Latvijā Saules radiācijas nevienmērīgo pieplūdi pa mēnešiem un sezonām nosaka astronomiskās atšķirības. Savukārt atmosfēras cirkulācijas ietekme uz Saules radiācijas pieplūdi izpaužas atšķirīgā mākoņainumā. To ietekmē arī aktīvās virsmas īpatnības, augstums virs jūras līmeņa, horizonta noslēgtības pakāpe, kā arī gaisa dzidruma pakāpe. Gada vidējais kopējās Saules radiācijas daudzums ir 3500–4000 MJ/m2, no kuriem 600–650 MJ/m2 Zemes virsma saņem jūnijā un apmēram 30 MJ/m2 – decembrī. Aptuveni 52 % no summārās radiācijas ir tiešā radiācija un 48 % – izkliedētā radiācija. Gada siltajā sezonā (marts–septembris) vairāk ir tiešā radiācija, aukstajā sezonā (oktobris–februāris) – izkliedētā. Izteikti lietainos gados ar augstu mākoņainumu dominējošā var kļūt izkliedētā radiācija. Saules radiācijas pieplūde pa gadiem var būt ļoti atšķirīga, īpaši vasaras un pavasara mēnešos. Rudenī un ziemā izkliedētā Saules starojuma veidā Zemes virsma saņem ievērojami vairāk enerģijas nekā tiešā starojuma veidā. No maija līdz augustam tiešā starojuma ir vairāk. Atstarotās radiācijas daudzums atkarīgs no Zemes virsmas rakstura. Kopumā gada laikā vidējais albedo ir 27 %. Ziemā albedo vērtības ir lielākas (vidēji 65–70 %), kas izskaidrojams ar sniega segas lielajām atstarošanās spējām. Vasarā vidējais albedo (vidēji 22 %) kopumā atbilst zaļas zāles atstarošanās īpašībām.
Latvijas klimatu būtiski ietekmē tas, ka teritorija atrodas Atlantijas okeāna ietekmes apgabalā. Siltās un mitrās okeāniskās gaisa masas, kas veidojas virs Atlantijas okeāna, rietumu planetārās plūsmas ietekmē virzās pāri Baltijas jūrai no rietumiem uz austrumiem, un relatīvi līdzenā reljefa dēļ tās iespiežas tālu Eiropas daļā. Kopumā Latvijai raksturīga augsta cikloniskā aktivitāte, kas nosaka izteiktu laikapstākļu maiņu. Ciklonu atnestās gaisa masas izraisa apmākušos laiku un nokrišņus. Ziemā tās rada sala samazināšanos, bet vasarā nosaka vēsa un mitra laika iestāšanos. Kontinentālā gaisa ieplūšana anticiklona apstākļos visbiežāk vasarā atnes siltumu, bet ziemā – aukstumu. Okeānisko gaisa masu vidējais biežums Latvijā ir 36 %, transformēto okeānisko gaisa masu biežums ir 49 % un kontinentālo gaisa masu vidējais biežums ir 14 %.
Negaiss. Āraiši. 2017. gads.
Reljefs nosaka klimatiskās atšķirības. Latvijas reljefa iezīme ir lēzenu, zemu apvidu un paugurainu augstieņu mija, kas sekmē brīvu gaisu masu ieplūšanu no Atlantijas okeāna u. c. gaisu masu veidošanās apgabaliem. Tā rezultātā var būt novērojamas straujas laikapstākļu maiņas. Lai arī augstienes nav augstas, tās tomēr ietekmē nokrišņu un gaisa temperatūru sadalījumu. Reljefa ietekmē augstienēs gaisa temperatūra ir par 0,5–1,0 °C zemāka nekā apkārtējā līdzenumā un bezsala periods par divām nedēļām īsāks.
Baltijas jūras tuvums un Rīgas līča ietekme piekrastes teritorijā samazina gaisa temperatūras svārstības, ziemas tur ir siltākas, vasaras – vēsākas, rudens ir siltāks par pavasari un bezsala periods ir par 3–4 nedēļām ilgāks nekā Latvijas austrumu daļā. Vēja ātrums piekrastes rajonos ir lielāks nekā iekšzemes teritorijā, kur piezemes gaisa kustību kavē reljefs un plašie mežu masīvi. Tādēļ ziemas temperatūru sadalījums ir meridionāls.