Vecticībnieki kā reliģiska grupa ir krievu pareizticīgie, kuri nav pieņēmuši Krievijas cara Alekseja Mihailoviča (arī Aleksejs I Romanovs, saukts “Klusākais”, Алексей Михайлович Романов, Тишайший) un Maskavas un Visas Krievijas patriarha Nikona (Никон, amatā 1652.–1666. gadā) iniciētās Krievu pareizticīgās baznīcas dievkalpojumu kārtības reformas un baznīcas grāmatu “izlabošanu”. 17. gs. 50. un 60. gados veikto reformu rezultātā tā ticīgo daļa, kura pretojās krievu kanoniskās un dievkalpojuma prakses vienveidošanai ar tā laika grieķu baznīcas tradīciju, tika pakļauta vajāšanām no oficiālās krievu baznīcas puses. Pret “vecās ticības” (pirmsreformas laika pareizticības tradīcija) aizstāvjiem vērstās represijas izraisīja masveidīgu ticīgo bēgšanu uz Krievijas valsts nomalēm un ārpus tās robežām. Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās vecticībnieku grupas apmetās jau 17. gs. vidū.