Nozīmīgākie autori, darbi Pati vecākā grāmata latgaliski, kura ir nonākusi līdz mūsdienām, ir 1753. gadā Viļņā izdotā “Evaņģēliji visam gadam..” (“Evaņgeleji vysam godam..”, Evangelia toto anno..). Tā iznāca 300 eksemplāros, bieži vien šo grāmatu dēvē arī par Asūnes evaņģēliju, jo atļauja šīs grāmatas drukāšanai tika dota Asūnes draudzē, kur tajā laikā mita Livonijas palīgbīskaps.
Ir ziņas Gustava Manteifela un Valerijas Seiles publikācijās, ka šis t. s. Asūnes evaņģēlijs nav pati pirmā grāmata latgaliski, taču viņu minētās grāmatas līdz mūsdienām nav saglabājušās, kā arī ziņas par šo grāmatu valodu ir skopas un pretrunīgas.
Pirmās latgaliešu grāmatas itin bieži bija anonīmas. Grāmatas “Evaņģēliji visam gadam..” autorību piedēvēja jezuītam Jānim Lukaševičam. Mūsdienās pastāv viedoklis, ka viņš nav autors, bet grāmatu sarakstīja un iztulkoja neliela draudžu garīdznieku grupa.
1808. gadā Polockā tika izdota Stiglavas prāvesta Stefana Baginska “Kawieklis piestieygs..” – pēc poļu silabikas paraugiem sacerēta poēma par Dievu, laiku, nāvi un mūžību.
Līksnas prāvests Jezups Akilevičs bija pirmais, kurš latgaliski sarakstīja un publicēja ne reliģiska, bet praktiska satura grāmatu – “Eisa moceiba ap audzeišonu bišu”. Tā tika izdota 1832. gadā un bija veltīta bišu kopšanai. Pats J. Akilevičs bija ne tikai aizrautīgs bitenieks, bet nodarbojās arī ar latgaliešu gramatikas izveidi.
Fundamentāla grāmata, kuru dažreiz dēvē par enciklopēdiju ar beletristikas elementiem, ir Kaunatas prāvesta Jezupa Macileviča “Pawujciejszona un wyssajdi sposobi..” (1850). Citātu un reminiscenču veidā daudz kas no šīs grāmatas ir atrodams Valentina Lukaševiča un Oskara Seiksta latgaliešu pirmajā postmodernajā romānā “Valerjana dzeive i redzīni” (1996).
Drukas aizlieguma laikā latgaliskus kalendārus izdeva Gustavs Manteifeļs; ar šo personību noslēdzas latgaliešu literatūras sākotnējais etaps, kad latgaliskās literatūras autori un izdevēji bija Latgalē dzīvojošie poļi.
Drukas aizlieguma laikā attīstījās rokrakstu literatūra, kuras nozīmīgākie autori bija Vincents Leiko, Andrivs Jūrdžs u. c. Tautā popularitāti iemantoja un folklorizējās zemnieku aizstāvja Pītera Miglinīka dzeja.
19. gs. beigās–20. gs. sākumā Pēterburga kļuva par vietu, kur izveidojās latgaliešu pirmā inteliģence – Francis Trasuns, Francis Kemps, Ontons Skrinda, Konstance Daugule, Ignats Asāns, Stanislavs Cunskis, Juris Pabērzs.
20. gs. 20. gados sevi novatoriski pieteica Augusts Smagars. Viņa dzeja bija robusta, ekspresionistiska, viņu var dēvēt par latgaliešu pirmo urbānistu.
1935. gadā atsevišķā grāmatā tika publicēta pirmā latgaliešu literatūras vēsture (“Latgalīšu literaturas vēsture”), kuru sarakstīja Meikuls Apeļs.
20. gs. 30. gados literāro vidi ietekmējis Jānis Klīdzējs un Alberts Sprūdžs. Viņi bija pirmie no latgaliešiem, kuri sacerēja tekstus arī latviešu literārajā valodā un guva atzinību visas valsts mērogā.
Trimdā latgaliešu literatūrā darbojās Antons Rupainis, Marija Andžāne, Vladislavs Locis, Norberts Neikšanīts, Dekters un daudzi citi. Miķelis Bukšs sarakstīja un 1957. gadā publicēja gandrīz 800 lapaspušu biezu “Latgaļu literaturas vēsturi”.
Latvijā zināmākie latgaliešu autori – Antons Kūkojs un Anna Rancāne. Neatkarības atgūšanas gados nozīmīgākie autori bija Joņs Karūdznīks, Ontons Slišāns, Joņs Ryučāns, Oskars Seiksts, Vilis Dzērvinīks. Eksistenciāla sāpe, alkas pēc atdzimšanas ir galvenās tēmas viņu daiļradē.
Spilgta un neordināra personība bija literatūrkritiķis un dzejnieks Osvalds Kravalis. Viņš bija daudzu kultūrprocesu rosinātājs, smalks un erudīts dzejnieks. Diemžēl viņa darbi palika rokrakstos un izkaisīti periodikā.
Jaunākajā latgaliešu literatūrā nozīmīgi autori ir Ilze Sperga, Ingrida Tārauda, Raibīs, Ineta Atpile-Jugane, Sandra Ūdre, Karonhisake, Annele Slišāne un citi. Laikmetīgas un globālas problēmas tiek aplūkotas caur lokālu prizmu, vienotā mākslinieciskā veselumā saplūst senas lingvistiskas konstrukcijas un modernas reālijas.
Vairākās valodu stihijās, vienlaicīgi sadzīviskajā un metafiziskajā, tekstuāli raksta dzejniece Anita Mileika. 2015. gadā iznāca viņas latviski un latgaliski sacerētais dzejoļu krājums “mūžīgā nepārtikusī stirna”.
2020. gadā vienlaikus latgaliešu un latviešu valodā iznāca grāmatas “Bruoli” un “Brāļi”. Šo grāmatu autors ir Aldis Bukšs, latgaliskā versija bija pirmais detektīvromāns latgaliešu literatūrā.
Feministisku naratīvu latgaliešu literatūrā ienesa Ligijas Purinašas dzejoļu krājums “Sīvīte” (2019). Viņas, I. Tāraudas un Raibīs dzeja ir atdzejota angļu valodā Londonā izdotajā bilingvālajā dzejas krājumā “Pādejais modeļs / The Last Model” (2020, atdzejotājs Džeids Vils, Jayde Will).
Īpašs fenomens ir autors(-e) vai autori, kuri publicējas ar pseidonīmu Marija Dzeisla, jo maksimāli tiek izmantots tas potenciāls, ko dod dzejas publicēšana sociālajos tīklos – ātra poētiska reaģēšana uz aktuālajiem notikumiem, komunicēšanas iespēja ar autoru vai lasītājiem savā starpā, dzejoļu papildināšanas iespējas ar ilustratīvo u. c. materiālu. Marijas Dzeislas dzeja ir nesamākslota, daudzslāņaini latgaliska gan formas, gan satura ziņā.
Sociālajos tīklos publicētie Marijas Dzeislas dzejoļi 2021. gadā tika publicēti grāmatā “vysta smierts”. Tas ir Latvijas kultūrā pirmais gadījums, kad autors rodas un atzinību iemanto sociālajos tīklos, bet vēlākā publikācija papīra formātā ir teju sekundāra – līdzīga tekstu dokumentēšanai alternatīvā formātā.
