Pirmais Latgales kongress bija leģitīma Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu pārstāvju sanāksme, kurā lēma par apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. Kongresa organizēšanā galvenā loma bija katoļu garīdzniecībai ar priesteri Franci Trasunu priekšgalā. Latgales kongresa ideju par apvienošanos vairākos līmeņos atbalstīja dažādas sabiedrības grupas – poļu, lietuviešu un baltkrievu katoļi, vecticībnieki, ebreji un luterāņi.

Otrais Latgales kongress notika 03.–04./16.–17.12.1917., kad atkārtoti lēma par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi. 

Pirmā pasaules kara laikā Eiropā radās virkne jaunu nacionālu valstu, tajā skaitā arī Latvijas Republika (LR), kas tika proklamēta 18.11.1918. Tā izpaudās kā apvienotās Latvijas teritorijas valstsgriba. Latgales kongress lika pamatus neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts izveidei un nācijas konsolidācijai. 

Latvijas kultūrvēsturiskajā telpā Latgale vēstures notikumu ietekmē ir izveidojusies kā reliģiskā, kultūras un lingvistikas ziņā atšķirīga teritorija. Izmaiņas gan politiskajā, gan reliģiskajā un konfesionālajā kartē sākās līdz ar Livonijas sabrukumu, kad Latgales teritorija tika iekļauta Polijas–Lietuvas sastāvā. Pēc Livonijas konfederācijas sabrukšanas 1561. gadā un paralēli Livonijas karam (1558–1583) tās bijušās austrumu teritorijas nonāca Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā, savukārt no 1621. gada kļuva par apvienotās Polijas–Lietuvas valsts sastāvdaļu jeb Poļu Livoniju. Pēc tās nonākšanas Polijas–Lietuvas valsts ietekmē mainījās gan politiskā, gan ekonomiskā situācija. Poļu Livonijā izveidojās jauna politisko, ekonomisko un reliģisko attiecību forma, atšķirīga kultūra un mentalitāte, tika likti pamati mūsdienu Latgales reģionālās identitātes veidošanai. Latgaliešu valoda, katoliskā identitāte un reliģiskā daudzveidība bija svarīgi reģiona kultūrtelpas marķieri.

1772. gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas Poļu Livonijas teritorija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Pēc vairākām restrukturizācijām no vienas administratīvās vienības uz otru tā 1802. gadā kļuva par Vitebskas guberņas sastāvdaļu un ieguva apzīmējumu Inflantija. Īpaši smaga vietējiem iedzīvotājiem – latviešiem, poļiem, ebrejiem, vecticībniekiem – bija valdības īstenotā rusifikācijas politika. 19. gs. Krievijas valdība, nemitīgi cīnoties ar poļu dumpjiem, uzsāka stingru un pastiprinātu bijušās Polijas–Lietuvas valsts kontroli. 1865. gadā notika pilnīgs latīņu drukas aizliegums, kas ekonomiskā un kultūras ziņā smagi skāra tieši Vitebskas latviešu zemes. Krievijas monarhijai un tās īstenotajai rusifikācijas politikai bijušajā Polijas–Lietuvas valstī bija milzīga opozīcija, kuras vienojošais centrs bija Romas katoļu baznīca.

Pēterburga jau 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā kļuva par latgaliešu politiskās un kultūras ideju ģenerācijas centru, jo tur dzīvoja un strādāja procentuāli liels latgaliešu skaits – arī katoļu inteliģence un studējošie. Laika gaitā par latgaliešu kustības neformālajiem līderiem izvirzījās F. Trasuns, Francis Kemps un Nikodems Rancāns, kuri bieži mēdza pulcēties un koordinēt kustības darbību. Latgales atmoda dzima un veidojās Pēterburgā, kur latgaliešu politiskā kustība varēja relatīvi netraucēti darboties. 1902. gadā radās ideja par latgaliešu biedrības dibināšanu Pēterburgā. Biedrība kļuva par latgaliešu kultūras, sabiedriskās un politiskās dzīves koordinācijas centrālo institūciju. Tai bija politiski neitrāls nosaukums “Pēterburgas latviešu muzikālā sabiedrība” (Pīterburgas latvīšu muzikālisko sabīdreiba), un par tās pirmo vadītāju ievēlēja F. Trasunu. Sabiedrību dibināja 1903. gadā. Starp dibinātājiem bija F. Trasuns, N. Rancāns, F. Kemps, profesors Jāzeps Vītols, Emīls Melngailis, Kazimirs Skrinda, Klemenss Jurkāns, Jāzeps Kangars un citi.

Krievijas Impērijā 1905.–1907. gada revolūcijas notikumu kontekstā Baltijas un Vitebskas (latviešu apriņķu jeb rietumu daļas) guberņās tika iniciēti daudzi un dažādi sabiedrības liberalizācijas un reformu mēģinājumi. Pēc 1904. gada latīņu drukas aizlieguma atcelšanas mūsdienu Latgalē izveidojās strauji un redzami politiskās un kultūras atmodas procesi. Latgaliešu laikrakstos, kas aktīvi sāka iznākt pēc drukas aizlieguma, aktuāla tēma bija Romas katoļu baznīcas un katoļticīgo jautājums Latgalē, arī jautājums par Latgales latvisko identitāti un apvienošanos ar pārējām latviešu teritorijām. Viens no lielākajiem šo sabiedrisko diskusiju iniciatoriem un ideologiem bija F. Trasuns, kuru 1906. gadā ievēlēja par deputātu Krievijas I Valsts domē no Vitebskas guberņas. Cariskās Krievijas drošības iestādes un Vitebskas gubernatora varas institūcijas rūpīgi izsekoja F. Trasuna darbību. F. Trasuns ar domubiedriem 24.09.1906. Rēzeknē mēģināja noorganizēt Vitebskas guberņas latviešu apriņķu zemnieku kongresu, kurā paralēli zemes un izglītības jautājumiem tiktu apspriests jautājums par administratīvo pievienošanos Vidzemes guberņai. Vitebskas gubernators barons Bernhards Geršavs fon Flotovs (Бернард Бернардович Гершау фон Флотов) izskatīja iesniegumu un aizliedza šo pasākumu. B. G. fon Flotovs uzskatīja, ka garīdznieks ir bīstams, jo viņa ietekmē latvieši esot nonākuši separātisma ideju ietekmē un sākuši sapņot par savu autonomiju.

Katoļu baznīcas centrs mūsdienu Latvijas teritorijā 20. gs. sākumā atradās Latgalē. Baznīca bija vienīgā institūcija, kas bija funkcionējoša un ieinteresēta izkļūt no politiskās un reliģiskās izolācijas un marginalizācijas, bet tās garīdzniecība veidoja sabiedrības skaitliski lielāko inteliģences daļu. Lielākais un vienīgais institucionalizētais politiskais spēks toreizējā Latgalē, kas spēja uzrunāt un apvienot dažādas iekšējās latgaliešu grupas un sociālos slāņus apvienošanas idejas kontekstā, bija Romas katoļu baznīca. Katoļu baznīcas intereses bija saistītas ar ticības un reliģijas brīvības jautājumu risinājuma nepieciešamību, tās juridiskā statusa sakārtošanu, katoliskās tradīcijas un latgaliešu valodas saglabāšanu. Šīs intereses pilnībā sakrita ar lielākās daļas katoļticīgo svarīgākajām interesēm.

Vietējā sabiedrība sarežģītos apstākļos spēja parādīt lielu mobilizācijas spēju, kā arī nodemonstrēja kopienu vienotību, – ideju par apvienošanos nevirzīja tikai katoļu vai latviešu vairākums, bet arī ebreju un vecticībnieku uzticami klusējošais mazākums, kas īsti nebija manāms, bet bija visur klātesošs. Atbalstu izteica arī vietējās luterāņu draudzes. Latgales kongresa sagatavošanas un norises gaitā piedalījās daudz katoļu garīdznieku, kuru kalpošanas vieta bija Latgale, taču tie nebija tikai latvieši, bet arī poļi un lietuvieši. Kongresa delegātu vidū kopumā bija 30 dažādu tautību katoļu garīdznieki, bet lielais vairums no tiem strādāja, lai savās draudzēs organizētu sapulces un izvirzītu delegātus. Pārējo reliģisko grupu interesi par apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi vadīja pragmatiski aprēķini: ekonomiskās izaugsmes iespējas, lielāka reliģiskā un pilsoniskā brīvība Vidzemes guberņā, solidaritāte ar latviešu katoļiem un Latvijas politiskās autonomijas iespējas.

Arī 20.03.1917. okupētās Rīgas vāciskās domes lēmums apstiprināja atbalstu Latgalē jeb senākajā ordeņa apgabalā dzīvojošo latviešu centieniem atkalapvienoties ar tautas brāļiem Vidzemē un Kurzemē un pievienoties vācbaltiešu politisko grupu iecerētajai patstāvīgajai Baltijas valstij. Atbalsts tika pamatots tādējādi, ka bez visas Baltijas apvienošanas nav iespējama nekāda latviešu zemju apvienošana.

Politisko opozīciju apvienošanās idejai pauda F. Kempa aprindas, kas bija ļoti mazas, toties skaļas un neprognozējamas. F. Kempa politiskajā retorikā, kas bija vērsta pret apvienošanās ideju, bija atrodamas nemitīgi mainīgas daudzas un dažādas ideoloģiskas nostādnes. F. Kemps pēc vajadzības aizrāvās ar sociālismu un radikālām lielinieku idejām, pauda simpātijas Aleksandra Kerenska (Александр Фёдорович Керенский) Pagaidu valdībai, bija antiklerikāls vai pasludināja sevi par katolicisma, ticības, Latgales un latgaliešu valodas aizstāvi, sludināja brālības un draudzības idejas ar slāvu tautām, pareģoja lielo, brīvo un jauno Krieviju, piesauca palīgā Dievu un piedraudēja garīdzniecībai. Šo politiķi droši var nosaukt par provinciālu populistu, kura domas mainījās līdz ar katru jaunu politisko vēsmu un režīma maiņu.

Kongresa organizēšana un cilvēku mobilizēšanās notika ļoti strauji: 1917. gada marta otrajā pusē un aprīlī. Latgales kongress, kuru historiogrāfijā dēvē arī par Pirmo Latgales kongresu, notika 26.–27.04./09.–10.05.1917. Rēzeknē. Kongresā piedalījās apmēram 232 delegāti un vairāk nekā 100 viesu. Viņu vidū bija arī tā laika nozīmīgākie politiķi Zigfrīds Anna Meierovics un Jānis Zālītis. Kongresa gaitu vadīja F. Trasuns. Darba kārtībā bija divi galvenie jautājumi:

1. atdalīšanās no Vitebskas guberņas un apvienošanās ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem;
2. Latgales zemes padomes ievēlēšana.

Kongresa laikā F. Kemps ar 38 atbalstītājiem pameta sanāksmes telpas, jo kongresa delegāti nepiekrita viņa ierosinājumam par Latgales autonomiju.

Pirmā Latgales kongresa laikā tika nolemts izveidot Latgales Pagaidu zemes padomi (LPZP). Par valdes priekšsēdētāju tika izraudzīts F. Trasuns. Dienu pēc Pirmā Latgales kongresa 28.04./11.05.1917. LPZP ievēlēja padomes valdi 10 cilvēku sastāvā. To vidū seši bija latvieši – F. Trasuns, Jāzeps Kindzulis, Jānis Grišāns, Jānis Krakops, Pēteris Lazdāns, Eduards Kozlovskis – un četri mazākumtautību pārstāvji. Par padomes sekretāri ievēlēja Valēriju Seili.

Krievijas Pagaidu valdība ar A. Kerenski priekšgalā, pretēji latviešu cerētajam, atteicās atzīt Vidzemes un Latgales administratīvo apvienošanos vienā guberņā.

Otrais Latgales kongress Rēzeknē notika jau citos politiskajos apstākļos 03.–04./16.–17.12.1917. Šo kongresu formāli organizēja un vadīja lielinieki, kuri asi vērsās pret Pirmajā Latgales kongresā izveidoto LPZP, saucot to par buržuāzisku. Tika pārmests, ka Pirmo Latgales kongresu vadīja katoļu garīdzniecība, bet kongresa lemšanā neesot bijušas pieaicinātas mazākumtautības. Šis bija F. Kempa un viņa atbalstītāju atkārtots fiasko. Kongress divu dienu garumā beidzās ar tiem pašiem rezultātiem kā iepriekšējais. Lielākā daļa no klātesošajiem delegātiem balsoja par Vidzemes un Latgales apvienošanu vienā administratīvā apgabalā.

Latvijas valsts tika veidota, apvienojot vēsturiski un kultūras ziņā visai atšķirīgas teritorijas: Kurzemes guberņu, Vidzemes guberņu un Latgali. Ja citos Eiropas valstu reģionos ideja par nacionālās valsts veidošanu bija visai inerts process salīdzinājumā ar politisko centru vai galvaspilsētu, tad Latvijas gadījumā tas bija pretēji. Ideja par demokrātisku Latvijas valsti dzima perifērijā – Latgales kongresa laikā Rēzeknē 1917. gada pavasarī. Latgales kongresa vēsture spilgti parāda svarīgo lūzuma posmu un Latgales lomu Latvijas nacionālās valsts veidošanas procesā.