Par vendu etnisko piederību informācijas trūkuma dēļ rakstītajos avotos izteikti visdažādākie uzskati. Tomēr vendi vairākkārt pieminēti Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227), kas kopā ar arheoloģiskajām liecībām ļauj spriest par vendu etnosa izcelšanos, kultūru, apdzīvotības areālu un etnosa izzušanu 13. gs. beigās–14. gs.

Rakstīto avotu ziņas par vendiem ir ļoti trūcīgas. Vienīgā norāde uz to, ka vendi kādreiz dzīvojuši Rietumlatvijā, atrodama Indriķa Livonijas hronikā sakarā ar viņu kristīšanu 1206. gadā. Indriķa Livonijas hronikā vendi pieminēti vēl vairākkārt saistībā ar piedalīšanos Zobenbrāļu ordeņa militārajās aktivitātēs, taču visi šie pieminējumi attiecas uz vendiem Vidzemē, galvenokārt Cēsīs. Datu trūkums bija iemesls tam, ka par vendu etnisko piederību izteikti visdažādākie uzskati: ka vendi bijuši saskaņā ar valodnieku pieņēmumu baltu un slāvu atzaram (pirms valodu nošķiršanās) piederīga baltu sentauta, ka viņi bijuši rietumslāvi, zemgaļi, atsevišķa kuršu grupa, lībieši, voti, kuronizēti lībieši.

1936. gadā Elvīra Šnore apbedījumus kapulaukā pie Cēsu dzelzceļa stacijas saistīja ar Indriķa Livonijas hronikā minētajiem vendiem, uzskatot tos par Kurzemes lībiešu grupu, kas, kuršu spiesta, pameta Kurzemi. Vendu jautājums ir cieši saistīts ar lībiešu izcelsmes problēmu. 20. gs. 30. gados nostiprinājās uzskats, ka Vidzemes lībieši ir atnācēji no Ziemeļkurzemes. Pēc plašajiem arheoloģiskajiem izrakumiem Gaujas un it īpaši Daugavas lībiešu kapulaukos jaunu pamatojumu guvis viedoklis, ka lībieši 10. gs. beigās un 11. gs. izveidojās uz vietas pie Gaujas un Daugavas, saplūstot tur vikingu uzsāktās tāltirdzniecības aktivitātēs līdzdarboties ieinteresētiem dažādu etnisko grupu – skandināvu, Baltijas somu, tajā skaitā vendu, zemgaļu u. c. – pārstāvjiem. Ņemot vērā to, ka rakstītajos avotos līdz 14. gs. Rietumlatvijā minēti tikai divi etnosi – kurši (curones) un vendi –, kā arī arheoloģiskās liecības, vendi būtu uzskatāmi par atsevišķu Baltijas jūras somu grupu, kura vēlajā dzelzs laikmetā apdzīvoja Ziemeļkurzemi. Par vendu priekštečiem uzskatāmi tie Ziemeļkurzemes Baltijas jūras somi, kas iepriekšējā periodā savus mirušos apbedīja akmens krāvuma kapos. 11. gs., kad sākās kuršu ekspansija Ziemeļkurzemē, daļa vendu pārcēlās uz Vidzemi, bet palikušie tika kuronizēti, lai gan, domājams, saglabāja savu valodu. 14. gs. un vēlāk šos kuronizētos vendus sāka dēvēt par lībiešiem, iespējams, tāpēc, ka viņu valoda bija tuva labāk pazīstamajiem un tolaik savu identitāti vēl nezaudējušajiem lībiešiem Vidzemē.

Vendu izcelšanās ir saistāma ar Ziemeļkurzemi. Indriķa Livonijas hronikā tās autors par vendiem raksta: “Vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi. Padzīti no Ventas, kas ir upe Kursā, viņi dzīvoja Senajā kalnā, kuram līdzās tagad uzcelta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal padzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie, aizbēguši pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat un priecājās par priestera ierašanos.” Hronists nenorāda laiku, kad vendi tika padzīti no Ventas, bet tas varēja notikt 11.–12. gs., kad sākās arheoloģiski apstiprināta kuršu ekspansija Ziemeļkurzemē. Pirms tam, sākot ar 3.–1. gs. pirms mūsu ēras, Ziemeļkurzemē bija raksturīgi akmeņu krāvuma senkapi, kādi zināmi 13 vietās. Tur apbedītos uzskata par Baltijas jūras somiem, tāpēc ir pamats domāt, ka vendi ir šo senāko iedzīvotāju pēcteči. Kuršu ekspansijas spiesti, daļa vendu izceļoja uz Vidzemi un apmetās Cēsīs, Riekstu kalnā un apkārtnē, kur to atrašanos apraksta Indriķa Livonijas hronika. Acīmredzot vendu iespaids bija pietiekams, lai apdzīvoto vietu nosauktu par Wenden, kas ir mūsdienu Cēsis. Vendu izcelšanās pētnieku publikācijās tiek saistīta ar lībiešu izcelsmi. 20. gs. 30. gados izveidojās uzskats, kas turpināja pastāvēt arī nākamajās desmitgadēs, ka lībieši izveidojušies Ziemeļkurzemē, no kurienes 10.–11. gs. tie pārceļojuši uz Rietumvidzemi un ka vendi ir atsevišķa lībiešu grupa. 21. gs. pirmajās desmitgadēs attiecībā uz lībiešu izcelšanos jaunu argumentāciju guvis viedoklis, ka lībieši un viņu kultūra ir radusies Vidzemē, Daugavas un Gaujas lejteces apgabalā, 9.–10. gs. no tur ienākušajiem dažādu etnisko grupu pārstāvjiem un ka vendi ir atsevišķa Baltijas jūras somu grupa, kas izveidojusies Ziemeļkurzemē.

Vendu pētniecība sākās Cēsīs, kad dzelzceļa stacijas celtniecības laikā 19. gs. 80. gados atklāja apbedījumus. 1910. gadā ārsts E. Kivuls tur veica izrakumus un izpētīja astoņus kapus ar 11 skeletapbedījumiem, maldīgi uzskatot tos par latgaļiem. 1946. gadā divus apbedījumus izpētīja E. Šnore, bet 2003. gadā vienu apbedījumu izpētīja Roberts Spirģis. Pirmā, kas šos apbedījumus saistīja ar vendiem, bija E. Šnore 20. gs. 30. gados. Cēsu dzelzceļa stacijas kapulauka apbedījumi kļuva par etalonu, pēc kura sāka identificēt vendu kapulaukus arī citviet, īpaši Ziemeļkurzemē.

Lai arī esošais arheoloģiskais materiāls nav sevišķi liels, tomēr var raksturot ar vendiem saistītos pieminekļus. Pirmkārt, tie ir 11.–12. gs. līdzenie kapulauki ar skeletapbedījumiem, reti ar ugunskapiem. Šādi līdzenie kapulauki zināmi 12 vietās Ziemeļkurzemē, bet ziņas par cilvēku kaulu un senlietu atradumiem ir par vēl vairākām vietām. Šie līdzenie kapulauki pārsvarā izplatīti Kurzemes ziemeļaustrumos; vistālāk uz dienvidiem iespējamais kapulauks atrodas Turlavā. Izrakumi notikuši sešos šādos kapulaukos. No plašāk pētītajiem jāatzīmē kapulauks Tukuma Jaunajā tirgus laukumā un Mežītes kapulauks. Šie, pauguros ierīkotie, līdzenie kapulauki nav bijuši lieli, bet mirušie apbedīti samērā attālu viens no otra. Izrakumu rezultāti abās vietās liek domāt, ka apbedījumu skaits nav bijis liels. Ņemot vērā Mežītes apdzīvotās vietas platību un intensitāti, nevar izslēgt iespēju, ka pilskalna tuvumā ir vēl citas līdzīgas apbedījumu vietas. Atklāts ir jautājums par to, vai vendiem bijuši arī kapu uzkalniņi. Labi zināms, ka lībiešiem Vidzemē, tāpat latgaļiem un sēļiem bija gan līdzenie, gan uzkalniņu kapulauki, tāpēc abu šo kapu tipu esamība pie vendiem ir iespējama. No vendu dzīvesvietām bez Mežītes pilskalna vēl atzīmējams Talsu pilskalns, Padures (Beltu) pilskalns un Tukuma pilskalns.

Pastāv jautājums, vai vendi bija kāda atsevišķa lībiešu grupa, kā to uzskatīja virkne pētnieku, vai tomēr atsevišķa etniska vienība. Ja salīdzina Daugavas un Gaujas 11.–13. gs. lībiešu apbedīšanas tradīcijas, tai skaitā kapu inventārus, ar šī paša laika tradīcijām Ziemeļkurzemē, tad redzamas gan līdzības, gan atšķirības. Abās salīdzināmajās teritorijās raksturīgi gan līdzenie, gan uzkalniņu kapulauki, mirušie tika apbedīti nesadedzināti, taču ir arī ugunskapi. Raksturīga pārsvarā ziemeļu–dienvidu vai šim virzienam tuva orientācija, pie kam vīriešu un sieviešu pretēja orientācija pret debesu pusēm nav novērota. Līdzīgi tas bija arī citās somu teritorijās – gan Volgas somiem (meriešiem, muromiešiem, mordviešiem, mariešiem), gan Baltijas jūras somiem (somiem, vepsiem, igauņiem). Akmeņi virs apbedījumiem 11.–12. gs. līdzenajos kapulaukos Ziemeļkurzemē zināmi arī Daugavas lībiešiem, tāpat karēļiem un somiem. Daudz līdzību arī Ziemeļkurzemes kapulauku un Vidzemes lībiešu kapu inventāros. Taču ir arī atšķirības. Lībiešu kapos ir raksturīgs māla trauka novietojums. Ziemeļkurzemes 11.–12. gs. kapulaukos šī tradīcija nav konstatēta. Lībiešu kapos kreļļu, kauri gliemežvāku un monētpiekariņu rotas nēsātas, uzverot tās uz nātna pavediena, bet bronzas stieple šim nolūkam izmantota reti. Ziemeļkurzemes kapulaukos savukārt raksturīgs šo elementu savērums uz stieples. Lībiešiem, īpaši pie Daugavas, bija raksturīgas dobās aproces, bet tādu nav Ziemeļkurzemes kapulaukos. Arī pašas greznākās lībiešu sieviešu rotas – sava veida lībiešu kultūras zīmols – lielās krūšu važiņrotas atšķiras no analogām rotām Ziemeļkurzemē. Vidzemes lībietes važiņrotas piestiprināšanai un apliekamo brunču saspraušanai uz pleciem lietoja vietējo meistaru darinātās ovālās bruņrupuču saktas, kurām piekāra ažūrus trijstūrveida vai biežāk trapecveida važturus ar važiņām. Bieži važiņrota papildināta ar diviem iegareniem ažūriem važiņu sadalītājiem. Savukārt Ziemeļkurzemē važiņrotu piestiprināšanai lietoja trijstūradatas un krustadatas ar segmentveida važturiem. Vendu sieviešu važiņrotās dažkārt sastopami īpatnēji ažūri trijstūrveida važiņu dalītāji, kādi nav raksturīgi lībietēm. Tādi atrasti Cēsu dzelzceļa stacijas kapulaukā, Laukskolas kapulaukā, Laidzes Pēčos, Padures (Beltu) pilskalnā. Lībiešu bruņrupuču saktas, važturi un važiņu sadalītāji Latvijas rietumu daļai nav raksturīgi. Viena lībiešu bruņrupuču sakta atrasta Kandavas pilskalnā kā savrupatradums, bet viens trapecveida lībiskais važturis atrasts Mežītes pilskalna apmetnē.

Šīs atšķirības neļauj likt etniskās vienlīdzības zīmi starp iedzīvotājiem Ziemeļkurzemē un lībiešiem Vidzemē. Arī Indriķa Livonijas hronikā vendi nošķirti no lībiešiem. Vendi un lībieši acīmredzot bija tuvas, taču ne identas Baltijas jūras somu etnosi. Tos Ziemeļkurzemes Baltijas somu iedzīvotājus, kuru kultūrā vērojama gan sāmsaliešu, respektīvi, igauņu, gan kuršu, gan zemgaļu ietekme un kuriem 11. un 12. gs. raksturīgi līdzenie skeletkapi, vispieņemamāk būtu identificēt ar Indriķa Livonijas hronikā pieminētajiem vendiem. Kā to liecina vendiem raksturīgie apbedījumi lībiešu kapulaukos Daugavas lejtecē, viņi uzturēja sakarus, tai skaitā laulību sakarus, ar lībiešiem, ko acīmredzot sekmēja niecīgās valodu barjeras. Tajā pašā laikā līdzīgi sakari ar kaimiņiem zemgaļiem līdz šīm nav konstatēti. Kad, kuršu spiesti, vendi pārcēlās uz Vidzemi, domājams, Kurzemi nepameta visi vendi. Skaidrs tomēr tas, ka daļai vendu, pametot Kurzemi, somiskais elements tur samazinājās, un tas kuršiem atviegloja Ziemeļkurzemes pārņemšanu un vietējo iedzīvotāju kuronizāciju. Acīmredzot tāpēc 13. gs. rakstītie avoti Rietumlatvijā piemin tikai kuršus (izņemot vienu reizi pieminētos vendus Indriķa Livonijas hronikā), un tas būtu jāsaprot nevis kā etnisko kuršu, bet gan kā noteiktas teritorijas iedzīvotāju – kurzemnieku – apzīmējums. Šādu minētā apzīmējuma izpratni pamato arheoloģiskais materiāls, kas vēlajā dzelzs laikmetā Kurzemes ziemeļdaļā nepārprotami apliecina Baltijas somu, bet dienviddaļā – baltu (kuršu) kultūru.

Vendu izzušana sākās 11.–12. gs., kad kurši sāka ekspansiju Ziemeļkurzemē. Daļa vendu pameta savas zemes un pārcēlās uz Vidzemi, bet palikušie nonāca kuršu pakļautībā un laika gaitā kuronizējās, tomēr, domājams, saglabāja savu valodu. Zīmīgi, ka vendi pieminēti Indriķa Livonijas hronikā, kas sarakstīta 1225.–1227. gadā, bet Atskaņu hronikā, kas sarakstīta 13. gs. beigās, iespējams, pašā 14. gs. sākumā, vendi vairs nav pieminēti. 13. gs. rakstītajos avotos Kurzemē minēti vairs tikai kurši (curones), starp kuriem acīmredzot bija arī kuronizētie Baltijas somi – bijušie vendi. 14. gs. un vēlāk šos kuronizētos vendus sāka dēvēt par lībiešiem, jo viņu valoda bija tuva labāk pazīstamo un tolaik savu identitāti vēl nezaudējušo Vidzemes lībiešu valodai.

Vendi apdzīvoja Ziemeļkurzemi uz ziemeļiem no Ventas un Abavas līnijas. Pēc emigrācijas daļa vendu nonāca lībiešu apdzīvotajā Daugavas lejteces rajonā, kur Salaspils Laukskolas, Doles Vampeniešu un Raušu, kā arī Lielvārdes pārceltuves kapulaukā ir atklāts ap 25 vendu apbedījumiem. Liela vendu daļa apmetās Cēsīs un apkārtnē.