevišķu meistaru rokās. Iegūtās liecības apliecina dzelzs ražošanas pieaugumu. Kausēšanas krāsnis fiksētas, piemēram, Žardes, Talsu pilskalnos, 12. gs. krāsns atrasta Sabiles senpilsētā (110 kg sārņu).
Maiņa pārveidojās tirdzniecībā līdz ar profesionālu tirgotāju kārtas izveidošanos 1. un 2. gadu tūkstoša mijā, kas darbojās vietējos un reģionālajos tirgos. Lopkopības nozīme saimniecībā neaprobežojās tikai ar pārtikas ražošanu. Tā deva arī izejvielas amatniecībai, resursu maiņai un tirdzniecībai, nodrošināja nepieciešamo vilcējspēku zemkopībā un transportā, kā arī pārvietošanos karā u. c.
Kalēju lielo meistarību apliecina dažādo ieroču izgatavošana, tajā skaitā izmantojot t. s. damascēto tēraudu. Dzelzs izstrādājumi tika inkrustēti ar varu, sudrabu un zeltu. Piemēram, kuršu ieroču meistari bija teicami šķēpu galu, cirvju, nažu – dunču, divasmeņu zobenu darinātāji. No kuršu ieroču meistaru veikuma vēl jāizceļ zirglietas un ar bronzas sloksnītēm apkaltas dzelzs skārda slokšņu bruņucepures. Rotkaļu meistarību raksturo lietoto darba paņēmienu lielā daudzveidība (inkrustēšana, apsudrabošana u. c. tehnikas). Rotkaļu darbnīca, iespējams, konstatēta apmetnē pie Talsu pilskalna, kur 12.–13. gs. celtnē uziets liels daudzums bronzas skārda atgriezumu un stiepļu fragmentu, kā arī bronzas stienīši.
Krustnešu iekarotajās teritorijās daļa vietējo iedzīvotāju virsslāņa saglabāja kā lēņus savus zemes īpašumus, kurus gan Livonijas ordenis, gan Kursas bīskaps izlēņoja iepriekšējiem īpašniekiem. Kā juridiskais pamats tika izmantotas t. s. kuršu lēņu tiesības, kas pirmo reizi minētas 1309. gadā. 13. gs. kuršu vasaļu skaits bija vēl pietiekami liels, bet turpmākajos gadsimtos to skaits ievērojami samazinājās.
Kurši tika izmantoti par karavīriem gan Livonijas ordeņa, gan Kursas bīskapijas karaspēkā. Īpaši atzīmējami kuršu zemnieki-karavīri, t. s. lauksargi, par kuriem rakstītajos avotos atrodamas ziņas kopš 13. gs. vidus; to uzdevums bija veikt izlūku un ziņnešu pienākumus.
Viduslaikos galvenā dzīvesvieta lauku apvidos bija ciems, kura iedzīvotāji dalījās saimniekos – zemnieku sētas īpašniekos, kalpos – bezzemniekos un dreļļos – vergos. Vairāku ciemu apvienība veidoja pagastu, kuru pārvaldīja vecākais.