Termins “latgaliešu literatūra” ir ļoti jauns, jo jauni ir tie jēdzieni, no kuriem šis termins ir atvasināts.

1900. gadā sabiedriskais darbinieks Francis Kemps ierosināja, ka agrāk lietoto jēdzienu “Inflantija”, “inflantieši”, “Vitebskas latvieši” u. c. vietā būtu jālieto jauns, viņa rosināts apzīmējums – Latgale, latgalieši.

Jaunpiedāvātie teritorijas, sociālās un kultūras kopības jēdzieni ieviesās ļoti strauji un plaši. Līdz 19. gs. beigām vārdu “Latgale”, “latgalieši” tādā nozīmē, kādā tie tiek lietoti mūsdienas, nebija.

Pirms Pirmā pasaules kara bija jau pietiekoši daudz latgaliešu rakstu valodā sacerētu dzejoļu, feļetonu un lokalizējumu; avīzēs, kalendāros un grāmatās varēja lasīt frāzes – latgalīšu dzīsmenis, myusu rakstitoji, daiļliteratura. Apmēram 1914. gadā radās priekšstats, ka pastāv īpaša latgaliešu literatūra.

20. gs. pirmajā pusē literatūras kritiķi un vēsturnieki uzskatīja, ka latgaliešu literatūrai ir piederīgi tikai tie teksti, kuri sarakstīti latgaliešu rakstu valodā. Tajā iekļāva folkloru, ar roku rakstītus un tipogrāfiski drukātus tekstus. Šāda izpratne par to, kas ir latgaliešu literatūra, dominēja līdz Otrajam pasaules karam, kā arī pēc tā trimdas vidē.

Neatkarības atgūšanas gados parādījās formulējums, ka latgaliešu literatūra ir gan teksti, kuri ir sacerēti latgaliski, gan arī tie teksti, kuri ir latviešu literārajā valodā, bet kuri ir latgaliešu sacerēti un ir latgaliski pēc būtības un satura.

Padomju okupācijas laikā – apmēram no 1960. gada līdz neatkarības atgūšanai – latgaliski oficiāli publicēt tekstus bija teju neiespējami. Andra Vējāna, Pētera Jurciņa, Jeronima Stulpāna, Jezupa Laganovska, Antona Kūkoja, Annas Rancānes darbi bija latviešu valodā, tādēļ sabiedrībā izveidojās viedoklis, ka šie teksti arī ir piederīgi latgaliešu literatūrai. Līdzīgi neatkarības atgūšanas gados latgaliešu literatūrā ietilpināja trimdinieku Jāņa Klīdzēja un Roberta Avena (Roberta Mūka) latviskos, bet pēc satura latgaliskos tekstus.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad autori brīvi varēja publicēt tekstus latgaliešu rakstu valodā, atkal sāk dominēt viedoklis, ka latgaliešu literatūrai piederīgi ir tikai tie teksti, kuri sarakstīti latgaliski. Par to liecina 21. gs. notikušās filologu konferences, raksti un raidījumi medijos, kā arī Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” piešķiršanas prakse.

2022. gadā ir aptuveni 50 cilvēki Latvijā un citur pasaulē, kuri raksta un publicē liriku, epiku, liroepiku un dramaturģiju latgaliski.

Latgaliešu literatūras attīstību var iedalīt astoņos posmos.

Latgaliešu literatūru aizsāka poļu garīdznieki, kuri saprata, ka ir vērts zināt vietējo cilvēku valodu, uzrunāt viņus tajā. Visi pirmie teksti bija garīga satura, rakstība veidojās, pielāgojot poļu valodas ortogrāfiju. Ar laiku latgaliskās drukas procesam pievienojās vietējā poļu inteliģence, kura bija nacionālā romantisma un apgaismības ideju iespaidota.

1863.–1864. gadā notika poļu sacelšanās bijušajās poļu zemēs Krievijas Impērijā, sacelšanās mērķis bija atjaunot Žečpospoļitas valsti. Sacelšanās tika apspiesta. Lai mazinātu poļu ietekmi, Lietuvā, Latgalē u. c. ieviesa uzstādījumu, ka drukāt drīkst tikai kirilicā.

Pastiprinājās rusifikācija, bez drukas aizlieguma bija arī vairāki citi, kuri tika ieviesti tajā pašā laikā un ar tādu pašu mērķi.

1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē. Sāka izdot pirmās latgaliešu avīzes, kurās bija arī daiļliteratūras rubrikas. Izveidojās spēcīga un daudzskaitlīga pašu latgaliešu garīgā un laicīgā inteliģence, kura bija aktīva daudzās jomās, arī daiļliteratūrā. Sāka izdot grāmatas, to vidū bija arī dzejoļu krājumi, folkloras pieraksti un īsproza.

Literāro procesu apstādināja Pirmais pasaules karš, taču latgaliešu literatūra vērienīgi attīstījās jaunizveidotajā Latvijā. Tika publicētas daudzas lugas, aizsākās romānu sacerēšana, populāra kļuva literatūras kritika, tapa pirmie literatūrvēsturiskie apcerējumi.

1934. gada 15. maijā notika valsts apvērsums, kura rezultātā varu pārņēma Kārlis Ulmanis ar saviem domubiedriem. Kultūras ziņā tika izvirzīts mērķis veidot vienotu, nacionālu un latvisku Latviju, kā rezultātā nonivelējās novadu atšķirības, samazinājās arī latgaliešu valodas oficiālā lietojuma sfēra.

Padomju okupāciju (1940–1941) drīz vien nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija. Abas varas maz interesēja latgaliskais, vairāk savu ideoloģiju propaganda.

1943. gadā notika būtiskas izmaiņas – varas pārstāvji sāka atbalstīt un veicināt latgaliešu kultūraktivitātes. Par latgaliešu literatūras galveno vietu kļuva Daugavpils – apgabala administratīvais centrs, kur tajā brīdī dzīvoja un strādāja daudzi spilgti žurnālisti un literāti.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Latgalē latgaliski tika izdoti daži vietējie laikraksti, kuri reti publicēja daiļliteratūru. 20. gs. 50. gadu vidū šie laikraksti pārgāja uz latviešu valodu.

Centrālās izdevniecības pēc kara latgaliski izdeva kalendārus un dažas daiļliteratūras grāmatas. 1959. gadā iznāca kārtējais “Kolhoznīku kalendars. 1960”. Tā bija pēdējā latgaliešu valodā izdotā grāmata, sākās t. s. Otrais drukas aizliegums.

1944. gadā daudzi latgalieši devās bēgļu gaitās. Jau pārvietoto personu jeb DP nometnēs notika literāri pasākumi, šajā laikā sāka izdot pirmās latgaliešu trimdinieku avīzes un grāmatas.

Par latgaliešu trimdinieku galvenajām mītnes zemēm kļuva Zviedrija, Vācija, Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Kanāda un Austrālija. Trimdā daudzu gadu desmitu garumā tika drukātas daiļliteratūras u. c. satura grāmatas, izdeva latgaliešu avīzes un žurnālus, notika zinātniskas konferences un citi pasākumi.

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā tika atsākta latgaliešu daiļliteratūras drukāšana periodikā, latgaliešu valoda brīvi tika lietota dažādos pasākumos. Publicēšanas iespējas rada tie, kas nevarēja to darīt padomju okupācijas gados. 1990. gadā uzsāka darbu Latgales Kultūras centra izdevniecība Rēzeknē, kuras mērķis bija latgaliešu drukātā vārda saglabāšana un attīstība. Sākās darbs pie latgaliešu ortogrāfijas pilnveidošanas, kā rezultātā 2007. gadā tika pieņemti “Latgaliešu rakstības noteikumi”. Latgaliešu literatūrā mūsdienās ienāk jauna paaudze, kura turpina šo gadsimtiem garo tradīciju.

Latgaliešu literatūras īpatnība ir tā, ka tajā pirmajā vietā itin bieži ir nevis estētiskās, bet citas kvalitātes – morālo vērtību sludināšana, patriotisms, valodas saglabāšana un attīstība.

Savā ziņā tā ir ļoti lietišķa un pragmatiska daiļliteratūra, kura apzināti izvēlas būt pakārtota sabiedrības, kādas ideoloģijas, dažreiz arī kādas personību grupas interesēm.

Ir daiļdarbi – sporādiski arī agrāk, bet it īpaši kopš 20. gs. 90. gadu sākuma –, kuri neietilpst šajā latgaliešu literatūrai ierastajā gultnē, bet pretendē uz vārda mākslu tīrā nozīmē un universālu skatījumu.

Latgaliešu literatūra bija un ir reģionāla; savā absolūtā vairumā bez pretenzijām iziet ārpus latgaliskā robežām. Tā ir literatūra sava veida pašpatēriņam un šādā aspektā tai ir milzīga, neaizvietojama nozīme.

Pati vecākā grāmata latgaliski, kura ir nonākusi līdz mūsdienām, ir 1753. gadā Viļņā izdotā “Evaņģēliji visam gadam..” (“Evaņgeleji vysam godam..”, Evangelia toto anno..). Tā iznāca 300 eksemplāros, bieži vien šo grāmatu dēvē arī par Asūnes evaņģēliju, jo atļauja šīs grāmatas drukāšanai tika dota Asūnes draudzē, kur tajā laikā mita Livonijas palīgbīskaps.

Ir ziņas Gustava Manteifela un Valerijas Seiles publikācijās, ka šis t. s. Asūnes evaņģēlijs nav pati pirmā grāmata latgaliski, taču viņu minētās grāmatas līdz mūsdienām nav saglabājušās, kā arī ziņas par šo grāmatu valodu ir skopas un pretrunīgas.

Pirmās latgaliešu grāmatas itin bieži bija anonīmas. Grāmatas “Evaņģēliji visam gadam..” autorību piedēvēja jezuītam Jānim Lukaševičam. Mūsdienās pastāv viedoklis, ka viņš nav autors, bet grāmatu sarakstīja un iztulkoja neliela draudžu garīdznieku grupa.

1808. gadā Polockā tika izdota Stiglavas prāvesta Stefana Baginska “Kawieklis piestieygs..” – pēc poļu silabikas paraugiem sacerēta poēma par Dievu, laiku, nāvi un mūžību. 

Līksnas prāvests Jezups Akilevičs bija pirmais, kurš latgaliski sarakstīja un publicēja ne reliģiska, bet praktiska satura grāmatu – “Eisa moceiba ap audzeišonu bišu”. Tā tika izdota 1832. gadā un bija veltīta bišu kopšanai. Pats J. Akilevičs bija ne tikai aizrautīgs bitenieks, bet nodarbojās arī ar latgaliešu gramatikas izveidi.

Fundamentāla grāmata, kuru dažreiz dēvē par enciklopēdiju ar beletristikas elementiem, ir Kaunatas prāvesta Jezupa Macileviča “Pawujciejszona un wyssajdi sposobi..” (1850). Citātu un reminiscenču veidā daudz kas no šīs grāmatas ir atrodams Valentina Lukaševiča un Oskara Seiksta latgaliešu pirmajā postmodernajā romānā “Valerjana dzeive i redzīni” (1996).

Drukas aizlieguma laikā latgaliskus kalendārus izdeva Gustavs Manteifeļs; ar šo personību noslēdzas latgaliešu literatūras sākotnējais etaps, kad latgaliskās literatūras autori un izdevēji bija Latgalē dzīvojošie poļi.

Drukas aizlieguma laikā attīstījās rokrakstu literatūra, kuras nozīmīgākie autori bija Vincents Leiko, Andrivs Jūrdžs un citi. Tautā popularitāti iemantoja un folklorizējās zemnieku aizstāvja Pītera Miglinīka dzeja.

19. gs. beigās–20. gs. sākumā Pēterburga kļuva par vietu, kur izveidojās latgaliešu pirmā inteliģence: Francis Trasuns, Francis Kemps, Ontons Skrinda, Konstance Daugule, Ignats Asāns, Stanislavs Cunskis, Juris Pabērzs.

20. gs. 20. gados sevi novatoriski pieteica Augusts Smagars. Viņa dzeja bija robusta, ekspresionistiska, viņu var dēvēt par latgaliešu pirmo urbānistu.

1935. gadā atsevišķā grāmatā tika publicēta pirmā latgaliešu literatūras vēsture (“Latgalīšu literaturas vēsture”), kuru sarakstīja Meikuls Apeļs.

20. gs. 30. gados literāro vidi ietekmējis Jānis Klīdzējs un Alberts Sprūdžs. Viņi bija pirmie no latgaliešiem, kuri sacerēja tekstus arī latviešu literārajā valodā un guva atzinību visas valsts mērogā.

Trimdā latgaliešu literatūrā darbojās Antons Rupainis, Marija Andžāne, Vladislavs Locis, Norberts Neikšanīts, Dekters un daudzi citi. Miķelis Bukšs sarakstīja un 1957. gadā publicēja gandrīz 800 lapaspušu biezu “Latgaļu literaturas vēsturi”.

Latvijā zināmākie latgaliešu autori – Antons Kūkojs un Anna Rancāne. Neatkarības atgūšanas gados nozīmīgākie autori bija Joņs Karūdznīks, Ontons Slišāns, Joņs Ryučāns, Oskars Seiksts, Vilis Dzērvinīks. Eksistenciāla sāpe, alkas pēc atdzimšanas ir galvenās tēmas viņu daiļradē.

Spilgta un neordināra personība bija literatūrkritiķis un dzejnieks Osvalds Kravalis. Viņš bija daudzu kultūrprocesu rosinātājs, smalks un erudīts dzejnieks. Diemžēl viņa darbi palika rokrakstos un izkaisīti periodikā.

Jaunākajā latgaliešu literatūrā nozīmīgi autori ir Ilze Sperga, Ingrida Tārauda, Raibīs, Ineta Atpile-Jugane, Sandra Ūdre, Karonhisake, Annele Slišāne un citi. Laikmetīgas un globālas problēmas tiek aplūkotas caur lokālu prizmu, vienotā mākslinieciskā veselumā saplūst senas lingvistiskas konstrukcijas un modernas reālijas.

Vairākās valodu stihijās, vienlaicīgi sadzīviskajā un metafiziskajā, tekstuāli raksta dzejniece Anita Mileika. 2015. gadā iznāca viņas latviski un latgaliski sacerētais dzejoļu krājums “mūžīgā nepārtikusī stirna”. 

2020. gadā vienlaikus latgaliešu un latviešu valodā iznāca grāmatas “Bruoli” un “Brāļi”. Šo grāmatu autors ir Aldis Bukšs, latgaliskā versija bija pirmais detektīvromāns latgaliešu literatūrā.

Feministisku naratīvu latgaliešu literatūrā ienesa Ligijas Purinašas dzejoļu krājums “Sīvīte” (2019). Viņas, I. Tāraudas un Raibīs dzeja ir atdzejota angļu valodā Londonā izdotajā bilingvālajā dzejas krājumā “Pādejais modeļs / The Last Model” (2020, atdzejotājs Džeids Vils, Jayde Will).

Īpašs fenomens ir autors(-e) vai autori, kuri publicējas ar pseidonīmu Marija Dzeisla, jo maksimāli tiek izmantots tas potenciāls, ko dod dzejas publicēšana sociālajos tīklos – ātra poētiska reaģēšana uz aktuālajiem notikumiem, komunicēšanas iespēja ar autoru vai lasītājiem savā starpā, dzejoļu papildināšanas iespējas ar ilustratīvo u. c. materiālu. Marijas Dzeislas dzeja ir nesamākslota, daudzslāņaini latgaliska gan formas, gan satura ziņā.

Sociālajos tīklos publicētie Marijas Dzeislas dzejoļi 2021. gadā tika publicēti grāmatā “vysta smierts”. Tas ir Latvijas kultūrā pirmais gadījums, kad autors rodas un atzinību iemanto sociālajos tīklos, bet vēlākā publikācija papīra formātā ir teju sekundāra – līdzīga tekstu dokumentēšanai alternatīvā formātā.

Mūsdienās nepastāv kāda institūcija, kura sistemātiski nodarbotos ar latgaliešu literatūras izpēti – visbiežāk tas ir kāds atsevišķs projekts vai arī latgaliskais ir neliels segments kādā citā, plašākā pētījumā.

Literatūrvēsturiskus, komparatīvus un cita veida latgaliešu literatūras pētījumus veic un publisko Latvijas Universitātē, šādi pētījumi notiek arī abās Latgales augstskolās – Daugavpils Universitātē un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā.

Ar latgaliešu lirikas analīzi nodarbojās Vitolds Valeinis. Virzienu un žanru aspektā latgaliešu literatūru ir pētījusi Janīna Kursīte, Ilona Salceviča, Skaidrīte Kalvāne, Ilga Šuplinska, Sandra Meškova, Ilva Skulte, Alīna Romanovska un citi. 

Latgaliešu grāmatniecību un rakstniecību pēta Latvijas Nacionālajā biliotēkā.

Lai gan akadēmiski latgaliešu literatūra gūst salīdzinoši maz ievērības plašākā auditorijā, tomēr tiek veidoti raksti, recenzijas un apskati kultūras medijos. Regulāru interesi par latgaliešu literāro procesu ir izrādījis Jānis Elsbergs, Māris Salējs, Kārlis Vērdiņš, Anda Buševica, Linda Kusiņa, Svens Kuzmins, Uldis Tīrons, Inga Surgunte un citi.