Latvijas kultūrvēsturiskajā telpā Latgale vēstures notikumu ietekmē ir izveidojusies kā reliģiskā, kultūras un lingvistikas ziņā atšķirīga teritorija. Izmaiņas gan politiskajā, gan reliģiskajā un konfesionālajā kartē sākās līdz ar Livonijas sabrukumu, kad Latgales teritorija tika iekļauta Polijas–Lietuvas sastāvā. Pēc Livonijas konfederācijas sabrukšanas 1561. gadā un paralēli Livonijas karam (1558–1583) tās bijušās austrumu teritorijas nonāca Lietuvas lielkunigaitijas sastāvā, savukārt no 1621. gada kļuva par apvienotās Polijas–Lietuvas valsts sastāvdaļu jeb Poļu Livoniju. Pēc tās nonākšanas Polijas–Lietuvas valsts ietekmē mainījās gan politiskā, gan ekonomiskā situācija. Poļu Livonijā izveidojās jauna politisko, ekonomisko un reliģisko attiecību forma, atšķirīga kultūra un mentalitāte, tika likti pamati mūsdienu Latgales reģionālās identitātes veidošanai. Latgaliešu valoda, katoliskā identitāte un reliģiskā daudzveidība bija svarīgi reģiona kultūrtelpas marķieri.
1772. gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas Poļu Livonijas teritorija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Pēc vairākām restrukturizācijām no vienas administratīvās vienības uz otru tā 1802. gadā kļuva par Vitebskas guberņas sastāvdaļu un ieguva apzīmējumu Inflantija. Īpaši smaga vietējiem iedzīvotājiem – latviešiem, poļiem, ebrejiem, vecticībniekiem – bija valdības īstenotā rusifikācijas politika. 19. gs. Krievijas valdība, nemitīgi cīnoties ar poļu dumpjiem, uzsāka stingru un pastiprinātu bijušās Polijas–Lietuvas valsts kontroli. 1865. gadā notika pilnīgs latīņu drukas aizliegums, kas ekonomiskā un kultūras ziņā smagi skāra tieši Vitebskas latviešu zemes. Krievijas monarhijai un tās īstenotajai rusifikācijas politikai bijušajā Polijas–Lietuvas valstī bija milzīga opozīcija, kuras vienojošais centrs bija Romas katoļu baznīca.
Pēterburga jau 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā kļuva par latgaliešu politiskās un kultūras ideju ģenerācijas centru, jo tur dzīvoja un strādāja procentuāli liels latgaliešu skaits – arī katoļu inteliģence un studējošie. Laika gaitā par latgaliešu kustības neformālajiem līderiem izvirzījās F. Trasuns, Francis Kemps un Nikodems Rancāns, kuri bieži mēdza pulcēties un koordinēt kustības darbību. Latgales atmoda dzima un veidojās Pēterburgā, kur latgaliešu politiskā kustība varēja relatīvi netraucēti darboties. 1902. gadā radās ideja par latgaliešu biedrības dibināšanu Pēterburgā. Biedrība kļuva par latgaliešu kultūras, sabiedriskās un politiskās dzīves koordinācijas centrālo institūciju. Tai bija politiski neitrāls nosaukums “Pēterburgas latviešu muzikālā sabiedrība” (Pīterburgas latvīšu muzikālisko sabīdreiba), un par tās pirmo vadītāju ievēlēja F. Trasunu. Sabiedrību dibināja 1903. gadā. Starp dibinātājiem bija F. Trasuns, N. Rancāns, F. Kemps, profesors Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Kazimirs Skrinda, Klemenss Jurkāns, Jāzeps Kangars un citi.
Krievijas Impērijā 1905.–1907. gada revolūcijas notikumu kontekstā Baltijas un Vitebskas (latviešu apriņķu jeb rietumu daļas) guberņās tika iniciēti daudzi un dažādi sabiedrības liberalizācijas un reformu mēģinājumi. Pēc 1904. gada latīņu drukas aizlieguma atcelšanas mūsdienu Latgalē izveidojās strauji un redzami politiskās un kultūras atmodas procesi. Latgaliešu laikrakstos, kas aktīvi sāka iznākt pēc drukas aizlieguma, aktuāla tēma bija Romas katoļu baznīcas un katoļticīgo jautājums Latgalē, arī jautājums par Latgales latvisko identitāti un apvienošanos ar pārējām latviešu teritorijām. Viens no lielākajiem šo sabiedrisko diskusiju iniciatoriem un ideologiem bija F. Trasuns, kuru 1906. gadā ievēlēja par deputātu Krievijas I Valsts domē no Vitebskas guberņas. Cariskās Krievijas drošības iestādes un Vitebskas gubernatora varas institūcijas rūpīgi izsekoja F. Trasuna darbību. F. Trasuns ar domubiedriem 24.09.1906. Rēzeknē mēģināja noorganizēt Vitebskas guberņas latviešu apriņķu zemnieku kongresu, kurā paralēli zemes un izglītības jautājumiem tiktu apspriests jautājums par administratīvo pievienošanos Vidzemes guberņai. Vitebskas gubernators barons Bernhards Geršavs fon Flotovs (Бернард Бернардович Гершау фон Флотов) izskatīja iesniegumu un aizliedza šo pasākumu. B. G. fon Flotovs uzskatīja, ka garīdznieks ir bīstams, jo viņa ietekmē latvieši esot nonākuši separātisma ideju ietekmē un sākuši sapņot par savu autonomiju.