Austrumbaltijas neolīta laika sākumposmā valdīja īpaši silts un mitrs klimats (t. s. pēcleduslaikmeta klimatiskais optimums), un labvēlīgie apstākļi veicināja platlapju koku sugu izplatīšanos ziemeļu virzienā, attiecīgi samazinoties skujkoku mežu platībām. Tas noteica izmaiņas arī meža zvēru sastāvā, šādi apstākļi bija labvēlīgi mežacūkām, staltbriežiem, tauriem (savvaļas govīm). Neolīta gaitā klimats pakāpeniski kļuva vēsāks un sausāks, un attiecīgi plašāk izplatījās egļu meži.
Neolīta laiks atbilst Baltijas jūras baseina Litorīnas jūras stadijai, kad jūra bija sāļāka nekā mūsdienās, pastāvot intensīvākai ūdens apmaiņai ar Atlantijas okeānu. Austrumbaltijas ziemeļu daļā (mūsdienu Igaunijas teritorijā) arvien turpinājās zemes garozas celšanās, kas bija aizsākusies pēc ledāju kušanas, tāpēc jūra “atkāpās” un veidojās jaunas sauszemes teritorijas. Latvijas piekrastē zemes garozas celšanās noritēja salīdzinoši lēni, un šādos apstākļos gar smilšaino krastu veidojās jūras lagūnas, kas pakāpeniski zaudēja saikni ar jūru, kļūstot par sekliem ezeriem. Savukārt, teritorijas dienvidos (mūsdienu ziemeļaustrumu Polijā un Krievijas Kaļiņingradas apgabalā) dominēja jūras līmeņa celšanās, un rezultātā piekrastes teritorijas applūda. Šajā laikā jūra sāka izskalot dzintaru saturošos ģeoloģiskos slāņus Sambijas pussalā (mūsdienu Kaļiņingradas apgabalā), un straume dzintaru nesa ziemeļaustrumu un ziemeļu virzienā gar krastu.
Dzīvnieku kaulu atradumi neolīta laika apmetnēs liecina, ka cilvēki medījuši aļņus, staltbriežus, stirnas, mežacūkas, bebrus un citus zvērus, no kuriem ieguva gaļu, kā arī ādas un izejmateriālus (kaulus, ragus) darbarīku izgatavošanai. Jūras piekrastē, savukārt, notika roņu un cūkdelfīnu medības. Medīja arī ūdensputnus un meža putnus. Pārtikas ieguvei ļoti nozīmīga bija arī zveja: neolītā zvejoja saldūdens, jūras un ceļotājzivis. Vāca dažādus savvaļas augus (lazdu riekstus, ezerriekstus, dzelteno lēpju, sūreņu un balandu sēklas, ogas), kā arī saldūdens gliemenes.
Vidējā neolīta dzīvesvietās un kapos nelielā skaitā atrasti arī mājlopu (liellopu, aitu un kazu, mājas cūku) kauli, tāpēc tiek uzskatīts, ka šajā laikā zināma nozīme pārtikas ieguvē bija arī lopkopībai. Par zemkopības aizsākšanos varētu liecināt putekšņu paraugos konstatētie graudaugu putekšņi, kā arī koka kapļu un citu, iespējams, ar zemkopību saistītu darbarīku atradumi (1. attēls). Cilvēku kaulu un māla trauku ķīmiskās analīzes, kā arī mājlopu kaulu atradumi apstiprina, ka vēlā neolīta ieceļotāji, kuri atnesa auklas keramikas kultūru, bija lopkopji, kuri uzturā izmantoja piena produktus. Neolīta laika iedzīvotāji apmetnes ierīkoja tur, kur bija plašas iespējas gan zvejai, gan medībām – pie lielajiem ezeriem, jūras piekrastē un uz salām. Apstākļos, kad sauszemi klāja meži, liela nozīme bija ūdenstransportam, izmantojot vienkoču laivas.
Kā liecina arheoloģiskos izrakumos atsegtās paliekas, neolīta iedzīvotāji cēla četrstūra plānojuma stabu celtnes (2. attēls). Konstatētas arī bedres, kas palikušas no zemē iedziļinātām mītnēm. Šventojā (Lietuvas piekrastē) atrastas no stabiem būvēta iežogojuma paliekas, kas stiepās vismaz 150 m garumā (3. attēls). Tas varēja kalpot aizsardzībai vai arī, lai norobežotu reliģiskajiem rituāliem izmantotu teritoriju.

3. attēls. Šventojas 1. apmetnes (Lietuvā) žoga daļas rekonstrukcija.
Autore: Virginija Rimantienė. Avots: Lietuvas Nacionālais muzejs (Lietuvos Nacionalinis muziejus).