Zebrus ezers ir glaciālas izcelsmes ezers, kas izveidojās ledāja kustības virzienā garenstieptā glaciodepresijas ieplakā Austrumkursas augstienes austrumu daļā, Lielauces pauguraines ziemeļaustrumos, Lielauces−Zantes ainavapvidū, 86,5 m virs jūras līmeņa, no 1957. gada iekļauts Zebrus un Svētes ezera kompleksajā dabas liegumā. Tas ir lielākais ezers Lielauces paugurainē, kā arī visā Austrumkursas augstienē. Ezera garums rietumu−austrumu virzienā sasniedz 3,5 km, bet platums ziemeļu−dienvidu virzienā ir 1,7 km. Ezera ūdens virmas laukums mūsdienās vidēji sasniedz 4,43 km² (443,0 ha), bet gandrīz pirms 100 gadiem ezeru būtiski ietekmēja meliorācijas darbi. To rezultātā ezera līmenis pazeminājās par 0,8 m, samazinājās arī platība un dziļums, jo, kā liecina 1931. gada mērījumi, ezera platība bija 4,7 km², lielākais dziļums − 4,54 m. Bijušo krasta līniju iezīmē laukakmeņu joslas. Pēc meliorācijas atklājās 30−135 m plata piekrastes josla un dienvidaustrumos izveidojās akmeņaina pussala. Ezerā ir viena 1 ha liela sala.

Ezera krasta līnijas garums ir 9,7 km. Krasti ir daudzveidīgi − gan zemi, gan stāvi. Salīdzinoši stāvā ziemeļaustrumu piekraste ir smilšaina, mālaina, vietām akmeņaina. Savukārt rietumu (Villikas (arī Villiku) purvs), dienvidu (Zebrus purvs, Svētes purvs) un dienvidaustrumu krasti ir zemi, līdzeni un pārpurvojušies.

Dienvidu−dienvidrietumu piekrastē dominē skujkoku meži, savukārt gar ziemeļu piekrasti dominē lapu koku meži, kultivētie zālāji un aramzemes. Nelielā posmā ezera ziemeļaustrumu piekrastē sastopami jauktu koku meži. Zebrus ezera ziemeļu krastā izvietojušās arī vairākas viensētas. Pēc administratīvā iedalījuma ezers atrodas Dobeles novada Bikstu pagasta teritorijā.

Zebrus ezera rašanās saistāma ar sarežģītajiem ģeoloģiskajiem procesiem, ar ledāja aktīvu darbību pēdējā (Vislas, Latvijas) leduslaikmeta beigu posmā, kas norisinājās Austrumkursas augstienes Lielauces pauguraines teritorijā. To rezultātā zemledāja nogulumus no mikroglaciodepresijām izspieda austrumu virzienā, kā arī nevienmērīgas atraušanās un sabīdīšanās procesos veidojās pozitīvās reljefa formas, tajā skaitā Silakalni, Krievu kalni. Savukārt izspiedumu radītajā negatīvajā reljefā izveidojās lielākie, telpiski norobežotie reljefa pazeminājumi Austrumkursas augstienē (Lielauces un Zebrus−Svētes glaciodepresijas), kas radās starp ledāja mikromēlēm. Mūsdienās Zebrus−Svētes glaciodepresijā ir divi ezeri – Svētes un Zebrus ezers, bet, kā liecina seni krasta abrāzijas veidojumi 1−1,2 m virs tagadējā ezera ūdens līmeņa uz ziemeļaustrumiem un austrumos no Zebrus ezera, ledus laikmeta beigu posmā abas ezerdobes bija vienas ūdenstilpes sastāvdaļas un eksistēja vienots ezers, kura līmenim pazeminoties izveidojās divi atsevišķi ezeri. Šajā glaciodepresijā abu ezeru gultnes atdala garenstiepts morēnpaugurs (Elku kalns). Sarežģītie ģeoloģiskie ezerdobes veidošanās procesi ietekmēja tās gultnes raksturu. Ledāja kustības virzienā garenstiepto Zebrus ezerdobi aizpildīja morēnas nogulumi, virs kuriem uzkrājās ledāja kušanas ūdeņu nogulumi – smiltis, aleirīti un māli –, bet tos pārsedz holocēna laika ezera nogulumi, galvenokārt gitija (sapropelis).

Zebrus glacigēnās izcelsmes ezerdobe ar saposmotu reljefu pēcledus laikmetā jeb holocēnā pakāpeniski izpildījās ar ezera nogulumiem un kļuva līdzenāka. Kā liecina Zebrus ezera gultnes ģeoloģiskie pētījumi, tās lielākais padziļinājums atrodas austrumu−ziemeļaustrumu pusē, taču organogēno nogulumu slānis, ko veido gitija ar gliemežu čaulām, nepārsniedz 1,5 metrus. Savukārt ezera rietumdaļā šo nogulumu biezums ir ievērojami lielāks un pārsniedz 10 metrus. Šī slāņa augšējo daļu (apmēram 3 m) veido gitija ar augu atliekām, bet apakšējo gitijas slāni, kas izplatīts visā ezera gultnē, veido gliemežu čaulas. Tajā ir konstatēti arī smilts starpslāņi, kuru sastopamība liecina par hidrodinamisko apstākļu izmaiņām ezerā, tai skaitā – par ezera ūdens līmeņa svārstībām. Terigēnā materiāla ieplūšana un izgulsnēšanās norāda uz intensīvu eroziju ieplakas nogāzēs un intensīviem hidrodinamiskiem apstākļiem. Zebrus ezera gitijai raksturīga samērā neparasta rozīga krāsa, kurā ir saskatāmi līdz 5 cm biezi gaiši pelēkas karbonātiskas gitijas starpslāņi. Karbonātiska gitija ar gliemežu čaulām uzkrājusies ezera seklākajā daļā.

Zebrus ezers atrodas Lielupes lielbaseinā, un tā sateces baseina platība ir 19 km². Zebrus ezers ir caurtekošs ezers, kas uzņem ūdensteci no Svētes ezera un vēl citas ūdensteces. 19. gs. starp Zebrus un Svētes ezeru tika izveidota mākslīgā caurtece. Savukārt no Zebrus ezera šaurākā ziemeļaustrumu gala (Grīvgala) iztek tikai cilvēka darbības ietekmētā Bērzes upes pieteka Zušupīte, kas iztek no Zebrus ezera, plūst cauri purvainajiem mežiem, tīrumiem un pēc 3 km ietek Bērzes upē. Pēc meliorācijas darbiem Svētes un Zebrus ezeru savienoja un Zušupīti padziļināja, kā rezultātā ūdens līmenis kritās par 0,80 m. Zebrus ezers pieder pie ezeriem ar mazu specifiskā baseina ietekmi, t. i., ūdenstilpes sateces baseina platība pārsniedz ezera platību 5,4 reizes. Maza nosacītā ūdens apmaiņa gados – 1,71 (mazs nosacītās ūdens apmaiņas rādītājs, 1–2 reizes). Ūdens apmaiņas ātrums ezerā nosaka vielu aprites ātrumu.

Zebrus ezers pēc platības ir ierindojams vidēji lielo (10,0–1,0 km²) un seklo (vidējais dziļums mazāks par 2 m) ezeru grupā. Pēc ezera morfometriskajiem rādītājiem (ezera trofiskais stāvoklis pēc vidējā dziļuma) Zebrus ezers ir morfometriski eitrofs ezers. To būtiski ietekmē sateces baseina teritorijas fizioģeogrāfiskās īpatnības; tā atrašanās Lielauces paugurainē, tā sateces baseinā esošie purvi un allohtono vielu ieplūde veicina ezera distrofikāciju.

Ja organisko vielu produkcija ir liela un netiek pilnībā patērēta, tad nemineralizētās organiskās vielas ezerdobē veido dūņu nogulumus, kā rezultātā samazinās ezera dziļums. Sateces baseina ietekme šādiem ezeriem nodrošina augstu produktivitāti. Eitrofikācija morfometriski eitrofajos ezeros norit ne tikai to piekrastes seklūdens daļā, bet visā to platībā.

Virszemes ūdeņu uzkrāšanos glaciodepresijā galvenokārt noteica dominējošās pēdējā apledojuma (Vislas) morēnas slāņkopas vājā ūdenscaurlaidība, kurai vietām uzguļ ūdeni mazcaurlaidīgie glaciolimniskie māli. Morēna ir virsējais, pārsedzošais slānis glaciodepresijas ietverošajās paugurgrēdu, paugurmasīvu un pauguru nogāzēs, tādēļ 20–50 m augstās, slīpās nogāzes veicina virsmas noteci reljefa pazeminājumu virzienā. Pakāpeniskā ezera aizaugšana un pārpurvoto teritoriju paplašināšanās, t. sk. Villiku purva un Svētes purva attīstība ezera rietumu un dienvidu piekrastē, liecina par drenāžas apstākļu pasliktināšanos, ko dažkārt ir ietekmējusi cilvēka saimnieciskā darbība.

Zebrus ezera ekosistēma ir ilglaicīgi ietekmēta, kā rezultātā ir mainījusies arī tās teritorija. 1936. gadā Zušupītes bagarēšanas rezultātā Zebrus ezera līmenis pazeminājās par 80 centimetriem. 1937. gada jūlijā tika konstatēta ūdenslīmeņa atkāpšanās no agrākās krasta līnijas par 30–135 metriem. Apsekojot Zebrus ezeru dabas lieguma aizsardzības plāna izstrādes ietvaros, 2003. gada vasarā tika konstatēts, ka ezera ūdenslīmenis atkal ir paaugstināts, tomēr iepriekšējais (līdz 1936. gadam) ūdenslīmenis nav sasniegts.

Zebrus ezers ir morfometriski eitrofs ezers. Tā ūdens sastāvu būtiski ietekmē sateces baseina teritorijas fizioģeogrāfiskās īpatnības, atrašanās Lielauces paugurainē, kā arī ezera sateces baseinā esošie purvi un allohtono vielu ieplūde, kas veicina ezera distrofikāciju. Organisko vielu produkcija ir liela un netiek pilnībā patērēta, tādēļ nemineralizētās organiskās vielas ezerdobē veido organogēnos (gitijas, dūņu) nogulumus, kā rezultātā izlīdzinās gultnes reljefs un samazinās ezera dziļums. Sateces baseina ietekme ezeram nodrošina augstu produktivitāti, un eitrofikācija morfometriski eitrofajos ezeros norit ne tikai to piekrastes seklūdens daļā, bet visā to platībā.

Zebrus ezera sateces baseins nav blīvi apdzīvots, un tajā lielāko daļu sauszemes teritorijas aizņem mežu zemes, kā arī daļa zemes nav apsaimniekota. Intensīvai lauksaimniecībai tiek izmantota mazāk par 1/4 no sateces baseina teritorijas, turklāt ~ 1/3 daļa no šīm lauksaimniecības zemēm atrodas salīdzinoši tālu un ūdeņi no šīm teritorijām Zebrus ezerā nenonāk. Apstrādāti lauki pie ezera būtībā nepiekļaujas, jo Zebrus ezera ziemeļu piekraste ir gandrīz nepārtraukti apaugusi ar meža joslu, kas kavē vielu un augsnes daļiņu ieplūšanu ezerā, kā arī Zebrus ezera purvainie dienvidu un austrumu krasti ir slēgti. Ņemot vērā pētījumu datus un esošās Zebrus sateces baseina zemes izmantošanas struktūras, var secināt, ka Zebrus ezera ūdeņu ekoloģiskā kvalitāte ir laba, un pie šāda zemju izmantojuma nav paredzama ezera degradācija nākotnē.

Zebrus ezera piekrastē konstatētas daudzas retas un aizsargājamas augu sugas, tai skaitā Eiropas nozīmes retas un aizsargājamas sugas. Ezera ziemeļu piekrastes niedru joslā atrasta Lēzeļa lipares (Liparis loeselii (L.) Rich.) atradne. Purvainajās teritorijās konstatēta arī sirdsveida divlape (Listera cordata (L.) R.Br.), smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia (L.) Rich.), vīru dzegužpuķe (Orchis mascula (L.) L.), stāvlapu dzegužpirkstīte (Dactylorhiza incarnata (L.) Soo), plankumainā dzegužpirkstīte (Dactylorhiza maculata (L.) Soo), Rusova dzegužpirkstīte (Dactylorhiza russowii) un citas. Zebrus ezera ziemeļu un ziemeļaustrumu piekrastē nelielās atradnēs sastopamas bezdelīgactiņas (Primula farinosa L.) un pļavas silpurenes (Pulsatilla pratensis (L.) Mill).

Pētījumos konstatēts, ka Zebrus ezera kopējais aizaugums sasniedz apmēram 20 %, gultnes aizaugums – 30 %, virsūdens aizaugums ir apmēram 5−10 %. Īpaši aizsargājamas ūdensaugu sugas ezerā nav konstatētas. Virsūdens aizaugumu galvenokārt veido parasto niedru (Phragmites australis) audzes. Kopā ar niedrēm sastopamas vilkvālītes (Typha), meldri (Scirpus) un grīšļi (Carex). Peldošo un iegrimušo veģetāciju veido glīvenes (Potamageton) un daudzlapes (Myriophyllum).

Zebrus ezers ir Natura 2000 teritorija, kas ietilpst dabas liegumā “Zebrus un Svētes ezers”, kas izveidots 1957. gadā Austrumkursas augstienes Lielauces pauguraines ainaviskās daļas aizsardzībai. Ezers ir piemērota barošanās vieta retām un īpaši aizsargājamām sikspārņu sugām. Nozīmīga putnu aizsardzības vieta.

Zebrus ezers ir iecienīts makšķernieku vidū, jo tur ir sastopamas dažādu sugu zivjis, piemēram, līdaka, asaris, karūsa, plaudis, breksis, rauda, zutis, zandarts, plicis. 1930. gadā konstatēts, ka izzuduši ķīši un sīgas. 

Ziņas par senāko apdzīvotību ezera apkārtnē sniedz pētījumi Lejascīsku apmetnē ezera ziemeļrietumos, seklā līča krastā, kas tajā laikā vēl nebija aizaudzis un pārpurvojies. Apmetne pastāvējusi jau neolīta sākuma posmā (pirms ~ 6000 gadiem), kas tādējādi ļauj secināt, ka Zebrus ezers bijis nozīmīgs neolīta laika apdzīvojuma centrs.

Ezera apkārtnē ir konstatētas arī vairākas dzelzs laikmeta apmetnes, kapulauki un pilskalni. Aptuveni 30 metrus augstais Ezerlūku pilskalns ir Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, savukārt Elku kalns ir sena kulta vieta, kas atrodas ezera ziemeļaustrumu krastā netālu no Zebrus avotiem.

Vēsturiski Zebrus ezera apkārtne ir bijusi nosacīti nomaļa teritorija, kam par iemeslu bija dabas apstākļi – saposmotais reljefs un purvainie ezera krasti. Sateces baseina teritorijā jau izsenis ir bijuši plaši mežu masīvi. Apmēram 2 km attālumā no ezera uz ziemeļaustrumiem atrodas Zebrus muiža, bet rietumu krastā atrodas Villiku ciems.

Mūsdienās ezera ziemeļaustrumu un austrumu krastā ir izveidotas labiekārtotas atpūtas bāzes, piemēram, akciju sabiedrības "Latvijas valsts meži" labiekārtota atpūtas un laivu bāze, kā arī atpūtas komplekss  "Niedras”.

Ezera ziemeļaustrumu krastā atrodas Zebrus avoti, kas iekļauti ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa "Zebrus avoti" teritorijā; tā ir arī populāra ūdens ņemšanas vieta. 

Zebrus ezers ir iecienīta makšķernieku vieta, kā arī ezers ir nozīmīgs rekreācijas objekts. Rūpnieciskā zveja Zebrus ezerā nenotiek. No 2000. gada Zebrus ezeru apsaimnieko akcijas sabiedrība "Latvijas valsts meži". Katru gadu tiek papildināti zivju krājumi, 2000. gadā Zebrus ezerā tika ielaisti 100 000 līdaku kāpuru, 2001. gadā – 200 000 līdaku kāpuru, 50 000 zandartu mazuļu un 500 kg līdaku, kur vienas līdakas vidējais svars bija no 0,5 līdz 1,5 kilogramiem. 2002. gadā ezerā ielaisti 300 000 līdaku kāpuru, 50 000 zandartu un 20 000 zušu mazuļu.

Ezers tiek apsargāts. Iespējama laivu un makšķernieku mājiņu noma, labiekārtotas telšu un ugunskura vietas, kā arī volejbola un basketbola laukumi. Zebrus ezers ir pieejamākā peldvieta Dobeles un novada iedzīvotājiem. Ir arī citas mazākas, neiekārtotas peldvietas ezera ziemeļaustrumu krastā.

Zebrus ezers ir nozīmīgs kūrorta un tūrisma objekts, ko galvenokārt nosaka ezera ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības: līdzās ezeram izvietojušies trīs seni pilskalni – Ezerlūķu, Smiltnieku un Elku kalns. Tūristus piesaista arī maz skartā daba un sakārtotā vide. Labvēlīgos laika apstākļos vasarā apmeklētāju skaits ir ļoti liels, apmēram līdz 100 cilvēkiem dienā. Makšķerēšanas sezonas laikā makšķernieku apmeklētība ir apmēram 90 makšķernieku mēnesī.

Zebrus ezers un tā apkārtne ar savu sarežģīto ģeoloģisko uzbūvi, neparasto ainavu un interesanto kultūrvēsturi piesaista dažādu jomu speciālistus: ģeologus, ģeogrāfus, biologus, arheologus un citus. Vispusīgus ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos pētījumus ir veicis Ivars Strautnieks. Ezera nogulumu sastāvu un struktūru pētījis Pēteris Daņiļēvičs, Arta Glāzere, Jolanta Malnace. Ainavu ekoloģiskās struktūras izmaiņas pētījis Krists Kruskops.

19. gs. vidū arheoloģisko izpēti ezera un arī tuvējā apkārtnē veica vācbaltiešu izcelsmes pētnieki – Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein) un Jūliuss Dērings (Julius Döring). A. Bīlenšteins konstatēja, ka Elku kalnā vērojama īpaši liela augu daudzveidība un bagātība. 1999. gadā arheoloģiskos pētījumus Elku pilskalnā veica Juris Urtāns.

Detāli pētījumi par Zebrus ezeru tika veikti dabas lieguma “Zebrus un Svētes ezers” Dabas aizsardzības plāna izstrādes laikā 2003. gadā Artūra Škutes vadībā.

Rakstnieks Kārlis Ieviņš Zebrus ezeru poētiski nodēvēja par teiksmoto ezeru. 1938. gadā izdotais K. Ieviņa romāns “Pie teiksmotā ezera” ir ne tikai mīlas stāsts, bet arī cildinošs veltījums leģendām apvītajam Zebrus ezeram un tā apkārtnei.