Pirmsākumi abu pušu noslēgtajam pamieram rodami Valkas apriņķa Zeltiņu pagasta nacionālā partizāna un bijušā Zeltiņu luterāņu draudzes mācītāja Eduarda Grāvīša vēlmē panākt pagrīdē esošo vietējo iedzīvotāju atgriešanos legālā dzīvē. E. Grāvītis bija sācis šaubīties par to, vai Rietumvalstis sniegs palīdzību Baltijas valstīm cīņā pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un baidījās, ka turpmāk partizānu karš novedīs tikai pie nevajadzīgas pretošanās kustībā iesaistījušos cilvēku bojāejas. Lai iniciētu pārrunas par partizānu legalizēšanas procesu, E. Grāvītis ar paziņu starpniecību sazinājās ar NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts; Народный комиссариат внутренних дел, НКВД) Valkas apriņķa nodaļas Bandītisma apkarošanas nodaļu, kas savukārt par to informēja Latvijas PSR NKVD Bandītisma apkarošanas nodaļu. Tādējādi E. Grāvītim izdevās uzsākt pārrunas ar Latvijas PSR NKVD vadību, un 07.09.1945. viņš pat tika aizvests uz Rīgu, lai tiktos ar Latvijas PSR NKVD tautas komisāru ģenerālmajoru Augustu Eglīti.
Sākotnējo sarunu rezultātā laikraksta “Cīņa” 12.09.1945. numurā tika publicēts A. Eglīša uzsaukums partizāniem un nelegālistiem “Nodrošināt latviešu tautai mierīgu darbu un drošību”. Uzsaukums nenesa abu pušu gaidītos rezultātus, jo legalizēšanās apmēri Valkas apriņķī bija niecīgi, taču E. Grāvītis turpināja uzturēt sakarus ar padomju drošības iestādēm. To izmantoja Ziemeļlatgalē un Vidzemē aktīvā Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA), kura savu mērķu īstenošanai ar E. Grāvīša starpniecību vienojās par tikšanos ar Latvijas PSR drošības iestāžu vadību 28.09.1945.