Jersikas pilskalns ir viens no lielākajiem (7500 m²) un nozīmīgākajiem Latvijas pilskalniem. Vēsturnieku uzmanība šai senvietai pievērsta jau kopš 19. gs. vidus. Pilskalnā lokalizēta 13. gs. rakstītajos avotos minētā ietekmīgā latgaļu valdnieka un politiķa, lietuviešu sabiedrotā un pareizticību pieņēmušā Visvalža (Vissevalde, rex de Gercike) pils, kas 12.–13. gs. mijā bija arī viņa pārvaldītās valsts (regnum) centrālā pils.

Pilskalna pakājē pletusies 10–12 ha liela senpilsēta. Lejpus pilskalnam Daugavas krastā konstatēti senkapi. Pretējā krastā, ap 200 m no upes, paceļas Dignājas pilskalns. 

Jersikas vārda (Gercike, Gerceke, Gerzeke) izcelsme ir dažādi skaidrota. Daži 19. gs. otrās puses vēsturnieki pieņēma, ka nosaukums radies no senslāvu vārda – kirilicā городище (gorodišče) – ar nozīmi ‘pils’, ‘pilsēta’. Vācbaltiešu valodnieks Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) izteicis domu par vārda saistību ar slāvu vārdiem град (grad), город (gorod). Visai plaši iesakņojies uzskats, ka vārds Gercike pārņemts no senislandiešu vārda gerzkr ar nozīmi ‘vikings’. Vietvārdā saskatīta saistība arī ar senkrievu jar, kas nozīmē ‘krauja’, vai jarsk ar nozīmi ‘spēcīga straume’, pieņemot, ka zilbe jar pārvērtusies par ger. Pastāv arī hipotēze, ka sākotnēji vieta saukta Garsike, kas varēja skanēt arī kā Gersika, un tas varētu būt cēlies no latviešu “gārša” vai lietuviešu garsas. No valodnieka Jāņa Endzelīna savāktajiem Latvijas toponīmiem  daudz ir tādu, kuriem saknē ir zilbe ger. Zināms, ka 19. gs. beigās par Gerzak vai Berzak vietējie iedzīvotāji saukuši arī vietu starp divām gravām netālu no Jersikas pilskalna.

Jersika pirmoreiz minēta Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) 1203. gada notikumu aprakstā un vairākkārt vēlāka laika avotos. Tā apzīmēta kā castrum, civitas, urbs, burg, locum castri Gerceke un raksturota kā bagāta pilsēta ar baznīcām, kurās bija zvani, svētbildes, sudrabs, purpurs. Jersiku apjozis nocietinājums (arx munitionis) ar vārtiem (porta) un grāvi (fossatum), tajā dzīvojuši krievi (rutheni; tā hronists apzīmējis iedzīvotāju piederību no Krievzemes ienākušajai pareizticībai). Jersikas valdnieks kopā ar saviem sabiedrotajiem lietuvjiem pretojās bīskapa Alberta (Alberts no Bukshēvdenes, vācu Albert von Buxhoeveden, latīņu Albertus Rigensis) centieniem kontrolēt Daugavas ūdensceļu un, sludinot kristīgo ticību, pakļaut savā varā vietējos iedzīvotājus. 1209. gadā Rīgas bīskaps organizēja uzbrukumu Jersikai, pils tika nopostīta un izlaupīta, bet Jersikas valdnieks bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, zaudējot daļu no saviem valdījumiem. 1212. gadā Jersika zaudēja arī kontroli pār Daugavu. Kokneses ordeņa vīru organizētajos karagājienos Jersika atkārtoti tika nopostīta 1214. un 1215. gadā. Turpmākajos gados Visvaldis bija spiests atdot baznīcai pusi pils un arī citus īpašumus. Pēc Visvalža nāves 13. gs. 30. gadu beigās Jersika kļuva par Rīgas bīskapa un Livonijas ordeņmestra kopīpašumu, tika lemts par mūra pils celtniecību, tomēr tā netika uzcelta. Jersikai zaudējot politisko patstāvību un panīkstot, tās vārds pakāpeniski izzuda no rakstītajiem avotiem. Pēdējo reizi tas ir atrodams kādā 1431. gada dokumentā. Vēlākajos gadsimtos, mainoties politiskajām varām un veidojoties muižām, pilsvietas apkaimē parādās vietvārdi Cargrade un Šlosberga. Abi vietvārdi minēti 1784. gada Latgales zemes mērīšanas aprakstos un 18.–19. gs. kartēs. Pēc 20. gs. 20. gados veiktās zemes reformas Cargrade – apdzīvota vieta ap 2,5 km uz dienvidiem no pilskalna – tika pārsaukta par Jersiku, bet Šlosbergas muiža – par Pilskalna mājām.

Neskatoties uz to, ka Jersika vairākkārt pieminēta rakstītajos avotos, tās atrašanās vieta detalizētāk nav aprakstīta. Zināms vien tas, ka pils atradusies Daugavas labajā krastā 10 dienu gājienā no Rīgas. Zīmīga norāde – 1209. gadā pēc bīskapa Alberta karaspēka uzbrukuma un Jersikas nopostīšanas Visvaldis paglābies pilī otrpus Daugavai.

Jersikas pils vietas meklējumi tika aizsākti jau 16. un 17. gs. hronistu darbos. 18. gs. beigās kartogrāfs Ludvigs Augusts Mellīns (Ludwig August Mellin) to iezīmējis Daugavas labajā krastā iepretim Sēlpilij, bet 19. gs. vidū vēsturnieks Frīdrihs fon Krūze (Friedrich Karl Hermann von Kruse) to lokalizēja Lokstenes mūra pils vietā. Arheologs Eduards Šturms un vēsturnieks Edgars Dunsdorfs 20. gs. 30. gados Jersiku novietoja Oliņkalnā. Jersika meklēta arī Krustpils un Bērzaunes mūra piļu vietā.

Vienlaikus jau 1838. gadā lietuviešu pētnieks Teodors Narbuts (Teodoras Narbutas) izteica domu, ka Jersika jāmeklē Cargrades tuvumā pie Šlosbergas muižas ēkām, uz dienvidaustrumiem no Līvāniem. Līdzīgi uzskati pausti Jūliusa Dēringa (Julius Döring) publikācijā 19. gs. 70. gados. Arī Ernests Brastiņš 1924. gadā, uzmērījot un aprakstot pilskalnu pie Šlosbergas, pieļāva tā saistību ar hronikās minēto Jersiku. Pēc 1939. gada arheoloģiskajiem izrakumiem pilskalnā Francis Balodis viennozīmīgi saistīja to ar seno Jersiku. 20. gs. 60. gados veiktie izrakumi Oliņkalnā un Lokstenē apstiprināja šo viedokli kā atbilstošāko avotu ziņām par Jersiku.

Pilskalnu pirmoreiz uzmērījis un aprakstījis mākslinieks J. Dērings 1878. gadā. Pirmie zinātniskie izrakumi pilskalnā un senpilsētā norisinājās 1939. gadā arheologa F. Baloža, bet kapulaukā – Oskara Kalēja vadībā. Pilskalnā tika izpētīts 600 m² liels laukums plakuma centrālajā un dienvidu daļā. Atkārtoti izrakumi pilskalnā veikti no 1990. līdz 2004. gadam Ēvalda Mugurēviča un Antonijas Vilcānes vadībā. Šie pētījumi notika pilskalna rietumu malā, vienlaidu laukumos 590 m² lielā platībā. Kultūrslāņa biezums pilskalnā sasniedz 3 m pie vaļņa un līdz 1,2 m plakuma vidū. Apdzīvotību raksturo 10 mītņu kārtas. Kultūrslānī uzieti daži atradumi no vidējā akmens laikmeta (mezolīta), kas saistīti ar ziemeļbriežu mednieku pēctečiem. Nozīmīgākas liecības par pilskalna apdzīvotību atrastas par laiku no 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz 13.–14. gs. Sākotnēji pilskalnā bija apmetusies neliela baltu kopiena, bet kopš dzelzs laikmeta otrās puses tajā dzīvojuši latgaļi.

Izrakumu gaitā tika noskaidrots, ka pilskalna nocietinājumu izbūve ir uzsākta ap 900. gadu, pastāvinot kalna malas ar aptverošu valni. Rietumu malā valnis saglabājies 5–6 m platumā un 2,5 m augstumā. 11. gs. valnis plakuma pusē nostiprināts ar guļkoku iežogojumu un kamerveida izbūvēm, ko saturējuši zemē ierakti pāļi. Vienlaicīgi ar šīm konstrukcijām rietumu malā izbūvēta arī 2,8–3 m plata apaļkokiem izlikta eja, kas atsegta 7 m garumā un, domājams, vedusi uz valnī iebūvētu torni vai varbūt uz vārtiem. Starp kamerveida izvirzījumiem bijušas ierīkotas saimnieciskas nozīmes telpas. Virs šīm ugunsgrēkā bojā gājušo celtņu paliekām konstatētas divas degušu mietu žoga joslas, kuras pēc senlietām attiecināmas uz 12. gs. Augšējos trīs mītņu slāņus F. Balodis attiecināja uz 13. gs. pirmajiem gadu desmitiem, uzskatot, ka vēlāk pilskalns nav bijis apdzīvots. Tomēr starp augšējo kārtu atradumiem ir tādi, kas raksturīgi visam 13. gs. un pat 14. gs.

Pilskalna apbūvi veidoja neliela izmēra (ap 3,5–4,5 x 5–6 m lielas) vienas telpas vai divtelpu guļbūves celtnes ar māla, zemes klonu vai ar plēstu dēļu grīdu. Celtņu apkurei izmantoti pavardi, kā arī akmeņu vai māla krāsnis ar māla klona vai plienakmeņu grīdiņām. Senākā apbūve rindojusies gar pilskalna malu, pēc tam apbūvēts arī plakuma vidus.

Izrakumos Jersikas pilskalnā iegūtas 3576 senlietas (ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, rotas) un keramika (bezripas un ripas). Pilskalnā, īpaši rietumu malā, atrasts daudz ar amatniecību saistītu priekšmetu. Iegūtas dzelzs un krāsainā metāla apstrādes liecības: māla tīģeļu fragmenti, lejamveidnes, sārņi. Jersikas iedzīvotāji nodarbojušies arī ar zemkopību un lopkopību, medībām un zveju.

Daugava veicināja Jersikas tirdzniecības kontaktus ar Krievzemes pilsētām. No turienes ieveda stikla krelles, kauri gliemežvākus, krustiņveida piekariņus. Par tirdzniecības sakariem rietumu virzienā liecina atrastās 11. gs. Rietumeiropas monētas.

Apjoma ziņā nelielajos Jersikas senpilsētas izrakumos konstatēts līdz 0,4 m biezs kultūrslānis un 12. gs. celtnes vieta ar māla krāsns paliekām, kā arī lēzena grāvja esamība pilskalna ziemeļu pusē. Kapulaukā izpētīti 32 vēlā dzelzs laikmeta apbedījumi.

Kā pilskalnā, tā kapulaukā iegūtās senlietas raksturīgas latgaļu materiālajai kultūrai, tāpēc nav pamata Jersiku uzskatīt par krievu pili.

Jersikas senvietu komplekss ir valsts aizsargājamais kultūras piemineklis. Pils bijusi ierīkota uz savrupa paugura pašā Daugavas krastā, vietā, kur upe met asu līkumu, kas ļāva tālu pārredzēt upi uz abām pusēm. Pauguru ietver divas gravas, ko izveidojis Iztekas un Kaupreites strauts. Pilskalns ar garāko asi orientēts ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā. Ziemeļu pusē pilskalnam blakus atrodas Pilskalna mājas (kādreizējās Šlosbergas muižas ēkas), bet ziemeļaustrumu pusē – mitra pļava. Pilskalns ir 16–18 m augsts. Pret Daugavu vērstā mala ap 10 m platumā ir palu ūdeņu noskalota. Pilskalnu postījuši Pirmā pasaules kara ierakumi, vēlāk tie aizlīdzināti. Lielais plakums ticis arī arts. Ar kokiem noaugušās pilskalna nogāzes sakoptas, ļauj labi saskatīt pilskalna veidolu gan no šosejas, gan no upes puses. No lauka puses pilskalnā ved betona kāpnes, blakus tām – uzbraucamā vieta, iespējams, arī varbūtējā pils vārtu vieta.

Tūristu uzmanību piesaista veca liepa, kas aug pilskalna dienvidrietumu stūrī, – ūdeņu izskaloto žuburaino sakņu dēļ tā bez pamatojuma tiek dēvēta par Elku liepu. No pilskalna paveras ainavisks skats uz Daugavu un apkārtni, tostarp arī Dignājas pilskalnu. Senpilsētas teritorija apbūves un saimnieciskās izmantošanas rezultātā stipri cietusi, īpaši padomju okupācijas periodā. Kapulauka teritorijā gar Daugavas krastu 20. gs. sākumā tikusi lauzta radze.

Jersikas pilskalns ir viens no plašāk pētītajiem pilskalniem. Izrakumu materiāls ir analizēts zinātniskajās publikācijās, iekļauts mācību literatūrā.

Jersikas valdnieka Visvalža nepakļāvība, cīņas ar krustnešiem, pils un valsts traģiskais liktenis iedvesmojis rakstniekus, dzejniekus un māksliniekus.

Krustnešu iebrukums Jersikas pilī un tās nopostīšana emocionāli attēlota muižnieka Mihaela Jozefa fon der Borha (Michael Josef von der Borch) dzejiskajā sacerējumā “Gercike” (1842) un dzejnieces Veronikas Strēlertes poēmā “Jersikas izpostīšana” (1937). Jersikas valdnieka Visvalža pārdzīvojumi, redzot pils bojāeju, un Jersikas mantojums kā tautas spēks un vērtība nākotnē apdzejoti Martas Skujas sonetu oktāvā “Vysvolda gols” (1940; krājums “Naziņā“).

Kultūrvēsturisku apcerējumu Jersikai veltījis literāts, kultūrvēsturnieks un politiķis Francis Kemps (“Gersikas karaļa valsts”, 1943, izdota brošūrā 1992).

Pārdomas par Jersikas likteņa mācībām ievītas latgaliešu rakstu valodā uzrakstītajā dzejnieka Osvalda Kravaļa poēmā “Brōļ, pīmiņ!” (publicēta 1987. gadā ar pseidonīmu Ontons Rīkstāns), kas veltīta Latgales vēstures līkločiem un tautas patības saglabāšanai apspiestības gados.

Plaši pazīstams mākslinieka Ludolfa Liberta gleznotais Jersikas valdnieka Visvalža portrets (1936), kā arī Arvida Gusāra glezna “Jersika” (1939), kurā Daugavas krastā attēlota varena pils ar torņiem un baznīcu smailēm un pie krasta pietauvoti kuģi.