Senkapi sastāv no diviem blakus izveidotiem, nedaudz iegareniem uzkalniņiem un blakus esošā līdzenā kapulauka.

Senkapus 1948. gadā reģistrēja Latvijas PSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, sniedzot senkapu aprakstu un situācijas plānu. Viņš jau tolaik senkapus pieskaitīja akmeņu krāvuma kapiem. 1969. gadā Kurzemes apzināšanas ekspedīcijas laikā senkapus pārbaudīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Latvijas vēstures institūta zinātniskais līdzstrādnieks Ēvalds Mugurēvičs un konstatēja, ka zem velēnas ir blīvs akmeņu krāvums. 2000. gadā senkapus pārbaudīja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde) darbinieks Raimonds Rozenvalds. 2005.–2007. gadā abos uzkalniņos tika veikti arheoloģiskie izrakumi Latvijas Universitātes profesora Andreja Vaska vadībā.

No senkapiem uz ziemeļrietumiem 600 m attālumā atrodas Ķimāles bijušās muižas pils. Abi uzkalniņi apauguši lapu kokiem, kā arī ar lazdām, tāpēc šo vietu sauc arī par Lazdu kalniņu. I uzkalniņa garums ir 26 m, bet platums – 18 m. Uzkalniņa augstums pret dienvidu pakāji – 1,4 m, pret ziemeļu un rietumu pakāji – mazāks. II uzkalniņš ir 1,5 m augsts, iegarens, 28 m garš un 22 m plats. Abiem uzkalniņiem plakana virsma un samērā stāvas nogāzes.

I uzkalniņā izpētīja divus izrakumu laukumus – vienu uzkalniņa dienvidu daļā (32 m²), bet otru – ziemeļu malā (11 m²). Zem velēnas kārtas atklājās blīvs 0,1–0,3 m lielu akmeņu klājums, pie kam vairums akmeņu bija ar nolūku sašķelti. Akmeņu slāņa biezums bija 0,3–0,5 m. Par apbedījumiem liecināja starp akmeņiem atrasto kalcinēto un ugunī nedegušo cilvēku kaulu fragmenti. Atrada arī dažas māla trauku lauskas un, kas neparasti senkapiem, arī dzelzs ieguves sārņus. No citiem atradumiem minami: melna stikla krellīte, bronzas lentveida aproces fragmenti, pakavsaktas fragments, vīta kaklariņķa fragmenti, gredzens ar paplašinātu priekšpusi, dzelzs platasmens miniatūrs cirvītis, šķiļamdzelzs. Kā savrupatradumus virskārtā atrada bronzas aproces ar paplašinātu priekšpusi un stilizētu zvērgalvu galiem fragmentu un gredzenu ar paplašinātu priekšpusi. Minētie atradumi attiecas uz 11.–13. gs. Uzkalniņa dienvidu pusē velēnā atrada retas formas 2.–3. gs. bronzas važturi.

II uzkalniņā izpētīja 51 m² lielu platību. Krāvuma akmeņu un zemes uzbērums sasniedza 0,5 m biezumu. Līdzīgi kā I uzkalniņā uzmanību saistīja samērā lielais šķelto akmeņu skaits salīdzinājumā ar apkārtējos tīrumos sastopamajiem, no kuriem tikai retais bija sašķēlies. Pēc mazāko akmeņu seguma noņemšanas dziļāk atklājās pat līdz 0,5– 0,7 m lieli laukakmeņi, kas veidoja krāvuma pamatkonstrukcijas. Izrakumu ierobežotā apjoma dēļ pilnīgāku priekšstatu par to plānojumu tomēr nevarēja iegūt. Starp akmeņiem atrada kalcinētu kaulu drumstalas un sīkas oglītes. No agrā dzelzs laikmeta senlietām atzīmējama šķēršu sakta ar trim šķērsēm, koniskā poga no kaklariņķa ar konu galiem, slēgtais gredzens, spirālaprocīte, divu aproču fragmenti, no kuriem vienam uz segmentveida griezuma loka ir šķērssvītru ornaments, 3. gs. bronzas šarnīrsakta ar trijstūrainu pēdu, no kuras saglabājusies tikai saktas augšējā daļa ar dzelzs adatas paliekām. 5.–6. gs. pieskaitāms bronzas trijstūrgalvas adatas fragments ar izveidotu actiņu uz kāta važiņas iekāršanai. Pārējie atradumi – vīta kaklariņķa fragments, deformēta lentveida aproce, dzelzs stienīšu važiņas posms un daži citi – attiecas uz 11.–13. gs.

Izrakumi līdzenajā kapulaukā netika veikti, taču ieskatu dod savāktie savrupatradumi. Starp tiem ir vairāku dzelzs priekšmetu fragmenti – izkapts pēda, šķēpa gala smailes daļa, platasmens cirvis ar nolauztu pietu, cirvja piets ar abpusēju pietsegas pagarinājumu. No bronzas rotām uzmanību saista pakavsaktas fragments ar rēdžu galiem un šķēršotu griezumā segmentveida loku, uz kura saglabājušās platējuma (iespējams, sudraba) paliekas, krustveida piekariņš, aproce ar stilizētiem zvērgalvu galiem un paplatinātu loka vidusdaļu, plastisks putniņa piekariņš, gredzens ar paplašinātu priekšpusi, siksnas sprādzīte, jostas apkalums, lentveida aproču fragmenti. Minētie atradumi attiecas uz 11.–13. gs. un ir raksturīgi kuršu ugunskapiem.

Akmeņu krāvumos un līdzenajā kapulaukā atrastās senlietas norāda uz dienvidu kaimiņu – kuršu kultūras ietekmi. Kā to rāda atrastās rotas, dienvidu kaimiņu, respektīvi, baltu kultūras iespaidi Ābelniekos izsekojami ne vien vidējā un vēlajā, bet jau agrajā dzelzs laikmetā. Savukārt Baltijas jūras somu tradīciju apstiprina ne vien pašu akmeņu krāvumu izveidošana un ilgstoša izmantošana, bet arī tādas bēru rituāla īpatnības kā mirušo kremācija un kapu inventāra priekšmetu bojāšana jau kopš agrā dzelzs laikmeta.

Ābelnieku senkapi nav norādīti tūrisma maršrutos. Tomēr tie ir labi saglabājušies un vizuāli izteiksmīgi. Tā kā vieta ir apaugusi ar krūmiem un kokiem, to viegli pamanīt no attāluma. Braucot pa Kuldīgas–Ventspils šoseju, 8 km no Kuldīgas centra pa kreisi ir pagrieziens uz Ķimales muižu. 100 m pirms šī pagrieziena ir zemes celiņš uz Ābelnieku mājām, no kurām uz dienvidrietumiem 0,5 km attālumā atrodas senkapi.