Baltijas jūra ir iekšējā jūra Eiropas ziemeļu daļā, kuru ar Ziemeļjūru un Atlantijas okeānu savieno seklie Dānijas šaurumi. Rīgas līci no Baltijas jūras nošķir Kurzemes pussala un Monzunda salas. Līci ar jūru savieno Irbes (rietumos) un Veinameri šaurumi (ziemeļos).
Baltijas jūras krastos atrodas Somija, Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Vācija, Dānija, Zviedrija. Baltijas jūras krasta līnija ir izrobota, īpaši tās ziemeļu un dienvidaustrumu daļās. Rīgas līča krastos atrodas Latvija un Igaunija. Rīgas līcim ir ovāla ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā izstiepta forma, lielākais dziļums tā centrālajā daļā sasniedz apmēram 60 m. Līča tilpums ir 424 km³. Līča centrālās daļas rietumos paceļas Roņu sala.
Latvijas piekrastes daļas kopējais garums ir 497 km; no tiem atklātas Baltijas jūras piekrastē no Lietuvas robežas līdz Ovīšu ragam 183 km, Irbes šauruma piekrastē no Ovīšu raga līdz Kolkas ragam 70 km, Rīgas līča piekrastē no Kolkas raga līdz Igaunijas robežai 234 km. Latvijas krasta līnija ir samērā iztaisnota, tai raksturīga lēzenu ieloku un vāji izteiktu zemesragu mija, kas veidojušies jūras erozijas un akumulācijas procesu mijiedarbē. Pēdējā leduslaikmeta beigu posmā un holocēna sākumā Baltijas jūras ieplakā notika relatīvi lēnas ūdenslīmeņa svārstības (galvenokārt transgresijas), tāpēc sākotnējās krasta nogāzes ir ievērojami izlīdzinātas un kļuvušas lēzenākas – liels smalkgraudaino sanešu apjoms tika noskalots zemūdens nogāzē. Mūsdienu krasta zonas konfigurāciju un smalkgraudaino sanešu izplatību lielākajā daļā piekrastes nosaka krasta reljefa pārveidojumi, kas notika iepriekšējo Baltijas jūras attīstības stadiju laikā. Mūsdienu krasta kontūra ir relatīvi stabila, un raksturīgāko krasta reljefa formu izplatības likumsakarības var saglabāties bez būtiskām izmaiņām vairākus gadu desmitus.
Lielākajai daļai Latvijas piekrastes raksturīgs lēzens kritums jūras (līča) virzienā. Zemūdens nogāze ir lēzena, vāji viļņota, un smalkgraudainie saneši sastopami tikai tās augšējā daļā. Irbes jūras šaurumā un Rīgas līča dienvidu daļā smalkgraudainie saneši sastopami visā krasta zonas platumā, kā arī dziļāk par mūsdienu krasta zonas robežu. Zemūdens nogāzes augšējā daļā līdz 4 m dziļumam parasti sastopami krasta līnijai paralēli smilts vaļņi.
Mūsdienās atklātas Baltijas jūras un Rīgas līča krastu forma, morfoloģija un pārveidošanās dinamika galvenokārt saistīta ar jūras ģeoloģisko darbību. To nosaka viļņi, viļņošanās izraisītas straumes un vējš. Atbilstoši tam, kurš no krasta procesu komponentiem pēdējo gadu desmitu laikā bijis pārsvarā, jūras krastu Latvijā dala erozijas (150 km), akumulācijas (140 km) un stabilajos jeb maz mainīgajos (200 km) posmos.
Krasta nogāze pārsvarā izveidojusies pleistocēna un holocēna nogulumos. Tikai atsevišķos īsos iecirkņos krasta nogāzes daļās atsedzas devona nogulumieži. Krasta augstums parasti nepārsniedz 5 m un tikai stāvkrastu izplatības iecirkņos var sasniegt 15–20 m. Visā krasta garumā sastopams raksturīgs krasta nogāzes elements – pludmale. Gandrīz visā Latvijā pludmales sanešu sastāvā dominē smiltis, turklāt daudzviet akumulatīvajos krasta iecirkņos – smalkas un ļoti smalkas smiltis. Parasti pludmales platums ir 30–50 m Baltijas jūras piekrastē un 20–40 m Rīgas līča piekrastē. Aptuveni 130 km kopgarumā Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē sastopams no pludmales pārpūsto smilšu valnis – priekškāpa, kuras relatīvais augstums ir 2–7 m. Krasta iecirkņos, kuros maz smalkgraudaino sanešu, pastiprināti notiek viļņu erozija, veidojas jūras stāvkrasts, kas atkāpjas ar ātrumu 0,5–2,0 m gadā.
Atklātas Baltijas jūras piekrastē lielākie zemesragi (Akmeņrags, Melnrags, Ovīšrags) iesniedzas jūrā vairākus kilometrus tālu. Irbes šauruma piekrastē raksturīga iztaisnota krasta līnija, kas noslēdzas pie Kolkasraga. Rīgas līča Kurzemes piekrastē krasta līnijai raksturīga plašu un lēzenu ieloku mija ziemeļu un dienvidu daļā, kā arī sīku un lēzenu ieloku mija posmā Roja–Ķesterciems. Lielākie zemesragi ir Mērsraga rags un Ragaciema rags. Rīgas līča Vidzemes piekrastes ziemeļos un centrālajā daļā krasta līnijā dominē sīku un lēzenu ieloku mija. Lielākie zemesragi (Ķurmrags, Rankuļrags) iesniedzas Rīgas līci mazāk par 1 km.
Baltijas jūrai un Rīgas līcim raksturīga pozitīva ūdens aprites bilance, ko nodrošina ūdens pietece no sateces baseina, pazemes ūdeņu pietece un pozitīva ūdens virsas bilance. Rezultātā ūdens mineralizācijas pakāpe Baltijas jūrā pie Latvijas ir 7–12 ‰, bet Rīgas līcī 3–7 ‰. Mazāk blīvais virsējais jūras iesāļūdens slānis pa Dāņu šaurumiem izplūst Ziemeļjūrā, bet blīvais Ziemeļjūras ūdens, kuram ir augstāka mineralizācijas pakāpe, gar šaurumu gultni ieplūst Baltijas jūrā. Kopumā gadā ūdens no Baltijas jūras Ziemeļjūrā izplūst par 400–500 km3 vairāk, nekā ieplūst. Ūdens apmaiņu ar Ziemeļjūru ļoti apgrūtina Dāņu šaurumu mazais dziļums. Zemo mineralizācijas pakāpi Rīgas līča ūdenī nosaka lielais upju pienestā saldūdens daudzums. Ūdens apmaiņa starp Baltijas jūru un Rīgas līci ir vidēji 150–250 km3 gadā. Caur Muhu jūras šaurumu notiek apmēram 10 % no kopējās ūdens apmaiņas. Ūdens apmaiņu pa Irbes šaurumu galvenokārt nosaka vējš.
Baltijas jūras Latvijas piekrastē un Rīgas līcī neveidojas pastāvīgs straumju režīms. Ūdens virsējo slāņu kustību nosaka vēja spiediens un ieplūstošo upju ūdens masas. Valdošo dienvidrietumu un rietumu virziena vēju ietekmē Baltijas jūras piekrastē Latvijā biežāk novērojama ziemeļu virzienā vērsta garkrasta straume. Rīgas līča rietumu piekrastē uz dienvidiem vērsta garkrasta straume novērojama tikai stipra vēja un vētru laikā. Līča austrumu piekrastes dienvidu daļā epizodiski novērojama uz dienvidiem vērsta garkrasta straume, bet ziemeļu daļā tā vērsta uz ziemeļiem. Spēcīgu vētru laikā Irbes šaurumā var īslaicīgi pastāvēt uz austrumiem vērsta straume ar ātrumu >1 m/s. Rīgas līcī tālāk no krasta epizodiski izveidojas viens vai vairāki lieli ūdens riņķojumi, kuros straumes ātrums īslaicīgi sasniedz 0,05–0,5 m/s.
Dominē neperiodiskas ūdenslīmeņa svārstības. Ūdenslīmeņa svārstības galvenokārt izraisa vēja sadzinumi un atmosfēras spiediena atšķirības dažādās jūras un līča daļās. Atklātas Baltijas jūras piekrastē vējuzplūdos ūdenslīmenis var paaugstināties par 1,0–1,8 m, bet Rīgas līča piekrastē – par 2,0–2,5 m. Saules un Mēness izraisīto gravitācijas plūdmaiņu amplitūda ir no 0,03 m Baltijas jūras piekrastē līdz 0,1 m Rīgas līča ziemeļu piekrastē.
Valdošās ir mēreno platuma grādu gaisa masas (parasti – jūras, retāk – kontinentālās). Bieži ir nokrišņi un migla, valda rietumu un dienivdrietumu vēji. Baltijas jūras centrālajā daļā un Rīgas līcī ūdeņu siltuma guvumā dominē Saules radiācija. Vidējā gaisa temperatūra ziemā ir no -1º līdz -5º C, vasarā – no 16º līdz 17º C.
Atklātas Baltijas jūras piekrastē Latvijā un Rīgas līcī var veidoties ledus sega. Ledus apstākļi dažādos gados ir ļoti atšķirīgi, bet Rīgas līcī ledus parādības novērojamas katru gadu. Ledus sega piekrastē (malasledus) ir 30–120 dienas, bet aptuveni 30 % ziemu ledus sega pārklāj visu līci. Ledus uzlūšanu Rīgas līcī veicina vējš, tāpēc tā bieži saistīta ar ledus krāvumu veidošanos – torosēšanos, kas biežāk notiek Rīgas līča dienvidu un dienvidaustrumu piekrastē, krasta nogāzes seklūdens daļā. Atklātas Baltijas jūras piekrastē ledus parādības novērojamas retāk, bet pilnīga jūras centrālas daļas pārklāšanās ar ledus segu pēdējo reizi notikusi 1987. gadā. Parasti izveidojas dažus simtus metru līdz dažus kilometrus plata malasledus josla, kas saglabājas 20–40 dienas.
Jūras krasts Vidzemes akmeņainajā jūrmalā pie Ķurmraga, 2008. gads.
