Pirmais redaktors ‒ ekonomists Jānis Ozols, vēlākais Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļas un Hārvarda Universitātes (Harvard University) absolvents, Krievijas 2. Valsts domes sociāldemokrātu frakcijas deputāts. Ievērojamāko redaktoru vidū 1904.–1906. un 1917. gadā bija gan Pēteris Stučka, gan 1907.–1909. gadā Pauls Kalniņš. Redaktori un autori bija arī Klāra Kalniņa, Kristaps Eliass, Fricis Menders, Fēlikss Cielēns u. c. sociāldemokrāti. Taču sociāldemokrātiskais virziens palika mazākumā iepretim komunistiskajam, izņemot Briselē (1910–1914), kad 1910.–1915. gadā avīzes redaktors vēlreiz pēc 1904.–1905. gada bija Janis Jansons-Brauns. Vēlāk, pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, pret Latvijas demokrātisko un tiesisko valsti vērstās “Cīņas” nelegālās tipogrāfijas 12 gadus vadīja Eduards Zandreiters: visilgāk Krāslavas ielā 22 (1922–1929), kur saglabājusies piemiņas plāksne un no 1968. gada vairāk nekā 20 gadus darbojās LKP CK Nelegālās preses muzejs. 1936.–1939. gadā redaktors bija Jānis Kalnbērziņš, kuru tāpat vajāja tiesībsargi. Ievērojamākie padomju okupācijas posma redaktori bija Kārlis Ozoliņš (1940–1941 un 1944–1951), Ilmārs Īverts (1960–1972), Jānis Britāns (1972–1990), pēdējā redaktore bija Malda Kvite (1990–1991). "Cīņas" redaktors (1951–1960) Pāvils Pizāns bija viens no Eduarda Berklava un viņa domubiedru protesta "17 latviešu komunistu vēstule" (1971) parakstītājiem. Tā publicēta apmēram 100 preses izdevumos 14 valstīs, vairākkārt nolasīta ārzemju radio raidījumos. Padomju okupācijas posma nozīmīgākie līdzstrādnieki: Ilgonis Bērsons, Mersede Celmiņa (Salnāja), Aleksandrs Čaks, Viktors Daugmalis, Lilija Dzene, Oskars Gerts, Ēriks Hānbergs, Arturs Heniņš, Voldemārs Hermanis, Vera Kacena, Voldemārs Kalpiņš, Aina Kārkliņa, Ārija Klimkāne, Edgars Preilis, Dzidra Purene, Anna Sakse, Andrejs Upīts, Mavriks Vulfsons un citi. I. Īverts, M. Kvite, arī M. Salnāja un V. Kalpiņš turpināja darboties t. s. Rubika "Cīņā" (1990–1991).