Diskusijas saturs, dažādie viedokļi, pretrunas Valodniekiem šajā diskusijā visbiežāk uzdod šādus jautājumus: “Kas ir latgaliešu valoda – valoda vai dialekts?” un “Vai latgaliešu un latviešu valoda ir divas atšķirīgas valodas?”.

Piketa par latgaliešu valodas tiesībām rīkotājs Latgales Studentu centra valdes loceklis Mareks Gabrišs diskutē ar kādreizējo izglītības un zinātnes ministri, profesori, Saeimas deputāti Inu Druvieti piketa laikā pie Latvijas Universitātes galvenās ēkas ieejas. Rīga, 22.09.2007.
Fotogrāfs Krists Spruksts. Avots: LETA.
Latviešu dialektoloģijā – valodniecības nozarē, kas pētī teritoriālus runas paveidus – ar terminu “dialekts” apzīmē noteiktas izlokšņu grupas, bet izloksne ir viena pagasta teritorijā runātais valodas paveids. Šajā izpratnē latgaliešu valoda nav ne dialekts, ne izloksne. Dialektoloģijā šķir latgaliskās jeb nesēliskās izloksnes kā vienu no divām augšzemnieku dialekta apakšgrupām. Uz šīm izloksnēm balstās latgaliešu rakstu valoda, taču rakstu valodas kā apzināti veidoti valodas paveidi, kas zināmā mērā kļūst neatkarīgi no teritorijas, netiek uzskatīti par dialektiem.
Citās valodniecības nozarēs nav tik viennozīmīgas jēdziena “dialekts” definīcijas, tāpēc arī jautājumam “Valoda vai dialekts?” var būt dažādas atbildes atkarībā no tā, kurām pazīmēm tiek dota priekšroka. Atbilde var arī atšķirties dažādos laika posmos. No sociolingvistikas viedokļa Eiropā tipisko dialektu raksturo, piemēram, tas, ka tam nav normētas rakstu formas un ka to lieto pārsvarā ģimenēs un starp paziņām, bet ne publiskajā telpā un oficiālā saziņā. Šādam dialektam plašāka sabiedrība var piešķirt mazāku vērtību nekā valodas paveidam, kuru lieto publiskajā telpā, taču paši runātāji savam dialektam var piešķirt lielu emocionālu vērtību, tāpēc nievājoša attieksme pret šo runas veidu viņus aizskar. No sociolingvistikas viedokļa izriet, ka 20. gs. 20. gados latgaliešu valoda noteikti bija valoda, bet 50.‒80. gados tā arvien vairāk kļuva par dialektu. Arī mūsdienās latgaliešu valodai piemīt dažas dialekta pazīmes (saikne ar reģionu, ierobežots lietojums publiskajā dzīvē un izglītībā), taču vairāk ir “valodai” atbilstošu pazīmju, ja to saprot kā pretstatu dialektam (sevišķi: rakstu valoda ar normēto ortogrāfiju, diferencēta literatūra, tradicionālais lietojums katoļu baznīcā un dažās citās neprivātās sfērās, lietojums saziņā dažādu izlokšņu runātāju starpā).
Eiropā, kur vairumā valstu ir viena skaidri dominējoša valoda, eksistē vairākas valodas, kurām ir līdzīgas sociolingvistiskas pazīmes kā latgaliešu valodai un par kuru statusu sabiedrībā, daļēji arī valodniecībā, tikpat dzīvi diskutē. Šīm valodām raksturīgās pazīmes: tuva radnieciska saite ar dominējošo valodu, daļēja vai pilnīga standartizācija, literārās tradīcijas, lietojums dažās, bet ne visās publiskās situācijās. Franču valodnieks Žans Mišels Eluā (Jean-Michel Eloy) ieviesa terminu “kolaterālās valodas” (franču valodā langues collaterales). Šis termins akcentē divu tuvu saistītu valodu blakus pastāvēšanu (kolaterāls ‒ ‘blakus’). Kad viena no šādām kolaterālām valodām ir saistīta ar noteiktu reģionu, to var apzīmēt kā reģionālo kolaterālo valodu. Poļu valodnieks Tomašs Viherkevičs (Tomasz Wicherkiewicz) ir pētījis šādas valodas no sociolingvistikas un valodas politikas perspektīvas un zinātniskajā monogrāfijā par šo tēmu veltījis vienu nodaļu latgaliešu valodai. Tomēr termins “kolaterālās valodas” pasaules valodniecībā tiek lietots reti. Biežāk tajā pašā nozīmē lieto vārdu savienojumu “reģionālās valodas”. Valodnieki Sanita Lazdiņa, Heiko Martens (Heiko Marten) un Solvita Pošeiko aplūkojuši latgaliešu valodu kā reģionālo valodu šajā nozīmē, salīdzinot to ar citām šāda tipa valodām Eiropā.
Citas reģionālās kolaterālās valodas Eiropā ir, piemēram, kašubu valoda Polijā un lejasvācu valoda Vācijā. Šīm divām valodām tagad attiecīgajās valstīs ir noteikts oficiālais statuss “reģionālā valoda” Eiropas reģionālo vai mazākumtautību valodu hartas izpratnē, kas atšķiras no augstāk minētā. Hartā ar to tiek saprasta valoda, ko kādā valstī tradicionāli lieto kādā no tās reģioniem un kas nav atzīta par valsts valodas paveidu (piemēram, dialektu). Atšķirībā no mazākumtautību valodām, reģionālās valodas runātājiem var būt tā pati tautība un etniskā identitāte kā dominējošās valodas runātājiem. Daži latgaliešu aktīvisti ir rosinājuši oficiāli piešķirt latgaliešu valodai reģionālās valodas statusu Latvijā, taču tas tika noraidīts ar argumentu, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas daļa, tāpēc Hartas definīciju nevar lietot, bet Latvijas likumdošanā termins “reģionālā valoda” neparādās.
Tam, kad jārunā par divām atsevišķām valodām, bet kad – par diviem vienas valodas paveidiem, nav viennozīmīgu kritēriju. Nav izšķiroši, vai runātāji cits cita runu saprot – cilvēki var nesaprast savas valodas izloksnes, kurās runā valodas teritorijas tālākajā daļā, bet var saprast citas valodas izloksnes, kurās runā kaimiņvalstī. Šāda situācija pastāv, piemēram, ar dažādām ģermāņu, slāvu vai romāņu valodām. Valodu nošķiršana arī neizriet no valodas sistēmu zinātniskas analīzes, bet drīzāk ir lēmums, kas balstās uz kultūrvēsturiskiem, reliģiskiem, sociāliem un politiskiem kritērijiem. Liela lomā ir pašu runātāju uzskatam, vai viņu valoda ir tā pati kā citu runātāju valoda. Noteiktos vēstures apstākļos šis jautājums var būt ļoti nozīmīgs. Tā bija arī Latvijas valsts dibināšanas kontekstā, kur svarīgs kritērijs bija reģionu iedzīvotāju valoda un nacionālā identitāte. No tā laika Latvijas politikā iesakņojies uzskats, ka latviešu valodas vienotība ir latviešu nācijas un valsts vienotības nosacījums. Arī mūsdienās dažiem politiķiem latgaliešu kā patstāvīgas valodas atzīšana ir nepieņemama, jo viņu uzskatos tas varētu novest līdz valsts vienotības šķelšanai. Šādas bažas paudušas arī amatpersonas, kas ir atbildīgas par Latvijas valsts valodas politiku. Latgaliešu rakstu valodas juridiskais statuss kā latviešu valodas paveids ir risinājums, kas apmierina arī daļu no tiem latgaliešu valodas runātājiem, kas privāti to uzskata par citu valodu.
Taču no šī risinājuma izriet citi jautājumi juristiem: ja latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids, vai to var lietot visās situācijās, kur normatīvie akti paredz “latviešu valodas” lietojumu? Vai latgaliešu rakstu valodai var būt tās pašas tiesības kā latviešu rakstu (= literārajai) valodai? Par to 21. gs. pirmajās divās desmitgadēs daudz diskutēts. Konkrēti gadījumi, kas izraisīja strīdus, bija jauno Saeimas deputātu svinīgā solījuma jeb zvēresta došana latgaliski (2011., 2014. gadā, pēc tam latgaliešu versija tika akceptēta), ielu nosaukumi Kārsavā, kur uzraksts latgaliešu rakstu valodā bija rakstīts lielākiem burtiem nekā nosaukums latviešu literārajā valodā (2016), vai latgaliešu rakstu valodā rakstīti iesniegumi kādai iestādei, kas netika pieņemti valodas dēļ. Šajos jautājumos arī juristu starpā konstatējami dažādi uzskati, par ko liecina diskusija žurnāla “Jurista Vārds” 43. numurā (2011). Tur Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits secina, ka Satversmes 4. panta teikums “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” iekļauj latgaliešu valodu un ka tās lietojums ir pieļaujams arī oficiālajā saziņā, kaut ne visās situācijās. Jurists arī pauž viedokli, ka no likumos fiksētā valsts pienākuma nodrošināt latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu un attīstību izriet, ka tā ir jāmāca skolās vismaz Latgales novadā lielākā mērā, nekā tas vērojams 21. gs. sākumā.
Diskusija par to, kā īstenot latgaliešu rakstu valodas mācīšanu skolās, turpinās. Tā kā tā ir latviešu valodas paveids, tās apguvi var iekļaut latviešu valodas stundās. Tā var arī būt daļa no novadmācības, kā arī atsevišķs mācību priekšmets. Diskutēts tiek arī par to, vai latgaliešu valoda jāmācās obligāti vai kā izvēles priekšmets un vai par latgaliešu rakstu valodas vēsturi jāuzzina arī skolēniem ārpus Latgales.
Latgaliešu rakstu valodas iekļaušana skolas programmā liecina par vērtību, kādu tai piešķir valsts, un tas var veicināt valodas prestižu sabiedrībā. Līdzīga funkcija var būt valodas lietojumam sabiedriskajos medijos. Šajā sakarā latgaliešu sabiedriskās organizācijas ierosinājušas noteiktu procentu skaitu no sabiedrisko mediju satura veidot latgaliski vai citādi palielināt latgaliešu valodas lietojumu medijos. Arī par to diskusija turpinās.