Martas Skujas dzejas rakstīšanas talants spilgti un paliekoši attīstījās 20. gs. 30.–40. gadu latgaliešu lirikā, bet mūsdienās vairāk atceras un runā tieši par dzejnieces kā nacionālās pretošanās kustības dalībnieces drosmi un traģismu. M. Skujai 1946. gada 18. jūlijā tika piespriests nāvessods – nošaujot, kas tika izpildīts 1946. gada 17. oktobrī. Dzejnieces dzejoļu krājums “Naziņā” (pirmizdevums 1944. gadā, atkārtoti 1991. un 2012. gadā) ir viens no spēcīgākajiem mīlestības dzejas un sonetu krājumiem latgaliešu literatūrā.

Izcelšanās, izglītība un ģimene

Dzimusi lietuviešu kalpu Romualda un Kazimiras ģimenē kā vecākā meita. Neraugoties uz literatūrā un atsevišķos arhīva materiālos minēto 5. jūliju, dokumenti apliecina, ka dzejniece dzimusi 6. jūlijā. Drīz pēc Valērijas dzimšanas ģimene pārcēlās uz Tilžu (1918. gadā Tilžā piedzima Valērijas māsa Anna, kurai tautība bija norādīta latviete, bet Valērijai – lietuviete). M. Skuja apmeklēja Tilžas Brāļu Skrindu pamatskolu (1925–1929). Turpināja izglītību Jaunaglonas meiteņu ģimnāzijā (1929–1933), kopš 1929. gada bija spiesta iesaistīties lauksaimniecības darbos, pelnot naudu iztikai. Latvijas Universitātē viņa studēja matemātiku (1933–1935), vēlāk baltu filoloģiju (1936–1939). Kā norādīja pati autore, tad studijas tika pārtrauktas slimības dēļ. Ap 1933. gadu M. Skuja nokārtoja eksāmenus, lai varētu mācīt pamatskolā latviešu valodu, svešvalodu, matemātiku un dabaszinības. 1940. gada 13. janvārī viņa salaulājās ar literātu un sabiedrisko darbinieku Viktoru Munduru un pārgāja vīra uzvārdā. V. Galvanovska, parakstot savus darbus, sāka lietot gan vīra uzvārdu, gan viņa pseidonīmu Skuja.

Paralēli studijām M. Skuja strādāja par ticības mācības skolotāju, aktīvi darbojās latgaliešu studentu biedrībā “Terra Mariana”. Pirmā publikācija bija žurnālā “Zīdūnis” (1937, Nr. 3) – dzejoļi “Saules dīnas” un “Draudi” (parakstītīti ar V. G.). M. Skujas aktīvākais rakstīšanas posms iekrita vēsturiski sarežģītā laika posmā, tas ietekmēja gan dzejnieces personisko dzīvi, gan viņas daiļradi. Lai arī rakstniecībai tika atvēlēti nepilni 10 gadi, viņas daiļradē var izdalīt divus atšķirīgus posmus: eksistenciālo jautājumu posmu (1937–1940) un eksistenciālo atbilžu posmu (1940–1946). Izmaiņas rakstības stilā vairāk vērojamas tieši dzejā un literatūrkritiskajos rakstos, recenzijās.

M. Skuja rakstīja stāstus, apzināti ir 11 periodikā publicēti stāsti: “Tolka”, “Tylts”, “Byus kōzas”, “Mozō malnō”, “Gludeklis”, “Dīvs paleidzēs”, “Aiz frontes”, no tiem četri domāti bērniem: “Saimineicas zečes”, “Mozais cērveits”, “Vales spilviņteņš”, “Pyrmū reizi”. Stāsti un literatūrkritika pamatā ievietoti laikrakstā “Latgolas Vōrds”, žurnālā “Zīdūnis” (1937–1940), Otrā pasaules kara laikā – rakstu krājumā “Olūts” (1943–1944) un laikrakstā “Latgolas Bolss” (1943–1944).

Eksistenciālo jautājumu posmā autores dzejai raksturīga īsrindes forma un dzeja prozā. Viņa nebeidz jautāt, kas ir cilvēka dzīves jēga, kas ir mīlestība, nāve, brīvība. Tieši šajā posmā viņa vairākkārt izmanto iekšējās trimdas tēlu, runā par sirds, dvēseles tēlu, kas sašķelts divās daļās, bet viņas “zylisōrtī zīdi” iezīmē nolemtību un trauslu traģismu. Liriskais “es” paliek tukšumā, neredz dzīves jēgu.

Eksistenciālo atbilžu posmā M. Skuja kopā ar vīru V. Munduru un meitu Silviju, kura piedzima 1940. gada 19. oktobrī, dzīvoja Rīgā kopš studiju laikiem. V. Munduru 1941. gada 14. jūnijā apcietināja un pārveda uz Soļikamskas soda nometnēm, kur 1942. gada 23. maijā mira, bet M. Skuja to neuzzināja, intuitīvi dzejoļu krājumu “Naziņā” (1944) veltot “Aizvastam laulōtam draugam”. Pēc vīra deportācijas M. Skuja pamatā rakstīja sonetus, kas veltīti gan laikabiedriem, gan viņas tuvākajiem un Latvijas tautai, kas ierauta Otrā pasaules kara un izsūtījuma traģēdijās. Taču paradokss slēpjas tajā, ka vēsturiskās dzejas formas izvēle maina arī dzejas patosu un paustās atziņas. Tā ir stingra pārliecība, ka dzīves jēga ir kalpošanā savai tautai, valodai, cīņā par brīvību un taisnību. Šajā ziņā īpaši nozīmīga ir sonetu oktāva “Vysvolda gols”, kas ievietota krājumā “Naziņā”. Tā veidota, respektējot vēsturisko materiālu (Livonijas Indriķa (Henricus de Lettis) hronika (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1224–1227), tās trešā grāmata, kurā aprakstīta ķēniņa Visvalža Jersikas pils degšana) un vēsturisko Otrā pasaules kara notikumu fonu. Visvaldis kopā ar saviem ļaudīm izvēlas krist cīņā pret lielāku pārspēku, nevis dzīvot verdzībā.

No 1941. februāra līdz 1941. jūnijam M. Skuja strādāja Valsts Poligrāfijas izdevniecībā par korektori, tad līdz 1943. gada 1. aprīlim – Rīgas 2. tipogrāfijā. No aprīļa līdz novembrim meitas slimības dēļ dzīvoja pie vecākiem Malnavā. Vēlāk kopā ar meitu dzīvoja Daugavpilī (1943–1944), strādājot Vladislava Lōča izdevniecībā par korektori un tulci. Tieši šajā laikā viņa sakārtoja latgaliešu literatūrā vienīgo prozas darbu krājumu bērniem “Mozais brōleits” (1943). 

1944.–1945. gadā M. Skuja dzīvoja pie vīra vecākiem Līvānu pagasta Augšmuktu skrajciemā un strādāja Neicinieku pamatskolā par skolotāju. 1945. gada vasarā viņa iesaistījās Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienībā, uzrakstot rakstu “Skolu jaunatnes stāja” un dzejoli “Daugavas vanagu sasaukšanās” nelegālajam izdevumam “Tēvzemes Sargs”. Tam iznāca trīs numuri, ceturtais bija sagatavots, pēdējiem diviem M. Skuja jau bija redaktore. 1945. gada 7.oktobrī M. Skuja tika ievēlēta par Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības priekšsēdētāja Antona Juhņēviča vienu no vietniecēm un tika nosaukta par izglītības ministres kandidāti pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. M. Skuju, tāpat kā daudzus citus apvienības biedrus, nodeva apvienības biedrs, padomju drošības iestāžu aģents Jānis Klimkāns. 1945. gada 12. decembrī M. Skuja tika arestēta. 

M. Skujas sākotnējā dzeja liecina par jaunas formas un eksistenciāla pasaules redzējuma pieteikumu, taču dramatiskie vēstures un personīgās dzīves pavērsieni mainīja viņas pasaules uztveri un dzejas izteiksmes formu, izvēloties skaidras un vispārcilvēciskas atziņas paust soneta formā. M. Skuja prozā pievērsās psiholoģiskam tēlojumam, akcentējot varoņu izjūtas, lielu uzmanību veltot dialogam, arī iekšējam dialogam, impresionistiskam, emocionālam vēstījumam, nekavējoties garos aprakstos un notikumos. 20. gs. 30. gados latgaliešu literatūrā sāka veidoties literatūrkritika, fokusējot latgaliešu autoru uzmanību uz tēmu izvēli, valodas izkopšanu un vitālu Latgales tēlojumu. M. Skuja savās recenzijās, pievēršot uzmanību ne tikai latgaliski izdotajam, bet arī latviešu literārajā valodā tapušajiem darbiem, parādīja, ka viņai ir svarīga analizējamā darba formas un satura vienība, izstrādāti, no idejas viedokļa saprotami tēli, kompozīcija, notikumi.

1944. gada 26. aprīlī laikrakstā “Latgolas Bolss” tika publicēti latīņu drukas aizlieguma latgaliešu valodai 40 gadu atcerei veltītā latgaliešu rakstniecības konkursa rezultāti, kuros M. Skujas dzejoļu krājums “Naziņā” (manuskripts) saņēma trešo godalgu. Tā ir pēdējā V. Lōča izdevniecības izdotā grāmata Latvijā (1944. gada vasarā).

M. Skujas eksistenciālie jautājumi mīlas dzejas īsrindēs un dzejprozā un vispārcilvēcisko vērtību apliecinājums sonetos ļauj izprast latgaliešu lirikas attīstību 20. gs. 30.–40. gados. Dzejnieces un viņas tuvāko cilvēku skaudrais dzīves un cīņas stāsts ir paraugs dzimtenes mīlestībai un pašaizliedzībai un atgādinājums daudzajiem salauztajiem likteņiem padomju un nacistiskajā okupācijā.

1974. gadā Andryva Jūrdža fonds trimdā izdeva pamarku “M. Skuja”, godinot arī citus padomju okupācijas varas iznīcinātos latgaliešu literātus, proti, Meikuli Apeli, Viktoru Munduru, Broņislavu Spūli (mākslinieks Ontons Zvīdris), un 1980. gadā izdeva otru pamarku, kas veltīta M. Skujai (mākslinieks Juris Soikāns).

2005. gada 11. jūnijā Rīgas Matīsa kapos tika atklāts memoriāls, lai pieminētu nacionālos partizānus, kuri tika sodīti ar nāvi. 2008. gada 24. oktobrī Augšmuktos (Rožkalnu pagastā, Preiļu novadā) tika uzstādīta piemiņas zīme Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības dalībniekiem. Abos atrodams Valērijas Mundures vārds 

Dokumentālajā spēlfilmā “Segvārds Vientulis” (uzņemta 2014. gāda, režisors Normunds Pucis) atainota Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības darbība 1945.–1947. gadā. Filmas centrā ir apvienības priekšsēdētājs A. Juhņevičs, tiek vēstīts arī par viņa vietnieci un nelegālā izdevuma “Tēvzemes sargs” redaktori, dzejnieci M. Skuju.