Latvijas nacionālo partizānu karš norisinājās ar mērķi veicināt Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, balstoties cerībās uz Rietumvalstu atbalstu. Nacionālie partizāni veica bruņotas un nevardarbīgas akcijas, lai traucētu okupācijas režīma darbību un nostiprināšanos. Nacionālo partizānu kustībā tās pastāvēšanas laikā darbojās aptuveni 12 000–13 000 cilvēku.

PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotā Latvijas valstiskuma iznīcināšana bija noteicošais nacionālās pretošanās cēlonis. 06.1940. PSRS okupēja visas trīs Baltijas valstis. Vācijas–PSRS kara sākumā Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Vācijas okupācijā, savukārt 1944. gadā PSRS karadarbības gaitā pakāpeniski atkārtoti okupēja Baltijas valstis, noslēdzot reokupāciju 08.05.1945. līdz ar nacistiskās Vācijas kapitulāciju.

Jau neilgi pirms Vācijas sakāves Latvijas sabiedrībā bija plaši izplatīts uzskats, ka Rietumu pasaule stingri iestāsies par Otrā pasaules kara laikā okupēto valstu neatkarības atjaunošanu. Ņemot vērā augošo saspīlējumu PSRS un Rietumvalstu attiecībās pēc Otrā pasaules kara, ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju cerēja, ka to starpā izcelsies militārs konflikts, kas ievērojami novājinātu PSRS vai arī Rietumvalstis izvirzītu noteiktas politiskās prasības, kas piespiestu PSRS izvest savu karaspēku no Latvijas. Cerības uz to saglabājās līdz pat 50. gadu sākumam.

Bruņoto pretestību padomju okupācijas režīmam Latvijā izraisīja kopš pirmā okupācijas gada īstenotās masveidīgās represijas. Pēc Otrā pasaules kara PSRS represijas lielākoties izpaudās cilvēku tiesāšanā par sadarbību ar vācu okupācijas režīmu (darbošanās civilpārvaldē, militārajās un policijas struktūrās), tāpat arī par iesaistīšanos pretestībā padomju okupācijas režīmam. Bruņoto pretošanos veicināja arī okupācijas režīma īstenotā iedzīvotāju mobilizācija Sarkanajā armijā un pasākumi lauksaimniecības kolektivizēšanai. Padomju represijas savu kulmināciju sasniedza ar 1949. gada 25. marta deportāciju, kad no Latvijas tika izsūtīti 42 125 cilvēki.

Nacionālo partizānu galvenais mērķis bija noturēties līdz nozīmīgām starptautiskās situācijas izmaiņām, kas nodrošinātu labvēlīgus apstākļus Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai, tādējādi viņu pretošanās bija nogaidīšana, nevis mēģinājums atbrīvot Latvijas teritoriju pašu spēkiem, kas militāri nebija iespējams.

Līdz tam partizāni uzskatīja par svarīgu nepieļaut okupācijas režīma nostiprināšanos Latvijā. Tā nolūkā tika organizētas militāra un nevardarbīga rakstura akcijas, lai traucētu tā civilpārvaldes un represīvā aparāta veidošanos un darbību Latvijas reģionos, kavētu valsts nodevu ievākšanu, kā arī pasargātu iedzīvotājus no režīma represijām un terora. Uz šādām aktivitātēm aktīvi reaģēja padomju drošības dienesti, tāpēc daļa partizānu grupu izvēlējās neveikt uzbrukumus, kamēr nebija sācies jauns starptautisks militārs konflikts.

No 18.07.1944. Sarkanā armija karadarbības gaitā pakāpeniski pārņēma kontroli pār Latvijas teritoriju. Reokupētajos reģionos tūlītēji darbu uzsāka PSRS drošības dienestu – Iekšlietu Tautas komisariāta (Народный комиссариат внутренних дел, НКВД, NKVD) un PSRS Valsts Drošības tautas komisariāta (Народный комиссариат государственной безопасности СССР, НКГБ СССР, NKGB) nodaļas, kā arī Aizsardzības komisariāta galvenā pretizlūkošanas pārvalde Смерш (saīsinājums no Смерть шпионам!, “Nāvi spiegiem!”; “Smerš”). Šīs iestādes nekavējoties uzsāka represējamo personu arestus. Daļa represijām potenciāli pakļauto cilvēku sāka slēpties, lai netiktu apcietināti. Dažu dienu laikā reokupētajos reģionos tika uzsākta arī iedzīvotāju nelikumīga mobilizācija Sarkanajā armijā, kas līdzīgi arestiem izraisīja cilvēku pāriešanu nelegālā stāvoklī. Liela daļa pagrīdē aizgājušo cilvēku pakāpeniski sāka apvienoties nacionālo partizānu grupās, taču paralēli partizāniem gan individuāli, gan atsevišķās grupās slēpās arī daudz nelegālistu, kuri neiesaistījās aktīvās pretošanās kustībā. Lielākajā daļā Latvijas teritorijas, kas nonāca PSRS kontrolē līdz 08.05.1945., jau kopš 1944. gada nogales norisinājās partizānu grupu veidošanās, kas pastiprinājās 1945. gada pavasarī pēc siltāku laikapstākļu iestāšanās. Partizānu grupu veidošanās Kurzemē norisinājās vēlāk, 1945. gada vasarā.

Partizānu pretošanās padomju okupācijai norisinājās no 1944. gada vasaras nogales. Pašreizējās tēmas pētniecības līmenis neļauj runāt par precīzu partizānu kara sākuma laiku, bet ir iespējams izvirzīt vismaz dažas versijas. Pirmā reģistrētā sadursme ar okupācijas režīma spēkiem notika 27.08.1944. Abrenes apriņķa Šķilbēnu pagastā, ko gan nevar pilnīgi uzskatīt par nacionālo partizānu uzbrukumu, jo tā faktiski bija legāli dzīvojošu, iesaukumam Sarkanajā armijā nepakļāvušos iedzīvotāju spontāna pretošanās NKVD spēkiem, kas meklēja dezertierus. Pagaidām nav izslēdzams, ka par partizānu kara sākumu Latvijā varētu uzskatīt nacionālo partizānu Latviešu pašaizsardzības organizācijas darbības pārorientēšanu cīņai pret padomju okupāciju 1944. gada augustā.

Aktīva partizānu darbība Vidzemē un Latgalē sākās 1945. gada pavasara otrajā pusē un īpaši pastiprinājās 1945. gada vasarā, kad uzbrukumi padomju okupācijas režīmam visā Latvijā notika gandrīz katru dienu. Partizānu uzbrukumu galvenie mērķi bija vietējās civilpārvaldes institūcijas un to darbinieki, dažādi saimnieciskie objekti, vietējie padomju aktīvisti, drošības iestāžu darbinieki un paramilitāro palīgvienību jeb t. s. iznīcinātāju bataljonu (истребительные батальоны, padomju drošības dienestiem padotas un uz brīvprātības principa komplektētas vienības dažādu represīvo un apsardzes uzdevumu izpildei) kaujinieki. Nereti īslaicīgi tika ieņemti pagastu centri, piemēram, Valkas un Alūksnes apriņķī 1945. gadā partizāni ieņēma deviņu pagastu centrus, turklāt divus no tiem divreiz. Nereti šajās operācijās piedalījās vairāki desmiti partizānu. Tā kā okupācijas režīms daudzviet Latvijas lauku reģionos līdz pat 1945. gada vasarai nebija spējis nostiprināties, nacionālie partizāni spēja tos daļēji kontrolēt. Unikāla epizode, kas apliecināja partizānu kustības spēku, bija Alsviķu pamiers. Tas izpaudās kā ugunspārtraukšanas režīms starp partizāniem un padomju drošības iestāžu darbiniekiem Valkas apriņķī 28.09.–09.10.1945,, kas ar nelieliem izņēmumiem tika ievērots.

Lielākā nacionālo partizānu kauja pret okupācijas režīma spēkiem visā nacionālo partizānu kara laikā Latvijā bija Stompaku kauja Abrenes apriņķī 02.03.1945.–03.03.1945. Tajā NKVD 143. strēlnieku pulka kaujas grupa 483 cilvēku sastāvā uzbruka Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) mītnei Stompaku purvā (starp Balviem un Viļaku), kur dzīvoja apmēram 350 cilvēki. Nacionālie partizāni spēja noturēties līdz vakara tumsai un naktī izlauzties no aplenkuma. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 partizāni, bet pretiniekam bija 46 kritušie.

Partizānu kara pirmajā posmā tika izveidotas arī nozīmīgākās nacionālo partizānu organizācijas, piemēram, 10.12.1944. Abrenes apriņķa Viļakas pagastā tika dibināta LNPA, savukārt 07.1945. savus statūtus pieņēma Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība. Kurzemē 1945. gadā izveidojās Latvijas Nacionālo partizānu organizācija un Ziemeļkurzemes partizānu organizācija. Visu nacionālo partizānu organizāciju deklarētais cīņas mērķis bija Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana, kas tika uzsvērts arī šo organizāciju dibināšanas dokumentos un statūtos. Partizānu organizāciju darbība ietvēra ne tikai militāras operācijas, bet arī propagandas darbu, kas izpaudās dažādu pagrīdes uzsaukumu, kā arī avīžu drukāšanā un izplatīšanā. Kopumā partizānu kara laikā Latvijā izdotas vismaz 14 dažādas partizānu avīzes.

Līdz 1946. gada rudenim partizānu kustība bija cietusi lielus zaudējumus sadursmēs ar okupācijas režīma spēkiem. Turpmākajā laikā līdz 1949. gada sākumam notika atlikušo partizānu grupu aktivitātes samazināšanās un iekonspirēšanās, lai gaidītu jaunu militāru konfliktu un taupītu tam dzīvo spēku. Berlīnes krīzes sākums 24.06.1948. radīja partizānu aktivitātes pacēlumu, jo pretošanās kustības dalībnieku skatījumā tas bija indikators drīzam karam starp Rietumvalstīm un PSRS. Šim laika periodam kopumā bija raksturīga partizānu atturēšanās no lielām uzbrukuma operācijām. Tā vietā lielākoties tika uzbrukts atsevišķiem padomju režīma iestāžu darbiniekiem un aktīvistiem viņu uzturēšanās vietās, kā arī pārvietošanās maršrutos. Lai atvieglotu izdzīvošanu, partizānu grupas sadalījās mazākās grupās. Grupas ar cilvēku skaitu virs desmit kļuva par salīdzinoši retu parādību.

1946. gada rudenī izplatīta bija nacionālo partizānu masveida legalizēšanās jeb padošanās apmaiņā pret amnestiju, kas faktiski sākās jau 1945. gada vasaras beigās–rudenī. Tas bija uzsaukumu un citā veidā okupācijas režīma veicināts process, lai vājinātu bruņotās pretošanās kustību. Ja 1945. gadā varas iestādēm lielākoties pieteicās no iesaukuma Sarkanajā armijā izvairījušies cilvēki un tās dezertieri, kuru galvenā motivācija aiziešanai pagrīdē bija nenonākšana PSRS–Vācijas karadarbības frontē, tad 1946. gadā pārsvarā pieteicās partizāni, kuri bija zaudējuši cerības uz drīzām pārmaiņām starptautiskajā situācijā un nebija iesaistījušies nopietnās aktivitātēs pret padomju režīmu. Daudzos gadījumos bijušie partizāni slēpa savas pagātnes gaitas drošības dienestu veiktajās nopratināšanās pirms personīgo dokumentu saņemšanas. Jauna pasaules konflikta izcelšanās gadījumā nelielās palikušās partizānu vienības potenciāli varēja darboties kā grupu kodols, kas pulcētu mežā no jauna pagrīdē aizgājušos cīnītājus.

1949. gada 25. marta deportācija izraisīja partizānu uzbrukumu saasināšanos. No deportācijas izvairījušies cilvēki, kuru starpā bija gan bijušie partizāni, gan iepriekš cīņās neiesaistījušās personas, pievienojās mežos palikušajiem partizāniem, kā arī veidoja jaunas grupas. Turpmākā gada laikā norisinājās aktīvas nacionālo partizānu atriebības operācijas, vēršoties pret nozīmīgākajiem okupācijas režīma iestāžu darbiniekiem un aktīvistiem lokālā līmenī. Paātrinātās kolektivizācijas dēļ par mērķiem partizānu uzbrukumiem bieži vien kļuva arī kolhozu priekšsēdētāji. Samērā aktīva partizānu darbība turpinājās arī 1950. gadā, taču šajā laikā to kustība bija cietusi lielus zaudējumus un pakāpeniski apsīka. 1953. gads bija pēdējais samērā aktīvās partizānu darbības gads, kad sadursmēs ar PSRS drošības iestāžu spēkiem gāja bojā ap 100 partizānu.

Latvijas vēsturnieku starpā nav vienprātības par partizānu kara beigām Latvijā, un šajā jautājumā pastāv dažādas pieejas. Viena no tām ir kara noslēguma datēšana ar pēdējo nacionālo partizānu grupu pastāvēšanas beigām 1956.–1957. gadā. Pēc citas versijas, par partizānu kara noslēgumu varētu uzskatīt 1953. gadu, kad formāli beidza pastāvēt LNPA. 

50. gadu sākumā un turpmākajos gados palikušie partizāni koncentrējās galvenokārt uz izdzīvošanu un daudz neatšķīrās no vienkāršiem nelegālistiem. Pēdējā zināmā partizānu sadursme notika 08.1956. starp Staņislava Zavadska (“Pans”) grupu un iznīcinātāju vienību Cesvaines rajonā. 1957. gadā okupācijas varas iestādēm padevās pēdējā zināmā nacionālo partizānu grupa – 13.02. pieteicās piecu cilvēku lielā Mičuļu ģimene Viļānu rajonā. Līdz 1959. gadam notika vēl atsevišķu nacionālo partizānu iziešana no pagrīdes un pieteikšanās Latvijas PSR Valsts drošības komitejai (LPSR VDK; Комитет государственной безопасности Латвийской ССР).

Nacionālo partizānu rindās kustības pastāvēšanas laikā atradās 12 000–13 000 cilvēku, kurus morāli un materiāli atbalstīja vismaz dažas reizes vairāk Latvijas iedzīvotāju. Nacionālo partizānu apkarošanā Latvijā bija iesaistīti 7000–8000 padomju režīma drošības iestāžu iekšlietu karaspēka karavīri, kā arī ap 14 000–16 000 iznīcinātāju bataljonu kaujinieku. Bez šiem spēkiem 1945. gadā partizānu un nelegālistu meklēšanā Kurzemē un Latgalē tika iesaistītas arī atsevišķas Sarkanās armijas divīzijas.

Cīņās krita vai izdarīja pašnāvību 2407 partizāni, arestēti tika 5489 partizāni, no kuriem 498 cilvēkiem izpildīts nāvessods. Legalizējās 4341 cilvēks, no kuriem lielākā daļa vēlākajos gados, neskatoties uz amnestēšanu, tika arestēti vai deportēti. Precīza informācija par okupācijas režīma spēku zaudējumiem nav zināma, bet tie varētu sniegties līdz dažiem tūkstošiem kritušo un ievainoto.

Tā kā partizānu cerības uz Rietumvalstu palīdzību nepiepildījās, kustība cieta militāru sakāvi, un bruņotā pretestība tika apspiesta. Turpmākā Latvijas iedzīvotāju pretestība okupācijas režīmam izpaudās tikai nevardarbīgā veidā, taču bruņotās pretošanās kustībai Latvijas iedzīvotāju kolektīvajā atmiņā bija būtiska nozīme neatkarības idejas uzturēšanā turpmākajā okupācijas laikā līdz pat neatkarības atjaunošanai.

PSRS okupācijas gados nacionālo partizānu karš tika attēlots dažādos literāros darbos un spēlfilmās, kurās partizānu kustība tika parādīta atbilstoši padomju ideoloģiskās propagandas prasībām, dēvējot tās dalībniekus par bandītiem. Partizānu kara tematika atainota tādos romānos kā Annas Sakses “Pret kalnu” (1948), Viļa Lāča “Vētra” (1946–1948) un “Uz jauno krastu” (1952), Arvīda Griguļa “Kad lietus un vēji sitas logā” (1964; uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisors Aloizs Brenčs, 1967). Partizānu cīņu tematika parādīta arī tādos padomju kinomākslas darbos kā “Trīs minūšu lidojums” (režisore Dzidra Ritenberga, 1979), “Ilgais ceļš kāpās” (režisors A. Brenčs, 1981), “Fronte tēva pagalmā” (režisors Ēriks Lācis, 1984). Pēc vēsturnieka un bijušā LPSR VDK darbinieka Jāņa Dzintara koncepcijas, 80. gados par partizānu cīņām uzņemtas režisoru Edvīna Freidenfelda un Laimas Ulmanes dokumentālās filmas “Pa vilkaču pēdām” (1985) un “Vilkaču gals” (1986). 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par partizānu cīņām iznākušas filmas “Segvārds Vientulis” (režisors Normunds Pucis, 2014) un “Sarkanais mežs” (režisori N. Pucis un Armands Zvirbulis, 2019). Literatūrā kopš 90. gadu sākuma izdoti vairāki partizānu atmiņu krājumi, piemēram, “Uz ežiņas galvu liku” (sastādītājs Aleksandrs Kalvāns, 1993–1995), “Pretestības kustība okupācijas varām Latvijā” (sastādītājs Ivars Aļķis, 1997), “Meža meitas” (sastādītāja Sanita Bērziņa-Reinsone, 2015). Daiļliteratūras žanrā partizānu cīņas atspoguļotas Anitas Liepas romānā “Lietuvēnu laiks” (1993), Māra Runguļa detektīvstāstā bērniem ar dokumentāla apraksta elementiem “Lapsu kalniņa mīklas” (2014) un Jura Sārņa grāmatā “Pieviltie” (2015).