Vārdam “Hanza” ir vairākas nozīmes, un viduslaiku gaitā tā saturs mainījās. Sākotnēji visbiežāk lietotajā nozīmē vārds “Hanza” būtu tulkojams kā “bars”, “grupa” vai “kopa”. Viduslaiku pirmajos gadsimtos par hanzām sauca visdažādākās grupas, kurās tirgotāji brīvprātīgi apvienojās, lai, uzturoties svešā zemē, viens otru atbalstītu, aizstāvētu un kopīgiem spēkiem iegūtu pēc iespējas labākus tirdzniecības nosacījumus. Viņus saistīja savstarpējs uzticības zvērests un pienākums rūpēties par kopīgām interesēm. Specifiski vāciska akcenta šiem veidojumiem nebija. Šāda veida struktūras ar eltermaņiem (vadītājiem), dalības maksu, sanāksmēm un mirušo piemiņas rituāliem vēsturnieki sauc arī par ģildēm. 12.–13. gs. vēlākajā Ziemeļeiropā zināma ne viena vien šāda ģilde/Hanza – Ķelnes tirgotāju apvienība braucieniem uz Dāniju, Zēstes braucēji uz Šlezvigu un citas. Atsevišķas, savā starpā nesaistītas kopas Dānijas, Ķelnes, Lībekas un Hamburgas tirgotājiem bija Londonā.

Laikaposmā no 11. gs. beigām līdz 14. gs. vidum vairāku paralēlu faktoru ietekmē notika pārmaiņas, kuru rezultātā jēdziens “Hanza” tika sašaurināts, un to sāka attiecināt uz lejasvācu (Ziemeļvācijas) tirgotājiem. Pirmkārt, vairākas pilsētas Vācijā (Ķelne, Zēste u. c.) izveidojās par svarīgiem tirdzniecības centriem ar ievērojamu kapitāla koncentrāciju un tālejošiem kontaktiem līdz pat Anglijai un Kijivas Krievzemei. Otrkārt, kopš 12. gs. vidus vācu firsti un krusta karotāji pakļāva plašas slāvu, baltu un somugru apdzīvotas teritorijas Baltijas jūras reģiona dienvidu un austrumu piekrastē. No Holšteinas līdz Igaunijai tika nodibinātas Rietumeiropas tipa pilsētas, kurās apmetās un noteicošās pozīcijas ieguva no Rietumiem ieceļojušie tirgotāji. Treškārt, izplatoties kristīgai ticībai un ievērojami palielinoties ticīgo skaitam, daudzkārt pieauga pieprasījums pēc vaska (sveču izgatavošanai), kaltētām un sālītām zivīm (uzturam gavēņa laikā). Strauji palielinājās tirdzniecība starp Austrumiem un Rietumiem arī ar citām, gan ekskluzīvām, gan pirmās nepieciešamības precēm (kažokādas, audumi, sāls u. c.). Tas sekmēja ciešāku Rietumeiropas un Baltijas jūras reģiona integrāciju. Tirgotājiem no Rietumiem pavērās jaunas peļņas iespējas, un viņi izvērsa ekonomisku aktivitāti austrumu virzienā. Jaundibinātās un lejasvācu tirgotāju celtās Baltijas jūras reģiona pilsētas (Lībeka, Vismāra, Rostoka, Štrālzunde, Visbija, Danciga, Elbinga, Rīga, Rēvele, Tērbata u. c.) pārņēma starpnieču lomu tirdzniecībā starp Ziemeļeiropu, Austrumeiropu un Rietumeiropu.

Vislielākā ieguvēja no pārmaiņām bija Lībeka – pirmā Rietumeiropas tipa pilsēta Baltijas jūras reģionā. Tās priekšrocība bija izdevīgais novietojums pie jūras un reizē ciešā saistība ar iekšzemes tirgiem Vestfālenē un Saksijā. Vispirms Lībekas tirgotāji (un caur Lībekas ostu arī citu lejasvācu pilsētu tirgotāji) nostiprinājās Gotlandē, bet 12. gs. beigās un 13. gs. 1. pusē ar vietējo salinieku palīdzību arī Novgorodā un Daugavas lejtecē. Tālāk, virzoties pa šo upi uz augšu, varēja izvērst tirdzniecību ar Polocku un Smoļensku. Vienlaikus lībekieši un citi lejasvācu tirgotāji no Baltijas jūras reģiona pilsētām kopš 13. gs. intensīvi meklēja pieeju arī rietumu tirgiem Flandrijā, Anglijā un Norvēģijā. Tur viņiem nācās konkurēt ar citiem tirgoņiem, t. sk. ar lejasvācu tirgotājiem no senākajām Svētās Romas Impērijas pilsētām: Ķelnes, Dortmundes, Minsteres un citām. Ar laiku lejasvācu tirgotāji solidarizējās un izdevīgāku tirgošanās nosacījumu iegūšanai apvienoja savus diplomātiski politiskos resursus. No vietējiem valdniekiem tika prasītas privilēģijas, kas tiktu attiecinātas uz visiem “Romas Impērijas tirgotājiem”, t. i., visu lejasvācu tirgotāju kopu. Lejasvācu tirgotāji no dažādām pilsētām pakāpeniski arvien ciešāk konsolidējās, un lielākajos ārzemju tirdzniecības centros – Londonā, Brigē, Bergenā un Novgorodā – izveidoja savas faktorijas – kantorus – ar eksteritoriālu statusu, savām šrāgām, pārvaldi un ēkām. Lai iegūtu jaunas vai apstiprinātu agrākās privilēģijas, kā arī meklējot iespējas tās paplašināt, tika izmantoti dažādi līdzekļi, t. sk. pat tirdzniecības embargo. Viena šāda vērienīga konflikta laikā 1358./1360. gadā tirdzniecībā ar Flandriju ieinteresēto pilsētu rātskungi, lai paustu apvienoto pilsētu kolektīvo spēku, sevis apzīmēšanai un kā politiskas propagandas zīmi sāka lietot jēdzienu dudesche hense – vācu Hanza. Lejasvācu tirgotāji aktuālās situācijas ietekmē bija pieņēmuši kopīgu nosaukumu, lai saskarsmē ar ārpasauli uzsvērtu savu vienotību. Var pieņemt, ka ap šo laiku bija noslēgusies Hanzas formēšanās un beidzies tās vēstures agrīnais posms. 1358. gads tomēr nav uzskatāms par Hanzas dibināšanas gadu, jo kā tirgotāju kopums tā pastāvēja jau krietnu laiku agrāk.

Kaut arī viduslaiku avotos atrodams apzīmējums dudeshe hanse, nebūtu pareizi Hanzu saistīt vienīgi ar Vāciju un vāciešiem, jo tai piemita Eiropas mēroga dimensija. Hanzas tirdzniecībā, jo īpaši agrīnajā periodā, aktīva loma bija arī tirgotājiem ar citu etnisku izcelsmi, lai gan toni Hanzā, bez šaubām, noteica lejasvācu (Ziemeļvācijas un Vidusvācijas, kā arī Prūsijas un Livonijas) tirgotāji. Viņu no 12. līdz 15. gs. izveidotajā tirdzniecības tīklā iekļāvās tirgotāji no aptuveni 200 Ziemeļjūras reģiona, Baltijas jūras reģiona un Viduseiropas iekšzemes pilsētām. Ģeogrāfiski Hanzas reģions būtu jāiedomājas kā telpa, kas stiepās no Nīderlandes austrumdaļas pilsētām līdz Stokholmai Skandināvijā, Tērbatai Igaunijā un Krakovai Polijā. Neatkarīgi no tā, ka Hanzas reģiona pilsētas atradās tālu viena no otras un pakļāvās dažādiem senjoriem, to birģermeistari un rātskungi spēja savstarpēji vienoties par koordinētu tirdzniecības politiku gan minētā plašā reģiona ietvaros, gan arī attiecībās ar ārzemju partneriem ārpus Hanzas telpas. Kopumā Hanzas tirdzniecības izvērsums aptvēra lielāko daļu Eiropas no Portugāles līdz Skandināvijas ziemeļiem un no Krievzemes ziemeļrietumiem līdz pat Itālijai. Šajā teritorijā atrodas 25 no 46 mūsdienu Eiropas valstīm.

Tirdzniecībai vēršoties plašumā un dziļumā, kopš 14. gs. vidus lejasvācu tirgotāju kooperācija kļuva ciešāka ne tikai ārzemēs, bet arī iekšzemē. Tuvāko viena reģiona pilsētu birģermeistari un rātskungi sāka pulcēties uz sanāksmēm (Städtetage), lai spriestu gan par nozīmīgām tāltirdzniecības un vietējās tirdzniecības problēmām, gan arī politiskiem jautājumiem. Pamazām Hanzas ietvaros izkristalizējās atsevišķas reģionālas grupas: Reinzemes, Vestfālenes, Saksijas, vendu (kristiešu iekaroto un pakļauto ziemeļrietumslāvu zemju), Prūsijas un Livonijas pilsētas. Līdztekus reģionālajām sanāksmēm, kas vairāk specializējās vietējo problēmu risināšanā, no 1358. gada sāka sanākt visaptverošas Hanzas sanāksmes (Hansetage). To dalībnieki – pilsētu pilnvarotie birģermeistari un rātskungi – nodarbojās ar visu lejasvācu tirgotāju saimnieciskās darbības areālā aktuāliem jautājumiem (tirdzniecības reglamentācija un organizācija, konfliktu risināšana u. c.). Tas nenozīmē, ka Hanza tādējādi būtu kļuvusi par pilsētu savienību. Hanzas sanāksmju uzdevums bija līdzsvarot dažādu pilsētu un tirgotāju grupu vēlmes un atrast visiem pieņemamus risinājumus, lai cik arī grūti un reizēm pat neiespējami būtu atrast kopsaucēju starp individuālajām, grupu un kolektīvajām interesēm.

Hanza nebija hierarhiska organizācija, visi tās sanāksmju dalībnieki tiesiskā ziņā bija vienlīdzīgi, un lēmumi sanāksmēs tika pieņemti pēc brīvprātīguma un vienprātības principa. Hanzas kodolu veidoja vendu un dažas tām pietuvinātas pilsētas, kas visvairāk bija ieinteresētas organizētā tirdzniecības norisē visā plašajā Hanzas ekonomiskajā telpā. Pārējās pret lēmumiem, kas uz tām neattiecās, izturējās vai nu neitrāli, vai centās izvairīties no līdzdalības to pieņemšanā, jo īpaši, ja jautājums bija neērts. Tādā gadījumā visvienkāršākais bija neierasties uz Hanzas sanāksmi, jo tiem, kuri attiecīgā lēmuma pieņemšanā nepiedalījās, tas nebija saistošs. Rezultātā, piemēram, 50 gadu laikā pēc 1358. gada tikai 20 % Hanzas sanāksmju piedalījās vairāk nekā 20 pilsētu pārstāvju, bet 40 % gadījumu to skaits bija mazāks par desmit. Ja vienošanās tika panākta, to fiksēja oficiālā dokumentā, t. s. recesā, kura norakstus delegāti nogādāja pilsētu rātēs. Pieņemtie lēmumi stājās spēkā tikai pēc apstiprināšanas attiecīgās pilsētas rātē. Ja rātes locekļi uzskatīja, ka lēmums neatbilst pilsētas interesēm, tas netika ievērots. Nekādas tiešas sankcijas nedz par neierašanos uz sanāksmi, nedz par atteikšanos apstiprināt tās lēmumus pilsētai un tās tirgotājiem nedraudēja.

Hanzas sanāksmes visbiežāk notika Lībekā vai kādā citā vendu pilsētā, un tās apmeklēja tikai lielāko, tāltirdzniecībā aktīvi iesaistīto pilsētu sūtņi. Mazākajām pilsētām nebija iespējams nosūtīt savas delegācijas augsto izmaksu dēļ, turklāt piedalīšanās arī neatmaksātos, jo liela daļa Hanzas sanāksmēs apspriesto jautājumu mazās pilsētas skāra tikai netieši. To intereses pārstāvēja lielākie reģiona centri, kuri vēlāk atkarībā no nepieciešamības mazpilsētu rātes informēja par kopējiem Hanzas lēmumiem. Labākajā gadījumā mazās pilsētas nosūtīja savus delegātus uz reģionālajām sanāksmēm. Mazpilsētas veidoja lielāko pilsētu ekonomisko aizmuguri, pašām gan saimnieciskā, gan politiskā ziņā paliekot to ēnā. Tomēr bija svarīgi, lai arī mazpilsētu tirgotāji būtu informēti par tirdzniecības noteikumiem, preču kvalitāti, svaru un mēru standartiem un citiem jautājumiem, kas ietekmēja visu tirdzniecībā iesaistīto personu ekonomisko ikdienu. Tādējādi arī mazpilsētas bija integrētas Hanzas tirdzniecības un informācijas tīklā un guva no tā labumu. Par to tās atsevišķos gadījumos atbalstīja kopējos Hanzas ārpolitiskos pasākumus (piemēram, maksāja nodokli, kad 14. gs. jūras pilsētas iesaistījās karā ar Dānijas karali), kā arī sedza daļu lielāko reģiona pilsētu sūtņu delegācijas izdevumu, tiem dodoties uz kopējām Hanzas sanāksmēm.

No 15. gs. 2. puses Baltijas jūras un Ziemeļjūras reģioni pakāpeniski arvien vairāk zaudēja vienotas ekonomiskas telpas raksturu. Nostiprinājās centralizētas monarhijas, kuru valdnieki sāka konsekventi ierobežot ārzemnieku privilēģijas un atbalstīt vietējos tirgotājus. Hanzai nācās cīnīties ar pieaugošo angļu, holandiešu un Dienvidvācijas tirgotāju konkurenci. Turklāt, pieaugot interesei par tirdzniecību ar Āfriku un Indiju, un jo īpaši pēc jaunās pasaules atklāšanas, no 16. gs. mainījās galveno tirdzniecības ceļu virzieni, un preču apmaiņa ieguva daudz plašākus mērogus. Hanzai tās organizatorisko īpatnību dēļ šajā globālajā konkurences cīņā nebija izredžu. 16. gs. Lībeka mēģināja mainīt Hanzas organizatorisko modeli, veidojot ko līdzīgu savienībai ar centralizētu vadību, taču plašu atbalstu šī ideja neguva.

Savstarpējam izdevīgumam mazinoties, Hanza saira. Arvien vairāk priekšplānā izvirzījās atsevišķo Hanzas partikulāro reģionu un tirgotāju grupu intereses, kā arī pieauga pretrunas to starpā. Īstenot vienotu tirdzniecības politiku Hanzas ietvaros kļuva arvien grūtāk. Cita pēc citas pilsētas pārstāja sūtīt savus sūtņus uz kopējām Hanzas sanāksmēm. Ilgāk kopā turējās Hanzas vēsturiskais kodols ap Lībeku. Pēdējā Hanzas sanāksme, kurā piedalījās vairs tikai sešu pilsētu delegāti, sapulcējās Lībekā 1669. gadā – Hanza beidza pastāvēt.

Hanzai nepiemita unitāras iezīmes, proti, tai nebija nedz formāla vienojoša līguma, nedz tās darbību regulējošas tiesiskas bāzes, nedz stingru uzņemšanas kritēriju. Saskaņā ar jaunāko traktējumu vārds “savienība” Hanzas būtībai īsti neatbilst, un kā piemērotāki tās raksturošanai tiek ieteikti vispārīgāka rakstura jēdzieni – “organizācija”, “apvienība”, “kopa” un citi. Jaunākajā literatūrā tiek arī akcentēts, ka Hanza, visticamāk, vienoja nevis pašas pilsētas, bet gan tajās dzīvojošos tirgotājus, kuri apvienoja spēkus privilēģiju iegūšanā un aizsargāšanā. Vēsturiskā Hanza patiesi atgādina ne tik daudz monolītu savienību, cik elastīgu tirdzniecības privilēģiju iegūšanā un tās netraucētā norisē ieinteresētu tirgotāju kopu. Tai piederīgi visupirms bija bagātie tāltirgotāji, daudzi no kuriem ieņēma arī birģermeistaru un rātskungu amatus savu pilsētu rātēs. Darījumu un radniecības saites viņus vienoja ar citiem ietekmīgiem tirgotājiem gan pašu mājās, gan citās Hanzas reģiona pilsētās. Šī tirgotāju elite izveidoja vienotu tirdzniecības tīklu un panāca, ka visā Hanzas reģionā tirdzniecība norit saskaņoti. Līdz ar to Hanzas sakarā būtu jārunā ne tik daudz par pilsētu, cik par tirgotāju, respektīvi, personu kopību. Taču Hanzas tāltirgotāju elites intereses pārstāvēja un aizstāvēja pilsētu birģermeistari un rātskungi, kuri apvienības ekonomisko mērķu sasniegšanai izmantoja gan savu personīgo autoritāti, sakarus un ietekmi, gan arī attiecīgo pilsētu administratīvos, saimnieciskos un politiskos resursus. Šādā nozīmē Hanzu var uzskatīt par tirgotāju un pilsētu apvienību.

Hanza kļuva par nozīmīgu faktoru Ziemeļjūras tirdzniecības reģionā, bet Baltijas jūras reģiona tirdzniecībā 13.–15. gs. tā kļuva dominējoša. Tomēr reducējot Hanzas darbību uz tirdzniecību vien, tās raksturojums nebūtu pilnīgs. Hanzas teritoriālais izvērsums bija pārsteidzoši plašs, un, lai arī tā nemaz nelīdzinājās valstiskam veidojumam, Hanza kļuva arī par ietekmīgu politisku spēku, ar ko vēlajos viduslaikos rēķinājās valdnieki visā Ziemeļeiropā.

Viduslaikos nav zināmi citi piemēri, kad tik daudzas pilsētas un tirgotāji vairāku gadsimtu garumā brīvprātīgi būtu apvienojušies vienā organizācijā. Hanzas tirdzniecības sakari stiepās pāri robežām, un, par spīti nepieciešamībai nemitīgi saskaņot visu apvienības locekļu intereses un grūtībām pieņemt visiem izdevīgus lēmumus, Hanzas tirdzniecības sistēma izrādījās pārsteidzoši ilgtspējīga un efektīva. Tās panākumu atslēga bija labi informētu tirgotāju tīkls, kurā ietilpa gan radinieki, gan tirdzniecības partneri no dzimtās pilsētas, gan tirgotāji no apkārtnes pilsētām, gan kompanjoni no tālām zemēm. 21. gs. Hanza ir kļuvusi par simbolu pārticībai, stabilitātei, ekonomiskās kooperācijas priekšrocībām un kontaktiem dažādu zemju iedzīvotāju starpā – vienu no pozitīvām vēstures mācībām, kas uztur interesi par šo viduslaiku fenomenu arī mūsdienās.

Plašāka interese par Hanzu radās 19. gs. beigās, kad tās vēsture sāka iedvesmot arī radošo profesiju pārstāvjus. Par Hanzu atgādina divas historisma tradīcijās radītas lielformāta gleznas – zviedru mākslinieka Karla Gustava Helkvista (Carl Gustaf Hellqvist) darbs “Valdemārs Aterdāgs ievāc izpirkumu Visbijā” (Valdemar Atterdag brandskattar Visby, 1882) un vācu gleznotāja Frica Grotemeiera (Fritz Grotemeyer) glezna “Hanzas tirgotāju preču transports” (1942). Agrākajos ar Hanzu saistītajos literārajos darbos tās vēsture Vācijā nereti tika izmantota nacionālistisku un imperiālistisku ideju propagandai. Taču Hanzas tirgotāju pašapziņa, morāle un stāja tika attēlotas un uztvertas arī kā pilsonisku vērtību iemiesojums. Par Lībekas un Hanzas tirgotāju pozitīvajām īpašībām sajūsminājies vācu rakstnieks Tomass Manns (Thomas Mann; autobiogrāfiskā eseja “Lībeka kā garīga dzīves forma“, Lübeck als geistige Lebensform, 1926). Mūsdienās, īpaši Vācijā, populāri kļūst arī izklaidējoša rakstura vēsturiski romāni par Hanzas tematiku. Par tradicionālu notikumu kļuvis grandiozu brīvdabas izrāžu cikls (Störtebeker Festspiele) par leģendāro pirātu un Hanzas tirgotāju biedu Klausu Štērtebekeru (Klaus Störtebeker), kas katru vasaru pulcina skatītāju tūkstošus. Darbojas Hanzas vēsturei veltīti muzeji – Bergenā (Det Hanseatiske Museum og Schøtstuene, kopš 1872) un modernais Eiropas Hanzas muzejs (Europäisches Hansemuseum, kopš 2015) Lībekā.

Iznāk žurnāls Hanzas vēstures pētīšanai – Hansische Geschichtsblätter (izdevējs Hansisches Geschichtsverein, kopš 1871).