Akmens laikmets Latvijas teritorijā aptver laikposmu no 10 500. gada p. m. ē., kad konstatējamas pirmās liecības par cilvēku klātbūtni, līdz 1800. gadam p. m. ē., kad papildus akmens rīkiem sāka izmantot no bronzas izgatavotus priekšmetus.

Latvijas akmens laikmets iekļauj senākā akmens laikmeta jeb paleolīta beigu posmu (10 500.–9000. gadā p. m. ē.), kas klimata ziņā atbilst pēdējā ledus laikmeta noslēgumam. Tam seko vidējais akmens laikmets jeb mezolīts (9000.–5400. gadā p. m. ē.), kas aptver pēcledus laikmeta jeb holocēna sākumposmu. Ap 5400. gadu p. m. ē. sāka izgatavot keramikas traukus, un šis jaunievedums Latvijas teritorijā iezīmēja pāreju uz jaunāko akmens laikmetu jeb neolītu.

Latvijas teritorijā visu akmens laikmetu turpinājās savācējsaimniecība – pārtiku ieguva no medībām, zvejas un savvaļas augu vākšanas. Neolītā parādījās arī ražotājsaimniecības – zemkopības un lopkopības – iezīmes, tomēr galveno nozīmi saglabāja savācējsaimniecība.

Latvijas teritorijā senākie zināmie iedzīvotāji bija ziemeļbriežu mednieki, kuri no dienvidiem ieklejoja paleolīta beigu posmā. Šajā laikā valdīja subarktisks klimats ar tundras veģetāciju. Arheoloģiskās liecības par paleolīta cilvēku klātbūtni iegūtas galvenokārt pie Daugavas un Lielupes; nozīmīgākā zināmā dzīvesvieta ir Salaspils Laukskolas apmetne. Mūsdienu Latvijas teritorija ir paleolīta laika apdzīvotības tālākā ziemeļu robeža Baltijas jūras austrumu krastā.

Iestājoties siltākam klimatam, tundras klajumi aizauga ar mežu, ziemeļbrieži izmira vai aizceļoja tālāk uz ziemeļiem. Pilnībā izmainoties augu un dzīvnieku valstij, radikāli mainījās arī iedzīvotāju dzīvesveids. Šīs izmaiņas iezīmēja mezolīta sākumu.

Agrajā mezolītā (9000.–8300. gadā p. m. ē.), kas atbilst preboreālajam klimatiskajam periodam, svarīgākais medību objekts bija alnis. Ļoti nozīmīga bija arī zveja iekšējos ūdeņos, un šajā laikā dzīvesvietas sāka ierīkot pie lielajiem ezeriem (Zvejnieku II apmetne Burtnieka ezera krastā, Sūļagala apmetne pie Lubāna ezera).

Vidējais mezolīts (8300.–6000. gadā p. m. ē.) atbilst boreālajam klimatiskajam periodam un atlantiskā perioda sākumam, kad klimats kļuva arvien siltāks. Galvenais medījums joprojām bija alnis, tomēr vairāk sāka medīt arī mežacūkas. Turpinājās apdzīvotība Zvejnieku II apmetnē. Šī laikposma apmetnes pētītas arī Rietumlatvijā – pie Usmas ezera un Kurzemes piekrastē (Celmi, Košķēni, Lapiņi, Pāvilostas Baznīckalns, Vendzavas, Sise). Domājams, ka tieši šajā laikā Latvijas teritorijas iedzīvotāji kļuva par izteiktiem vietsēžiem, ierīkojot pastāvīgas apmetnes, pārtiku iegūstot galvenokārt dzīvesvietas tuvumā. Vidējais mezolīts atbilst Baltijas jūras baseina saldūdens stadijai – Ancilus ezers. Piekrastes iedzīvotāji medīja arī roņus.

Vēlajā mezolītā (6000.–5400. gadā p. m. ē.) siltos klimatiskajos apstākļos daudzveidojās fauna, svarīgi medījumi bija staltbriedis un mežacūka. No vēlā mezolīta dzīvesvietām plaši pētītas Osas un Zvidzes apmetnes pie Lubāna ezera.

Agrais neolīts (5400.–4100. gadā p. m. ē.) atbilst pēcledus laikmeta vissiltākajam posmam, tas ir platlapju mežu maksimālais izplatības laiks. Iztiku iedzīvotāji joprojām guva no medībām, zvejas un savvaļas augu vākšanas, bet no mūsdienu Krievijas vai Baltkrievijas teritorijā dzīvojošām grupām tika pārņemta prasme darināt keramikas traukus. Senākā keramika (Osas jeb Narvas tipa keramika) konstatēta Osas, Zvidzes, Zvejsalu un Ičas apmetnēs Lubāna ezera baseinā, arī Zvejnieku I apmetnē pie Burtnieku ezera.

Vidējā neolīta (4100.–2900. gadā p. m. ē.) sākumu iezīmē t. s. ķemmes keramikas parādīšanās. Iestājās vēsāks klimatiskais periods – subboreālais. Uz salīdzinoši blīvu apdzīvotību norāda lielais šī perioda apmetņu skaits Lubāna ezera baseinā (Kvāpāni I, II, Malmuta I, Nainiekste, Piestiņa, Suļka u. c.), Burtnieka baseinā (Braukšas I, II, Kaulēnkalns, Riņņukalns, Zvejnieki I) un pie Lielā Ludzas ezera (Budjanka, Jurizdika, Kreiči u. c.). Apmetnes zināmas arī citās iekšzemes teritorijās, piemēram, Zemgalē pie Zebrus ezera (Lejascīskas) un Dvietes senlejā Sēlijā. Austrumbaltijas mērogā unikāla senvieta ir Riņņukalna apmetne pie Salacas iztekas no Burtnieku ezera: šeit no pārtikā izmantoto saldūdens gliemeņu čaulām uzkrājies biezs slānis, kurā saglabājušies arī daudzi nozvejoto zivju kauli.

Vidējā neolīta dzīvesvietas atklātas arī daudzviet jūras piekrastē: Sārnates, Piedāgu apmetnes Kurzemes rietumkrastā, Purciema, Ģipkas, Siliņupes, Slocenes, Romu–Kalniņu, Priedaines apmetnes Rīgas jūras līča krastā. Šis laiks atbilst Baltijas jūras baseina sāļajai Litorīnas jūras stadijai. Piekrastes iedzīvotāji medīja roņus un cūkdelfīnus, zvejoja jūras zivis, plaši izmantoja arī piejūras ezeru pārtikas resursus.

Vidējā neolītā parādās arī pirmās liecības par ražojošo saimniecību. Šī laikposma putekšņu paraugos no visiem Latvijas reģioniem identificējami kultivēto graudaugu – miežu, kviešu – putekšņi, bet Kreiču apmetnē atrasts arī viens mieža grauds. Ar zemkopību varētu būt saistīti apmetnēs atrastie koka kapļi. Par lopkopības pirmsākumiem liecina atrastie liellopu, mājas cūku un aitu/kazu kauli, lai gan to īpatsvars, salīdzinot ar savvaļas zvēru kauliem, ir ļoti neliels.

Vēlā neolīta (2900.–1800. gadā p. m. ē.) sākumu iezīmē jauna veida priekšmetu parādīšanās: ar auklas nospiedumiem rotāti māla trauki un laivveida akmens cirvji, t. s. laivas cirvji. Cilvēku kaulu ķīmiskā sastāva analīzes liecina par būtiskām izmaiņām uzturā, ko varētu saistīt ar zemkopības un lopkopības attīstīšanos paugurainēs un upju ielejās, kur bija lauksaimniecībai piemēroti apstākļi. Vienlaicīgi turpināja pastāvēt apmetņu koncentrācijas pie lielajiem ezeriem, kur saimniecībā galveno nozīmi saglabāja medības un zveja.

Rīku izgatavošanai plaši izmantoja kramu. Dažādiem akmens laikmeta periodiem raksturīgas noteiktas krama bultu galu formas: paleolīta beigās sastopami nesimetriski bultu gali ar kājiņu, agrajā mezolītā – gareni, simetriski bultas gali, bet vidējā mezolītā plaši izmantoti salauztu nažveida šķilu posmi, kurus iestiprināja kā asmenīšus kaula bultu un šķēpu galos. Neolītam raksturīgas ģeometriskas abpusēji retušētu bultu galu formas: rombiski, trīsstūrveida bultu gali un bultu gali ar kājiņu. Sastopami arī smaili ovāli vai rombiski krama šķēpu gali. Koka, ādu un citu materiālu apstrādē un pārtikas produktu sagatavošanā izmantoja krama kasīkļus, griežņus, urbjus, nažus un citus rīkus, kuru formas laika gaitā mainījās.

Mezolītā un neolītā izgatavoja cirvjus, kaltus un cērtes arī no citiem iežiem, izmantojot skaldīšanas un slīpēšanas tehnikas. Mezolītā visbiežāk mēdza noslīpēt tikai rīka asmens daļu, turpretī neolītā tika izveidoti regulāras formas priekšmeti, rūpīgi noslīpējot visu virsmu. Laivas cirvji ar izurbtu kātcaurumu ieviesās tikai vēlajā neolītā.

Latvijas akmens laikmeta kolekcijās ir ļoti daudz arī kaula un raga darbarīku un ieroču. Vienu no Eiropas lielākajām šādu rīku kolekcijām veido atradumi, kas iegūti 1937.–1940. gadā pēc Lubāna ezera līmeņa pazemināšanas (ap 3500 priekšmetu).

Paleolītā medīja ar harpūnām no ziemeļbrieža raga vai kaula ar vairākām reti izvietotām atkarpēm. Agrajā un vidējā mezolītā sevišķi plaši izmantoti dažādas formas kaula šķēpi, bet mezolīta beigās un neolītā vairāk tika lietoti kaula bultu gali (adatveida, ar bikonisku vai zīles formas galvu, lapasveida). Kaula makšķerāķi, gan viengabala, gan saliktie (ar kopā sastiprinātu kātu un smaili), sastopami jau mezolītā, bet plašāk tos izmantoja neolītā.

Ar paleolīta beigām datēts no ziemeļbrieža raga izgatavots cirvjveida t. s. Lingbijas tipa rīks (funkcija nenoteikta), savukārt mezolītā un neolītā no aļņa un staltbrieža ragiem darināja cirvjus un kapļus ar kātcaurumu, kaltiņus un īpašas uzmavas akmens rīku iestiprināšanai.

Mitrzemes apmetnēs, kur bezskābekļa vidē saglabājušies arī organiskie materiāli (Zvidze, Osa, Sārnate, Priedaine, Abora), atrasti arī dažādi koka rīki, t. sk. medību ieroči (šķēpi, loki, bultu gali), zvejas rīki (žebērkļi, klūgu murdi, no skaliem veidoti zvejas aizsprostu posmi), pārvietošanās līdzekļu detaļas (vienkoču fragmenti, airi, slēpe, ragavas sliece), kā arī kapļi, vāles, kaltu un cirvju rokturi, izgrebti koka kausi, karotes, bļodiņas. No klūgām pina grozus, bet no lūku auklām izgatavoja tīklus, kurus aprīkoja ar priežu mizas vai tāss pludiņiem un akmens gremdiem.

Sārnates neolīta apmetnēs, arī apmetnēs pie Lubāna ezera atsegtas stabu konstrukcijā celtu mājokļu paliekas. Sārnatē konstatēti arī īpašas konstrukcijas pavardi, piemēroti mitriem apstākļiem: pavarda pamatni veidoja koku un tiem pārsegtu mizu slānis, ko apbēra ar smiltīm. Uz neolīta laiku attiecināmas zvejas aizsprostu (taču) paliekas, kas atklātas Zvidzes un Jurizdikas apmetnēs.

Starp neolīta laika atradumiem dominē keramikas trauku lauskas. Keramiku precīzāk var datēt pēc tā, kāds materiāls piejaukts māla liesināšanai, kā arī pēc trauku virsmas faktūras, rotājuma un citām pazīmēm. Agrā neolīta Osas jeb Narvas tipa keramiku raksturo smaildibena trauki ar augu fragmentu un gliemeņu vāciņu piejaukumu māla masai. Trauki rotāti ar sīkām bedrītēm, iegriezumiem, ķemmesveida iespiedumiem, kas veido dažādas ģeometriskas figūras. Lietotas arī ovālās māla bļodiņas – tauku lampiņas.

Pilnīgi citu tradīciju pārstāv vidējā neolīta sākumposmam raksturīgā tipiskā ķemmes keramika, kuras saknes ir Somijas un Karēlijas teritorijā. Māla masai piejauca zvirgzdus; izgatavotie trauki ir ar apaļu dibenu, rotāti ar regulārās horizontālās joslās izkārtotiem ķemmes iespiedumiem un dziļām bedrītēm. Vidējā neolītā novērojama abu keramikas tradīciju saplūšana: sastopama tāda keramika (Austrumlatvijā – Piestiņas tipa; Rietumlatvijā – agrā Sārnates tipa), kur gan izmantoti ķemmes nospiedumi vai tiem līdzīgi elementi, tomēr ornamenta raksts ir brīvāks un daudzveidīgāks, turklāt māla masai piejaukti gliemeņu vāciņi, atbilstoši agrā neolīta tradīcijai. Vēlajā neolītā Latvijas teritorijā nedaudz parādījās arī Centrāleiropā plaši izplatītā auklas keramika, kam raksturīgi kausveida trauki un amforas, rotājumā izmantojot auklas nospiedumus, iegrieztas skujiņas un līnijas. Daudz biežāk sastopami vietējās tradīcijas ietvaros izgatavoti trauki ar auklas keramikas ietekmēm, parādās arī t. s. tekstilā keramika – ar audumam līdzīgu virsmas faktūru. 

Akmens laikmeta iedzīvotāji bieži mēdza izrotāt ikdienā lietojamos priekšmetus. Gan mezolītā, gan neolītā uz medību rīkiem sastopami ģeometriski ornamenti, atsevišķos gadījumos arī cilvēku vai dzīvnieku attēlojumi. No neolīta laika saglabājušies kausi un karotes ar izgrebtām putnu un dzīvnieku galvām, arī keramikas ornamentā dažkārt parādās putnu un cilvēku attēli. Neolītā no keramikas vai kaula darināja figūriņas, kuras izmantoja īpašos rituālos.

Mezolīta iedzīvotāji rotājās ar dzīvnieku zobu, arī bebra un putnu kaulu piekariņiem, bet, sākot ar vidējo neolītu, plaši sastopami dažādas formas dzintara piekariņi, krelles, ripas un riņķi, kā arī atsevišķas, dažkārt ļoti smalki izstrādātas dzīvnieku skulptūriņas. Kā liecina pētījumi Sārnates apmetnē un Lubāna ezera baseina apmetnēs, dzintara rotas izgatavoja šī amata meistari īpašās darbnīcās.

Zvejniekos pie Burtnieka ezera atklāts viens no Ziemeļeiropas nozīmīgākajiem akmens laikmeta kapulaukiem. Izpētīti 329 kapi, no kuriem senākie datēti ar vidējo mezolītu, bet lielākā daļa apbedījumu attiecināmi uz vēlo mezolītu, agro un vidējo neolītu. Dažkārt kapā lika kaula, krama vai akmens ieročus un darbarīkus, bet visbiežāk sastopami dzīvnieku zobu piekariņi, ar kuriem dažkārt tika bagātīgi izrotāts mirušā tērps. Vidējā un vēlā neolīta kapos liktas dzintara rotas, dažos gadījumos veidojot ļoti greznu apģērba rotājumu.

Arī citur atklāti akmens laikmeta apbedījumi: viens apbedījums atsegts Vendzavu mezolīta apmetnē, vidējā un vēlā neolīta kapulauks pētīts Kreičos (23 apbedījumi). Vēlā neolīta apbedījumi atklāti arī Lubāna ezera baseina apmetnēs: Aborā I atklāts 61 apbedījums, bet Kvāpānos II – 15. Auklas keramikas kultūrai raksturīgi savrupkapi (Atkalni, Sarkaņi, Selgas), kur mirušie apbedīti saliektā stāvoklī ar raksturīgām piedevām (laivas cirvis, māla trauki, kaula plāksnītes).

Seno iedzīvotāju stāvokli sabiedrībā atspoguļo arī kapos liktie priekšmeti. Piemēram, Zvejnieku kapulaukā ir apbedījumi, kuros ir daudz dažādu kapa piedevu, šo cilvēku tērpi bijuši bagātīgi izrotāti, norādot uz īpašu sociālo stāvokli, salīdzinot ar citiem apbedījumiem, kuros šo piedevu praktiski nav. Liecības par apbedīšanas tradīcijām savukārt sniedz ieskatu ticējumos par aizkapa dzīvi. Piemēram, plaši izplatīta bija tradīcija mirušos apkaisīt ar sarkano okeru, kas varēja simbolizēt asinis, siltumu un dzīvības turpināšanos pēc nāves.

Akmens laikmeta iedzīvotāji pielāgojās mainīgajiem vides apstākļiem Latvijas teritorijā, plaši izmantojot savvaļas pārtikas resursus, ko laikmeta beigās papildināja kultūraugu audzēšana un mājlopu turēšana. Attīstījās akmens, kaula, raga un citu materiālu apstrādes tehnikas, tika apgūta keramikas trauku darināšanas prasme.

Sākot ar vidējo neolītu, izveidojās plašs maiņas tīkls, kura ietvaros no jūras piekrastē savāktā dzintara darinātās rotas lielā daudzumā aizplūda uz iekšzemes teritorijām, pat līdz Baltās jūras krastiem ziemeļos un līdz Urālu kalniem austrumos. Pretējā virzienā, no atradnēm Krievijas vidienē, veda labas kvalitātes kramu darbarīku izgatavošanai, bet no Karēlijas – slānekļa cirvjus un kaltus. 

Pamatojoties uz arheoloģiskā materiāla analīzi, pētnieki izdalījuši vairākas akmens laikmeta kultūras. Katra no tām iezīmē vairāk vai mazāk skaidri izteiktu tradīciju kopumu. Paleolīta beigās sastopamie krama un ziemeļbriežu raga rīki ļauj šī perioda iedzīvotājus pieskaitīt pie Ziemeļeiropas līdzenumā plaši izplatītās Ārensburgas-Svidru kultūras. Savukārt Latvijas agrā un vidējā mezolīta atradumus attiecina uz Austrumbaltijā izplatīto Kundas kultūru.

Jaunās kaula rīku formas, kas ieviesās vēlajā mezolītā, iezīmē Narvas kultūras izveidošanos; pie šīs kultūras pieskaita arī agrā neolīta keramiku. Vidējā neolīta ķemmes keramika, raksturīgās krama rīku un dzintara rotu formas, kā arī savdabīgās apbedīšanas tradīcijas iezīmēja ķemmes keramikas kultūras izplatīšanos Latvijas teritorijā, ko saista ar jaunas iedzīvotāju grupas ienākšanu no ziemeļiem. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka jaunienācēji bijuši somugri.

Auklas keramikas kultūras parādīšanos vēlā neolīta sākumā (auklas keramika, laivas cirvji, saliektie apbedījumi) saista ar indoeiropiešu ienākšanu Austrumbaltijā. Arheoloģiskais materiāls tomēr norāda uz kultūras kontinuitāti vismaz no vēlā mezolīta cauri visam neolītam. Tas ir pamats mūsdienās pētnieku vidū izplatītajam viedoklim, ka baltiem ir daudz senākas vietējās saknes.

Dažādo periodu iedzīvotāju ģenētisko radniecību un izcelsmi ļaus skaidrāk noteikt seno cilvēku DNS pētījumi. Savukārt akmens laikmeta arheoloģiskais materiāls atspoguļo iedzīvotāju dzīvesveida attīstību ilgā laika periodā, pielāgojoties mainīgajiem vides apstākļiem un savstarpēji ietekmējoties dažādām kultūras tradīcijām.