Tiesiskais nihilisms jeb pārliecība, ka tiesības nav obligāti jāievēro, grauj sabiedrību no iekšienes. Tas neļauj veidoties stabilām, drošām attiecībām ne starp personām, ne starp personu un valsts iestādēm, ne valsts iestādēs, jo ikvienā attiecību ķēdē kāds var iedomāties nepildīt savus pienākumus, neievērot citas personas tiesības utt. Tādas valsts, kurā valda nievājoša attieksme pret tiesībām, pastāvēšana ilgtermiņā ir apdraudēta.

Lai gan atsevišķu filozofu mācībās jau kopš antīkajiem laikiem var atrast nihilistiskas pārdomas par tiesībām un likumu dabu, viduslaikos pamatā par laicīgo likumu dabu, tomēr tiesiskais nihilisms kā personas pasaules uzskata un uzvedības pamats vai kādā noteiktā sabiedrības daļā vispārpieņemta attieksme pret tiesībām izveidojās tikai kopš 19. gs.

Neapmierinātība ar valstī valdošo kārtību, ko aizstāv un īsteno, piemērojot spēkā esošās tiesības, spilgti iezīmējās Franču revolūcijas laikā 18. gs. beigās, jo īpaši jakobīņu diktatūras laikā, kad tika īstenots viņu pašpasludinātais taisnīgums.

Modernās valsts veidošanās procesā 19. gs., par spīti Eiropas valstīs ieviestajai cenzūrai, pieaugot sabiedrības izglītotībai, apziņas, vārda un preses brīvībai, mazinoties baznīcas ietekmei utt., līdz ar citām jaunām idejām nozīmi ieguva marksisms, anarhisms un nihilisms, kas iestājās, citstarp, pret pastāvošo valsti un tajā spēkā esošajām tiesībām kā netaisnīgām un nepamatotām.

Piemēram, Kārļa Marksa (Karl Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) darbos aprakstīta valsts kā “mašīna”, ar kuras palīdzību pie varas esošie ekspluatatori, proti, personas, kurām pieder privātīpašums/ražošanas līdzekļi apspiež darba tautu. Tiesības, saskaņā ar K. Marksa un F. Engelsa mācību, nevis aizstāv taisnīgumu, bet gan legalizē valdošās šķiras varu. Mācībā tika nošķirts taisnīgums, ko aizstāv valdošā morāle un tiesības, no sociālā taisnīguma, pēc kā būtu jātiecas. Tāpēc, pretēji spēkā esošajām tiesībām, darba tauta drīkst sacelties un veidot ideālo sabiedrību – komunismu, kurā nebūs ne privātīpašuma, ne valsts, ne tiesību. K. Markss un F. Engelss uzskatīja: kad nebūs privātīpašuma un darba tautas apspiešanas, tad nebūs nepieciešamības pēc apspiešanas legalizācijas tiesībās. Cilvēki, kas būs brīvi no apspiešanas, cienīs viens otru un kopējās intereses arī bez tiesību piespiedu spēka.

Arī citu 19. gs. tiesību filozofu un sociologu darbos parādās jauns skats uz tiesībām nevis kā nemainīgām dievišķa taisnīguma normām, bet gan sava laika sabiedrības viedokļa par taisnīgumu iemiesotājām. Piemēram, Vilfredo Pareto (Wilfried Fritz Pareto) uzskatīja, ka tiesībās noteiktais sods ir sabiedrības atriebība par pārkāpumu. Tāpēc neesot jāciena tiesa, jo tā ir tikai ierocis, lai sabiedrība apmierinātu savus instinktus.

Šādu un līdzīgu mācību publikācija lika daļai sabiedrības pārskatīt savu attieksmi pret valsti un tiesībām, jo īpaši izglītotiem cilvēkiem, kas sekoja līdzi jaunākajām intelektuālajām vēsmām – laika garam (Zeitgeist). Plašu rezonansi gan marksisma, gan anarhisma, gan nihilisma idejas guva Krievijas Impērijā. Nikolajs Berdjajevs (Николай Александрович Бердяев) uzskatīja, ka Krievijā nihilisms, rezonējot ar “krievu pareizticīgo dvēseli”, iesakņojās sabiedrības apziņā dziļāk nekā citur Eiropā. Ja Rietumu kultūrā pēc N. Berdjajeva uzskatiem nihilisms ir saistīts ar kultūru un izsmalcinātību, tad “ krievu nihilismā nav nekā izsmalcināta, un tas tieši otrādi – apšauba jebkuru izsmalcinātu kultūru un prasa, lai tā sevi attaisno”.

Rietumu kultūrā par tiesisko nihilismu plaši sprieda 20. gs. sākumā pēc lielinieku apvērsuma Krievijā un tam sekojošajiem procesiem, kad, balstoties uz marksisma dogmām, kas tika pielāgotas Krievijas apstākļiem marksisma ļeņinisma mācībā, iznīcināja ne tikai pastāvošo valsti, bet arī visu iepriekš pastāvējušo kultūru, tostarp tiesisko kārtību. 20. gs. gaitā publicēta virkne pētījumu par šiem notikumiem un to ideologiem, analizējot viņu mācību par tiesībām kā nihilistisku.

Tiesiskais nihilisms kā ievērojamas sabiedrības daļas attieksme pret tiesībām mūsdienu saturu ieguva 20. gs. gaitā, kad daļā Eiropas valstu, jo īpaši Austrumeiropā, kā arī Baltijas valstīs, strauji mainījās politiskie režīmi un daudzās valstīs – arī okupācijas režīmi. Katrs no tiem veica būtiskas tiesību reformas, tostarp, pieņemot prettiesiskus, antihumānus likumus, kas aizskāra cilvēka cieņu, piemēram, totalitārajās valstīs – komunistiskajā Padomju Savienībā un nacistiskajā Vācijā. Dzīvojot šādos apstākļos, personas tiesiskā apziņa tika traumēta, un sabiedrība vairs neuztvēra tiesības kā drošu, vispārsaistošu taisnīguma, miera, kārtības, labklājības un stabilitātes garantu, bet gan kā instrumentu, ar kuru kārtējā vara uzspiež netaisnīgu kārtību, pielāgojot likumus savai ideoloģijai. Vienlaikus varai piederīgie neuztvēra tiesības kā sev saistošas. Ne tikai valsts augstākajos amatos esošie, bet arī zemākas amatpersonas un pat tikai varai pietuvinātie bieži neievēroja likumu, darīja to, kas bija liegts tautai, nesaņemot sodu. Tas sekmēja korupciju un valsts līdzekļu izzagšanu.

Arī totalitāro režīmu tiesību politika atzīstama par nihilistisku, jo normatīvie akti tika pieņemti patvaļīgi, lai gan procedūra de jure jeb formāli juridiski pamatā tika ievērota, taču pārkāpta tika paša tiesību būtība – nodrošināt taisnīgumu un aizsargāt personu no patvaļas, tostarp valsts patvaļas. Daudzām tiesību normām, tostarp pamattiesību, bija deklaratīvs raksturs, – tās netika īstenotas dzīvē.

21. gs. sākumā tiesiskā nihilisma izplatību sekmē gan daudzu nāciju 20. gs. gaitā pieredzētais un tā rezultātā transformētā juridiskā kultūra, gan atsevišķu politisko spēku piekoptais populisms, kas devalvē tiesības kā vērtību.

Mūsdienu tiesisko nihilismu analizē, piemēram, Zdeneks Kūns (Zdeněk Kühn), rakstot, ka Padomju Savienības nihilistiskā attieksme pret tiesībām ir atstājusi dziļas pēdas ne tikai Krievijā, bet arī citu bijušo sociālistisko valstu juridiskās kultūras ir deformētas. Natalino Irti (Natalino Irti) analizē tiesību vēsturi, piemēram fašisma un nacionālsociālisma nihilistisko attieksmi pret tiesībām, visupirms īpašuma tiesībām. Grāmatā “Tiesiskais nihilisms” (Nichilismo giuridico, 2004) N. Irti secina, ka mūsdienās tiesiskais nihilisms ir gan nācijas vēsturiskās pieredzes sekas, gan parlamentārisma blakne. Aktīvais likumdošanas process, nemitīga jaunu tiesību normu izdošana un veco grozīšana esot viens no tiesiskā nihilisma pamatiem: “Zinot, ka spēkā esošās tiesību normas varētu būt arī savādākas un ka to rašanās un izzušana ir atkarīga tikai no cilvēku gribas, bet šī griba attīstās un īsteno sevi pēc beznosacījumu impulsiem, no jebkādiem priekšnosacījumiem brīva, tas ir juridiskā nihilisma izšķirošais raksturs.”

Turklāt daudzās valstīs, gluži kā 20. gs. totalitārajās valstīs, tiek piekopta nihilistiska attieksme pret tiesībām, tostarp vispārējiem tiesību principiem un cilvēktiesībām, gan iekšpolitikā, piemēram, tiesājot disidentus, gan ārpolitikā. Piemēram, Krievijai iebrūkot Ukrainā un īstenojot karadarbību, agresorvalsts neievēro nevienu no starptautiskajām tiesību normām kara īstenošanai, kuru saistošo dabu Krievija iepriekš juridiski bija atzinusi, bet mieram dibināto Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO; United Nations) tā izmanto kā publisku tribīni savu prettiesisko darbību attaisnošanai.

Nihilisms ir pastāvošo sociālo vērtību, sociālo normu un sabiedrības dzīves veida noliegšana, galējā gadījumā – dzīves jēgas noliegšana. Tiesiskais nihilisms izriet no nihilisma. Tiesiskā nihilisma gadījumā persona vai sabiedrības grupa neaprobežojas ar tiesību noliegšanu, jo demokrātijā tā neciena arī nāciju jeb suverēnu, kura vārdā tiesības pieņemtas, t. i., līdzpilsoņus un valsti, kura nodrošina nācijai svarīgu vērtību aizsardzību tiesībās.

Tiesisko nihilismu var vērtēt no diviem aspektiem – atsevišķas personas nihilistiska attieksme pret tiesībām un nihilisms kā sabiedrības juridiskās kultūras elements, deformācija. Tiesiskais nihilisms ir likumpaklausīgas uzvedības noliegums.

Likumpaklausība ir personas tiesiskās apziņas īpašība, kas nosaka, ka persona ciena, bijā un ievēro tiesības. Tiesiskais nihilisms ir personas tiesiskās apziņas deformācija, proti, persona neciena tiesības kā sev saistošus kopdzīves noteikumus un, ja pastāv iespēja, slepus vai demonstratīvi publiski pārkāpj tiesību normas, jo uzskata, ka tiesības nenodrošina taisnīgumu.

Tiesiskais nihilisms, kā nievājoša attieksme pret tiesībām, var izpausties dažādās formās, piemēram:

1. persona neuzskata sociālās vērtības (piemēram, īpašumu, cilvēka dzīvību, veselību, vārda brīvību), kuras ar vispārsaistošu spēku, proti, kā visiem obligātas, aizstāv tiesību normas, par savām vērtībām, tāpēc atsakās ievērot tiesību normas;

2. persona apšauba valsts varas leģitimitāti un līdz ar to noliedz arī likumdevēja tiesības izdot vispārsaistošus normatīvos aktus, tāpēc atsakās pakļauties valsts tiesiskajām prasībām;

3. persona, tostarp strādājot valsts amatā, neierobežo savu darbību ar tiesību priekšrakstiem, uzskatot, ka “stāv pāri likumam”, jo ir labāka, nozīmīgāka, vērtīgāka par citiem, proti, tiesības ir saistošas tikai citiem;

4. persona neciena tiesības kā vispārsaistošus noteikumus, jo apšauba to racionalitāti. Tāpēc katrā atsevišķā gadījumā tā vērtē, vai likuma priekšraksti ir saprātīgi, un izvēlas, kuru tiesību normu ievēros, kuru neievēros, jo uzskata sevi par kompetentāku un gudrāku nekā citi, visupirms likumdevējs;

5. persona apšauba tiesību visaptverošu iedarbību, jo uzskata, ka valsts nepiemēro visām personām tiesību normas vienlīdzīgi, jo “mazos zagļus liek cietumā, bet lielos ceļ godā”. Tāpēc uzskata, ka arī viņa drīkst pārkāpt likumu, jo tas nav vispārsaistošs;

6. un citās formās.

Šādai personas tiesiskās apziņas deformācijai var būt dažādi iemesli. Piemēram, persona ir piedzīvojusi netaisnību, jo tiesiskā ceļā nesasniedza, viņasprāt, taisnīgu rezultātu, vai persona savas dzīves laikā ir piedzīvojusi, ka valsts ar tiesību normu palīdzību pašos pamatos pārskata sociālās vērtības un sodāmās darbības, veidojot tiesisko kārtību, kas nesaskan ar personas izpratni par taisnīgumu. Piemēram, padomju tiesībās tika noteikta īpašuma nacionalizācija, atņemot cilvēkiem viņu īpašumu un nosakot, ka tas ir valsts īpašums. Viena sabiedrības daļa to uzskatīja par netaisnīgu tiesisko kārtību, taču otra sabiedrības daļa, kura guva labumu no nacionalizētā īpašuma, uzskatīja risinājumu par taisnīgu. Savukārt denacionalizācijas gaitā notika pretējais process, proti, īpašnieki, kuriem tika atdots īpašums, to uzskatīja par taisnīgu, bet tie, kuriem atņēma vai ierobežoja šos labumus, atdodot īpašniekiem, izjuta klaju netaisnību. Tā var veidoties aizvainojums pret valsti un tiesībām, kas var rezultēties pat ar tiesību kā vērtības noliegšanu.

Turklāt dinamiska tiesību sistēmas pārbūve, kuru savā mūžā atkārtoti piedzīvo persona, mazina vai pat liedz viņai ticēt tiesībām kā vērtībai, jo tās nenodrošina taisnīgumu, mieru, kārtību un stabilitāti ilgtermiņā.

Zinātnieki uzsver, ka arī amatpersonas, tostarp likumdevēji un tiesneši, savu tiesisko apziņu veido konkrētās sabiedrības juridiskās kultūras telpā. Tāpēc problēmas, kas ir sabiedrībā ar deformētu juridisko kultūru, atspoguļojas arī valsts varas īstenošanā, tiesību jaunradē un tiesvedībā. Z. Kūns plašāk analizējis Krievijas, Ungārijas, Polijas, Čehijas un Slovākijas pieredzi.

Tiesību nihilisma apzīmējumu nav attiecināms uz personām vai sabiedrības grupām, kuras apšauba valsts varas leģitimitāti, ja valsts vara tiek sagrābta vai noturēta prettiesiski (piemēram, Baltkrievijā pēc 2020. gada vēlēšanām), neievēro spēkā esošos likumus, jo cīnās par savām tiesībām pret netaisnīgu, agresīvu režīmu (autoritāru, totalitāru), kas izmanto prettiesiskus līdzekļus, tostarp likumus neatbilstošus taisnīgumam un cilvēktiesību prasībām, lai sasniegtu savu mērķus.

Ja atsevišķa persona ir tiesību nihilists, tad viņa ar savu darbību var traucēt vai apdraudēt gan atsevišķus līdzpilsoņus (piemēram, braucot dzērumā, dedzinot kūlu), gan sabiedrību kopumā (piemēram, veicot koruptīvas darbības, izvairoties no nodokļu maksāšanas pienākuma). Jo lielāka daļa sabiedrības locekļu neuzskata tiesību noteikumus par sev saistošiem, jo nedrošāk šādā sabiedrībā dzīvot un lielāki līdzekļi jāiegulda sabiedriskās drošības un kārtības nodrošināšanā. Taču visbīstamāk, ja necieņa pret tiesībām ir daļa no visas sabiedrības juridiskās kultūras. Tādā gadījumā nav iespējams īstenot demokrātisku tiesisku valsti, pastāv korupcija un iespējama valsts nozagšana.