Katoļu baznīcas centrs mūsdienu Latvijas teritorijā 20. gs. sākumā atradās Latgalē. Baznīca bija vienīgā institūcija, kas bija funkcionējoša un ieinteresēta izkļūt no politiskās un reliģiskās izolācijas un marginalizācijas, bet tās garīdzniecība veidoja sabiedrības skaitliski lielāko inteliģences daļu. Lielākais un vienīgais institucionalizētais politiskais spēks toreizējā Latgalē, kas spēja uzrunāt un apvienot dažādas iekšējās latgaliešu grupas un sociālos slāņus apvienošanas idejas kontekstā, bija Romas katoļu baznīca. Katoļu baznīcas intereses bija saistītas ar ticības un reliģijas brīvības jautājumu risinājuma nepieciešamību, tās juridiskā statusa sakārtošanu, katoliskās tradīcijas un latgaliešu valodas saglabāšanu. Šīs intereses pilnībā sakrita ar lielākās daļas katoļticīgo svarīgākajām interesēm.
Vietējā sabiedrība sarežģītos apstākļos spēja parādīt lielu mobilizācijas spēju, kā arī nodemonstrēja kopienu vienotību, – ideju par apvienošanos nevirzīja tikai katoļu vai latviešu vairākums, bet arī ebreju un vecticībnieku uzticami klusējošais mazākums, kas īsti nebija manāms, bet bija visur klātesošs. Atbalstu izteica arī vietējās luterāņu draudzes. Latgales kongresa sagatavošanas un norises gaitā piedalījās daudz katoļu garīdznieku, kuru kalpošanas vieta bija Latgale, taču tie nebija tikai latvieši, bet arī poļi un lietuvieši. Kongresa delegātu vidū kopumā bija 30 dažādu tautību katoļu garīdznieki, bet lielais vairums no tiem strādāja, lai savās draudzēs organizētu sapulces un izvirzītu delegātus. Pārējo reliģisko grupu interesi par apvienošanos ar Vidzemi un Kurzemi vadīja pragmatiski aprēķini: ekonomiskās izaugsmes iespējas, lielāka reliģiskā un pilsoniskā brīvība Vidzemes guberņā, solidaritāte ar latviešu katoļiem un Latvijas politiskās autonomijas iespējas.
Arī 20.03.1917. okupētās Rīgas vāciskās domes lēmums apstiprināja atbalstu Latgalē jeb senākajā ordeņa apgabalā dzīvojošo latviešu centieniem atkalapvienoties ar tautas brāļiem Vidzemē un Kurzemē un pievienoties vācbaltiešu politisko grupu iecerētajai patstāvīgajai Baltijas valstij. Atbalsts tika pamatots tādējādi, ka bez visas Baltijas apvienošanas nav iespējama nekāda latviešu zemju apvienošana.
Politisko opozīciju apvienošanās idejai pauda F. Kempa aprindas, kas bija ļoti mazas, toties skaļas un neprognozējamas. F. Kempa politiskajā retorikā, kas bija vērsta pret apvienošanās ideju, bija atrodamas nemitīgi mainīgas daudzas un dažādas ideoloģiskas nostādnes. F. Kemps pēc vajadzības aizrāvās ar sociālismu un radikālām lielinieku idejām, pauda simpātijas Aleksandra Kerenska (Александр Фёдорович Керенский) Pagaidu valdībai, bija antiklerikāls vai pasludināja sevi par katolicisma, ticības, Latgales un latgaliešu valodas aizstāvi, sludināja brālības un draudzības idejas ar slāvu tautām, pareģoja lielo, brīvo un jauno Krieviju, piesauca palīgā Dievu un piedraudēja garīdzniecībai. Šo politiķi droši var nosaukt par provinciālu populistu, kura domas mainījās līdz ar katru jaunu politisko vēsmu un režīma maiņu.