Divus iespējamus pilskalnus Padures apkārtnē pirmo reizi zinātniskā literatūrā 1869. gadā minējis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš pats tos gan nav apmeklējis. Pirmo plašāko Padures pilskalna aprakstu izdevumā Album balticum 1907. gadā publicēja skolotājs un fotogrāfs Oskars Emīls Šmits (Oskar Emil Schmidt). 18.07.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmēja, ka šis ir ļoti tipisks kuršu “apcietinājuma eksemplārs” un kuršu pilskalnu sistemātisku izpēti būtu jāsāk tieši no šejienes. 28.03.1948. pilskalnu apsekoja toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš uzskatīja, ka šeit būtu meklējama 13. gs. vēstures avotos minētā Ķimāle (Kimalen), jo pie tagadējās Ķimāles, kas atrodas vairāk nekā 4 km attālumā no Padures pilskalna, nav konstatēta neviena senāka dzīves vieta. 1964. gadā senvietu apsekoja arheologs Ēvalds Mugurēvičs, kurš pirmais norādījis arī uz samērā plašo apmetnes vietu dienvidos no pilskalna.

Par Padures pilskalnu Latviešu folkloras krātuves fondos atrodamas tikai divas teikas – par to, ka pilskalnā nedrīkstot gulēt, jo kas tur apguļoties, to nosviežot zemē un par to, ka kalna virsotnē esot no ķieģeļiem izbūvēts dziļš caurums – pils skurstenis. Gar kalnu tekošajā strautiņā divpadsmitos naktī peldot par pīlēm noburtas jumpravas, kuras, kad ieraugot cilvēku, pazūd kā akā iekritušas. 2005. gadā toreizējā Latvijas Kultūras akadēmijas studente Ieva Vītola par Padures pilskalnu dokumentējusi jaunas atšķirīgas mutvārdu liecības – par pazemes eju zem Ventas no Māras alas uz pilskalnu, par zelta kalvi, smēdi kalna tuvumā un par marmora durvīm pilskalna nogāzē pie Kukupītes.

Padures pilskalns ierīkots ap 20 m augstā zemes mēlē, kas veidojusies starp divām paralēlām pret Ventas krastu vērstām gravām. To no ziemeļu puses norobežo Kukupītes 18–20 m dziļā grava, no dienvidiem – ap 15 m dziļa grava, bet no austrumiem – stāvais Ventas krasts. Šajā nogāzē izveidota neliela terase. No dabas neaizsargātajā rietumu pusē pilskalna plakums no apkārtējā līdzenuma norobežots ar grāvi un 4 m augstu valni. Vaļņa ārējā nogāzē izveidota ap 1 m plata terase. Ieeja pilskalnā atradusies vaļņa ziemeļu galā. Pilskalna plakums izlīdzināts, ar nelielu kritumu austrumu virzienā, noapaļota kvadrāta formas, 50 x 50 m liels. Pilskalnam rietumu un dienvidrietumu pusē piekļaujas gandrīz 2 ha liela apmetnes vieta, kultūrslānis konstatēts arī uz ziemeļiem, aiz Kukupītes gravas.

Padures pilskalnā arheologa Andreja Vaska vadībā 2003. gadā un 2005.–2007. gadā notika arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika izpētīta 279 m² liela platība. Pilskalna plakumā tika konstatēts 0,6–1,3 m biezs kultūrslānis. Izrakumos tika atrastas 624 senlietas, 8460 keramikas trauku lauskas, 262 dzelzs ieguves sārņu gabali, kā arī vairāki tūkstoši māla apmetumu gabali, dzīvnieku, putnu un zivju kaulu fragmenti un arī jauno laiku ķieģeļu atlūzas. Tika atsegtas ziemeļu–dienvidu virzienā ejošas aizsardzības sistēmas – palisādes paliekas, kā arī atsevišķu stabu konstrukcijas būvju paliekas, pavardu un krāšņu vietas. Izpētes rezultātā iegūtais materiāls liecina, ka pilskalna apdzīvotībā izšķirami divi posmi. Agrais aptver vēlo bronzas laikmetu un iesniedzās arī senākajā dzelzs laikmetā – 1. gadu tūkstoša p. m. ē. otrajā pusē, bet vēlākais – vidējo un vēlo dzelzs laikmetu. Bez tam 16.–17. gs. pilskalnā atradusies kāda ķieģeļu būve.

Uz agrāko pilskalna apdzīvotības posmu attiecināmi ap 30 akmens, raga un kaula priekšmeti, kā arī vairāk nekā 4400 trauku lauskas no švīkātās, agrās apmestās un gludās keramikas traukiem. Jāatzīmē, ka Padures pilskalnā pirmo reizi Rietumlatvijā atrastas arī tekstilās keramikas lauskas, kas pārsvarā izplatītas Latvijas austrumu daļā. Veikta arī detalizētāka pilskalnā atrasto dzīvnieku kaulu un augu putekšņu analīze, kuru rezultāti parāda veģetācijas izmaiņas.

Uz vēlāko apdzīvotības posmu attiecināmas vismaz trīs pamatzemē iedziļinātu celtņu vietas, četras akmeņu krāvuma krāsnis un trīs māla krāsnis un trīs pavardi. Atradumi pārstāvēti ar darbarīkiem (dzelzs naži, īleni, dzirkles), saimniecības piederumiem (makšķerāķi, vērpjamās vārpstas skriemelis, 45 māla ripu – steļļu atsvaru fragmenti, galodas, ovālais šķiļamakmens), ieročiem (šķēpu un bultu gali). No rotām atrasti galvenokārt tikai fragmenti, piemēram, ažūrās ripas saktas puse. Līdzīgas saktas Somijā datētas ar laiku no 6. gs. beigām līdz 8. gs. sākumam. Šī rota pieskaitāma senākajiem pilskalna vēlā apdzīvotības posma atradumiem. Ar 10. gs. datējams bronzas stopasaktas ar magoņpogaļu galiem pēdas fragments. Vēl atrastas četras pakavsaktas, krustadatas fragments, spirālgredzeni, zoomorfie piekariņi, važiņu sadalītājs, važiņas un jostu rotājumi. Vismaz puse no vēlā posma keramikas bija gludā keramika, kam izplatības ziņā seko apmestā keramika (ap 30 %). Tikai 3,9 % veido agrā ripas keramika. A. Vasks izteicis viedokli, ka Rietumlatvijā, salīdzinot ar Austrumlatviju, plašāk lietoja koka traukus, tādēļ māla trauku lausku skaits pētītajos pilskalnos ir proporcionāli mazāks.

Par tirdznieciskiem sakariem liecina atrastās piecas Rietumeiropas monētas, kas datējamas ar 11. gs. un apmetnē atrastie divi jostas bronzas apkalumi, kuriem netiešas analoģijas sastopamas Sāmsalas un Skandināvijas arheoloģiskajā materiālā.

2003. gadā arheologa Jāņa Asara vadībā pārbaudes izrakumi 41 m² platībā notika arī pilskalna apmetnē. Šeit tika konstatēts 0,4–1,3 m biezs kultūrslānis un fiksētas vienas pamatzemē iedziļinātas celtnes un māla krāsns paliekas. Spriežot pēc tā, ka virs krāsns tika atrasts gandrīz vesels tīģelis, vairāki bronzas sakusumi un sārņi, kā arī ap 30 tīģeļu fragmenti, pieļaujams, ka celtni izmantojis juvelieris. Apmetnes apdzīvotība saistāma ar pilskalna apdzīvotības vēlāko periodu, jo pārsvarā visi atradumi datējami ar 11.–12. gs.

Pilskalnā un apmetnē nav atrastas senlietas, kuras nepārprotami varētu datēt ar 12. gs. otro pusi vai 13. gs. To, ka pilskalns nav bijis apdzīvots 13. gs. netieši apliecina arī apstāklis, ka 13. gs. kuršu zemju dalīšanas dokumentos nav tādu apdzīvoto vietu nosaukumu, kurus droši varētu attiecināt uz Padures pilskalnu.

Agrajā apdzīvotības posmā pilskalns pieskaitāms švīkātās keramikas kultūras lokam, bet vēlajā apdzīvotības posmā tā iedzīvotājus var identificēt ar atsevišķu Baltijas jūras somu grupu, iespējams, ar Indriķa Livonijas hronikā (Henrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) pieminētajiem vendiem. 

Pagaidām pilskalna tiešā tuvumā nav zināmi nevieni senkapi. Nešķiet ticami, ka pilskalna iemītnieki varētu būt apbedīti vairāk nekā 4 km attālajos Ābelnieku senkapos vai vairāk nekā 2 km attālumā esošajos iespējamos senkapos pie Padures skolas.

Neskatoties uz to, ka Padures pilskalns kopš 20. gs. 30. gadiem minēts vairākos Kurzemei veltītos ceļvežos, sakarā ar pilskalna atrašanos salīdzinoši nomaļā vietā, tālu no lielākiem ceļiem, tas nav populārs tūristu apskates objekts. Vairāk pilskalna apkārtni iecienījuši makšķernieki.