Līdz ar Latvijas valsts un patstāvīgas mediju sistēmas veidošanos radās patstāvīga Latvijas valsts mediju politika, kurā izšķiroša nozīme bija Satversmes pieņemšanai 15.02.1922. Iepriekš latviešu un Latvijas plašsaziņas līdzekļu darbību noteica galvenokārt Krievijas Impērijas autoritārā mediju politika, kas kopš 1796. gada ieviesto cenzūru pavisam atcēla tikai pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, izņemot pirmo avīzi Latvijas teritorijā Rigische Montags (Donnerstags) ordinari PostZeitung (Rigische Novellen), ko pilsētas maģistrāts vācu valodā izdeva (1680–1710) atbilstoši Zviedrijas 1766. gada pasaulē pirmajam preses brīvības likumam. Par pirmo patstāvīgo ziņu aģentūru Latvijā kļuva valsts ziņu aģentūra LETA (kopš 04.05.1920.). Tās galvenie uzdevumi bija, pirmkārt, izplatīt informāciju par Latviju ārzemēs un, otrkārt, nodrošināt Latvijas presi ar ārzemju ziņām. 01.02.1924. pieņemtais liberālais Preses likums ievadīja īso likumiski nostiprinātas preses brīvības posmu Latvijas valstī līdz autoritārajam apvērsumam 15.05.1934., ieviešot arī tiesības uz atbildes izplatīšanu, ja plašsaziņas medijs, pēc publikācijās skarto personu domām, paudis nepatiesus faktu apgalvojumus. No abonentmaksām finansēta, valsts nesubsidēta un no politiskajām partijām neatkarīga sabiedriskā medija tiesisko statusu Saeima 28.03.1924. piešķīra Latvijas Radiofonam (Latvijas Radio). Gan arodnieciskajos, gan profesionālās darbības jautājumos spēcīgas profesionālās apvienības bija Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība (1917–1934) un Latvijas Preses biedrība (kopš 1931. gada). Valsts komunikācijas politika, kuras rezultātā radās lielākā plašsaziņas mediju piedāvājuma publicistiskā daudzveidība Latvijas vēsturē (piemēram, prese iznāca desmit valodās), veiksmīgi iekļāvās Ziemeļviduseiropas demokrātiski korporatīvajā mediju sistēmas modelī, kam raksturīgs ne vien politiskais paralēlisms, bet arī mediju nozares pašregulācija un stipri sabiedriskie mediji. Netika ieviesta regulāra un akadēmiska žurnālistu profesionālā izglītība.

Publicistisko daudzveidību ievērojami samazināja autoritārais režīms (1934–1940). Tika likvidēta preses brīvība. Plašsaziņas mediji tika unificēti un pakļauti valdībai. Pārraudzību veica 1937. gadā izveidotā Sabiedrisko lietu (faktiski – propagandas) ministrija, kurai pakļāva Latvijas Radiofonu. Preses izdevumu reģistrēšanas vietā tika ieviesta to izdošanas atļauju izsniegšana, “piemērotu” galveno redaktoru apstiprināšana Sabiedrisko lietu ministrijā un tamlīdzīgi. Plašsaziņas medijiem kļuva obligāta arī Ārlietu ministrijas norādījumu izpilde ārpolitiskos jautājumos un valsts ziņu aģentūras LETA viedokļa rakstu ievietošana. Priekšcenzūra (pirms publicēšanas) tika ieviesta tikai uz pusgadu pēc apvērsuma un sākoties Otrajam pasaules karam.

Sekojošā divu totalitāro okupācijas režīmu komunikācijas politika likvidēja preses un vārda brīvību pilnībā. Tai bija raksturīga rasisma, it īpaši antisemītisma, naida propaganda (nacistiskais režīms), marksisma un ļeņinisma ideoloģijas dominance, privātīpašuma aizliegums, kas attiecās arī uz plašsaziņas medijiem (padomju komunisms). Pēc nacionālkomunisma (1956–1959), autoritārisma (1959–1985) un liberalizācijas (pēc 1985. gada) posmiem padomju okupācijas režīma komunikācijas politika Latvijā lielā mērā noslēdzās ar oficiālās priekšcenzūras un to īstenojošās izpildvaras iestādes ‒ Galvenās pārvaldes valsts noslēpumu glabāšanai presē ‒ likvidēšanu 1990. gadā.

Mūsdienās komunikācijas politikā galvenā loma ir valsts likumdevējam (Saeimai) un izpildvarai (Ministru kabinetam, ministrijām un to pakļautības vai pārraudzības iestādēm un aģentūrām), bet arvien lielāku nozīmi ieguvuši pārējie spēlētāji (aktori), kā partijas, nozaru asociācijas (Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Latvijas Reklāmas asociācija u. c.), uzņēmumi, patstāvīgās iestādes (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), tiesas, tiesībsargs u. c.) un profesionālās apvienības (Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Asociācija sabiedrisko attiecību profesionāļiem, Baltijas Mediju pētniecības apvienība u. c.), kā arī citas biedrības un nodibinājumi (piemēram, Mediju institūts, “Par legālu saturu”, sabiedrība par atklātību “Delna”). Valsts komunikācijas politika ietver 1) vispārējo ietvarnoteikumu veidošanu komunikācijai sabiedrībā, 2) mediju politiku, kas veido speciālus ietvarnoteikumus mediālai (ar mediju starpniecību īstenotai) publiskajai komunikācijai un plašsaziņas (masu) mediju nozarei, 3) lēmumu pieņemšanu un īstenošanu par valsts institūciju komunikāciju ar sabiedrību.

Valsts komunikācijas politiku likumdevējs un valdība īsteno ar normatīviem aktiem vispārējās informācijas un komunikācijas tiesībās un speciālajās mediju tiesībās, ar patstāvīgo iestāžu, kā regulatoru un tiesu, un arī ar valsts dotāciju palīdzību. Ar regulācijas palīdzību Latvijā noteikta informācijas pieejamība, definēta nepubliskojama informācija, autortiesības, aizsargāti personas dati, nodrošināta goda un cieņas aizsardzība, kā arī tiek aizsargāta informācija, kas raksturo indivīdus, uzņēmumus, institūcijas. Atšķirīga regulācija nosaka valsts un pašvaldību komunikāciju, kā arī politisko komunikāciju. Atsevišķi tiek regulēta mediju tiesību joma: mediju sistēmas struktūra, darbības nosacījumi, sabiedrisko mediju darbība, tirgus ietekme, tehniskie standarti, saturs.

Pēc neatkarības atjaunošanas izveidota un attīstīta valsts komunikācijas politika, kuras pamatā ir atjaunotajā Satversmē izvērstās pamattiesības un brīvības. Kopš 1998. gada Satversmes 8. nodaļā “Cilvēka pamattiesības” 100. pantā noteikts: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Vienlaikus šajā Satversmes nodaļā definētas vēl divas komunikācijas politiku noteicošas pamattiesības: korespondences neaizskaramība (96. pants) un cilvēka cieņas aizsardzība (95. pants).

Latvijas komunikācijas politiku raksturojošie normatīvie akti veido savstarpēji saistītu sistēmu, tie tiek saskaņoti ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Savienības direktīvām un citām valsts starptautiskajām saistībām, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem un starptautisko organizāciju ieteikumiem, kā, piemēram, Eiropas Savienības Amsterdamas līguma protokola (1997) noteikumiem un Eiropas Padomes rekomendācijām par sabiedriskajiem medijiem.

Nolūkā aizsargāt fizisko personu tiesības un brīvības pieņemts Fizisko personu datu aizsardzības likums (2000). Radošas darbības rezultātā tapušu darbu autoru personiskās un mantiskās tiesības, to aizsardzību, darbu izmantošanu un publicēšanu nosaka Autortiesību likums (2000). Likums “Par Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu par autortiesībām” (2000) nosaka autortiesības starptautiskā līmenī.

Kopš 1998. gada sabiedrības un valsts iestāžu attiecības komunikācijas jomā nosaka Informācijas atklātības likums, kas uzdod valsts pārvaldei informācijas sniegšanas pienākumu un definē tā robežas. Savukārt Komerclikums paredz, ka uzņēmumi paši nosaka savus komercnoslēpumus. Attiecībā uz informācijas aizsardzību, informācijas izmantojumu tiešsaistē un valsts iestāžu darba caurskatāmību Informācijas atklātības likuma regulējumu papildina Ministru kabineta noteikumi. Ar Valsts informācijas sistēmu likuma (2002) palīdzību tiek nodrošināta valsts un pašvaldību sniedzamās informācijas pieejamība un kvalitāte valsts informācijas sistēmās. Likuma “Par pašvaldībām” 45. pants nosaka, ka pilsētu un novadu domēm jāsniedz informācija par saistošajiem noteikumiem un to skaidrojums, publicējot saistošos noteikumus oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, vietējā laikrakstā vai pašvaldības izveidotā bezmaksas izdevumā. Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma (2012) mērķis ir nodrošināt privātpersonu tiesības būt informētām par savām tiesībām un pienākumiem, nosakot, kā tiek izsludināti un publicēti privātpersonām saistošie tiesību akti.

Informāciju un komunikāciju, reklāmas iespējas un ierobežojumus pirms vēlēšanām nosaka Priekšvēlēšanu aģitācijas likums. Eiropas Savienības vēlēšanu norisi Latvijā regulē Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums.

Mediju tiesības veido, pirmkārt, speciālie likumi par plašsaziņas medijiem, otrkārt, likumi, kas regulē citas jomas, bet ietver ar mediju darbību saistītus nosacījumus, kā, piemēram, Komerclikums, Elektronisko sakaru likums, treškārt, judikatūra, it īpaši Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi mediju jomā.

Likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” (1990) definē ietvarnoteikumus plašsaziņas medijiem: to statusu, darbību, žurnālistu tiesības un pienākumus, redakcionālās neatkarības principu, informācijas avotu aizsardzību, mediju īpašumtiesību caurskatāmību. Šī likuma 22. pantā noteiktas ekskluzīvas plašsaziņas mediju un žurnālistu tiesības: “Lai aizsargātu personas vai sabiedrības būtiskas intereses, tikai tiesa, ievērojot samērīgumu, var uzdot norādīt informācijas avotu.” Profesionālā ētika ir otra regulēšanas sistēma līdzās tiesībām – pašregulācija. Darbojas arī Latvijas Žurnālistu asociācijas un sabiedrisko mediju ētikas kodeksi.

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums (2010) sīkāk nosaka tradicionālo elektronisko mediju, radio un televīzijas, darbību visās to izplatīšanas platformās, ieskaitot pakalpojumus pēc pieprasījuma tīmeklī, un NEPLP kā patstāvīgas, politiskajā un izpildvarā neiekļautas, audiovizuālo mediju pakalpojumu regulatora un vienlaikus sabiedrisko mediju pārraudzības iestādes izveidi, pienākumus un statusu pārstāvēt sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas mediju nozarē. Tāpat šis likums regulē sabiedrisko pasūtījumu, sabiedrisko mediju darbību, ieskaitot ierobežojumus to līdzdalībai reklāmas tirgū, personu tiesības uz atbildes izplatīšanu, īpašus nosacījumus attiecībā uz elektronisko mediju koncentrāciju. Kā neatkarīgs nacionāls regulators, ko nosaka Eiropas Savienības Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva, NEPLP darbojas arī Reklāmas likuma, Administratīvā procesa likuma, Administratīvo pārkāpumu kodeksa ietvaros un Eiropas Komisijas konsultatīvajā regulatoru augsta līmeņa grupā, un Eiropas regulatoru apvienībā. Turklāt kā abu sabiedrisko mediju padomei, kas ieceļ un atceļ valdes locekļus Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio, NEPLP jāievēro arī Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likums.

Nacionālās drošības likumā un Komerclikumā 23.03.2017. veikti grozījumi, paredzot Ministru kabinetam atļauju līdzdalības iegūšanai nacionālajai drošībai nozīmīgās kapitālsabiedrībās, ieskaitot elektroniskajos plašsaziņas medijos, kuru apraides atļauja aptver attiecīgi 60 un 95 % no Latvijas teritorijas.

Tā kā būtisku daļu no mediju ieņēmumiem un daļu no publiski pieejamā, bet ne plašsaziņas mediju redakcionālā satura veido reklāma, tās satura un izvietošanas regulēšanai pieņemts Reklāmas likums (1999). Valsts politiku un uzraudzību reklāmas jomā veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Konkurences padome, NEPLP, zāļu reklāmas jomā – Veselības inspekcija.

Žurnālistu avotu aizsardzību nostiprina Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.8. pants “Informācijas avota noslēpuma izpaušana”. Žurnālistu iespējas veikt darba pienākumus un vākt informāciju aizsargā Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.9. pants “Žurnālista pienākumu izpildes traucēšana nosacījumi”.

Atjaunotajā Civillikumā (1937) noteikto personu tiesību aizsardzību, ja publiskota apmelojoša informācija par personu (nepatiesas un/ vai godu un cieņu aizskarošas ziņas), un sodus par šādu nodarījumu nosaka Krimināllikuma 157. panta otrā daļa “Par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī”. Bērnu tiesību aizsardzības likums (1998) nosaka kārtību, kādā var izplatīt informāciju par bērniem medijos un kādi nosacījumi jāievēro, ja žurnālisti vēlas intervēt bērnus.

Pēc NEPLP (un tās priekšteču kopš 1992. gada – Latvijas Radio un televīzijas padomes, Nacionālās radio un televīzijas padomes) izstrādātajiem likumdošanas priekšlikumiem, elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālajām stratēģijām, kam ir ārējā normatīvā akta statuss, un koncepcijas par jauna Latvijas Sabiedriskā medija izveidi (2012/2013) par pirmo aptverošo valsts mediju politikas dokumentu kļuva Ministru kabinetā 08.11.2016. apstiprinātās “Mediju politikas pamatnostādnes 2016.–2020. gadam”. Tajās tika noteikti pieci darbības virzieni: mediju vides daudzveidība, mediju vides kvalitāte un atbildīgums, mediju nozares profesionāļu izglītība, mediju pratība, mediju vides drošumspēja. Kā drauds neatkarīgu mediju daudzveidībai iezīmēts pašvaldību darbības tiesiskais nihilisms mediju nozarē.

Nodokļu maksātāju finansējumam ir noteicoša nozīme Latvijas nacionālo sabiedrisko mediju attīstībā. Citi valstij piederoši mediji ir tikai oficiciālais laikraksts “Latvijas Vēstnesis” ar specializēto žurnālu “Jurista Vārds” un Aizsardzības ministrijas militārais žurnāls “Tēvijas Sargs”. 2015. gadā, pēc NEPLP datiem, valsts dotācija Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio bija 20 231 468, 24 eiro. Reklāma, sludinājumi un sponsorējumi – 3 907 350 eiro. Attiecīgie Latvijas Televīzijas ieņēmumi, kas citādi jāsedz nodokļu maksātājiem, – 2 878 791 eiro (valsts dotācija – 12 790 860,24 eiro), Latvijas Radio – 1 028 559 eiro (valsts dotācija – 7 440 608 eiro). 2016. gadā valsts dotācija bija vairs tikai 19 548 939 eiro (12 298 067 eiro Latvijas Televīzijai, 7 250 872 eiro Latvijas Radio). Līdztekus ir izvērsts valsts atbalsts komercmedijiem no dažādiem publiskiem avotiem (sabiedriskais pasūtījums līdz 15 % no tā kopējā apjoma, dažādi fondi, iepirkumi), kas aizsākās ar bērnu un kultūras medijiem. 2016. gadā izveidots Mediju atbalsta fonds. Šī fonda mērķis ir finansiāli atbalstīt sabiedriski nozīmīga satura veidošanu un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanu. Mediju atbalsta fonda finansējums (1 065 248 eiro) tā darbības pirmajā gadā tika sadalīts ar Valsts kultūrkapitāla fonda organizēta konkursa palīdzību.

Komunikācijas un mediju likumdošanā galvenā loma ir Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Tā izskata likumprojektus, grozījumus normatīvajos aktos, kas saistīti ar pamattiesībām, mediju tiesībām, kā arī veicina diskusijas sabiedrībā par aktuālām komunikācijas jomas un mediju vides problēmām. Kopš 2014. gada atbildība par mediju likumdošanas priekšlikumu sagatavošanu iedibināta izpildvaras līmenī: Kultūras ministrijā darbojas Mediju politikas nodaļa (kopš 2015. gada), kuras uzdevums ir izstrādāt un koordinēt mediju politiku, sekmējot vārda brīvību. Kultūras ministrija vienmēr ir pārstāvējusi nacionālu pozīciju audivizuālo mediju politikas jautājumos specializētajā Eiropas Savienības Ministru padomē un Eiropas Komisijā. Valsts pārvaldes komunikāciju ar sabiedrību un valsts stratēģisko komunikāciju kopumā koordinē Valsts kancelejas Komunikācijas departments. Latvijas pozitīvas starptautiskās atpazīstamības veicināšana, veidojot konkurētspējīgu valsts identitāti, ir ārlietu ministra pārraudzībā esošā Latvijas Institūta mērķis.

Komunikācijas politikas, ar komunikāciju saistīto normatīvo aktu un attīstības dokumentu izstrādē piedalās vairākas nozaru asociācijas un profesionālās apvienības. Mediju uzņēmējus pārstāv Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Komerciālo raidorganizāciju asociācija, Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācija, Latvijas Reklāmas asociācija un citas. Žurnālistu intereses, vērtējot normatīvos aktus un piedāvājot savus priekšlikumus, pārstāv Latvijas Žurnālistu asociācija un Latvijas Žurnālistu savienība. Informācijas tehnoloģiju attīstības un komunikācijas politikas mijiedarbības jautājumu risināšanā iesaistās Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju asociācija un citas. Satura piedāvātāju intereses kabeļtelevīzijā un satelīttelevīzijas tīklos pārstāv biedrība “Par legālu saturu”.

NEPLP veic arī elektronisko mediju pētījumus un satura monitoringu, kas tiek izmantots sabiedriskā pasūtījuma un regulējuma veidošanai. NEPLP padomdevēja atbilstoši likumam ir tās izveidotā Sabiedriskā konsultatīvā padome no plašsaziņas mediju, izglītības, kultūras, zinātnes un cilvēktiesību jomas pārstāvjiem.

Autoru tiesību aizsardzību Latvijā nodrošina divas organizācijas: individuālus autorus pārstāv Autortiesību un komunicēšanas aģentūra/ Latvijas Autoru apvienība; izpildītāju un producentu tiesības un ekonomiskās intereses valstī un starptautiskā mērogā aizstāv Latvijas producentu un izpildītāju apvienība.