Latvijas mērenais klimats ar lielāku nokrišņu daudzumu nekā iztvaikošana, kā arī viegli viļņotais reljefs un mālainie, vāji caurlaidīgie nogulumi purvu ieplakās ir labvēlīgs apstākļu kopums purvu veidošanās procesiem un attīstībai. Mūsdienās purvu kompleksi Latvijā ir sarežģītas dinamiskas sistēmas, kas izveidojušās un attīstījušās tūkstošiem gadu garumā un joprojām intensīvi aug horizontāli un vertikāli, būtiski ietekmējot ainavu dinamiku.

Purvi Latvijas teritorijā aizņem vairāk nekā 10 %, kur pēdējos 11 700 gadus uzkrājies vismaz 30 cm biezs kūdras slānis. Tie ir izplatīti visā valsts teritorijā, bet to novietojums dabas apvidos ir atšķirīgs. Vislielākā purvainība ir Austrumlatvijas, Viduslatvijas un Piejūras zemienē, kur atrodas pēc platības lielākie purvi – Teiču purvs (14 074 ha), Cenas tīrelis (10 600 ha) un Lielais Ķemeru tīrelis (5000 ha).

Purvi Latvijā attīstījušies Zemes virsas negatīvajās reljefa formās, kuras galvenokārt izveidojušās pēdējā apledojuma ledāja un tā kušanas ūdeņu darbības rezultātā. Izņēmums ir jūras piekrastes teritorijas, kur reljefa veidošanos būtiski ietekmēja Baltijas jūras attīstības stadiju izraisītie ģeoloģiskie procesi. Purvi Latvijas teritorijā veidojušies, pārpurvojoties sauszemei vai aizaugot seklām ūdenstilpēm, kā arī to veidošanos būtiski ietekmē reljefs. Tas netieši ietekmē fitocenožu augteņu faktorus un hidroloģisko režīmu, it īpaši purva sākuma stadijā.

Latvijas teritorijā vecākie purvi veidojušies holocēna sākumā pirms apmēram 11 700 gadiem reljefa zemākajās vietās, kur bija pārmitri apstākļi vai seklas ūdenstilpes un, atmirstot augiem, sāka veidoties un uzkrāties kūdra. Uzlabojoties klimatiskajiem apstākļiem un palielinoties augu biomasai, kūdras uzkrāšanās kļuva intensīvāka. Palielinoties zāļu kūdras slāņa biezumam, pakāpeniski ieviesās augi, kas barojās no nokrišņiem, un zemie purvi attīstījās par pārejas purviem, kuru kūdras slāņus pēc tam pārsedza augstā tipa kūdra.

Purvi, pārpurvojoties sauszemei, veidojušies Baltijas jūras piekrastes tuvumā agrā holocēna beigās un klimatiskā optimuma atlantiskā laika sākumā, kad Baltijas jūrā paaugstinājās ūdens līmenis. Tā rezultātā ieplakās, kas vairākus tūkstošus gadu bija sausas, paaugstinājās gruntsūdens līmenis, atkal izveidojās pārmitri apstākļi un sāka uzkrāties kūdra; tādi ir, piemēram, Cenas tīrelis, Lielais Ķemeru tīrelis, Kaigu purvs un citi.

Klimatiskā optimuma (atlantiskajā) laikā pazeminājās ūdens līmenis ezeros un daudzi seno ezeru (Burtnieks, Lubāns) seklie līči aizauga, un izveidojās zāļu purvi, kas pakāpeniski attīstījās par pārejas un sūnu purviem.

Pirms apmēram 4800 gadiem, mainoties klimatam, pazeminājās vidējā vasaras temperatūra. Purva fitocenožu sastāvā dominēja sfagni un spilves, kas atmirstot veidoja sūnu kūdru. Strauji uzkrājās biezs, vāji sadalījies sūnu kūdras slānis, un lielākajos purvos sākās intensīva purva kupolu veidošanās (1. attēls). Gravitācijas spēku ietekmē notika nevienmērīga, lēna kūdras slīdēšana, izveidojās augstajam purvam raksturīgais mikroreljefs, radās grēdas, liekņas, plaisas – lāmas un akači, kas aizpildījās ar ūdeni.

Pirms 3500–3000 gadu Kurzemes pussalas ziemeļu galā šaurās starpkāpu ieplakās (vigās), starp kāpu grēdām (kangariem), aizaugot ūdenstecēm, sāka veidoties unikāli starpkāpu purvi, kādi sastopami vienīgi šajā teritorijā. Sākotnēji vigā veidojās zāļu vai grīšļu kūdra. Vēlāk, kad ieplaka bija aizpildījusies ar zemā tipa kūdru un pāraugusi pāri kangaram, ieviesās sūnu purva veģetācija un uzkrājās augstā tipa kūdra. Savienojoties vairākiem šādiem starpkāpu purviem, izveidojās liels sūnu purvs (Bažu purvs).

Sūnu purvi Latvijas teritorijā uzkrāj lielu ūdens daudzumu, ietverot 89–96 % ūdens. Purvu kūdras slānis vertikālā griezumā pēc kūdras filtrācijas īpašībām ir ļoti neviendabīgs, ūdens plūsma notiek pa virsējo jeb aktīvo slāni (0,4–0,9 m), kur ilgstoši atrodas gruntsūdens līmeņi. Purvu pamatni galvenokārt veido ūdens vāji caurlaidīgi nogulumi (morēna, māls u. c.), un ūdens iesūkšanās praktiski nenotiek.

Kā ģeoloģisks veidojums kūdra ir irdeni vai vāji konsolidēti organogēni nogulumi, kas satur apmēram 50 % minerālvielu no sausnas un kas uzkrājušies paaugstinātā mitruma un skābekļa nepietiekamības apstākļos, nepilnīgi sadaloties atmirušajai augu biomasai. Mitruma daudzums dabiskā kūdrā parasti ir 85–96 %, tas ir atkarīgs no kūdras sadalīšanās pakāpes un tipa. Pelnu saturs parasti pieaug, palielinoties slāņu dziļumam, 1–3 % sūnu kūdrā, 5–15 % zemā tipa kūdras slāņos. Izņēmums ir degradētie purvi, kur pelnu daudzums kūdrā var palielināties arī augšējā slānī.

Kūdra ir lēni atjaunīgs dabas resurss. Tiek uzskatīts, ka kūdra gadā vidēji uzkrājas 1 mm biezumā. Taču jaunāko pētījumu rezultāti Latvijā pierāda, ka maz sadalījušās sūnu kūdras slānis gadā uzkrājas 3–4 mm biezumā. Latvijā dabiskajos purvos gadā uzkrājas apmēram 800 000 tonnu kūdras. Tas ir apmēram tikpat liels apjoms, kāds gadā iegūts 21. gs. sākumā. Detāli izpētītie kūdras krājumi purvos, kur vēl nav uzsākta kūdras ieguve, ir apmēram 160 miljoni tonnu.

Latvijā vecākie ir zemā tipa jeb zāļu purvi. Intensīvāka kūdras uzkrāšanās tiem raksturīga attīstības sākuma stadijā, bet purvu augšējos slāņos kūdras uzkrāšanās intensitāte samazinās, kas norāda uz būtiskām izmaiņām purva hidroloģiskajā režīmā. Pēdējos 2500 gados klimats kļuvis vēsāks un mitrāks nekā klimatiskā optimuma laikā un notikusi strauja sūnu purvu attīstība un vāji sadalījušās sūnu kūdras intensīva uzkrāšanās.

Purvi savā attīstības ciklā Latvijā parasti iziet trīs stadijas, kuru laikā veidojas trīs dažādi kūdras tipi atbilstoši augu sastāvam: sūnu (augstā tipa) kūdra, pārejas tipa un zāļu (zemā tipa) kūdra. Kūdru pēc augu atlieku sadalīšanās pakāpes dala: vāji sadalījusies (<20 %), vidēji sadalījusies (20–35 %) un labi sadalījusies (>35 %).

Latvijā galvenie kūdras veidotājaugi sūnu purvos ir Magelāna sfagns (Sphagnum magellanicum), šaurlapu sfagns (Sph. angustifolium), brūnais sfagns (Sph. Fuscum),  parastais dzegužlins (Polytrichum commune), makstainā spilve (Eriophorum vaginatum), purva šeihcērija (Scheuchzeria palustris), sila virsis (Calluna vulgaris), parastā priede (Pinus sylvestris), bet zāļu purvos – parastā niedre (Phragmites australis), pūkaugļu grīslis (Carex lasiocarpa), uzpūstais grīslis (C. rostrata), dūkstu grīslis (C. limosa) un zaļo sūnu (Hypnum) sugas. Apmēram 25 citu augu sugu klātbūtne ir <1 %.

Zāļu kūdra Latvijā veidojas zemā purva apstākļos reljefa pazeminājumos, aizaugušo ūdenstilpju vietās, upju palienēs un vietās, kur pastāv augsts gruntsūdens līmenis. Galvenie zāļu kūdras veidotājaugi ir grīšļi, niedres, kosas u. c., kas barojas ar minerālvielām bagātajiem gruntsūdeņiem, virszemes noteces un palu ūdeņiem.

Zāļu purvu kūdrai ir augsta mineralizācijas pakāpe (6–16 %), sadalīšanās pakāpe ir vidēja līdz augsta (25–50 % un vairāk), raksturīga tumša krāsa (2.a attēls). Kūdras skābums parasti ir pH 5,5–8.

Pārejas tipa purvos Latvijā, palielinoties kūdras slāņa biezumam, augi barojas no gruntsūdeņiem un nokrišņiem un kūdra kļūst skābāka (pH 4,5–5,5). Pārejas tipa kūdru veido oligotrofu un eitrofu augu atliekas dažādās sadalīšanās pakāpēs. Kūdras krāsa ir tumši pelēka vai brūngana (2.b attēls). Kūdras slānim kļūstot biezākam, dominē ombrotrofie augi un uzkrājas augstā tipa kūdra.

Augsto purvu attīstība saistīta ar strauju dažādu sfagnu sugu u. c. ombrotrofo kūdru veidojošo augu, kas barojas tikai ar nokrišņu ūdeņiem, ieviešanos purva veģetācijas sastāvā, t. sk. brūnie sfagni, šeihcērijas, spilves, Magelāna sfagns, polijlapu andromeda (Andromeda polifolia) un sila virsis. Augstā tipa kūdras veidojas un uzkrājas purvu kupolos pēdējā purva attīstības stadijā, kad augi barojas tikai no nokrišņu ūdeņiem. Tādēļ tas ir visskābākais kūdras tips (pH 4,5–2,8), ļoti mitrs (90–96 %), ar mazu sadalīšanās pakāpi, dzeltenīgi brūnā krāsā un labi saskatāmām augu atliekām (2.c attēls).

Arheoloģisko un paleoekoloģisko pētījumu dati Latvijā rāda, ka senie cilvēki kūdru izmantojuši dažādām vajadzībām jau kopš akmens laikmeta, praktiski neietekmējot purvus.

Senākās ziņas par kūdras ieguvi Latvijas teritorijā ir no 17. gs. 2. puses un 18. gs. sākuma, kad hercogs Jēkabs (Jakob Kettler) izdeva rīkojumu apkurē izmantot arī kūdru. Kūdra tika rakta ar lāpstām, un purvi nebija nosusināti. Tos nosusina tikai kopš 19. gs. vidus. Purvu nogulumus pēta kopš 18. gs. sākuma, kad tika izdoti pirmie raksti par kūdras ieguvi un tās izmantošanu kurināšanai un lauksaimniecībai.

Purvu izpētes pamatlicējs Latvijā Pēteris Nomals 1912. gadā sāka plašāk pētīt Latvijas purvu nogulumus, nodibinot Baltijas hidrotehniskās nodaļas Purvu pētīšanas laboratoriju. Līdz 1940. gadam kūdra galvenokārt tika rakta un izmantota kurināšanai, pakaišiem kūtīs, mēslojumam un augsnes ielabošanai lauksaimniecībā. Latvijā 20. gs. 30. gados tika uzbūvētas trīs pakaišu kūdras fabrikas, bet līdz 1940. gadam – 13 valsts nozīmes kūdras fabrikas. Kūdru ieguva mehanizēti, bet ekskavācija, žāvēšana, savākšana un izklāšana bija roku darbs.

Kūdras ieguve un izmantošana rūpnieciskiem mērķiem Latvijā sākusies 20. gs. sākumā. Tā strauji palielinājās pēc 1947. gada, kad tika uzsākta frēzkūdras ieguve, ko izmantoja brikešu ražošanai. Ieguves apjoma pieaugumu nodrošināja elevatormašīnu pārbūve u. c. jaunas tehnoloģijas. Visintensīvākā ieguve notikusi 20. gs. 60.–80. gados, kad saimniecībās plaši izmantoja kūdru. Pēc 1990. gada kolhozi un sovhozi tika likvidēti, tādēļ kūdras ieguve būtiski samazinājās: no 7,2 miljoniem tonnu 1975. gadā līdz 0,6 miljoniem tonnu 1995. gadā.

21. gs. sākumā kūdru iegūst ar griešanu (grieztā kūdra) un frēzēšanu. Visa iegūtā kūdra galvenokārt tiek pārstrādāta, sagatavojot substrātus dārzkopībai.

Vairāk nekā 6800 Latvijas kūdras atradnēs ir apmēram 1,5 miljardi tonnu kūdras resursu, kas ir apmēram 0,4 % no visas zemeslodes kūdras resursiem. Latvijā iegūst apmēram 3 % no pasaules izmantotās kūdras dārzniecībā, lauksaimniecībā un enerģētikā. Valstī uz vienu iedzīvotāju ir apmēram 750 tonnu kūdras resursu, kas ir 8. augstākais rādītājs pasaulē. Vairāk nekā 330 miljoni tonnu kūdras (ar mitrumu 40 %) iespējams iegūt 500 purvos apmēram 17 000 ha platībā. Šajās platībās nav ietverti apmēram 20 % no kopējās purvu platības, kas ir dabas aizsardzības teritorijas un tās, kurām šis statuss ir paredzēts.

Latvijā kopš 20. gs. sākuma no kopējām purvu platībām nosusināti apmēram 33 %, t. sk. 15 % tiek izmantoti lauksaimniecībā, 8,4 % aizņem nosusinātas mežaudzes un 3,9 % notiek kūdras ieguve. Nosusināšanas rezultātā purvos pazeminājies gruntsūdens līmenis, notiek kūdras sēšanās un mainās tās īpašības, palielinās blīvums un minerālvielu daudzums (3. attēls).

21. gs. sākumā Latvijā pilnībā vai daļēji izstrādāti purvi aizņem vairāk nekā 37 000 ha jeb 0,57 % valsts teritorijas. Latvijā kūdras nozarē strādā 50 uzņēmumi 75 kūdras purvos. Kūdras ieguves apjoms mainās atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem – no 0,8 līdz 1,2 miljoniem tonnu gadā.

Kūdras ieguves rezultātā norakti apmēram 3 % no visu purvu platībām, tomēr, ņemot vērā šo nogulumu lēno uzkrāšanās procesu, kā arī izmaiņas tehnoloģijās, izmantošanā, dabas aizsardzības prasībās, kūdra kā vērtīgs substrāts līdz mūsdienām izmantots neefektīvi. Lai tiktu nodrošināta Latvijas kūdras resursu ilgtspēja, tie saprātīgi jāapsaimnieko un jāaizsargā. Jāizmanto jaunas pārstrādes metodes, jāattīsta inovatīvu produktu radīšana un ieviešana, efektīvi jāizmanto izstrādātās vai daļēji izstrādātās purvu platības.