Keramika kā neolīta kultūras raksturojoša pazīme Neolīta gaitā novērojamas izmaiņas keramikas darināšanas tradīcijās: nomainās mālam piejauktie liesinātāji un trauku formas, kā arī virsmas faktūras, rotāšanai izmantotie spiedogi, rotājuma motīvi un kompozīcijas. Keramikas pazīmes arheologiem ir kalpojušas neolīta hronoloģijas izstrādāšanai, un konkrēti keramikas tipi ļauj identificēt dažādas neolīta laika arheoloģiskās kultūras.
Podniecības prasmes izplatījās no kaimiņu reģioniem – mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas. Austrumbaltijā vissenākā ir Narvas tipa keramika, nosaukta pēc atradumiem Narvas apmetnēs, mūsdienu Igaunijas ziemeļaustrumu daļā. Latvijā to pazīst arī kā Osas tipa keramiku pēc Osas apmetnes Lubāna zemienē. No māla masas, kas liesināta ar gliemeņu čaulām un augu fragmentiem veidoti smaildibena podi un garenas bļodiņas. To virsmas visbiežāk klāj švīkājums, kas radies, plāninot un izlīdzinot trauku sienas. Trauki ornamentēti sīkām bedrītēm un ķemmesveida iespiedumiem, kas veido dažādas ģeometriskas figūras, kur dažkārt var atpazīt cilvēku vai dzīvnieku atveidus. Paši senākie trauki darināti ļoti prasmīgi un rūpīgi – podniecības augstais līmenis liecina, ka Austrumbaltiju apdzīvojošās kopienas intensīvu kontaktu ceļā no blakus reģionu iedzīvotājiem pārņēma jau attīstītu podniecības tradīciju.
Lietuvas dienvidos un blakus esošajās Baltkrievijas un Polijas teritorijās agrajā neolītā sastopama nedaudz atšķirīga keramika – Dubiču tips, kurai raksturīgs rupju augu fragmentu piejaukums un bedrīšu rotājums.
Ļoti atšķirīgu tradīciju pārstāv vidējā neolīta sākumposmam raksturīgā tipiskā ķemmes keramika (2. attēls) – ķemmes keramikas kultūras raksturīgākā iezīme, kuras saknes ir mūsdienu Somijas un Karēlijas teritorijā. Šajā periodā tā izplatījās mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijā. Māla masai piejauca zvirgzdus; izgatavotie trauki ir ar apaļu dibenu un uzbiezinātu augšmalu, rotāti ar regulārās horizontālās joslās izkārtotiem ķemmes iespiedumiem un dziļām bedrītēm. Starp ģeometriskajiem ornamenta rakstiem dažkārt atpazīstami ūdensputnu atveidi.
Vidējā neolītā novērojama abu keramikas tradīciju saplūšana: sastopama tāda keramika (Austrumlatvijā – Piestiņas tipa; Rietumlatvijā – agrā Sārnates tipa), kur gan izmantoti ķemmes nospiedumi vai tiem līdzīgi elementi, tomēr ornamenta raksts ir brīvāks un daudzveidīgāks, turklāt māla masai piejauktas gliemeņu čaulas, atbilstoši agrā neolīta tradīcijai. No ķemmes keramikas aizgūta uzbiezinātā trauka augšmala. Igaunijā šādu keramiku apzīmē par vēlo ķemmes keramiku. Austrumlatvijā to pazīst kā Piestiņas tipa keramiku (nosaukta pēc Piestiņas apmetnes Lubāna zemienē). Rietumlatvijā vietējās agrā neolīta keramikas un ķemmes keramikas tradīciju sajaukšanās rezultātā radās agrā Sārnates tipa keramika, kuras raksturīga pazīme ir ķemmei līdzīgi iespiedumi, kas iegūti, kā spiedogu izmantojot jūras zīdītāja – cūkdelfīna – žokli ar zobiem. Šāda trauku rotāšanas tehnika izmantota arī Igaunijas piekrastē.
Lietuvas dienvidos vidējā neolītā pārstāvēta Nemūnas tipa keramika, kas liesināta ar zvirgzdiem. Tās ornaments mēdz būt sarežģīts, raksturīgas ir bedrītes trauka malas ārpusē un iekšpusē. Savukārt, mūsdienu Polijas ziemeļaustrumu daļā un Krievijas Kaļiņingradas apgabalā sastopami Cedmāras tipa keramikas trauki ar plakaniem dibeniem un S-veidā izliektu trauka augšdaļu.
Vidējā neolīta beigās Austrumbaltijas dienvidu teritorijās (mūsdienu ziemeļaustrumu Polijā, Krievijas Kaļiņingradas apgabalā un Lietuvas piekrastē) ienāca jauna keramikas tradīcija no Centrāleiropas. Tā ir raksturīgā lodveida amforu kultūras keramika, kas liesināta ar zvirgzdiem un pārstāv šajā reģionā iepriekš neredzētas trauku formas: amforas ar rokturiem (3. attēls), biķerus un citus. Atšķirībā no agrākās keramikas, šie trauki pārsvarā ir ar plakanu dibenu, tie visbiežāk rotāti ar auklas iespiedumiem.
Vēlā neolīta sākumu iezīmē auklas keramikas parādīšanās Austrumbaltijā. Šī keramika, kura vārdu devusi auklas keramikas kultūrai, ir vēl viena no ārpuses atvesta keramikas tradīcija, tās saknes meklējamas Austrumeiropas stepēs uz ziemeļiem no Melnās jūras. Arī šajā tradīcijā pārstāvēti kausi, podi un amforas (4. attēls), bet māla masā kā piejaukums plaši tiek izmantots šamots. Atbilstoši nosaukumam, tiek izmantots auklu nospiedumu rotājums, arī iegrieztas skujiņas un līnijas. Auklas keramikas trauki atrasti šīs kultūras kapos visā Austrumbaltijā, bet dzīvesvietas, kur dominē auklas keramika, atklātas tikai reģiona dienvidos. Vēl šajā teritorijā tiek izdalīta Žucevas kultūras keramika, kur sajaukušās lodveida amforu kultūras, auklas keramikas un vietējās Narvas keramikas tradīcijas.
Arī vēlajā neolītā turpinājās Narvas keramikas tradīcijas, kuras tagad ietekmēja arī auklas keramika. Veidojās vēlā Narvas jeb Aboras tipa keramika – nosaukta pēc Aboras apmetnes Lubāna zemienē (5. attēls). Šajā laikā trauku virsmas faktūras veidošanai un rotāšanai plaši izmantoja no savītām auklām izgatavotus spiedogus, noklājot trauka virsmu ar iespiestām auklas josliņām (klājošās auklas keramika) vai pāri virsmai ripinot auklu (ripinātās auklas keramika), iegūstot auduma nospiedumam līdzīgu faktūru.