Vārdam “Hanza” ir vairākas nozīmes, un viduslaiku gaitā tā saturs mainījās. Sākotnēji visbiežāk lietotajā nozīmē vārds “Hanza” būtu tulkojams kā “bars”, “grupa” vai “kopa”. Viduslaiku pirmajos gadsimtos par hanzām sauca visdažādākās grupas, kurās tirgotāji brīvprātīgi apvienojās, lai, uzturoties svešā zemē, viens otru atbalstītu, aizstāvētu un kopīgiem spēkiem iegūtu pēc iespējas labākus tirdzniecības nosacījumus. Viņus saistīja savstarpējs uzticības zvērests un pienākums rūpēties par kopīgām interesēm. Specifiski vāciska akcenta šiem veidojumiem nebija. Šāda veida struktūras ar eltermaņiem (vadītājiem), dalības maksu, sanāksmēm un mirušo piemiņas rituāliem vēsturnieki sauc arī par ģildēm. 12.–13. gs. vēlākajā Ziemeļeiropā zināma ne viena vien šāda ģilde/Hanza – Ķelnes tirgotāju apvienība braucieniem uz Dāniju, Zēstes braucēji uz Šlezvigu un citas. Atsevišķas, savā starpā nesaistītas kopas Dānijas, Ķelnes, Lībekas un Hamburgas tirgotājiem bija Londonā.
Laikaposmā no 11. gs. beigām līdz 14. gs. vidum vairāku paralēlu faktoru ietekmē notika pārmaiņas, kuru rezultātā jēdziens “Hanza” tika sašaurināts, un to sāka attiecināt uz lejasvācu (Ziemļvācijas) tirgotājiem. Pirmkārt, vairākas pilsētas Vācijā (Ķelne, Zēste u. c.) izveidojās par svarīgiem tirdzniecības centriem ar ievērojamu kapitāla koncentrāciju un tālejošiem kontaktiem līdz pat Anglijai un Kijivas Krievzemei. Otrkārt, kopš 12. gs. vidus vācu firsti un krusta karotāji pakļāva plašas slāvu, baltu un somugru apdzīvotas teritorijas Baltijas jūras reģiona dienvidu un austrumu piekrastē. No Holšteinas līdz Igaunijai tika nodibinātas Rietumeiropas tipa pilsētas, kurās apmetās un noteicošās pozīcijas ieguva no Rietumiem ieceļojušie tirgotāji. Treškārt, izplatoties kristīgai ticībai un ievērojami palielinoties ticīgo skaitam, daudzkārt pieauga pieprasījums pēc vaska (sveču izgatavošanai), kaltētām un sālītām zivīm (uzturam gavēņa laikā). Strauji palielinājās tirdzniecība starp Austrumiem un Rietumiem arī ar citām, gan ekskluzīvām, gan pirmās nepieciešamības precēm (kažokādas, audumi, sāls u. c.). Tas sekmēja ciešāku Rietumeiropas un Baltijas jūras reģiona integrāciju. Tirgotājiem no Rietumiem pavērās jaunas peļņas iespējas, un viņi izvērsa ekonomisku aktivitāti austrumu virzienā. Jaundibinātās un lejasvācu tirgotāju celtās Baltijas jūras reģiona pilsētas (Lībeka, Vismāra, Rostoka, Štrālzunde, Visbija, Danciga, Elbinga, Rīga, Rēvele, Tērbata u. c.) pārņēma starpnieču lomu tirdzniecībā starp Ziemeļeiropu, Austrumeiropu un Rietumeiropu.
Lībeka. 1572. gads.
Vislielākā ieguvēja no pārmaiņām bija Lībeka – pirmā Rietumeiropas tipa pilsēta Baltijas jūras reģionā. Tās priekšrocība bija izdevīgais novietojums pie jūras un reizē ciešā saistība ar iekšzemes tirgiem Vestfālenē un Saksijā. Vispirms Lībekas tirgotāji (un caur Lībekas ostu arī citu lejasvācu pilsētu tirgotāji) nostiprinājās Gotlandē, bet 12. gs. beigās un 13. gs. 1. pusē ar vietējo salinieku palīdzību arī Novgorodā un Daugavas lejtecē. Tālāk, virzoties pa šo upi uz augšu, varēja izvērst tirdzniecību ar Polocku un Smoļensku. Vienlaikus lībekieši un citi lejasvācu tirgotāji no Baltijas jūras reģiona pilsētām kopš 13. gs. intensīvi meklēja pieeju arī rietumu tirgiem Flandrijā, Anglijā un Norvēģijā. Tur viņiem nācās konkurēt ar citiem tirgoņiem, t. sk. ar lejasvācu tirgotājiem no senākajām Svētās Romas Impērijas pilsētām – Ķelnes, Dortmundes, Minsteres un citām. Ar laiku lejasvācu tirgotāji solidarizējās un izdevīgāku tirgošanās nosacījumu iegūšanai apvienoja savus diplomātiski politiskos resursus. No vietējiem valdniekiem tika prasītas privilēģijas, kas tiktu attiecinātas uz visiem “Romas Impērijas tirgotājiem”, t. i. visu lejasvācu tirgotāju kopu. Lejasvācu tirgotāji no dažādām pilsētām pakāpeniski arvien ciešāk konsolidējās, un lielākajos ārzemju tirdzniecības centros – Londonā, Brigē, Bergenā un Novgorodā – izveidoja savas faktorijas – kantorus – ar eksteritoriālu statusu, savām šrāgām, pārvaldi un ēkām. Lai iegūtu jaunas vai apstiprinātu agrākās privilēģijas, kā arī meklējot iespējas tās paplašināt, tika izmantoti dažādi līdzekļi, t. sk. pat tirdzniecības embargo. Viena šāda vērienīga konflikta laikā 1358./1360. gadā tirdzniecībā ar Flandriju ieinteresēto pilsētu rātskungi, lai paustu apvienoto pilsētu kolektīvo spēku, sevis apzīmēšanai un kā politiskas propagandas zīmi sāka lietot jēdzienu dudesche hense – vācu Hanza. Lejasvācu tirgotāji aktuālās situācijas ietekmē bija pieņēmuši kopīgu nosaukumu, lai saskarsmē ar ārpasauli uzsvērtu savu vienotību. Var pieņemt, ka ap šo laiku bija noslēgusies Hanzas formēšanās un beidzies tās vēstures agrīnais posms. 1358. gads tomēr nav uzskatāms par Hanzas dibināšanas gadu, jo kā tirgotāju kopums tā pastāvēja jau krietnu laiku agrāk.
Koka ēkas vēsturiskajā Hanzas kvartālā Bergenā. Norvēģija, 2017. gads.
