Ģeogrāfiski Latvija iekļaujas mērenās klimata joslas Eiropas–Rietumsibīrijas augšņu apgabala Baltijas augšņu provincē. Latvijā ir relatīvi jaunas augsnes, jo tās sākušas veidoties kvartāra pēdējā apledojuma atkāpšanās laikā un to absolūtais vecums nav lielāks par 15 000 gadu. Latvijas augšņu attīstību nosaka klimats, kurā nokrišņi dominē pār iztvaikošanu, ilgstošā atrašanās boreonemorālajā dabas zonā, dažāda granulometriskā un minerālā sastāva cilmieži, sliktā dabiskā drenētība (starppauguru ieplakās un plakanos līdzenumos) un cilvēka saimnieciskā darbība. Minēto faktoru mijiedarbībā attīstīti šādi augsnes veidošanās procesi: trūdvielu uzkrāšanās (velēnošanās), podzolēšanās, izskalošanās, lesivēšanās, dekalcifikācija, kūdras veidošanās un uzkrāšanās, māla minerālu veidošanās, brunifikācija un glejošana.
Latvijas augšņu daudzveidību nosaka augsnes cilmieži. Augstienēs un morēnas viļņotos līdzenumos augsnes cilmiezi veido morēnas jeb glacigēnie nogulumi: smilšmāls, mālsmilts, retāk smilts. Līdzenumos cilmieži ir glaciolimniskie nogulumi: bezakmeņu māls vai smilts. Smagie bezakmeņu māli sastopami Lubāna un vietām Zemgales līdzenumā. Auglīgākie vidējie un vieglie bezakmeņu māli izplatīti Zemgales līdzenumā. Brīvo karbonātu klātbūtne māla cilmiežos nosaka velēnu karbonātaugšņu veidošanos. Glaciolimniskās ģenēzes smilts nogulumi, kuros dominē kvarcs, nesatur daudz apmaiņas katjonu (piesātinājums ar bāzēm <50 %), un tajos maz barības elementu. Šāds cilmiezis izplatīts Ugāles, Ropažu, Taurkalnes u. c. līdzenumos. Glaciolimniskiem nogulumiem pieskaita arī Baltijas ledus ezera smilts nogulumus. Daudzviet šie nogulumi pārpūsti, veidojot kāpas. Uz smilts nogulumiem veidojušās tipiskā podzola, iluviālā humusa podzola, tipiskā podzola glejotās un velēnu podzolaugsnes. Glaciofluviālās izcelsmes nogulumu sastāvā ir grants un dažādu daļiņu izmēra smilts. Visbiežāk glaciofluviālās izcelsmes cilmieži sastopami osos, kēmos, kēmu terasēs, dauguļos, sandros. Uz glaciofluviāliem nogulumiem izveidojušās velēnu podzolaugsnes un tipiskie podzoli, bet sastopamas arī velēnu karbonātaugsnes un brūnaugsnes.
Baltijas jūras piekrastē plašu teritoriju aizņem Litorīnas jūras un Baltijas jūras smilts nogulumi. Smilts bieži tiek pārpūsta, veidojot kāpas. Zemais piesātinājums ar bāzēm (< 50 %) noteicis, ka kāpās sastopams tipiskais podzols, iluviālā humusa podzols un ortšteina podzols. Pludmalē, priekškāpā un atsevišķos gadījumos kāpās sastopamas neizveidotās augsnes. Relatīvi nelielas platības Latvijā aizņem aluviālas augsnes, kas veidojušās uz aluviāliem nogulumiem: putekļaina smilšmāla, smilts vai grants nogulumiem upju palienās un virspalu terasēs. Fragmentāri valstī sastopamas augsnes, kas veidojušās uz limniskiem jeb ezera nogulumiem. Šādas augsnes ir ezeru apkārtnē, kuriem saimniecisku mērķu nolūkā samazināts ezera līmenis (piemēram, Engures ezera apkārtnē) vai kuru teritorijas pavasaros plaši applūst vai savulaik applūdusi (piemēram, Lubāna apkārtne). Augsnes uz kūdras cilmieža aizņem aptuveni 12 % no Latvijas augšņu platības.
Augsnes veidošanās procesus un telpisko izplatību nosaka arī reljefs. Tas ietekmē augsnes materiāla un vielu plūsmu, vielu uzkrāšanos un ar to saistīto augšņu veidošanās procesu, kā arī gruntsūdens dziļumu un augsnes mitruma režīmu. Latvijā augstienēs izveidojušies sarežģīti augšņu kompleksi un sakopojumi reljefa un augšņu cilmiežu daudzveidības dēļ. Augsnes kompleksus visbiežāk veido erodētās velēnu podzolaugsnes, velēnu podzolētās glejaugsnes, koluviālās augsnes un zemā purva kūdraugsnes. Augsnes veidošanās procesus būtiski ietekmējusi cilvēku darbība. Līduma zemkopības rezultātā augsnē samazinājās organisko vielu un barības elementu daudzums, bet straujāk attīstījās podzolēšanās, izskalošanās un dekalcifikācijas procesi. Pāreja uz lopkopību un zālāju ierīkošana sekmēja trūdvielu uzkrāšanos augsnēs. Augsnes agroķīmiskās īpašības un auglību uzlabo zemes iekultivēšana – augsnes kaļķošana, nosusināšana un mēslošana.
Augsnes