Mežītes senkapos apbedījumi atklāti galvenokārt pakalna augšējā daļā, un tie atradās samērā atstatus viens no otra. Mirušie – gan pieaugušie, gan bērni – apglabāti nededzināti 0,4–0,7 m dziļās kapa bedrēs, kas orientētas aptuveni dienvidu–ziemeļu vai dienvidaustrumu–ziemeļrietumu virzienā. Visticamāk, ievērots pretējs mirušo guldīšanas virziens atkarībā no to dzimuma. Vienīgais nepostītais vīrieša apbedījums (1. kaps) bija orientēts ar galvu uz dienvidiem, bet sievietes (2. kaps) – ar galvu uz ziemeļiem.
Mirušie kapos pārsvarā guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī. Izņēmums ir viens bērna apbedījums (3. kaps), kuram kājas bija saliektas ceļgalos. Zārka vai koka šķirsta paliekas nevienā kapā netika konstatētas, taču divos apbedījumos zem mirušā augšdaļas (3., 6. kaps), iespējams, likts kāds koksnes vai cita dabas materiāla klājums. Nozīmīga kapu iekārtojuma sastāvdaļa bija dažādas akmeņu konstrukcijas. Vairākos kapu bedru pildījumos atklāti nelieli akmeņu sakrāvumi (1., 3., 5. kaps), bet divos gadījumos akmeņi blīvi likti pāri mirušajiem, veidojot ko līdzīgu šķirstam (2., 6. kaps). Visos atklātajos kapos mirušajiem līdzi doti arī dažādi priekšmeti. Vīrieša kapa inventārā ietilpa no bronzas stieplītēm vīts kaklariņķis ar uzvērtu dzīvnieka zoba piekariņu un spirālgredzenu, bronzas pakavsaktas un spirālgredzeni, ādas josta, kas rotāta ar bronzas apkalumiem, dzelzs platasmens cirvis, dzelzs nazis un citi priekšmeti. Savukārt sievietei līdzi dota važiņrota ar bronzas trīsstūrgalvu rotadatām, stikla masas kreļļu rota, bronzas spirālgredzeni, dzelzs īlens un citas lietas. Bērnu kapu inventāra klāsts bija līdzīgs pieaugušo apbedījumiem, ietverot no bronzas stieples darinātus kaklariņķus ar uzvērtām spirālītēm, bronzas pakavsaktas un spirālgredzenus, dzelzs nažus un citas lietas.
Senkapos atklāts arī viens pēc formas kapa bedrei līdzīgs objekts ar virspusē novietotiem diviem dzelzs kāpšļiem, kā arī vairākiem bronzas riņķīšiem un nelielu akmeņu krāvumu tā pildījumā, taču nekādas skeleta paliekas šajā vietā netika konstatētas. Objekta saistība ar apbedīšanas tradīcijām nav skaidra.
Visi Mežītes senkapos atklātie apbedījumi un no izpostītajiem kapiem iegūtie savrupatradumi attiecināmi uz 11. gs. beigām–12. gs., kas atbilst arī pārējo pētīto Mežītes kompleksa pieminekļu hronoloģijai. Var uzskatīt, ka Mežītes senkapos apbedīti Mežītes pilskalna un apmetnes iedzīvotāji. Taču Mežītes senkapi nav vienīgā apkārtnē zināmā apbedījumu vieta. Mežītes arheoloģiskajā kompleksā ietilpst arī Kalnenieku un Kapurkalna senkapi. Izrakumi veikti aptuveni 200 m uz dienvidaustrumiem no pilskalna esošajos Kalnenieku senkapos, kur 1930. gadā Eduards Šturms atklāja vienu 11. gs. skeletkapu. Pēc izpētes E. Šturms pieļāvis, ka mirušie varētu būt apbedīti arī citos apkārtnes pakalnos, katrā no tiem ierokot salīdzinoši nelielu mirušo skaitu. Mežītes senkapi to savā ziņā apliecina, un nav izslēgts, ka pilskalnam tuvumā ir vēl citas līdzīgas apbedījumu vietas.
Mežītes senkapi līdz ar Tukuma Jaunā tirgus laukuma kapulauku uzskatāmi par vienu no plašāk pētītajām vēlā dzelzs laikmeta līdzeno skeletapbedījumu vietām Ziemeļkurzemē, kas tiek saistītas ar vendiem.
