Livonijas vārda etimoloģijai nav droša traktējuma, taču visdrīzāk tā izcelsme ir saistāma ar lībiešiem jeb līviem (latīņu livones) un viņu apdzīvotajām zemēm Daugavas un Gaujas upju lejtecēs. Domājams, ka lībieši bija pirmā etniskā grupa, ar kuru Austrumbaltijā 12. gs. otrajā pusē ciešākā saskarsmē nonāca tirgotāji un misionāri no Saksijas, Vestfālenes, Holšteinas un citām Svētās Romas Impērijas vācu zemēm. Ar laiku, izvēršoties Krusta kariem, vārds “Livonija” ieguva plašāku nozīmi – to sāka attiecināt uz visu krusta karotāju pakļauto baltu un Baltijas somu apdzīvoto teritoriju.

13. gs. gaitā no Ziemeļvācijas un Dānijas nākušie misionāri un krusta karotāji pakļāva un pievērsa latīņu kristietībai vienu Austrumbaltijas etnosu pēc otra. Ieguvuši kontroli pār lībiešu, latgaļu, sēļu, igauņu, kuršu un zemgaļu zemēm, jaunie zemeskungi varas īstenošanas un pārvaldes nolūkos sāka veidot jaunas administratīvi teritoriālas vienības. To priekšgalā esošie bīskapi pildīja ne tikai garīgu amatpersonu funkcijas, bet tiem piederēja arī laicīga valdnieka vara. Līdztekus bīskapiem zemes īpašumi un teritoriāla valdnieka tiesības Livonijā piederēja arī Dānijas karalim un garīgi militārai korporācijai – Kristus bruņinieku brāļu jeb Zobenbrāļu ordenim, kura īpašumtiesības un valdnieka funkcijas 1237. gadā pārņēma Vācu ordenis.

Katra no jaunizveidotajām teritoriālajām vienībām radās citā laikā, atšķirīgos vēsturiskos apstākļos un bija saistīta ar dažādām autoritātēm ārpus Livonijas – Romas pāvestu, Svētās Romas Impērijas ķeizaru un Dānijas karali –, kā rezultātā Livonijā izveidojās neviendabīga teritoriāli politiskā struktūra ar vairākiem varas centriem. 13. gs. 20. gadu beigās Livonijā ietilpa Rīgas, Zemgales, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Zobenbrāļu ordenim piešķirtā zeme (1210. gadā pāvests apstiprināja regulējumu, saskaņā ar kuru zobenbrāļiem tika piešķirtas tiesības uz ⅓ no pakļautajām zemēm), kā arī Dānijas karaļa Valdemāra II (latīņu Woldemarus, dāņu Valdemar, vācu Waldemar) teritoriālie ieguvumi Igaunijā. Turpmākajos gadu desmitos līdz ar pakāpenisku kuršu un zemgaļu zemju iekarošanu un pakļaušanu Livonijas telpiskais izvērsums turpināja paplašināties, un 13. gs. beigās nostabilizējās tās ārējā robeža, kas vēlāk, ja neņem vērā īslaicīgus dažu nelielu teritoriju ieguvumus vai zaudējumus, vairs būtiski nemainījās.

Paralēli notika agrāk radīto teritoriālo veidojumu daļēja pārstrukturizācija un zemju pārdale. 1234. gadā pāvesta legāts Modenas bīskaps Guljelmo (latīņu Guilielmus, Wilhelmus, vācu Wilhelm) nodibināja Kurzemes bīskapiju. Pēc iznīcinošās sakāves, ko Zobenbrāļu ordenis piedzīvoja 1236. gada Saules kaujā, tā īpašumus 1237. gadā lielākoties pārņēma Vācu ordenis, izveidojot Livonijā autonomu atzaru, kura priekšgalā atradās vietējais mestrs. Daļu bijušo Zobenbrāļu zemju Livonijas ziemeļos legāts Guljelmo, rīkojoties pāvesta uzdevumā, nodeva Dānijai. Tās tika pievienotas šajā apgabalā agrāk iegūtajiem dāņu īpašumiem, un 1238. gada Stensbijas līgumā tika noteikts, ka laicīgā vara pār Ziemeļigauniju (Rēveles, Harju un Viru zemēm) pienākas Dānijai. Savukārt par reliģisko dzīvi minētajā teritorijā, kā arī ordenim piederošajā Jervas zemē rūpējās Rēveles bīskaps, kurš baznīcas hierarhijā atradās galvenā Dānijas baznīcas centra – Lundas arhibīskapijas – pakļautībā. Dānijas vara Ziemeļigaunijā saglabājās līdz 1346. gadam, kad karalis Valdemārs IV to pārdeva Vācu ordeņa virsmestram Prūsijā, kurš savas valdnieka tiesības un pienākumus šajā teritorijā deleģēja ordeņa Livonijas atzara mestram. Neatkarīgi no šīm pārmaiņām Rēveles bīskapijas kanoniskā pakļautība Lundai saglabājās līdz pat reformācijai 16. gs. Tomēr kopš 15. gs. arī Rēveles bīskapi, formāli nebūdami zemeskungi savā diecēzē, laiku pa laikam iesaistījās Livonijas politiskajās norisēs.

Būtiskas pārmaiņas Livonijas teritoriālais iedalījums piedzīvoja līdz ar Romas katoļu baznīcas struktūras reorganizāciju 13. gs. vidū. 1251. gadā tika likvidēta Zemgales bīskapija un tai piederošās zemes sadalītas starp Rīgas un Kurzemes bīskapijām. 1255. gadā Rīgas bīskapija tika paaugstināta par arhibīskapiju, uzdodot arhibīskapam veikt pārraudzību pār Kurzemes, Sāmsalas-Vīkas un Tērbatas bīskapijām Livonijā, kā arī četrām bīskapijām Prūsijā. Visas bīskapijas ietilpa Romas katoļu baznīcas hierarhijā, bet bīskapi, kas atradās to priekšgalā, reizē savas diecēzes robežās veica arī valdnieka, proti, administratīvas, funkcijas. Svarīgi uzsvērt, ka bīskapiem bija pienākums pakļauties Rīgas arhibīskapam tikai ar baznīcu saistītās lietās, bet šī saikne neierobežoja viņu valdnieka tiesības savas bīskapijas ietvaros.

Vislielākā teritorija Livonijā bija Vācu ordenim, uz kura pleciem pēc 1237. gada gūlās galvenais smagums cīņās ar iezemiešiem. Ordeņa Livonijas atzara īpašumi ievērojami paplašinājās 13. gs. otrajā pusē, kad tas ieguva ⅔ no Kursā un Zemgalē iekarotajām zemēm. Pēc Ziemeļigaunijas pievienošanas Vācu ordenim Livonijā piederēja aptuveni 67 000 km², kamēr Rīgas arhibīskapijas, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskapiju teritoriju kopējā platība vien nedaudz pārsniedza 40 000 km².

Vēlākās Livonijas teritorijai no sākta gala bija raksturīga liela etniskā daudzveidība. Kopš aizvēstures tajā līdztekus baltu valodās runājošajiem latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem un kuršiem dzīvoja Baltijas somiem piederīgie lībieši, kā arī igauņi, kas latīņu avotos tiek saukti par Estones, neatkarīgi no tā, ka arī viņu vidū pastāvēja reģionāla diferenciācija kultūras un dialektu ziņā. Kopš 12. gs. beigām dažādu motīvu dēļ Austrumbaltijā pakāpeniski arvien lielākā skaitā sāka apmesties ieceļotāji no Svētās Romas Impērijas vācu zemēm (Reinzemes, Vestfālenes, Saksijas u. c.), kas veidoja kopumā vienotu, lai arī izcelsmes atšķirību dēļ kultūras ziņā ne gluži homogēnu sabiedrības augšslāni. Paralēli Livonijas ziemeļu piekrastē un Igaunijas rietumos apmetās ieceļotāji no Skandināvijas, galvenokārt zviedru zemnieki. Jāpiemin arī krievu imigrācija, kas konstatējama, vēlākais, kopš 12. gs. beigām atsevišķās vietās gar Daugavu un vēlāk Livonijas pilsētās, kā arī Peipusa ezera apkaimē. Katra minētā iedzīvotāju grupa pārsvarā dzīvoja savā valodas un kultūras telpā, lai gan it īpaši pilsētās bija vērojama arī kultūru un valodu mijiedarbība. Tā kā privileģētā stāvoklī atradās viduslejasvācu valodā runājošā sabiedrības daļa, citu etnosu piederīgajiem sociālā stāvokļa uzlabošanas iespējas pavēra asimilācija, taču tās apjomus nav iespējams noteikt.

Kopumā viduslaiku cilvēkiem etniskā pašapziņa bija vāji izteikta, un liecības par etniska rakstura spriedzi starp dažādām Livonijas iedzīvotāju grupām avotos nav atrodamas. Apstrīdams ir populārais pieņēmums, ka 1343.–1345. gada Jurģu nakts sacelšanās Ziemeļigaunijā netieši norāda uz etniska rakstura spaidiem un tās pamatā bijusi igauņu vēlme atgūt zaudēto brīvību. Iespējams, ka šiem nemieriem pirmām kārtām bija ekonomiski un sociāli, nevis etniski cēloņi.

Pateicoties pie dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgu iedzīvotāju pieplūdumam no Rietumiem un viņu mijiedarbībai ar Austrumbaltijas autohtonajiem iedzīvotājiem jeb iezemiešiem, Livonijā izveidojās viduslaiku latīņu kristīgajai Eiropai raksturīgs sabiedrības modelis, kurā dažādas kārtas pildīja atšķirīgus uzdevumus. Neatkarīgi no saistības ar to vai citu Livonijas teritoriālo veidojumu garīdzniecība, bruņniecība un pilsētnieki izjuta savstarpēju saikni, un tos vienoja attiecīgās kārtas pašapziņa. Savas intereses kārtas centās aizstāvēt, gan izdarot spiedienu uz zemeskungiem, gan arī pašorganizējoties.

Lielākā autoritāte un galvenā noteikšana Livonijas garīdzniecības vidū bija bīskapiem. Vairums no viņiem bija dzimuši ārpus Livonijas un savus amatus ieguvuši, pateicoties sakariem pāvesta kūrijā. Daļa bīskapu Livonijā uzturējās īslaicīgi vai savā diecēze pat vispār neieradās, paliekot zemei pilnībā sveši. Salīdzinājumā ar bīskapiem, ciešāka saikne ar vietējo sabiedrību bija Livonijas domkungiem. Piemēram, Tērbatas bīskapijā Livonijā dzimušu domkapitulu locekļu skaitam bija tendence pieaugt, 16. gs. sasniedzot nepilnus 60 %. Zemāka ranga garīdzniekiem lielākoties bija vietēja izcelsme. Svarīga nozīme Livonijas misionēšanā un dvēseļu aprūpē bija mūku ordeņiem – cisterciešiem, franciskāņiem un dominikāņiem –, kam Livonijā bija vairāki konventi un klosteri.

Garīgo ļaužu kārtai piederīgi bija arī Zobenbrāļu un Vācu ordeņa Livonijas atzara bruņinieki, taču specifisko militāro pienākumu dēļ viņi savā praktiskajā darbībā pirmām kārtām bija saistīti ar kara lietām. Ordeņbrāļi pārsvarā nāca no Reinzemes, Vestfālenes un citu Svētās Romas Impērijas zemju dižciltīgo dzimtām, un vietējo īpatsvars to rindās bija niecīgs. Tomēr laika gaitā Vācu ordeņa Livonijas atzars integrējās vietējā sociālajā un politiskajā vidē un saauga ar to.

Laicīgo bruņinieku (vasaļu) kārta sastāvēja galvenokārt no zemākā ranga dižciltīgajiem un ministeriāļiem, kas, no Impērijas zemēm pārceļoties uz Livoniju, cerēja uz ienesīgiem lēņiem un sociālu augšupeju. Šajā kārtā ieplūda arī daļa iezemiešu, taču to skaits, šķiet, nebija liels, turklāt viņi ātri asimilējās. Pati privileģētākā un vislabāk organizētā Livonijas bruņniecības daļa bija Dānijas karaļa vasaļi Harju un Viru zemēs, kur tiem jau 13. gs. tika piešķirtas tiesības iesaistīties zemes pārvaldē un tiesas spriešanā. Harju un Viru zemju bruņniecība savas privilēģijas saglabāja, arī pēc 1346. gada atrodoties Vācu ordeņa pakļautībā, un 14. gs. beigās tās vēl vairāk paplašināja lēņu mantošanas ziņā. Būdama labi organizēta, bruņniecība attiecībās ar ordeni dažbrīd uzstājās kā līdzvērtīgs partneris. 15. gs. vidū sev izdevīgu lēņu mantošanas kārtību panāca arī Rīgas arhibīskapijas, Tērbatas un Sāmslas-Vīkas bīskapiju vasaļi. Svarīga nozīme bruņniecības korporatīvo saišu stiprināšanā bija vasaļu sanāksmēm – mantāgiem, kuros tika apspriesti juridiski, saimnieciski un politiski jautājumi. Mantāgi tika rīkoti gan atsevišķu teritoriālu valdījumu ietvaros, gan arī plašākā formātā, piedaloties dažādu Livonijas zemeskungu vasaļiem.

Livonijā bija aptuveni 20 pilsētu, no kurām tikai trīs – Rīga, Rēvele (mūsdienās Tallina) un Tērbata (Tartu) – Eiropas salīdzinājumā būtu uzskatāmas par vidēji lielām. Galvenais nopelns to izbūvē un uzplaukumā bija no Ziemeļvācijas ieceļojušajiem tirgotājiem un amatniekiem, taču savu artavu pilsētu materiālās labklājības vairošanā deva arī pilsētnieki, kas bija cēlušies no iezemiešiem. Urbānā sabiedrība bija daudzslāņaina un sociālā ziņā neviendabīga, taču galvenā teikšana tajā bija tirgotāju elitei, kas pilnībā dominēja pilsētu rātēs. Lai gan pilsētas atradās dažādu teritoriālo veidojumu sastāvā, to pārstāvji, līdzīgi kā vasaļi, pulcējās uz savām apspriedēm – Livonijas pilsētu sanāksmēm. Tas liecina par pilsētnieku kārtas solidaritāti visas Livonijas mērogā.

Zemniecībai, kas pārsvarā sastāvēja no iezemiešiem un veidoja iedzīvotāju absolūto vairākumu, Livonijā – līdzīgi kā citviet Eiropā – nebija politiski aktīvas lomas un savas interešu pārstāvniecības. Zemnieku dzīve pagāja, gādājot iztiku sev un ģimenei, kā arī pildot klaušas un nodevu pienākumus pret kungu un baznīcu. Arī viņu vidū pastāvēja sociālā diferenciācija un materiālā nevienlīdzība no māju saimniekiem (arkla zemniekiem) līdz laukstrādniekiem, kalpiem un dreļļiem (vergiem).

Livonijas ģenēzes īpatnību dēļ panākt ciešu vienotību starp tās atsevišķajiem teritoriālajiem veidojumiem nebija iespējams. Sev izdevīgā veidā apvienot Livoniju tiecās Vācu ordenis, laiku pa laikam mēģinot ar militāriem un diplomātiskiem līdzekļiem pakļaut savai varai bīskapijas, taču šiem centieniem enerģiski pretojās vairums bīskapu (jo īpaši Rīgas arhibīskaps), kā arī bruņniecība un pilsētnieki.

Kopumā Livonija neatgādināja viengabalainu politisku veidojumu, jo starp tās atsevišķajiem teritoriālajiem valdījumiem nebija stingru saišu. Situācija saliedētības ziņā būtiski neuzlabojās arī līdz ar visu Livonijas teritoriju aptverošas kārtu sanāksmes – landtāga – izveidošanos 15. gs. 20. gados. Landtāgam trūka izpildvaras mehānisma, kas rūpētos par pieņemto lēmumu īstenošanu, un ciešāku Livonijas integrāciju tas nespēja nodrošināt. Nebija arī nedz konfederācijas līguma, nedz cita veida formālu saikņu, kas ļautu atsevišķās teritoriālās struktūras konsolidēt stingrākā satvarā. Neraugoties uz to, pastāv historiogrāfiska tradīcija Livonijas teritoriālo valdījumu kopumu saukt par konfederāciju. Tiesa, jaunākajos vēsturnieku pētījumos termins “Livonijas konfederācija” vairs netiek izmantots, jo tas neatbilst politiskajai realitātei.

Tomēr, par spīti Livonijas neviendabīgumam un iekšējai sadrumstalotībai, austrumu un rietumu kaimiņi to uztvēra kā vienotu veselumu, un, spriežot pēc avotiem, arī vietējā elite neatkarīgi no katra konkrētā tās pārstāvja piesaistes tā vai cita zemeskunga valdījumam izjuta piederību Livonijai kā kopīgai tēvzemei (patria).

16. gs. bija centralizētu monarhiju nostiprināšanās laiks, un uz šī fona Livonijas politiskā iekārta, kas nebija spējīga mainīties, bija neglābjami novecojusi. 15. un 16. gs. mijā Maskavas lielvalsts pakļāva Novgorodas un Pleskavas kņazistes, un pie Livonijas austrumu robežas parādījās draudīgs kaimiņš, kas sāka tai izvirzīt teritoriālas prasības. Ārējie draudi laiku pa laikam palīdzēja apvienot spēkus, taču periodos, kad tie mazinājās, iekšējās nesaskaņas un jukas turpinājās. Līdz ar Reformācijas uzvaru pieauga bruņniecības un pilsētu teikšana un sākās vecajai ticībai uzticīgo zemeskungu varas leģitimitātes apšaubīšana, kas nenāca par labu Livonijas aizsardzības spējām. 1558. gadā Krievija uzsāka Livonijas karu, un šajā situācijā 1561./1562. gadā zemeskungi un kārtas izšķīrās par pakļaušanos Zviedrijai un Polijai-Lietuvai. Abas kaimiņvalstis sadalīja Livoniju savā starpā.

Livonijas tematika kopš 19. gs. ir pievērsusi dažādu tautu rakstnieku uzmanību, no kuriem daudzi ar seno vēsturisko notikumu un personu attēlojuma starpniecību ir mēģinājuši literārā formā aktualizēt savam laikam būtiskas politiskas un nacionālas idejas, kā arī stiprināt patriotisma jūtas. Vēl arvien goda vietu igauņu literārajā tradīcijā ieņem Eduarda Bornhē (Eduard Bornhöhe) romāns “Atriebējs” (Tasuja, 1880), kurā romantizēti attēlotas cīņas pret apspiedējiem 1343.–1345. gada Jurģu nakts sacelšanās laikā. Līdz pat mūsdienām tās dažādās interpretācijās ir kalpojušas par pamatu arī vairāku citu igauņu autoru literārajiem darbiem, teātra uzvedumu un operas libretu ieskaitot.

Savukārt vācu daiļliteratūrā par Livonijas pagātni vispopulārākais sižets ir saistīts ar Voltera fon Pletenberga (vācu Wolter von Plettenberg, latīņu Gualterus Plettenbergius) dzīvesstāstu. Atkārtotus izdevumus milzu metienos ir piedzīvojis Hansa Frīdriha Blunka (Hans Friedrich Blunk) romāns “Volters fon Pletenbergs. Vācu ordeņa mestrs Livonijā” (Wolter von Plettenberg. Deutschordensmeister in Livland, 1938), kas ar vadoņa tēla slavinājumu ir tipisks nacionālsociālisma laikmeta literatūras piemērs. Ievērojamajam ordeņa mestram un viņa laikmetam veltīts arī romāns “Laikmetu grieži. Vācu ordeņa romāns” (Zeitenwende. Ein Deutschordensroman, 1940), ko sarakstījusi viena no ražīgākajām vācbaltiešu autorēm Mia Munjē-Vroblevska (Mia Munier-Wroblewska). Viņa ir arī autore stāstiem, kuros attēlota klostera dzīve Livonijā.

Latviešu rakstnieki līdz šim visvairāk pievērsušies 13. gs. notikumu attēlojumam ar pārsvarā nacionāli romantizētu akcentu. Dziļāka interese par vēlākiem Livonijas vēstures gadsimtiem latviešu literārajā vidē ir parādījusies pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. No prozas oriģināldarbiem būtu minams Astrīdas Beināres kultūrvēsturiskais romāns “Rīgas Dievmātes klosteris” (1992), kura centrā ir 16. gs. cisterciešu mūķenes Annas Notkenas tēls, Andra Puriņa “Mīla un naids Livonijā” (1999) un Gunāra Tirzīša “Livonijas saulriets” (2018), bet no tulkojumiem – igauņu rakstnieka Indreka Harglas (Indrek Hargla) darbi par 15. gs. aptiekāru Melhioru sērijā “Kriminālromāni no vecās Tallinas” (2013, 2015 un 2022) un lietuviešu autores Undīnes Radzevičūtes (Undinė Radzevičiūtė) romāns “Asinis zilas, debesis pelēkas” (Kraujas mėlynas, 2017).

Atsevišķas Livonijas vēstures ainas ir radušas atspoguļojumu vācbaltiešu mākslinieku darbos – Rūdolfa fon cur Mīlena (Rudolf von zur Mühlen) lielformāta gleznā, kas veltīta līguma atjaunošanai starp Tērbatas pilsētu un bīskapijas vasaļiem 1522. gadā (Die Stadt Dorpat und die Stiftsritterschaft erneuern das Schutz- und Trutzbündnis im Jahre 1522, 1897), kā arī divos 1869. gadā tapušajos Leopolda fon Pecolda (Leopold von Pezold) un Alberta Šprengela (Albert Sprengel) Tallinas vēsturei veltītos sienu gleznojumos. Savukārt igauņu mākslā – līdzīgi kā literatūrā – tiek izcelta 1343.–1345. gada sacelšanās. Kā piemērus var minēt Aleksandra Ridali (Aleksander Ridali) gleznu “Jurģu nakts sacelšanās” (Jüriöö ülestõus, 1936) un Ēriha Lepsa (Erich Leps) krāsaino ilustrāciju “Igauņu karaļu nogalināšana Paidē 1343. gadā (Eesti kuningate tapmine Paides 1343, 1932).