Pirmsākumi abu pušu noslēgtajam pamieram rodami Valkas apriņķa Zeltiņu pagasta nacionālā partizāna un bijušā Zeltiņu luterāņu draudzes mācītāja Eduarda Grāvīša vēlmē panākt pagrīdē esošo vietējo iedzīvotāju atgriešanos legālā dzīvē. E. Grāvītis bija sācis šaubīties par to, vai Rietumvalstis sniegs palīdzību Baltijas valstīm cīņā pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un baidījās, ka turpmāk partizānu karš novedīs tikai pie nevajadzīgas pretošanās kustībā iesaistījušos cilvēku bojāejas. Lai iniciētu pārrunas par partizānu legalizēšanas procesu, E. Grāvītis ar paziņu starpniecību sazinājās ar NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts; Народный комиссариат внутренних дел, НКВД) Valkas apriņķa nodaļas Bandītisma apkarošanas nodaļu, kas savukārt par to informēja Latvijas PSR NKVD Bandītisma apkarošanas nodaļu. Tādējādi E. Grāvītim izdevās uzsākt pārrunas ar Latvijas PSR NKVD vadību, un 07.09.1945. viņš pat tika aizvests uz Rīgu, lai tiktos ar Latvijas PSR NKVD tautas komisāru ģenerālmajoru Augustu Eglīti.

Sākotnējo sarunu rezultātā laikraksta “Cīņa” 12.09.1945. numurā tika publicēts A. Eglīša uzsaukums partizāniem un nelegālistiem “Nodrošināt latviešu tautai mierīgu darbu un drošību”. Uzsaukums nenesa abu pušu gaidītos rezultātus, jo legalizēšanās apmēri Valkas apriņķī bija niecīgi, taču E. Grāvītis turpināja uzturēt sakarus ar padomju drošības iestādēm. To izmantoja Ziemeļlatgalē un Vidzemē aktīvā Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA), kura savu mērķu īstenošanai ar E. Grāvīša starpniecību vienojās par tikšanos ar Latvijas PSR drošības iestāžu vadību 28.09.1945.

LNPA sākotnējais mērķis sarunās bija panākt Latvijas neatkarības atgūšanu vismaz tādā apmērā, lai tiktu izbeigtas PSRS politiskās un saimnieciskās represijas, kā arī tiktu atjaunota Latvijas demokrātiskā iekārta. PSRS drošības iestādes sarunās ar nacionālajiem partizāniem saskatīja iespēju vājināt tobrīd spēcīgo nacionālo partizānu kustību Valkas apriņķī, piedāvājot amnestiju tiem partizāniem, kas piekristu nodot ieročus un atgriezties legālajā dzīvē. Nacionālo partizānu izvirzītās politiskās prasības netika apsvērtas.

Par abu pušu tikšanās vietu tika izraudzīta izpildkomitejas ēka Alsviķu pagasta Strautiņos, kur pamiers tika noslēgts 28.09.1945. Sarunās par pamiera noslēgšanu LNPA pārstāvēja tās centrālā štāba sakarnieks Antons Circāns (“Vārpa”, šajā sanāksmē ar segvārdu “majors Šmits”) un vēl trīs nacionālie partizāni. Latvijas PSR NKVD pārstāvēja tās Bandītisma apkarošanas nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Aleksejs Korņejevs (Алексей Герасимович Корнеев), Valkas apriņķa NKVD nodaļas priekšnieks majors Gustavs Gailis, Valkas apriņķa NKGB (Народный комиссариат государственной безопасности дел, НКГБ) nodaļas priekšnieks majors Jānis Maksis Dallītis, kā arī NKVD Valkas apriņķa nodaļas Bandītisma apkarošanas nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs leitnants Alberts Gailis.

Pārrunu laikā nacionālie partizāni izvirzīja vairākas politiskas prasības saistībā ar Latvijas neatkarības jautājumu: nodrošināt latviešu tautai pašnoteikšanās tiesības demokrātijas garā, PSRS saimnieciskās politikas izbeigšanu Latvijā, izsūtīto un arestēto Latvijas iedzīvotāju atgriešanos Latvijā, kā arī demokrātiskas vēlēšanas. A. Korņejevs nebija pilnvarots pārstāvēt okupācijas režīmu politiska rakstura jautājumos, tāpēc abas puses sarunās vienojās tikai par ugunspārtraukšanas režīma izsludināšanu Valkas apriņķī uz 12 dienām: 29.09.–10.10.1945. Pēc šī režīma nosacījumiem partizāniem tika piešķirtas tiesības brīvi pārvietoties pa sabiedriskajām vietām, savukārt okupācijas varas pārstāvji pamiera laikā nedrīkstēja veikt dokumentu pārbaudes uz ceļiem. Partizāniem šajā laikā bija jāatturas no militāra vai saimnieciska rakstura cīņas pret okupācijas režīmu.

Pamiers kopumā tika ievērots, un tas deva iespēju nacionālajiem partizāniem brīvi pārvietoties pa apdzīvotajām vietām ar ieročiem, kas cīņu laikā citādi nebūtu iespējams. Pamiera laikā gan notika vairāki incidenti, kas reizēm izpaudās nejauši radušos konfliktos, taču bija arī atsevišķi apzināti pārkāpumi, ko veica abu pušu pārstāvji. Aktīvākās nacionālo partizānu grupas lielākoties ievēroja pamieru un turpināja uzbrukumus ārpus Valkas apriņķa, piemēram, Cēsu apriņķī, kā arī Igaunijas teritorijā.

Pamiers bija izdevīgs abām pusēm, taču visvairāk tieši nacionālajiem partizāniem, jo tas apliecināja partizānu kustības spēku tobrīd Valkas apriņķī. Tā kā pamiers ievērojami stiprināja LNPA un partizānu kustības autoritāti kopumā, tās dalībnieku legalizēšanās apjoms bija neliels. Kopumā pamiera laikā Valkas apriņķī legalizējās tikai 18 partizāni no gandrīz 200 partizāniem, kas tad darbojās Valkas apriņķī. LNPA pamieru spēja izmantot, lai izveidotu sakarus ar partizānu grupām Valkas apriņķī savai tālākajai darbībai.

Padomju drošības iestāžu lielākais ieguvums no pamiera bija iespēja nopratināt legalizējušos partizānus un iegūt ziņas par pagrīdē palikušo partizānu identitāti un viņu atbalstītājiem. Tas sekmēja NKVD turpmākos panākumus partizānu atbalstītāju represēšanā Valkas apriņķī, jo laikā no 1945. gada oktobra līdz decembrim par saistību ar nacionālo partizānu kustību tika arestēti 268 cilvēki.

Kopumā Alsviķu pamiers vērtējams kā unikāls nacionālo partizānu cīņu notikums Baltijas valstīs.

30.05.2019. uz bijušās Strautiņu izpildkomitejas ēkas sienas tika atklāta piemiņas plāksne par godu LNPA un padomju drošības dienestu noslēgtajam pamieram.