Pēterburgas katoļu garīgais seminārs gatavoja arī garīdzniekus darbam Latgales draudzēs. Seminārā mācības notika latīņu, krievu un poļu valodā, atsevišķi kursi – lietuviešu valodā, bet neskatoties uz to, F. Trasunam izdevās panākt neoficiālu un neapmaksātu latgaliešu valodas stundu ieviešanu. F. Trasuns iestājās pret pārkrievošanas politiku un pret latgaliešu pārpoļošanu katoļu baznīcā un izglītības iestādēs. Cariskās Krievijas varas iestādes viņu uzskatīja par revolucionāru un neuzticamu personu. Līdz 1917. gadam F. Trasuns atradās policijas uzraudzībā un tika norīkots strādāt dažādās draudzēs un izglītības iestādēs, kuru vietas nemitīgi mainījās – Daugavpils, Rīga (strādāja par kapelānu izglītības iestādēs; 1891–1893), Pēterburga (1893–1896), Vladimiras guberņa (sodīts ar izsūtīšanu; 1896–1898), Pēterburga (1898–1900), Rīga (1901), Pēterburga (ieguva profesora amatu katoļu garīgajā seminārā; 1902–1905), Rēzekne (1904. gada beigas–1905. gads). 1906. gadā F. Trasunu ievēlēja Krievijas Impērijas 1. Valsts domē. Vēlāk strādāja draudzēs Pēterburgā, Rēvelē (tagad Tallina), Narvā, Novgorodā, Polockā, Gatčinā un Latgalē.
Viens no Pēterburgas Latviešu Muzikālās biedrības (biedrības nosaukums bija aizsegs cenzūrai, jo biedrībā tika apspriesti arī nacionālpolitiski jautājumi) dibinātājiem un tās pirmais vadītājs (1903).
No 19. gs. 90. gadiem F. Trasuns uzturēja sakarus ar Rīgas Latviešu biedrību. Biedrības sapulcēs un laikrakstu publikācijās viņš skaidroja atšķirības starp Latgales un pārējās Latvijas teritorijā dzīvojošiem latviešiem valodas, ticības un saimnieciskajos jautājumos. F. Trasuns uzskatīja, ka Latgales latvieši (latgalieši) un pārējās Latvijas latvieši ir vienas tautas, vēsturisku apstākļu rezultātā atdalītas divas daļas. Ierosināja un vadīja Latgales kongresu Rēzeknē 26.04./09.05.–27.04./10.05.1917. Kongresā tika pieņemts vēsturisks lēmums par Vitebskas guberņas Latgales apriņķu apvienošanos ar latviešu apdzīvotajiem apriņķiem Vidzemē, Kurzemi un Zemgali.
Latgales Pagaidu zemes padomes, Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis. Iekšlietu ministra biedrs (18.12.1919.–11.06.1920.) 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē no Latgales Kristīgo zemnieku savienības (LKZS). Darbojās Agrārlietu, Finanšu un budžeta, Lūgumu un sūdzību, Satversmes komisijā. Ievēlēts 1. Saeimā (1922). 1924. gadā nodibināja Latgales Demokrātu partiju, no kuras tika ievēlēts 2. Saeimā (1925). Neskatoties uz to, ka nedēļu pirms vēlēšanām tika izziņots par F. Trasuna izslēgšanu no baznīcas, šajās vēlēšanās viņš bija septītais populārākais politiķis valstī, saņemdams 11 983 (Latgalē – 10 776) pierakstījumus (talonus) no citu partiju sarakstiem. Bija Latvijas bankas padomes loceklis.