Zebrus ezers ir glaciālas izcelsmes ezers, kas izveidojās ledāja kustības virzienā garenstieptā glaciodepresijas ieplakā Austrumkursas augstienes austrumu daļā, Lielauces pauguraines ziemeļaustrumos, Lielauces−Zantes ainavapvidū, 86,5 m virs jūras līmeņa, no 1957. gada iekļauts Zebrus un Svētes ezera kompleksajā dabas liegumā. Tas ir lielākais ezers Lielauces paugurainē, kā arī visā Austrumkursas augstienē. Ezera garums rietumu−austrumu virzienā sasniedz 3,5 km, bet platums ziemeļu−dienvidu virzienā ir 1,7 km. Ezera ūdens virmas laukums mūsdienās vidēji sasniedz 4,43 km2 (443,0 ha), bet gandrīz pirms 100 gadiem ezeru būtiski ietekmēja meliorācijas darbi. To rezultātā ezera līmenis pazeminājās par 0,8 m, samazinājās arī platība un dziļums, jo, kā liecina 1931. gada mērījumi, ezera platība bija 4,7 km2, lielākais dziļums − 4,54 m. Bijušo krasta līniju iezīmē laukakmeņu joslas. Pēc meliorācijas atklājās 30−135 m plata piekrastes josla un dienvidaustrumos izveidojās akmeņaina pussala. Ezerā ir viena 1 ha liela sala.
Ezera krasta līnijas garums ir 9,7 km. Krasti ir daudzveidīgi − gan zemi, gan stāvi. Salīdzinoši stāvā ziemeļaustrumu piekraste ir smilšaina, mālaina, vietām akmeņaina. Savukārt rietumu (Villikas (arī Villiku) purvs), dienvidu (Zebrus purvs, Svētes purvs) un dienvidaustrumu krasti ir zemi, līdzeni un pārpurvojušies.
Dienvidu−dienvidrietumu piekrastē dominē skujkoku meži, savukārt gar ziemeļu piekrasti dominē lapu koku meži, kultivētie zālāji un aramzemes. Nelielā posmā ezera ziemeļaustrumu piekrastē sastopami jauktu koku meži. Zebrus ezera ziemeļu krastā izvietojušās arī vairākas viensētas. Pēc administratīvā iedalījuma ezers atrodas Dobeles novada Bikstu pagasta teritorijā.