Livonijas zemeskungi, pildīdami laicīgo valdnieku funkcijas, bija atkarīgi no kārtu – garīdzniecības, vasaļu un pilsētnieku – lojalitātes un atbalsta, un, kārtu pašapziņai un nozīmei arvien pieaugot, zemeskungi to pārstāvjus sāka aicināt uz apspriedēm. Kopš 13. gs. beigām kārtu sanāksmes ar dažādu dalībnieku sastāvu tika organizētas vispirms Dānijai piederošajās Harju un Viru zemēs, bet vēlāk arī citos Livonijas teritoriālajos veidojumos. Piedaloties spriešanā par dažnedažādiem politiskiem, saimnieciskiem un tiesiskiem jautājumiem, kārtas tika iesaistītas attiecīgās bīskapijas vai ordeņa zemes politikā un pārvaldē. Tomēr pagāja samērā ilgs laiks, kamēr, izveidojot visai Livonijai kopēju kārtu sanāksmi – landtāgu (vācu valodā saliktenis der Landtag sastāv no vārdiem das Land – ‘zeme’ – un der Tag (novecojis) – ‘sapulce’, ‘sanāksme’) –, kārtu iekļaušana Livonijas politiskajā dzīvē ieguva visaptverošu un kaut cik stabilu institucionālu regulējumu.
Livonijas landtāga izveide bija saistīta ar Vācu ordeņa pretinieku konsolidāciju, kas bija viens no Rīgas arhibīskapa Johana VI Ambundi (vācu Johann Ambundi, Johannes Ambundii, 1418–1424) īstenotās politikas stūrakmeņiem. Arhibīskaps tiecās ar kārtu atbalstu novērst ordeņa faktisko hegemoniju, ko tam kopš 14. un 15. gs. mijas, ierobežojot bīskapu patstāvību un izolējot kārtas no politiskās dzīves, bija izdevies iedibināt Livonijā. Sasaucot zemeskungu un kārtu sanāksmi, kurā piedalījās pārstāvji no visām bīskapijām un ordeņa teritorijas, Livonijā tika radīts jauns, visu zemi aptverošs institucionāls ietvars.
Tā kā jautājumā par to, kura no sanāksmēm – 1419., 1421. vai 1422. gada – būtu uzskatāma par pilnvērtīgu pirmo landtāgu, nav vienprātības, jaunās institūcijas rašanās bez precīzākas konkretizācijas būtu datējama ar 15. gs. 20. gadu sākumu. Kā visaptveroša kārtu sanāksme landtāgs beidza pastāvēt līdz ar Livonijas sabrukumu 1561. gadā.