Bezdelīgactiņa Primula farinosa ir daudzgadīgs prīmulu dzimtas augs, kas visbiežāk ir sastopams dabiskos, mitros zālājos un kaļķainos zāļu purvos.

Auga ģints nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda primus ‘pirmais’. Savukārt sugas nosaukums farinosa cēlies no latīņu valodas vārda farina ‘miltains’, jo auga lapas apakšpusei un kātiņam ir raksturīga miltaina apsarme. Latviešu valodā auga nosaukums, visticamāk, cēlies no tā, ka auga vainaglapas apkļauj koši dzeltenas putekšņlapas, kas raisa asociācijas ar bezdelīgas “actiņu”. Līdzīga nozīme ir arī sugas nosaukumam angļu valodā. Citi auga nosaukumi latviešu valodā – asariņas, bezdelīgactiņš, gaidelīte, gaigaliņi, putnactiņa un citi.

Agrāk nošķirta prīmulu rinda Primulales, tomēr ģenētiskie pētījumi norāda uz tuvu radniecību ar ēriku rindu (Ericales), kurā šobrīd tiek iekļauta prīmulu dzimta. Ēriku rinda aptuveni 110 miljonus senā pagātnē piedzīvojusi daudzveidīgu dalīšanos un strauju izplatīšanos tā laika Indomalaizijas un neotropiskajos reģionos. Prīmulu dzimtas pārstāvju fosilie atradumi ir reti, un senākie šīs grupas pārstāvju fosilie atradumi attiecināmi uz 46 līdz 61 miljonus gadu senu pagātni. Mūsdienās prīmulu dzimta visplašāk izplatīta mērenā un subarktiskā klimata joslā un kalnos Ziemeļu puslodē, bet ļoti maz sugu ir Dienvidamerikā, Āfrikā un tropu Dienvidaustrumāzijā. Gandrīz visas mūsdienās sastopamās prīmulu dzimtas sugas ir lakstaugi, visu sugu skaits dzimtā tiek lēsts ap 900 sugām.

Bezdelīgactiņas dabiskais areāls raksturojams kā pārtraukts (disjunkts) – pārsvarā Eiropas kalnu reģionos, Āzijā. Tomēr dažādos avotos ziņas par sugas izplatību ir pretrunīgas. Bezdelīgactiņu populācijas “iztrūkst” Rietumu un Centrālajā Sibīrijā, kur tām raksturīgās dzīvotnes aizņem tuvu radnieciskas sugas, bet suga toties parādās uz austrumiem no Altaja kalniem, Mongolijā un Austrumsibīrijā līdz pat Kamčatkas pussalai. Pārtrauktais mūsdienu izplatības areāls, visticamāk, nozīmē to, ka pagātnē suga bija sastopama daudz plašāk. Atsevišķās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, tā tiek uzskatīta par pēcledus laikmeta reliktu.

Daudzgadīgs, sīks (5–25 cm garumā) prīmulu dzimtas lakstaugs. Saknenis īss. Lapas rozetē, lancetiskas (2–6 cm garumā, 0,5–1,5 cm platumā), pakāpeniski sašaurinātas kātā. Jaunām lapām mala ieritināta, vēlāk sīkzobaina. Ziednesis bez lapām, tā galā ir sārti violetu ziedu blīvs čemurs. Ziedkāts īss; tāpat kā stobrveida kauss, ir klāts ar sudrabainiem dziedzermatiņiem. Vainaga diametrs ap 1 cm, vainaglapas ar jomu. Vainaga stobriņam centrā putekšņlapas piešķir dzeltenu nokrāsu. Arī stobriņa apmale pati ir mazliet gaišāka nekā pārējais zieds. Pieziedlapas (vīkals) sīkas, īlenveidīgas. Auglis – cilindriska (0,5–1 cm garumā) pogaļa apmēram kausa garumā. Zied maijā un jūnija sākumā.

Bezdelīgactiņām pārsvarā raksturīga dzimumvairošanās un veģetatīva vairošanās, veidojot klonālas rozetes. Ziediem raksturīgs heliotropisms – ziedu vēršana pret sauli. Tā nodrošina maksimālu saules enerģijas uztveršanu. Bezdelīgactiņām praktiski nenotiek pašappute, tās apputeksnē ziedmušas, savvaļas bites, tauriņi. Līdzīgi kā citām gaiļbiksīšu (Primula) ģints sugām, arī bezdelīgactiņām ir raksturīgs ziedu dimorfisms, proti, ziedos dažādos augstumos ir novietoti irbulis un putekšņmaciņi. Tas nozīmē, ka daļā populācijas ziedu putekšņmaciņi novietoti augstāk, bet irbulis zemāk (un otrādi). Šāds pielāgojums izveidojies, lai izvairītos no pašapputes.

Gan sēklu kapsulu skaits, gan sēklu skaits dažādās bezdelīgactiņu populācijās ir ļoti mainīgs. Pētītajās populācijās sēklu kapsulu skaits variēja no 2 līdz 15, bet sēklu skaits kapsulā svārstījās no 43 līdz 111. Novēroja izteikti negatīvu korelāciju starp kapsulu skaitu un sēklu skaitu tajā. Sēklas ilgstoši paliek kapsulās, līdz tās tiek izkaisītas, piemēram, ja tās saskaras ar lietus lāsēm, taču tās paliek netālu no mātes auga. Bezdelīgactiņu sēklu izplatīšanās attālums ir 2–15 m. Lielākos attālumos sēklas tiek pārnēsātas periodiskai applūšanai pakļautās vietās, kur tās tiek izplatītas ar ūdens palīdzību. Sēklas dīgst pavasarī, un pirmajā sezonā augs veido nelielu lapu rozeti.

Bezdelīgactiņu lapas barībai patērē dažādu sugu gliemji un tauriņu kāpuri, tomēr nav ziņu par to, ka kāda bezmugurkaulnieku suga barotos tikai un vienīgi ar šo augu. Nav novērots, ka ganību dzīvnieki barotos ar bezdelīgactiņu lapām, bet aitas labprāt noēd bezdelīgactiņu ziedus. Šī iemesla dēļ ganību teritorijās bezdelīgactiņu populācijas mēdz izzust, jo tās nespēj izziedēt un saražot sēklas.

Saskaņā ar Graima augu stratēģiju (plant strategy type according to Grime) bezdelīgactiņām raksturīga ruderāla / ruderāli konkurenta (R/CR) dzīves stratēģija. Tas nozīmē, ka suga aktīvi izmanto iespēju strauji savairoties pēc dabiska vai imitēta traucējuma, piemēram, augsnes frēzēšanas.

Bezdelīgactiņas ir daudzgadīgi hemikriptofīti, kas pārziemo zem lapu rozetēm.

Bezdelīgactiņas sastopamas mitrās, bāziskās, barības vielām nabadzīgās augsnēs. Tās apdzīvo mitrus, kaļķainus zālājus un kalnu avoksnāju vai ezeru krastus 400–3000 m virs jūras līmeņa Dienvideiropā (Karpatos, Alpos, Ibērijā) un Mongolijā. Savukārt Ziemeļeiropā (Britu salās, Baltijas reģionā un Dienvidskandināvijā) suga aug tikai zemieņu zālājos (0–400 m virs jūras līmeņa). Tāpat suga izplatīta arī alvāros uz ļoti seklām dolomītu augsnēm, kas pakļautas periodiskai izžūšanai un izsalšanai. Suga nepacieš noēnojumu un ir izteikts saulmīlis. Bezdelīgactiņa ir diagnosticējošā suga EUNIS kaļķainu purvu klasifikācijai (Q41 Alkaline, calcareous, carbonate-rich small-sedge spring fen, Q43 Tall-sedge base-rich fen, Q45 Arctic-alpine rich fen, Q46 Carpathian travertine fen with halophytes). Suga ir dabisko zālāju indikatorsuga, kas liecina par ilgstošu, ekstensīvu zālāju apsaimniekošanu.

Gan putekšņu, gan sēklu izkliede veicina ģenētisko plūsmu starp bezdelīgactiņu populācijām. Noskaidrots, ka putekšņi var tikt pārnesti pat vairāku simtu metru attālumā. Zviedrijā veiktā pētījumā noskaidrots, ka bezdelīgactiņu populācijas ietekmē sausuma periodi, kas notiek ar aptuveni 7–10 gadu ilgu starplaiku. Sausajās sezonās bezdelīgactiņu populācijas strauji samazinās, sevišķi vietās, kur augsnes slānis ir sekls. Bezdelīgactiņas viena auga mūža ilgums populācijās ar zemu traucējuma pakāpi var sasniegt 21 gadu. Bezdelīgactiņu sēklas saglabājas augsnes sēklu bankā.

Par galveno bezdelīgactiņu populāciju apdraudējumu uzskatāma dzīvotņu pārveidošana. Visā Eiropā, sākoties lauksaimniecības zemju industrializācijai, sugai raksturīgie biotopi – mitras pļavas, kaļķaini zāļu purvi, avoksnāji – tika nosusināti. Hidroloģiskā režīma izmaiņas uzskatāmas par nozīmīgāko no raksturīgās dzīves vides pārveidojumiem. Līdztekus nosusināšanai pie apdraudējumiem minama zemes lietojuma maiņa, piemēram, uzaršana, kultivēšana, bagātināšanās ar barības vielām, pārganīšana vai tās pilnīgs iztrūkums, piesārņojums, dzīvotņu fragmentācija, kuru ietekmē dzīvotnē sāk dominēt citas – ekoloģiski plastiskākas – sugas.

Vienlaikus atsevišķās vietās notiek bezdelīgactiņām raksturīgo dzīvotņu atjaunošana, mērķtiecīgi veicot apsaimniekošanas pasākumus – hidroloģiskā režīma atjaunošanu, augsnes frēzēšanu, piesēšanu.

Atbilstoši Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem bezdelīgactiņa atzīta par neapdraudētu sugu LC (Least Concern), bet tās populācijām vērojama lejupslīde viscaur Eiropā. Vienlaikus sugas izplatības areāls joprojām tiek uzskatīts par pietiekami plašu, lai tā netiktu vērtēta kā izmirstoša suga.

Bezdelīgactiņa netiek uzskatīta par invazīvu sugu.

Bezdelīgactiņa nav indīga, bet jutīgiem cilvēkiem var izraisīt kontaktdermatītu.

Bezdelīgactiņa netiek uzskatīta par oficiālu ārstniecības augu, bet pētījumos konstatēts, ka augu varētu izmantot artrīta, iekaisumu, kā arī atsevišķu vēža paveidu ārstēšanā.

Atsevišķu tautu folklorā bezdelīgactiņa simbolizē aizsardzību pret ļauniem gariem un raganām, bet auga dāvāšana simbolizē romantiskas jūtas. No auga var iegūt violetu krāsvielu (primulīnu), ko izmantoja audumu krāsošanai. Šī krāsviela vērtēta kā ļoti augstvērtīga un tika plaši izmantota 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma tekstila industrijā.

Atsevišķām bezdelīgactiņu populācijām, piemēram, Zviedrijas salā Olandē, ir izplatītas divas bezdelīgactiņu formas – viena ar garu ziednesi, otra ar īsu, augsnei pieplacinātu ziednesi. Forma, kurai raksturīgs garāks ziednesis, biežāk tiek apputeksnēta, bet arī vairāk cieš no tā, ka ganību un savvaļas dzīvnieki apēd ziedus pirms sēklu ieriešanās.

Bezdelīgactiņām tiek nodalītas divas pasugas Primula farinosa subsp. alpigena un Primula farinosa subsp. farinosa. Mūsdienās bezdelīgactiņas tiek kultivētas kā krāšņumaugs. 

Bezdelīgactiņa Latvijā sastopama nevienmērīgi. Vismazāk atradņu ir valsts dienvidaustrumos, bet visvairāk – valsts rietumu daļā. Visbiežāk suga sastopama kaļķainos zāļu purvos, kaļķainos avoksnājos, senos, periodiski pārmitros zālājos. Sekundāri suga sastopama piemērotās augtenēs, kur noticis augsnes virskārtas traucējums – izstrādātos karjeros, grāvjos, kur suga mēdz veidot daudzskaitlīgas populācijas.