Teiču purvu masīva patība ir 14 473 ha. Raksturīga augstā purva tipa veģetācija un mikroreljefs. Nelielās platībās, galvenokārt ezeru krastos, sastopami pārejas tipa purvi. Purvu masīvs kopš 1982. gada ietilpst Teiču dabas rezervātā.

Teiču purvam, augot arvien lielākam, mainījies tā hidroloģiskais režīms. Purvs veidojās, aizaugot seklajiem ledāju kušanas ūdeņu palikšņu jeb primārajiem ezeriem. Mūsdienās no tiem saglabājies Islienas un Sildu ezers. Pārējie ir sekundārie ezeri, kas izveidojušies pēdējo 3000–2000 gadu laikā uz kupoliem un to nogāzēs, gravitācijas procesu ietekmē slīdot un plīstot kūdras slāņiem. No tiem 18 ir lielāki par 2 ha (to kopējā platība aizņem 394 ha). Lielākie ezeri ir Kurtavas (74 ha), Pielaista (54,7 ha), Mindaugas (36 ha) un Liepsalas (35,4 ha). Masīvā ir vairākas upes. No tā ziemeļu daļas iztek Isliena un Lisiņa ar pietekām – Dīrīte un Inčāres strauts, no austrumu daļas iztek Teicija, bet no dienvidrietumiem iztek Dēmenīša un Ataša ar pietekām – Ilzīte un Mārsna.

Purvos veidojas neviendabīgs mikroreljefs dažādu faktoru ietekmē, piemēram, gruntsūdens plūsma, ūdens līmeņa svārstības, kūdras gravigēnā slīdēšana, ūdens noteces no purva virsmas u. c. Teiču purvu masīvā nodalāms ciņu un grēdu–liekņu, ciņu un grēdu–akaču un ciņu mikroreljefs, kur liekņās, kas ir negatīvās reljefa formas, veidojas lamas, slīkšņas un akači jeb sekundārie ezeriņi. Gan liekņām, gan grēdām un ciņiem ir sava raksturīga veģetācija, ko nosaka mikroreljefa hidroloģiskais režīms. Uz ciņiem un grēdām sastopami galvenokārt sīkkrūmi – sila virsis (Calluna vulgaris), andromeda (Andromeda polifolia), melnā vistene (Empetrum nigrum), lielā dzērvene (Oxycoccus palustris), vaivariņš (Ledum palustre), ārkausa kasandra (Chamaedaphne calyculata), lācene (Rubus chamaemorus), arī makstainā spilve (Eriophorum vaginatum), bet liekņās – parastais baltmeldrs (Rhynchospora alba), purva šeihcērija (Scheuchzeria palustris), apaļlapu un garlapu rasenes (Drosera rotundifolia, D.anglica), dūkstu grīslis (Carex limosa), arī andromeda un makstainā spilve. Sfagni, atkarībā no mitruma apstākļiem, ieņem savu ekoloģisko nišu mikroreljefā.  

Teiču dabas rezervātā ir ziņas par 688 vaskularo augu sugām, 217 sūnu sugām, 2906 bezmugurkaulnieku sugām, 209 putnu sugām, 47 zīdītājdzīvnieku sugām.

Kūdras slāņa vidējais biezums ir 4,1 m, lielākais – 9,5 m, kopējie kūdras krājumi – 723,5 miljoni m³, no tiem rūpnieciski izmantojamie – 86,1 miljons m³. Līdz 3 m dziļumam ir augstā purva tipa sfagnu, spilvju–sfagnu kūdra; sadalīšanās pakāpe – apmēram 10 %. Dziļumā 3–9 m ir koku–spilvju–sfagnu kūdra ar sadalīšanās pakāpi – 35%, bet apakšējo slāni veido labi sadalījusies (~ 45 %) zemā purva tipa hipnu–grīšļu kūdra. 

Holocēna sākumā pirms apmēram 11 700 gadiem klimats kļuva nedaudz maigāks. Seklo ezeru ieplakās uzkrājās sapropelis, ap tiem joslu veidā sāka veidoties zemā purva tipa kūdra, galvenokārt grīšļu–hipnu, retāk koku–grīšļu un koku kūdra, kuras slāņa biezums vidēji ir 1m. Aptuveni pirms 9000 gadu, iestājoties nedaudz siltākam un sausākam boreālajam klimatam, sākās intensīvāka ezeru aizaugšana. Sapropeli pārklāja zemā purva tipa kūdra, eitrofās augu sugas pakāpeniski nomainīja mezotrofās, veidojās pārejas tipa kūdra. Purvam augot vertikāli, ūdens no tā centrālās daļas noplūda uz perifēriju, kas veicināja purvu augšanu horizontālā virzienā, pārpurvojot apkārtējās teritorijas.

Vidus un vēlā holocēna laikā purva lielākajā daļā augu valsti baroja vairs tikai atmosfēras nokrišņi, fitocenozēs dominēja sfagni un spilves, kas atmirstot veidoja augstā purva tipa sfagnu vai spilvju–sfagnu kūdru.

Teritoriju, kurā atrodas Teiču purva masīvs, pēdējā apledojuma beigu posmā Linkuvas aktivizācijas fāzes laikā klāja Austrumlatvijas lobs un zem aktīvā ledus veidojās radiālās glaciostruktūru formas – flūtingi. Ledāja plaisās izgulsnējās glaciofluviālie nogulumi, vietām veidojot osu grēdas, tajā skaitā arī Varakļānu osu, kas atrodas uz dienvidiem no Teiču purva masīva. Ledājam aprimstot, aktīvā un pasīvā ledus kontaktjoslā, deformējot flūtingus, veidojās riboto morēnu reljefs. Ledājam pakāpeniski kūstot, veidojās ledāja kušanas ūdeņu Lubāna baseins. Tam noplūstot, tagadējā Teiču purvu masīva teritorijā atklājās ledāja un tā kušanas ūdeņu veidotais viļņotais reljefs, kurā pārsvarā atsedzās morēnas mālsmilts, retāk smilts un māls. Dziļākajos pazeminājumos izveidojās vairāki sekli ezeri. Tiem pamazām aizaugot, veidojās purvi, aizņemot arvien plašākas teritorijas. Atsevišķiem purviem saplūstot, veidojās vienots purvu masīvs. Teiču purva masīvs ir kupolveida purvs. Tam nodalāmi pieci kupoli, kuru relatīvais augstums ir 5–7 m.

Teiču purvu masīvā un tā apkārtnē 20. gs. 30. gadu 1. pusē tika izrakti novadgrāvji purvam piegulošajās lauksaimniecībā izmantojamās zemēs un mežos, lai teritorija kļūtu sausāka un izmantojama saimnieciskām vajadzībām. Līdz 30. gadu beigām arī no astoņiem purva ezeriem tika izrakti grāvji un savienoti ar perifēro meliorācijas sistēmu. No 20. gs. 60. līdz 80. gadiem tika īstenoti apjomīgi meliorācijas pasākumi, kā rezultātā vairākos purva ezeros pazeminājās ūdens līmenis, atsevišķos nogabalos iezīmējās purvu degradācijas pazīmes.

Kopš 1994. gada Teiču purvu masīvs iekļauts putniem nozīmīgo vietu sarakstā. Kopš 1995. gada – starptautiskas nozīmes mitrājs (Ramsāres konvencija, Ramsar Convention). Kopš 2004. gada – Natura 2000 teritorija.

Teiču dabas rezervāts izveidots, lai saglabātu mitrājiem raksturīgus biotopus un augu sugas, tādējādi nodrošinot labvēlīgus apstākļus purviem specifiskām un retām putnu sugām, caurceļojošiem ūdensputniem kā barošanās un atpūtas vietas, kā arī lai nodrošinātu daudzu bezmugurkaulnieku sugu eksistenci.