Pilskalns ir Mežītes arheoloģiskā kompleksa centrālais objekts. Kompleksā vēl ietilpst plaša apmetne visapkārt pilskalnam, trīs – Kalnenieku, Kapurkalna un Mežītes – senkapi, kā arī kulta vieta – Elkukalns.

Mežītes pilskalnu pirmais aprakstīja Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) 1868. gadā. 1922. gadā pilskalnu uzmērīja, nofotografēja un aprakstīja Ernests Brastiņš. 1930. gadā pilskalnam tuvējos Kalnenieku senkapos izrakumus veica Eduards Šturms un izpētīja vienu apbedījumu. 2010. un 2011. gadā izrakumus jaunatklātajā Mežītes kapulaukā veica Elīna Guščika un atklāja sešus 11.–12. gs. apbedījumus. 2008.–2011. gadā E. Guščikas, Innas Lazdiņas un Andreja Vaska vadībā notika izrakumi pilskalnā un pilskalna apmetnē.

19. gs. A. Bīlenšteins pierakstījis dažas teikas. Reiz arājs pilskalnā aris. Arkls nezin kur aizķeras, kur ne. Šis sāks lādēties: “Kas, Pērkons, te ir?” Tā bijusi katla stīpa. Bet tādēļ, ka lādējies, pats katls ar naudu nogrimis. No katla stīpas vīrs izkalis trīs pāri lemešu. Kad vēlāk gribējuši naudu izrakt, tad no zemes līdušas bites ārā un darbu kavējušas. 

Mežītes pilskalns atrodas samērā kalnainā apvidū, kas bagāts arī ar ūdenstilpēm, no kurām šodien daudzas ir aizaugušas, veidojot biezu kūdras slāni. Pilskalnam plānā ir stūros noapaļota trijstūra forma, tā augstums virs jūras līmeņa ir 142 m, bet no pakājes līdz 1870 m² lielajam plakumam ir 10–12 m. Plakuma dienvidu galā izveidots 2 m augsts valnis. Pilskalna plakums visumā līdzens, tomēr tā ziemeļaustrumu daļā izceļas pacēlums, kura augstums sasniedz 2 m virs pārējā plakuma. Ieeja pilskalnā bijusi pa dienvidu nogāzē izveidotu ap 1 m platu, vēl tagad labi saskatāmu ceļu gar vaļņa rietumu galu. 1922. gadā E. Brastiņš atzīmē avotu jeb “aci” plakuma ziemeļu daļā, kura ūdens esot lietojams; tagad vairs nav saskatāms.

Pilskalna plakuma dienvidrietumu daļā izpētīta 24 m² liela platība, kurā kultūrslāņa biezums dziļākajās vietās sasniedza 2 m. Laukuma centrālajā daļā atklājās 2 x 3 m liela virszemes celtnes pagraba bedre. Bedrei bija samērā stāvas ar laukakmeņiem klātas sienas. Pagrabam ir bijis koka pārsegums, klāts ar pelēcīgu, glūdainu mālu, kas vismaz vienreiz ir ticis atjaunots.

Blakus pagrabam, celtnes virszemes daļā, atklāja 0,8 x 1,4 m lielas akmeņu krāsns paliekas. Pagraba iedziļinājumā atrastās senlietas (bronzas pakavsakta, krustadatas galvas fragments, važiņu sadalītāja puse, putniņveida piekariņa fragments, dzīvnieku ilkņu piekariņi, smilšakmens galoda, dzirnakmens fragments, abroku beržamakmens u. c.) raksturīgas vēlajam dzelzs laikmetam, īpaši 11. gs. Pavisam laukumā atrastas 362 bronzas, dzelzs, akmens, kaula un stikla senlietas. Atrastas arī septiņas monētas. Starp tām četras anglosakšu (Etelreda un Knuta) 11. gs. pirmās puses monētas, kā arī 13. gs. monētas. Uz aktīvu tirdzniecību norāda arī saliekamo svariņu mehānisma, atsvariņu un kalta sudraba stienīša atcirtuma atradumi. No atrastajām māla trauku lauskām lielākā daļa bija agrās ripas vai bezripas gludās keramikas trauku lauskas, nelielā skaitā atrasti arī bezripas gludināto / spodrināto un ar nagiespiedumiem klātu podu fragmenti.

Pilskalna apmetnē izpētīti pieci izrakumu laukumi – viens uz austrumiem no pilskalna, bet četri – uz rietumiem no pilskalna, kopā 132 m² liela platība. Apmetnes kultūrslānis bija no 0,7–0,8 līdz 1,4–1,5 m biezs. Celtņu vietas nevarēja konstatēt, par to esamību liecināja vienīgi māla apmetuma fragmenti, kā arī izdeguši laukakmeņi no izpostītām apkures ierīcēm. Apmetnē atrastas 865 senlietas: dažādu rotu un darbarīku fragmenti, tajā skaitā dzelzs izkapts fragments, dzelzs īleni, naži, aužamo stāvu māla atsvaru ripu gabali, māla tīģeļu lauskas, kaula vērpjamo vārpstu skriemeļi un citas. Atrasts arī daudz kakla un krūšu rotu sastāvdaļu: važturi, važiņu sadalītāji, piekariņi (bronzas cirvītis, krustiņi, putniņi, zvārguļi u. c.), stikla krellītes. No ieročiem atzīmējami dzelzs šķēpa un bultu gali. Uz apmetnes iemītnieku iesaisti tirdzniecībā norāda 11. un 13. gs. monētu atradumi, kā arī atsvariņi dārgmetālu svēršanai.

No 5900 atrastajām māla trauku lauskām gandrīz puse bija no t. s. agrās ripas keramikas podiem. Bezripas keramiku raksturoja lauskas ar gludu, apmestu, nagiekniebumiem rotātu un ar gludinātu / spodrinātu virsmu.

Iegūtie dati liecina, ka Mežīte laikā no 11. līdz 13. gs. ir bijis ievērojams apkārtnes centrs ar attīstītu amatniecību un tirdzniecību. Atrastās arbaleta iedzītņa bultas liek domāt, ka pilskalns un apmetne gājuši bojā 13. gs. krusta karu laikā. Iespējams, ka šeit atradusies1234. gada dokumentā minētās castellatura Lodgie centrālā vieta un 1253. gada dokumentā minētā apdzīvotā vieta Ladze. Mežītes iedzīvotāji pieskaitāmi Baltijas jūras somu grupai, domājams, vendiem, ar jūtamu kursiskās kultūras ietekmi.

Vizuāli izcils pilskalna piemērs. Viegli atrodams: no autoceļa Rīga–Ventspils Lībagos jāpagriežas pa labi uz ceļu, kas ved uz Laucieni, pēc apmēram 3 km ceļa malā ir norādījuma zīme uz 300 m attālo Mežītes pilskalnu. Pie pilskalna ir uzstādīta informatīvā plāksne.