Priežu dzimta Pinaceae nošķīrās no citām skujkoku grupām vēlīnā karbona periodā, pirms apmēram 313 miljoniem gadu. Balstoties uz atrastajām fosilijām un to ģenētiskajām analīzēm, priežu rinda Pinales evolucionēja vēlīnajā jura un agrīnajā krīta periodā, pirms apmēram 150 miljoniem gadu.

Parastā priede ir mūžzaļš pirmā lieluma skujkoks ar spēcīgu sakņu sistēmu un taisnu, slaidu stumbru. Priedes spēj attīstīt līdz astoņiem metriem garu sakņu sistēmu, veidojot garu mietsakni un sānsakņu tīklu. Saknes veido mikorizu (simbioze starp sīksaknēm un sēnēm), kas labvēlīgi ietekmē barības vielu uzņemšanu un veicina koka augšanu. Kūdrainās augsnēs priedēm mietsakne neveidojas, bet sānsaknes attīstās tuvāk augsnes virskārtai. Paaugstināta skābuma, kā arī minerālvielu un skābekļa trūkuma dēļ priedes purvos aug lēni, sasniedzot mazākus stumbra izmērus. Optimālos apstākļos (viegli mālainā smilts augsnē) parastā priede var sasniegt līdz pat 42–46 m augstumu un stumbra apkārtmērs var sasniegt četrus metrus. Stumbra lejasdaļā veidojas pelēkbrūna, rievota kreves miza, kuras forma – plēkšņu vai zvīņu – atkarīga no meža tipa un koka iedzimtajām īpašībām. Stumbra augšdaļa un zari segti ar brūngani dzeltenu mizu, no kuras atlobās plānas, iedzeltenas plēksnes. Priedes koksnei ir izteikta tekstūra, gadskārtas ir labi saskatāmas, un ir skaidri atšķirama sārti brūngana kodolkoksne.

Skujas ir lineāras, zilganzaļas, trīs līdz septiņus centimetrus garas un uz īsvasām pa divām kopā. Skuju saglabāšanos var ietekmēt klimatiskie apstākļi (sausums), vides piesārņojums, skuju slimības un citi faktori, kā rezultātā skujas pie zariem saglabājas 1–8, biežāk – 2 gadus. 

Priedēm appute un čiekuru ražošana sākas 15 gadu vecumā. Apputes laiks ir atkarīgs no klimatiskajiem apstākļiem; biežāk tas norit maija trešajā dekādē. Dažādos reģionos apputeksnēšanās laiks ir atšķirīgs, tas nav vienāds pat visām priedēm vienā mežaudzē. Apaugļošanās periods ilgst 12–14 mēnešus. Parastā priede ir vienmājas koks, strobili ir viendzimuma. Sievišķie makrostrobili (čiekuri) attīstās pa 1–5 jauno dzinumu galos uz īsiem kātiņiem, šo ziedu krāsa kokiem var būt no tumši sarkanas līdz koši dzeltenai. Vīrišķiem mikrostrobiliem ir īsi kātiņi, tie izvietojas uz kārtējā gada dzinuma pamatnes 2–7 cm garās, dzeltenās vai iesārtās vārpveida kopās. Makrostrobili izvietojas vainaga augšējā vai vidus daļā, bet vīrišķie mikrostrobili – vainaga vidus vai lejas daļā. Čiekuri ir olveidīgi, iezaļgani, briestot kļūst brūnganpelēki vai gaišpelēki, 3–7 cm gari, 2–3 cm plati, ar zaru tos saista saliekts kātiņš. Zem čiekuru zvīņām atrodas 3–5 mm garas un 2–3 mm platas olveida sēklas ar lidspārniem un iesmailu galu. Parastās priedes dabiskais mūža ilgums ir 300–400 gadi, bet literatūrā aprakstīti atsevišķi koki Skandināvijas valstīs, kas sasnieguši pat 500–700 gadu vecumu. 

Priežu meži kalpo par dzīvotni daudzām aizsargājamām augu, meža dzīvnieku, tai skaitā putnu un kukaiņu, sugām. Priedes jaunie dzinumi, skujas un jauno koku stumbra miza ir ziemas barība aļņiem, briežiem, stirnām. Ar priedes sēklām barojas vāveres un vairāku sugu putni. 

Pateicoties spēcīgajai sakņu sistēmai, priedes ir noturīgas pret vētrām un vēju radītajiem bojājumiem. Audzē tās mazina vēju negatīvo ietekmi līdzās augošajiem citu sugu kokiem, kā arī veicina audzes kopējo stabilitāti. 

Kreves miza un augstais stumbrs pasargā priedes no skrejuguns radītajiem bojājumiem. Šīs īpašības palielina priežu iespēju izdzīvot ugunsgrēku gadījumā, tāpēc priedes mežu atjaunošanās procesā pēc dabiskajiem traucējumiem veicina daudzveidīgākas audzes struktūras veidošanos.

Priedes, tāpat kā citi koki, augšanas gaitā piesaista un absorbē atmosfērā esošo ogļskābo gāzi, lai ražotu skābekli, tādējādi nodrošinot labāku gaisa kvalitāti un samazinot gaisa piesārņojumu.

Parastā priede ir stresa toleranta suga ar plašu ģeogrāfiskās izplatības valenci (eirobionts) un visizplatītākā Pinus ģints suga pasaulē. Izplatības areāls sniedzas no Spānijas līdz Krievijas galējiem austrumiem; ģeogrāfiskā platuma ziņā tā sastopama no Skandināvijas ziemeļiem (70°N) līdz Sjerranevadas kalniem Spānijas dienvidos (37°N), tā tiek plaši stādīta arī Ziemeļamerikā. Parastā priede spēj sekmīgi aizņemt mazauglīgus biotopus gan uz sausajām augsnēm (sausas, nabadzīgas piejūras un iekšzemes kāpas), gan slapjām, gan kūdrainām purva augsnēm, arī tīraudzēs un mistraudzēs – kopā ar egli un lapu kokiem. Tomēr augšanai optimālākās ir viegli mālainas smilts augsnes. Priede ir gaismas prasīga koku suga – apēnojumā tā biežāk cieš no skuju slimībām, nīkuļo un nereti iet bojā.

Lai arī meža platības, kurās valdošā suga ir parastā priede, pēdējos gados pakāpeniski samazinās, tā tomēr joprojām ir galvenā mežus veidojošā suga Latvijā (apmēram 32 % no mežu kopplatības valstī). Priedes izplatība nav vienmērīga – vairāk tā sastopama piejūras zonā uz nabadzīgām smilts augsnēm. Latvijā priede ir valdošā koku suga silā, lānā, mētrājā, slapjajā mētrājā, grīnī un purvājā.

Priedes koksne ir ļoti plaši pielietojama tautsaimniecībā – to izmanto būvniecībā, mēbeļrūpniecībā, galdniecībā, kuģu būvē, mašīnbūvē, hidrotehniskajās un ostu būvēs, gulšņu, raktuvju balsteņu izgatavošanā. Priedes koksni izmanto kā izejmateriālu sulfātcelulozes, fibrolīta, kokšķiedru un kokskaidu plātņu, kā arī finiera ražošanā. Dārzkopībā izmanto priedes mizu mulču, kas aizkavē nezāļu ieviešanos un nodrošina labvēlīgus augšanas apstākļus kultūraugiem. Priedes čiekuri pēc sēklu izbiršanas pielietojami kamīnu un grilu kurināšanai, augsnes mulčēšanai un floristikai.

Priedes ēteriskās eļļas kopš seniem laikiem daudzām tautām ir labi pazīstams aromterapijas līdzeklis ar spēcīgu antiseptisku, baktericīdu un pretvīrusu iedarbību. Priedes skujas un pumpuri satur ēteriskās eļļas, miecvielas, sveķus un C vitamīnu, kas izmantojami medicīnā, parfimērijā, pārtikas un ķīmiskajā rūpniecībā. Skujas un pumpurus izmanto arī bioloģiskajā lauksaimniecībā, ražojot augsnes mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļus, ekoloģiskos augu augšanas stimulatorus, kā arī lopbarības piedevas.

Priežu audzes Latvijā apdraud vairākas sēņu izraisītas slimības, piemēram, dzinumu vēzis, priežu skujbire un it īpaši sakņu trupe, kuras radīto bojājumu apmēri priežu jaunaudzēs ik gadu pieaug. Arī meža kaitēkļi, kā, piemēram, priežu lielais smecernieks (Hylobius abietis L.), meža maijvabole (Melolontha hippocastani F.), priežu mazais lūksngrauzis (Tomicus minor Htg. jeb Blastophagus minor Htg.), priežu lielais lūksngrauzis (Tomicus piniperda L. jeb Blastophagus piniperda L.), priežu rūsganā zāģlapsene (Neodiprion sertifer Geoffr.) un galotņu sešzobu mizgrauzis (Ips accuminatus Gyll.), nodara kaitējumu priežu audzēs, kā arī veicina priežu un citu koku sugu audžu bojāeju.

Klimata pārmaiņu ietekmē sagaidāmas izmaiņas līdzsvarā starp meža kaitēkļiem, to dabiskajiem ienaidniekiem un priedēm. Klimata pārmaiņu iespaidā novērojamas arī biežākas krasas temperatūras svārstības, vētras, ilgstošs sausums un citi ekstrēmie notikumi dabā, kas savukārt netiešā veidā ietekmē kaitēkļu attīstību, radot tiem labvēlīgāku vidi.

Sugai Latvijā nav noteikts aizsardzības statuss, taču, parastās priedes stumbra diametram 1,3 m augstumā pārsniedzot 250 cm vai koka augstumam pārsniedzot 38 m, tas atzīstams par dižkoku. Šādā variantā dižpriede un tās tuvākā apkārtne ir īpaši aizsargājama dabas teritorija – aizsargājams ir ne tikai pats koks, bet arī teritorija zem koka vainaga, kā arī 10 m josla ap to. 

Neskatoties uz plašo izplatības areālu, parastajai priedei ir ļoti viendabīga morfoloģija. Atšķirības individuālās populācijās ir izteiktākas nekā atšķirības starp populācijām. Informācijas avoti liecina, ka kopumā ir aprakstītas aptuveni 140 parastās priedes pasugu, šķirņu un formu, bet šobrīd oficiāli tiek izdalīti tikai var. sylvestris, var. hamata C. Steven (= subsp. hamata (Steven) Fomin) un var. mongolica Litvinov (= subsp. kulundensis Sukaczev), kuras savstarpēji nav viegli atšķiramas. Latvijā augošo priedi tās koksnes kvalitātes un slaido stumbru dēļ jau izsenis bija iecienījuši svešzemju tirgotāji. To pazīst kā Rīgas priedi (Pinus sylvestris var. Rigensis L.).