“Cīņa” iznāca 03.1904.‒23.08.1991., vispirms nelegāli reizi mēnesī un neregulāri Rīgā (pēc 05.1905. divas, pēc 03.1906. trīs četras reizes mēnesī), tad legāli Briselē, Beļģijā (1910–1914), Bostonā, ASV (1915–1916). Latvijā ievests nelegāli, galvenokārt ar kuģiem pa jūru. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas legāli izdeva Petrogradā Krievijā, no 1917. gada pirmoreiz kā legāls dienas laikraksts Rīgā (līdz 21.08.1917., kad Krievijas Pagaidu valdība to aizliedza), arī Valmierā un Valkā. 1918. gadā no Maskavas pārcēlās uz Rīgu un atpakaļ (1919). Pēc tam nelegāli un neregulāri izdeva Rīgā līdz 1940. gadam ar pārtraukumu 1931.–1933. gadā, kā legālu dienas laikrakstu 1940.–1941. gadā un kopš 1944. gada (togad redakcijā 10 darbinieku). Starplaikā atkal iznāca Valkā un Valmierā (1941), neregulāri vai reizi divreiz nedēļā PSRS, Krievijā, Kirovā (Vjatkā) (1941–1944) un Maskavā (1944), kā arī Daugavpilī (09.‒10.1944.)

Lai arī sākotnēji izdevējs netika norādīts, faktiski tā bija Baltijas Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku organizācija, kopš 06.1904. Latviešu sociādemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kopš 14.08.1906. Krievijas Sociādemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). 1910.–1914. gadā kā oficiālais izdevējs parakstījās Starptautiskā Sociālistiskā biroja sekretārs, viens no Beļģijas sociāldemokrātijas līderiem Kamils Hismanss (Jean Joseph Camille Huysmans). Avīzes nosaukums un apakštituls arī franču valodā – La Lutte. Organe central de la Socialdemokratie Letonne (1910–1915). Pēc pārnākšanas uz Krieviju 07.03.1917. vispirms sociādemokrātiska dienas laikraksta, tad LSD centrālorgāna izdevējs bija KSDSP Pēterpils (Petrogradas) organizācijas Latviešu rajons kopā ar LSD Centrālo komiteju (CK), no 13.05.1917. Rīgā, Valmierā, Valkā un Maskavā – tikai LSD CK. No 1919. gada laikrakstu kā LSD (lielinieku) cetrālorgānu izdeva vispirms Rīgas Strādnieku deputātu padome, pēc tam LSD (lielinieku) CK un LKP CK.

1920.–1940. gadā iznāca kā LKP (III Komunistiskās Internacionāles/Kominternes sekcijas) centrālorgāns, no 18.09.1940. LKP (boļševiku) partijas CK un Rīgas komitejas (RK), no 01.06.1941. LK(b)P CK, RK un LPSR Augstākās Padomes (AP) orgāns, no 11.12.1941. LK(b)P CK orgāns, avīzes nosaukums un apakštituls arī krievu valodā – Циня. Орган ЦК КП(б) Латвии (1941–1944). Turpinot okupētās Latvijas preses unifikāciju padomju plašsaziņas mediju sistēmā, pirmskara oficiālajiem izdevējiem LKP CK un LPSR AP  pievienoja arī LPSR Ministru Padomi, lai gan t. s. republikānisko laikrakstu laida klajā tikai uz četrām A2 lappusēm.

1990. gada pavasarī, LKP zaudējot varu un no tās atšķeļoties Latvijas Neatkarīgajai komunistiskajai partijai, mainījās arī “Cīņas” izdevēji, un žurnālistu vairākums pēc 26.05.1990. laikrakstā publicētā paziņojuma aizgāja no LKP CK izdevniecības. 25.07.1990. iznāca pēdējais numurs līdzšinējā redakcijas sastāvā. “Cīņa” turpinājās kā LKP laikraksts (izdevējs – LKP CK) līdz LKP darbības apturēšanai un aizliegšanai Latvijā 1991. gada augustā un septembrī, 10.10.1991. ar tiesas nolēmumu slēgts. Slēgšanas brīdī redakcijā strādāja 65 darbinieki (tāpat kā 1945. gadā).

Laikrakstu sāka izdot 2000 eksemplāros, un līdz 1919. gadam lielākā tirāža tika sasniegta 1905. gada revolūcijas laikā: no 5000 eksemplāriem 01.1905. līdz 18 000 novembrī, ieskaitot 12 000 abonentu 10.1905.

1907. gada pavasarī tagadējā Latvijas teritorijā piegādāti 500 eksemplāri (1906.–1909. gadā Rīgā saliktos numurus iespieda arī Pēterburgā un Maskavā). 1910. gadā no Glāzgovas ostas (Anglija) uz tagadējās Latvijas teritoriju izvesti 1200 eksemplāru. 1911. gada janvārī “Cīņas” tirāža bija 5500 eksemplāru. 1920. gadā tirāža bija 2400 eksemplāru, savukārt padomju okupācijas sākumā, 1940. gadā, pieauga no 10 000 līdz 25 000 eksemplāru, 1940.–1941. gadā sasniedzot no 60 000 līdz 200 000 eksemplāru. Līdz ar Lielvācijas iebrukumu tirāža kritās līdz 200 eksemplāriem (1941) un no 1500 līdz 4000 (1942). 1954. gadā iespieda caurmērā 185 000 eksemplāru, 1966. gadā – vairāk nekā 180 000, 1974. gadā – 200 000 eksemplāru, 1984. gadā – 220 000 eksemplāru, 1990. gada septembrī – 170 000, kas turpināja strauji samazināties (priekšpēdējo tirāžas kritumu “Cīņa” piedzīvoja no 01.10.1957., kad sāka iznākt vakara avīze “Rīgas Balss”). Maksimālā tirāža – vairāk nekā 245 000 eksemplāru.

Sākot iznākt, “Cīņa” kā Baltijas Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku organizācijas orgāns aizstāja laikrakstu “Sociāldemokrāts” (1900–1905), kas palika par LSDSP ārzemju izdevumu. Pēc revolūcijas par “Cīņas” izdošanu notiesāja 36 latviešu revolucionārus: desmit – katorgā, kopā uz 63 gadiem, 17 – nometināšanā Sibīrijā, deviņus – ar ieslodzīšanu cietoksnī. “Cīņas” izdošanas pārtraukumos laisti klajā citi izdevumi: LSD legālais laikraksts “Pēterburgas Latvietis” (1905–1906), “Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālās Komitejas Biļetens” (1908–1910), “Mūsu Cīņa” Valmierā (1917), “Proletariāta Cīņa” (1917–1918) Pēterburgā/Petrogradā, “Cīņa un Brīvais Strēlnieks” Maskavā (1918). 1906.–1909. gadā LSDSP CK izdeva analogu laikrakstu krievu valodā Борьба. Ievērības vērti ir dažu Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) rakstu un runu atreferējuma pirmpublicējumi, arī “Cīņas” jubilejas numuram (1908). 01.06.1941. “Cīņu” apvienoja ar LPSR AP laikrakstu “Padomju Latvija” (bij. “Jaunākās Ziņas”). 1945.–1951. gadā izdeva iekšējo laikrakstu ““Cīņas” Darbinieks”, arī vairāki “Cīņas” speciālizdevumi turpinājās kā uzņēmumu iekšējās avīzes. 1958.–1963. gadā “Cīņas” paspārnē iznāca laikraksts latviešiem ārzemēs ‒ “Dzimtenes Balss” (1958–1989), kas tikai kopš 1967. gada kļuva pieejams preses kioskos. Līdz 11.05.1978., kad redakcija pārvācās uz Preses namu Balasta dambī 3, populāri bija kļuvuši pārrunu vakari u. c. sarīkojumi “Cīņas” zālē Blaumaņa ielā 38/40, kas bija redakcijas adrese no 21.10.1944. Laikraksts tika apbalvots ar diviem padomju ordeņiem: Darba Sarkanā Karoga ordeni (1954) un Oktobra Revolūcijas ordeni (1974). 23.08.1990. sāka iznākt “Neatkarīgā Cīņa”, ko veidoja agrākās “Cīņas” redakcijas vairākums un kas kopš apvienošanās ar “Labrīt” 1995. gadā turpinās kā “Neatkarīgā Rīta Avīze”.

Pirmais redaktors ‒ ekonomists Jānis Ozols, vēlākais Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļas un Hārvarda Universitātes (Harvard University) absolvents, Krievijas 2. Valsts domes sociāldemokrātu frakcijas deputāts. Ievērojamāko redaktoru vidū 1904.–1906. un 1917. gadā bija gan Pēteris Stučka, gan 1907.–1909. gadā Pauls Kalniņš. Redaktori un autori bija arī Klāra Kalniņa, Kristaps Eliass, Fricis Menders, Fēlikss Cielēns u. c. sociāldemokrāti. Taču sociāldemokrātiskais virziens palika mazākumā iepretim komunistiskajam, izņemot Briselē (1910–1914), kad 1910.–1915. gadā avīzes redaktors vēlreiz pēc 1904.–1905. gada bija Janis Jansons-Brauns. Vēlāk, pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, pret Latvijas demokrātisko un tiesisko valsti vērstās “Cīņas” nelegālās tipogrāfijas 12 gadus vadīja Eduards Zandreiters: visilgāk Krāslavas ielā 22 (1922–1929), kur saglabājusies piemiņas plāksne un no 1968. gada vairāk nekā 20 gadus darbojās LKP CK Nelegālās preses muzejs. 1936.–1939. gadā redaktors bija Jānis Kalnbērziņš, kuru tāpat vajāja tiesībsargi. Ievērojamākie padomju okupācijas posma redaktori bija Kārlis Ozoliņš (1940–1941 un 1944–1951), Ilmārs Īverts (1960–1972), Jānis Britāns (1972–1990), pēdējā redaktore bija Malda Kvite (1990–1991). “Cīņas” redaktors (1951–1960) Pāvils Pizāns bija viens no Eduarda Berklava un viņa domubiedru protesta “17 latviešu komunistu vēstule” (1971) parakstītājiem. Tā publicēta apmēram 100 preses izdevumos 14 valstīs, vairākkārt nolasīta ārzemju radio raidījumos. Padomju okupācijas posma nozīmīgākie līdzstrādnieki: Ilgonis Bērsons, Mersede Celmiņa (Salnāja), Aleksandrs Čaks, Viktors Daugmalis, Lilija Dzene, Oskars Gerts, Ēriks Hānbergs, Arturs Heniņš, Voldemārs Hermanis, Vera Kacena, Voldemārs Kalpiņš, Aina Kārkliņa, Ārija Klimkāne, Edgars Preilis, Dzidra Purene, Anna Sakse, Andrejs Upīts, Mavriks Vulfsons un citi. I. Īverts, M. Kvite, arī M. Salnāja un V. Kalpiņš turpināja darboties t. s. Rubika “Cīņā” (1990–1991).

Vislielākā mobilizējošā ietekme “Cīņai” bijusi 1905. gada revolūcijas norisēs, ar streiku kustību panākot astoņu stundu darba dienu un citas prasības. Demokrātijas, kā arī agrārajā un nacionālajā jautājumā pirmspadomju posmā “Cīņai” raksturīga iekšēja sāncensība starp sociāldemokrātisko (mazinieku) un komunistisko (lielinieku) virzienu sākotnēji vienotajā revolucionārajā izdevējorganizācijā, kurā lielinieki guva pārliecinošu uzvaru. Laika posmā no Latvijas neatkarības pasludināšanas līdz okupācijai 1940. gadā ietekme bija visai ierobežota. Kara un pēckara posms avīzē iezīmīgs ar pretvācu noskaņojuma propagandu, izmantojot naida kurināšanu pēc etniskās pazīmes. Visu padomju posmu “Cīņai” bija izteikti instrumentāla loma tiešā LKP CK vadībā, sevišķi latviešu mobilizēšanā lauksaimniecības uzdevumu izpildei, kultūras dzīvē un humanitārajās un sociālajās zinātnēs. No latviešu padomju preses izdevumiem šī avīze veltīja visvairāk vietas starptautisko notikumu apskatam. Laikraksta vadošā loma mediju sistēmā izpaudās arī ar preses apskatu, respektīvi, mediju kritikas palīdzību. Nozīmīga bija Viļa Lāča romānu “Vētra” un “Uz jauno krastu” publicēšana turpinājumos, turpinot avīžu romāna žanru. Atbilstoši latviešu preses tradīcijai redakcijā parasti strādāja rakstnieki, tostarp Jānis Peters, Monta Kroma, nereti tika publicēta viņu dzeja un publicistika.

“Cīņas” 100. numurā iespiestais (Briselē 1910. gadā) Raiņa dzejolis “Sarkanais simts. Uz “Cīņas” jubilejas numuru” palicis iespaidīgākais literārais veltījums vēsturiskajam laikrakstam.