Francis Trasuns bija viena no ievērojamākajām personībām Latgales un Latvijas vēsturē. Viens no redzamākajiem politiskajiem, sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem latgaliešu nacionālās atmodas (20. gs. sākums–1917. gads) laikā. Būdams katoļu garīdznieks, politisko pieredzi ieguva kā deputāts Krievijas Impērijas 1. Valsts domē. 1917. gada pavasarī vadīja Latgales kongresu Rēzeknē, kurā tika pieņemts lēmums par Latgales apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem. Ievēlēts Satversmes sapulcē, 1. un 2. Saeimā. Nonākot konfliktā ar Latvijas Romas katoļu baznīcas vadību, 1925. gadā izslēgts no baznīcas. F. Trasuns ir arī dažādu literāru sacerējumu autors. Dibinājis un vadījis vairākus latgaliešu periodiskos izdevumus.

Dzimis zemnieku ģimenē. Pēc pamatziglītības iegūšanas vietējā pagasta skolā, mācījās Jelgavā (1875–1883) – sākumā katoļu baznīcas skolā, vēlāk Jelgavas reālskolā. Studēja Pēterburgas katoļu garīgajā seminārā (1883–1887). Pēc semināra absolvēšanas turpināja studijas garīgajā akadēmijā (1887–1891), iegūstot teoloģijas maģistra grādu.

Pēterburgas katoļu garīgais seminārs gatavoja arī garīdzniekus darbam Latgales draudzēs. Seminārā mācības notika latīņu, krievu un poļu valodā, atsevišķi kursi – lietuviešu valodā, bet neskatoties uz to, F. Trasunam izdevās panākt neoficiālu un neapmaksātu latgaliešu valodas stundu ieviešanu. F. Trasuns iestājās pret pārkrievošanas politiku un pret latgaliešu pārpoļošanu katoļu baznīcā un izglītības iestādēs. Cariskās Krievijas varas iestādes viņu uzskatīja par revolucionāru un neuzticamu personu. Līdz 1917. gadam F. Trasuns atradās policijas uzraudzībā un tika norīkots strādāt dažādās draudzēs un izglītības iestādēs, kuru vietas nemitīgi mainījās – Daugavpils, Rīga (strādāja par kapelānu izglītības iestādēs; 1891–1893), Pēterburga (1893–1896), Vladimiras guberņa (sodīts ar izsūtīšanu; 1896–1898), Pēterburga (1898–1900), Rīga (1901), Pēterburga (ieguva profesora amatu katoļu garīgajā seminārā; 1902–1905), Rēzekne (1904. gada beigas–1905. gads). 1906. gadā F. Trasunu ievēlēja Krievijas Impērijas 1. Valsts domē. Vēlāk strādāja draudzēs Pēterburgā, Rēvelē (tagad Tallina), Narvā, Novgorodā, Polockā, Gatčinā un Latgalē.

Viens no Pēterburgas Latviešu Muzikālās biedrības (biedrības nosaukums bija aizsegs cenzūrai, jo biedrībā tika apspriesti arī nacionālpolitiski jautājumi) dibinātājiem un tās pirmais vadītājs (1903).

No 19. gs. 90. gadiem F. Trasuns uzturēja sakarus ar Rīgas Latviešu biedrību. Biedrības sapulcēs un laikrakstu publikācijās viņš skaidroja atšķirības starp Latgales un pārējās Latvijas teritorijā dzīvojošiem latviešiem valodas, ticības un saimnieciskajos jautājumos. F. Trasuns uzskatīja, ka Latgales latvieši (latgalieši) un pārējās Latvijas latvieši ir vienas tautas, vēsturisku apstākļu rezultātā atdalītas divas daļas. Ierosināja un vadīja Latgales kongresu Rēzeknē 26.04./09.05.–27.04./10.05.1917. Kongresā tika pieņemts vēsturisks lēmums par Vitebskas guberņas Latgales apriņķu apvienošanos ar latviešu apdzīvotajiem apriņķiem Vidzemē, Kurzemi un Zemgali.

Latgales Pagaidu zemes padomes, Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis. Iekšlietu ministra biedrs (18.12.1919.–11.06.1920.) 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē no Latgales Kristīgo zemnieku savienības (LKZS). Darbojās Agrārlietu, Finanšu un budžeta, Lūgumu un sūdzību, Satversmes komisijā. Ievēlēts 1. Saeimā (1922). 1924. gadā nodibināja Latgales Demokrātu partiju, no kuras tika ievēlēts 2. Saeimā (1925). Neskatoties uz to, ka nedēļu pirms vēlēšanām tika izziņots par F. Trasuna izslēgšanu no baznīcas, šajās vēlēšanās viņš bija septītais populārākais politiķis valstī, saņemdams 11 983 (Latgalē – 10 776) pierakstījumus (talonus) no citu partiju sarakstiem. Bija Latvijas bankas padomes loceklis.

Latvijas katoļu baznīcas arhibīskapa Antonija Springoviča centieni panākt kontroli pār LKZS politiķiem, kā arī F. Trasuna un arhibīskapa nepiekāpīgie raksturi radīja savstarpējās pretrunas un konfliktus, kuru rezultātā 02.1924. F. Trasunam arhibīskaps aizliedza pildīt priestera pienākumus. F. Trasuna reakcija bija radikāla – 26.02.1924. Saeimas sēdē viņš paziņoja par izstāšanos no LKZS un aprīlī nodibināja Latgales Demokrātu partiju. Partijas laikrakstā “Zemnīka Bolss” uzsāka polemiku ar katoļu baznīcas kontrolēto laikrakstu “Latgolas Vōrds”, ļoti asi kritizējot baznīcas vadību. 21.07.1925. F. Trasuns tika izslēgts no baznīcas. Ekskomunikācijas formālais iemesls bija aizdomas par celibāta neievērošanu un sutanas nenēsāšana (uz Saeimas sēdēm F. Trasuns nāca ģērbies uzvalkā).

F. Trasuns mira no sirdstriekas divas dienas vēlāk, kad tika izraidīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Reabilitēts 18.08.1998. ar Romas katoļu baznīcas oficiālu klēra kongregācijas rakstu.

Viens no ievērojamākajiem F. Trasuna literārajiem sacerējumiem ir fabulas (izdotas 1924. gadā Rīgā, atkārtoti izdevumi 1964. gadā Minhenē, Vācija), 1993. un 2014. gadā Rēzeknē. Fabulās asprātīgi atspoguļoti F. Trasuna novērojumi par atsevišķu politiķu un sabiedrisko darbinieku darbību, dažādām negatīvām parādībām sabiedrībā. Sarakstījis drāmu “Nūgrimušo pile” (1928), kurā, balstoties uz teikām, atainotas tautas brīvības alkas. Sarakstījis arī piecus stāstus un vairāk nekā 30 dzejoļus.

Neskaitāmu rakstu autors dažādos periodiskos izdevumos. Rakstu tematika: garīga satura raksti; tautas apvienošana un Latgales īpatnības; skola un izglītība; nacionālās attiecības u. c. jautājumi.

Latīņu drukas aizlieguma laikā Latgalē (1865–1904), F. Trasuns izdeva kalendāru latviešu literārajā valodā “Daugavas Katoļu Kalendars” (1901–1904). Ābeču autors latgaliešu bērniem (1909. un 1921. gads). Lasāmās grāmatas tautskolām autors (1909. un 1920. gads).

Dibinājis un vadījis laikrakstus: “Auseklis” (1906–1907) un “Zemnīka Bolss” (1924–1926); viens no laikraksta “Latgolas Vōrds” dibinātājiem un vadītājiem (1919–1924).

F. Trasuna 145. gadskārtā (2009) Rēzeknē tika atklāts tēlnieka Aigara Bikšes veidotais piemineklis – F. Trasuns priestera tērpā tur rokās koka stādu, kuru tūlīt iestādīs blakus diviem jau iesakņotiem koku stādiem. Piemineklis simbolizē viņa lomu Latgales apvienošanā ar pārējās Latvijas novadiem.

150. gadskārtā (2014) nāca klajā Ingas Ābeles vēsturiskais romāns “Klūgu mūks”, kurā viens no galvenā varoņa prototipiem ir F. Trasuns. 2017. gadā Latvijas valsts simtgades ieskaņā un Latgales kongresa simtgadē Latvijas Nacionālais teātris atklāja sezonu ar I. Ābeles romāna dramatizējumu (režisore Indra Roga). 2014. un 2017. gadā Latgales vēstniecībā GORS notika muzikālā uzveduma izrāde “Francis” (scenārija autore Anna Rancāne, režisore Māra Zaļaiskalns).

Uzreiz pēc F. Trasuna nāves tika nodibināta biedrība ”Franča Trasuna pīmiņas fonds” (1926–1940), kurā darbojās pazīstami Latgales politiskie, sabiedriskie un kultūras darbinieki (Francis Kemps, Jezups Trasuns, Valērija Seile u. c.). Biedrības mērķis bija uzturēt un godināt F. Trasuna piemiņu. Tika izdoti drāmas “Nūgrimušo pile” 1500 eksemplāri (1928–1932); krājuma “Francis Trasuns. Dzīve un darbi” 1. sējums (1938). Gandrīz visas 1940. gadā izdotā rakstu 2. sējuma grāmatas konfiscēja padomju okupācijas vara.

Kopš 1992. gada F. Trasuna dzimtajās mājās darbojas piemiņas muzejs “Kolnasāta”. Piemiņas plāksnes atklātas pie Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds katedrāles (2004) un Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles (2014) sienas.