Vecticībnieki kā reliģiska grupa ir krievu pareizticīgie, kuri nav pieņēmuši Krievijas cara Alekseja Mihailoviča (arī Aleksejs I Romanovs, saukts “Klusākais”, Алексей Михайлович Романов, Тишайший) un Maskavas un Visas Krievijas patriarha Nikona (Никон, amatā 1652.–1666. gadā) iniciētās Krievu pareizticīgās baznīcas dievkalpojumu kārtības reformas un baznīcas grāmatu “izlabošanu”. 17. gs. 50. un 60. gados veikto reformu rezultātā tā ticīgo daļa, kura pretojās krievu kanoniskās un dievkalpojuma prakses vienveidošanai ar tā laika grieķu baznīcas tradīciju, tika pakļauta vajāšanām no oficiālās krievu baznīcas puses. Pret “vecās ticības” (pirmsreformas laika pareizticības tradīcija) aizstāvjiem vērstās represijas izraisīja masveidīgu ticīgo bēgšanu uz Krievijas valsts nomalēm un ārpus tās robežām. Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās vecticībnieku grupas apmetās jau 17. gs. vidū.

Mūsdienās Latvijā ir 55 000 vecticībnieku (2017), etniski viņi galvenokārt ir krievi (arī baltkrievi, ukraiņi u. c. tautību ticīgie). Vecticībnieki apvienoti 60 draudzēs (2017), kas ir saimnieciski autonomas un kanoniski pārstāv Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcu (Древлеправославная Поморская Церковь Латвии), tās juridisko statusu regulē Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas likums (spēkā kopš 01.05.2008.). Pomoras baznīcas iekšējās dzīves jautājumi tiek apspriesti koncilos, kurus sasauc reizi piecos gados (kārtējais notika Daugavpilī 2015. gadā). Pomoras baznīcas draudzes koordinē koncila vēlēta Centrālā padome, kuras priekšsēdētājs no 2005. līdz 2021. gadam bija Aleksijs Žilko (Алексий Николаевич Жилко), Daugavpils Jaunbūves pirmās vecticībnieku draudzes garīgais tēvs. Vairākums draudžu atrodas Latgalē (Daugavpilī sešas, Daugavpils rajonā 17, Rēzeknē un Rēzeknes rajonā 18, Preiļos un Preiļu rajonā 10, Krāslavā un Krāslavas rajonā septiņas). Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze (Рижская Гребенщиковская старообрядческая община) ir viena no lielākajām vecticībnieku draudzēm ārpus Krievijas, tās dievnams sapulcina ap 5 000 baznīcēnu.

Pomoras virziena vecticībnieki – pomorieši (поморцы) – pieder bezpriesterības virzienam (беспоповцы). Latvijas teritorijā dzīvoja arī cita bezpriesterības virziena pārstāvji – diakona Feodosija Vasiļjeva (Феодосия Васильева) sekotāji – fedosejevieši (федосеевцы). Abiem šiem novirzieniem nav garīdzniecības, tādēļ kanoniski iespējami tikai divi sakramenti – kristīšana un grēksūdze –, kuras veic garīgie tēvi (духовные наставники). Atšķirībā no pomoriešiem fedosejevieši neatzīst laulību iesvētīšanu baznīcā un viņiem nav kopīgās lūgšanas “par augstāko varu”, pastāv stingrs aizliegums piedalīties kopīgā lūgšanā un azaidā ar citticībniekiem. 19. gs. palielinājās pomoriešu vecticībnieku skaits, arī Rīgas Grebenščikova draudzes locekļi pakāpeniski pārgāja no fedosejeviešu virziena pomoriešu virzienā. Mūsdienās Latvijā saglabājusies tikai viena fedosejeviešu draudze Rimšos (Viļānu pagasts). 2016. gadā Jēkabpilī piereģistrēta Latvijas Belokriņicas hierarhijas vecticībnieku svētkalpmocekļa Avakuma draudze, kura pārstāv priesterību atzīstošo virzienu (поповцы) un neiekļaujas Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcā.

Krusta gājiens Jēkabpilī. 21.10.2012.

Fotogrāfs Vladimirs Nikonovs.

Rakstītās liecības par vecticībnieku ierašanos Latvijas teritorijā sniedz vecticībnieka Vasilija Zolotova (Василий Золотов) Degutas ciemā (mūsdienās – Deguči, Lietuva) sastādītā “Kurzemes–Lietuvas hronika” jeb “Degutas hronika” (Хронограф, сиречь Летописец курляндско-литовский, Дегуцкий летописец, 1842–1851): ar 1659. gadu tiek datēta vecticībnieku ierašanās Kurzemes hercogistes teritorijā, ar 1660. gadu – “senpareizticīgo kristiešu” dievnama celtniecība Liginišķu muižā pie Dinaburgas (mūsdienās Daugavpils). 2003. gadā šeit uzstādīts piemiņas krusts.

Arī Latgalē vecticībnieku ierašanās attiecināma uz 1659. gadu – avotos minētā Voinovo sādža (mūsdienās – Vainova, Feimaņu pagasts), 1673.–1675. gadā izveidojās vecticībnieku draudze Lomu sādžā (mūsdienās – Lomi Bortnieki, Galēnu pagasts). Abas draudzes pastāv arī mūsdienās. Labvēlīgo attieksmi pret ieceļotājiem Žečpospoļitai pakļautajā Latgalē un Kurzemes hercogistē daļēji noteica ekonomiskā situācija. Karu un mēra epidēmijas iztukšotajās zemēs vietējie zemes īpašnieki bija ieinteresēti darbaspēka pieplūdumā. Laukos vecticībnieki dzīvoja noslēgtās draudzēs, nodarbojās ar zemkopību, amatniecību, bija strūgu un plostu dzinēji. Pilsētās strādāja celtniecībā, iesaistījās tirdzniecībā.

Pēc Rīgas un Vidzemes iekļaušanas Krievijas Impērijā (1710) līdz pat 1820. gada beigām, neskatoties uz diskriminējošo likumdošanu, vecticībnieku stāvoklis, pateicoties vietējās administrācijas attieksmei, nemainījās. 18. gs. otrajā pusē pieauga vecticībnieku skaits pilsētās. Daļa no viņiem bija nelegālu patvērumu atradušie bēgļi, daļa – pārtikuši tirgotāji ar ievērojamu kapitālu. Viņu līdzekļi veicināja kokapstrādes, ķieģeļu ražošanas un ādu rūpniecības attīstību.

Rīgā pirmo vecticībnieku dievnamu Maskavas priekšpilsētā 1760. gadā iesvētīja Feodors Samanskis (Феодор Никифорович Саманский), pazīstams vecticībnieku garīgais tēvs, kurš dibinājis vairākus lūgšanu namus Kurzemē un Lietuvā. 18.–19. gs. mijā Rīgas vecticībniekiem bija jau trīs lūgšanu nami Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētās, pie tiem veidojās nespējnieku patversmes un ikonu gleznošanas darbnīcas. 19. gs. sākumā Rīgas vecticībnieki iegādājās pilsētas apkaimē esošo Grīzenbergas muižu. Kopienas dzīvi reglamentēja 1813. gadā draudzes pieņemtie noteikumi (Статьи 1813 года), kas kļuva par pamatu “Rīgas vecticībnieku biedrības nespējnieku patversmes, slimnīcas, bāreņu nodaļas un skolas pārvaldes noteikumiem” (Правила для управления богадельни, больницы, сиротского отделения и школы рижского старообрядческого общества). Tos 1827. gadā apstiprināja Rīgas ģenerālgubernators marķīzs Filips Pauluči (Филипп Осипович Паулуччи), reglamentējot Rīgas vecticībnieku saimniecisko darbību. 19. gs. pirmajā ceturksnī labvēlīgas ekonomiskās situācijas dēļ vecticībnieku skaits strauji palielinājās: 1816. gadā Rīgā dzīvoja 2112 vecticībnieki; 1826. gadā – 5424; 1830. gadā – 7904 vecticībnieki.

Nežēlīgas represijas pret vecticībniekiem Krievijas Impērijā tika vērstas imperatora Nikolaja I (Николaй I Пaвлович) valdīšanas laikā. Rīgā 1833. gadā tika atcelti F. Pauluči noteikumi, visā impērijā no 1834. gada vecticībniekiem aizliedza pildīt metrikas grāmatas, vecticībnieku laulības netika atzītas par likumīgām, 1847. gadā ieviesa aizliegumu uzņemt vecticībniekus tirgotāju ģildēs. 19. gs. 30. gados pareizticīgo baznīca aktivizēja misijas darbu, veicinot vecticībnieku pārēju vienticībā (единоверие) vai pareizticībā, slēdzot vecticībnieku lūgšanu namus, nespējnieku un bāreņu patversmes, skolas; vecticībniekiem tika aizliegts celt jaunus dievnamus. Lai izvairītos no slēgšanas, Rīgas Kristus Dzimšanas un Svētās Dievmātes Aizmigšanas dievnama draudze 1833. gadā tika nosaukta ziedotāja Alekseja Grebenščikova (Алексей Петрович Гребенщиков) vārdā – Grebenščikova vecticībnieku draudze. 1859. gadā dievnamu mēģināja slēgt, tomēr vecticībniekiem izdevās aizstāvēt savu lūgšanu namu.

Pateicoties likumdošanas liberalizācijai Krievijas Impērijā 1860.–1870. gadā izdevās atjaunot Grebenščikova vecticībnieku skolas darbu Rīgā. 1874. gadā stājās spēkā noteikumi par vecticībnieku laulību reģistrāciju metriskajās grāmatās, līdz ar to tika atzītas vecticībnieku bērnu juridiskas tiesības, 1883. gadā atļāva atjaunot lūgšanu namus un iecelt vecticībniekus sabiedriskajos amatos. Tomēr vecticībniekus diskriminējošās juridiskās normas pilnībā atcēla tikai ar Krievijas imperatora Nikolaja II (Николай II Александрович) manifestu (1905); kopš šā gada oficiālos dokumentos līdzšinējā termina “šķeltnieki” (раскольники) vietā sāka lietot vārdu vecticībnieki (старообрядцы). Grozījumi likumos veicināja Latvijas vecticībnieku saimniecisko, sabiedrisko un politisko darbību. 

Latvijas Republikā (LR) vecticībnieki ieguva tradicionālajām konfesijām līdzvērtīgu tiesisko statusu un saņēma valsts dotācijas. 1920.–1934. gadā regulāri notika Latvijas vecticībnieku kongresi. Lai pārstāvētu draudžu intereses valsts iestādēs un koordinētu saimniecisko darbību, I kongress dibināja Centrālo komiteju Latvijas vecticībnieku lietās (Центральный комитет по делам старообрядцев Латвии, 1920–1934), vēlāk izveidojās alternatīvā Vecticībnieku koncilu un kongresu padome (Совет старообрядческих соборов и съездов, 1929–1934).

Aktīvi darbojās vecticībnieku kultūrizglītojošās un labdarības biedrības, dažas no tām turpina savas aktivitātes arī mūsdienās. Nozīmīgākās no tām: Grebenščikova nabadzīgo bērnu audzināšanas biedrība (Гребенщиковское общество по воспитанию бедных детей, 1900–1940, Rīga), Daugavpils vecticībnieku brālība (Двинское/Даугавпилское старообрядческое братство, 1907–1915; 1924–1940, Daugavpils), Latvijas Vecticībnieku biedrība (Старообрядческое общество Латвии, 1908–1915; 1923–1940; kopš 1994, Rīga), Krievu senatnes cienītāju pulciņš (Кружок ревнителей русской старины, 1927–1940, Rīga, filiāles Jelgavā, Daugavpilī, 1928–1940, Rēzeknē, 1932–1940), Vecticībnieku dziedāšanas biedrība (Певческое староверческое общество в Латвии, 1932–1940, Rīga).

Ievērojamu ieguldījumu Latvijas vecticībnieku kultūras dzīvē devis sabiedriskais darbinieks Ivans Zavoloko (Иван Никифорович Заволоко). Pēc viņa iniciatīvas Rīgā notika divi Latvijas vecticībnieku ticības mācības skolotāju kongresi (01.06.1931. un 04.08.1935.), tika izstrādāta ticības mācības programma un mācību grāmata vispārizglītojošajām skolām (Учебник по Закону Божию, Rīga, 1932; 1936), uzturēti cieši kontakti ar Lietuvas un Igaunijas vecticībniekiem. Aktīvākie vecticībnieki iesaistījās arī politikā, piedaloties dažādu partiju sarakstos: Meletijs Kaļistratovs (Мелетий Архипович Каллистратов), Stepans Kirilovs (Степан (Стефан) Родионович Кириллов), Ivans Jupatovs (Иван Ферапонтович Юпатов) vairākkārt tika ievēlēti Saeimā. I. Jupatovs bija LR Izglītības ministrijas Krievu skolu nodaļas priekšnieks (1925–1934).

1940.–1941. gadā padomju represijas skāra arī daudzus vecticībniekus. Neskatoties uz stingro ideoloģisko kontroli, okupācijas laikā reliģiskā dzīve Latvijas vecticībnieku draudzēs turpinājās. Liela nozīme baznīcas dzīvē bija vecticībnieku garīgajiem tēviem: Mihailam Vlasovam (Михаил Александрович Власов), Ivanam Vakoņjam (Иван (Иоанн) Ульянович Ваконья), Lavrentijam Mihailovam (Лаврентий Силович Михайлов).

1989. gadā Rīgā notika Latvijas vecticībnieku kongress, kurā nodibināja Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālo padomi, kopš 1991. gada tā pārstāv Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas draudžu intereses. 18.07.1995. notika I Vislatvijas vecticībnieku Grīvas koncils (Daugavpils). 25.–26.07.2006. Vecticībnieku Pomoras baznīcas Jaunbūves koncilā (Daugavpils) tika pieņemti Latvijas Vecticībnieku baznīcas statūti, kas kļuva par pamatu 2007. gadā pieņemtajam Latvijas Vecticībnieku baznīcas likumam. Kopš 2006. gada atsāka darbu Grebenščikova garīgā skola, kas sagatavo baznīcas kalpotājus un ticības mācības skolotājus. Grebenščikova draudzē atjaunota labiekārtotā nespējnieku patversme, vara ikonu liešanas, ikonu gleznošanas un restaurācijas darbnīca, tipogrāfija, kurā regulāri tiek izdota vecticībnieku reliģiskā literatūra. 2015. gadā Grebenščinova draudzē atklāts vienīgais Baltijā Vecticības vēstures muzejs. Daudzās draudzēs ir svētdienas skolas bērniem un pieaugušajiem, regulāri tiek organizētas kristīgās nometnes bērniem. Vecticībnieku vidū ir aktīvi uzņēmēji, skolotāji, Saeimas deputāti.

Aktīvi darbojas vecticībnieku biedrības: Latvijas vecticībnieku biedrība, I. Zavoloko vecticībnieku biedrība (reģistrēta 1999. gadā, Rīga), vecticībnieku kultūras un izglītības biedrība “Belovodje” (Беловодье, reģistrēta 2000. gadā, Jēkabpils), Rīgas Grebenščikova draudzes Jauno vecticībnieku brālība (reģistrēta 2010. gadā, Rīga), Starptautiskā uzņēmēju-vecticībnieku ģilde (reģistrēta 2011. gadā, Rīga); sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām un pētnieciskajiem institūtiem tiek rīkotas vecticībnieku kultūrai veltītas starptautiskas konferences. Vecticībnieku kori Grezn (dibināts 1993. gadā) un Unison (dibināts 2001. gadā) veiksmīgi koncertē gan Latvijā, gan ārzemēs; to repertuāru veido viduslaiku unisona (zīmju dziedāšana – знаменный распев) dievkalpojuma dziedājumi un garīgā dzeja.

Latvijas vecticībnieku periodiskie izdevumi iznāk kopš 1911. gada. Nozīmīgākie bija Старообрядческий адрес-календарь на 1911–1912 год (1911, izdevējs Rīgas Vecticībnieku savstarpējās palīdzības un izglītības biedrība, Rīga), ilustrētais žurnāls Старая Русь (1911–1912, 17 numuri, izdevējs Rīgas Vecticībnieku savstarpējās palīdzības un izglītības biedrība, Rīga), kultūrvēsturisks almanahs Родная старина (1927–1933, 13 numuri, izdevējs Krievu senatnes cienītāju pulciņš, Rīga), Меч Духовный (2000–2009, izdevējs I. Zavoloko vecticībnieku biedrība, Rīga), Щит Веры (2000–2005, izdevējs Daugavpils Jaunbūves pirmā vecticībnieku draudze, Daugavpils). Iznāk dievkalpojuma praksei veltīts žurnāls Наставник (1937, trīs numuri, izdevējs Rīgas Grebenščikova draudzes padome, Rīga, atjaunots 2008, izdevējs Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas centrālā padome), Старообрядческий церковный календарь (1927–1931, izdevējs vecticībnieku garīgais tēvs Avdejs Jekimovs (Авдей Екимов), Daugavpils; 1936–1937; 1939–1940; 1943–1944; 1949, izdevējs Rīgas Grebenščikova draudzes padome, Rīga; 1954–1990, izdevējs Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā vecticībnieku padome un Rīgas Grebenščikova draudzes padome, Rīga; kopš 1991. gada – Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīca), Поморский Вестник (kopš 1999, izdevējs Latvijas Vecticībnieku biedrība, Rīga), Экономический вестник (kopš 2012, izdevējs Starptautiskā uzņēmēju-vecticībnieku ģilde, Rīga), Гребенщиковские вести (kopš 2013, izdevējs Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes padome, Rīga).