Senākais (pirms 40–55 miljoniem gadu) fosilais pierādījums orhideju pastāvēšanai atrasts, analizējot Baltijas dzintarā iekapsulētu odu, uz kura atrasti mūsdienās nepastāvošas orhideju sugas Succiananthera baltica putekšņi. Ģenētiskās sekvencēšanas pētījumi rāda, ka orhidejas varētu būt cēlušās daudz agrāk, – vēlajā krīta periodā (angļu Late Cretaceous) 76–84 miljonus gadus senā pagātnē. Savukārt, ņemot vērā bioģeogrāfiskos un filoģenētiskos modeļus, orhidejas, iespējams, cēlušās aptuveni pirms 100 miljoniem gadu. Orhidejas uzskatāmas par visaugstāk attīstīto ziedaugu grupu, kurā mūsdienās apvienotas 28 000 sugas ar neskaitāmiem hibrīdiem un varietātēm. Orhideju dzimtā ir īpaši augsta starpsugu hibridizācijas pakāpe, un hibrīdi mēdz veidoties arī dažādu ģinšu starpā. Naktsvijoļu ģintī ietilpst aptuveni 200 sugas. Eiropā sastopamas piecas naktsvijoļu sugas, no kurām smaržīgā naktsvijole Platanthera bifolia un zaļziedu naktsvijole Platanthera chlorantha sastopamas visbiežāk. 

Smaržīgā naktsvijole sastopama visā Eiropā un Centrālāzijā. 

Smaržīgā naktsvijole ir līdz 60 cm augsts daudzgadīgs lakstaugs. Stublājs ir stāvs un gluds, pie pašas zemes ir divas pretējas, līdz 20 cm garas, 3–4 cm platas, spīdīgas, iegarenas lapas. Ziedi smaržīgi, balti, mazliet iezaļgani vai krēmkrāsas 7–20 cm garās vārpās. Pieziedlapas īsas. Zieda lūpa vesela, mēlveida putekšņmaciņi paralēli, saskaras, to saitīte šaura. Ziediem raksturīgs līdz 3 cm garš, slaids piesis. Auglis – stāva, eliptiska pogaļa (ap 1 cm). Zied jūnijā un jūlijā.

Ziedēšanas ilgums ir līdz trīs nedēļām; ziedi pakāpeniski atveras, sākot no apakšējiem. Naktsvijoļu ģintī auga radītā smarža ir īpaši nozīmīga, jo dod signālu sugas apputeksnētājiem. Smaržīgās naktsvijoles smaržas intensitāte pastiprinās, iestājoties krēslai, jo to apputeksnē naktstauriņi. Sēklu pogaļu izveidošanās pakāpe ir augsta, praktiski visi veselie (nebojātie) ziedi jūlijā un augustā producē pogaļas. Tas izskaidrojams ar augsto autogāmijas pakāpi naktsvijolēm – 60 % augļu veidojas pašapputes rezultātā. Nogatavojusies sēklu pogaļa satur līdz 8000 individuālu sēklu. Orhideju sēklas ir ārkārtīgi sīkas; tās nesatur barības vielas, kas nodrošinātu sēklu dīgšanu uzreiz pēc saskares ar augsni. Naktsvijoles dīgst tikai simbiozē ar noteiktām augsnes sēņu grupām, kas nodrošina auga apgādi ar dīgšanai nepieciešamajām barības vielām. Pētījumos secināts, ka vidēji paiet trīs vai četri, citos pētījumos secināts – septiņi gadi, līdz uzzied no sēklas attīstījies augs. Ap mātesaugu veidojas tikai nedaudzi jaunie augi.

Naktsvijoles ir kriptofīti – augi, kuriem pārziemošanas orgāni saglabājas augsnē. Smaržīgajai naktsvijolei ir divi pazemes gumi, no kuriem viens ir gaišāks (jaunākais) un otrs – tumšāks (mīkstākais) iepriekšējā gada gums. Gumi ļauj augam saglabāties nelabvēlīgu apstākļu gadījumā. Gumu galos ir sīkas saknītes.

Saskaņā ar Graima augu stratēģiju tipu (angļu plant strategy type according to Grime) smaržīgajai naktsvijolei ir strestoleranta (S) stratēģija, kas samazinātas konkurences apstākļos var pieņemt strestolerantu–ruderālu (SR) formu. 

Smaržīgā naktsvijole aug no viegli skābām, neitrālām līdz viegli kaļķainām, kūdrainām, smilšainām, grants un mālainām augsnēm. Tā sastopama gan sausos, gan pārmitros mežos un krūmājos, virsājos un mitrājos, tomēr visbiežāk – senās siena pļavās un ekstensīvās ganībās. Suga ir lielisks indikators, kas liecina par noturīgu zālāju ekosistēmu, un līdzās tai parasti novērojamas arī citas mūsdienās izzūdošas, retas sugas. Smaržīgā naktsvijole ir raksturīgā suga Nardo-Callunetea rindas Nardetalia zālājos, kas atbilst dabiskajiem zālājiem un ir viena no Eiropas Savienības (ES) īpaši aizsargājamā zālāju biotopa Vilkakūlas zālāji (6230 Species-rich Nardus grasslands) raksturīgajām sugām. Ļoti reti naktsvijoles novērojamas grāvjos un sinantropos biotopos: papeļu plantācijās, golfa laukumos. 

Smaržīgajai naktsvijolei raksturīgi veidot salveida populācijas, kas pilnībā atkarīgas no vietējiem ekoloģiskajiem procesiem. Gumus veidojošās orhidejas, kāda ir arī smaržīgā naktsvijole, galvenokārt vairojas ar sēklām. Sēklas izplata vējš. Orhideju indivīdu skaits, ziedēšanas, sēklu veidošanās un sugas atjaunošanās sekmes ir ļoti mainīgas gadu no gada pat vienas stabilas populācijas līmenī. Skotijā (un arī Latvijā) lielāko daļu populācijas veido mazāk nekā 10 ziedoši indivīdi, reti novērojamas populācijas ar vairāk nekā 100 ziedošiem indivīdiem. Polijā sešus gadus ilgā smaržīgās naktsvijoles populāciju dinamikas pētījumā novērots, ka aptuveni puse augu pētījuma laikā nekad neuzziedēja, bet 30 % procenti augu uzziedēja vismaz vienu reizi. Konstatēts, ka populācijā daļa indivīdu (33 % vienā un 43 % otrā pētītajā populācijā) atrodas miera periodā, kad augi neveido virszemes daļas, un visi novērotie augi pētījuma laikā vismaz vienu reizi devušies miera periodā, kas parasti ilgst vienu gadu. Nākamajā gadā pēc miera perioda smaržīgās naktsvijoles nezied un to lapu izmēri ir mazāki nekā tajā gadā, kad augs zied. Miera periods dod iespēju saglabāt populāciju gadījumā, ja nelabvēlīgu ietekmju rezultātā visi augi, kas konkrētajā gadā attīsta virszemes daļas, aiziet bojā. Sēklu produkcija var būt pietiekama, lai nodrošinātu populācijas saglabāšanos ilgtermiņā vai pat populācijas pieaugumu, tomēr augstā autogāmijas pakāpe var veicināt inbrīdingu un ģenētisko eroziju. Smaržīgās naktsvijoles noturīgākās populācijas veido dabiskos zālāju biotopos. Līdz ar dabisko pļavu izzušanu samazinājusies arī sugas sastopamība. Suga jutīgi reaģē uz augsnes ielabošanu – rekultivāciju un augsnes auglības palielināšanu, jo, palielinot augsnes auglību, zālājā sāk dominēt atsevišķas ekspansīvas sugas, kas nomāc smaržīgo naktsvijoli. Naktsvijoles apdraud intensīva noganīšana un agra zālāju pļaušana, jo tad, ja ziedkāts tiek bojāts, šajā sezonā tas vairs neataug, tāpēc netiek saražota jauna sēklu paaudze. Sugu nelabvēlīgi ietekmē nepietiekams apsaimniekošanas režīms – pļavu aizaugšana un kūlas slāņa uzkrāšanās, kuras rezultātā jaunajiem augiem ir apgrūtināta dīgšana. Lai arī suga labi atjaunojas vietās, kur augsnē ir nelieli atklātas augsnes laukumiņi, visas platības uzaršanas rezultātā naktsvijoļu gumi tiek neatgriezeniski bojāti. Sugas populācijas negatīvi ietekmē hidroloģiskā režīma maiņa, zālāju nosusinot vai applūdinot. Nav pieļaujama dabisko zālāju apstādīšana ar mežu. Klimata pārmaiņas var ietekmēt smaržīgās naktsvijoles populācijas, jo novērots, ka suga izteikti reaģē uz laikapstākļiem konkrētajā sezonā. Sausos gados tā var neveidot virszemes dzinumus vai zied mazāk indivīdu, tāpēc tiek saražots mazāk sēklu. Lai nodrošinātu sugas populāciju saglabāšanos, nepieciešama ekstensīva zālāju apsaimniekošana – saglabājot platību atklātu (brīvu no krūmiem), veģetācijas sākuma periodā ir būtiski, lai zālājā nebūtu uzkrājusies kūla, būtu pieejami nelieli atklātas augsnes laukumi, piemēram, nolīdzināti kurmju rakumi, kas veicina jauno augu dīgšanu. Pļauju vai noganīšanu jāveic pēc sugas sēklu ienākšanās, kas ir iespējams, atstājot daļu zālāju nenoganītu vai nepļautu, bet katru gadu šīs sēklu nogatavināšanas vietas mainot. Nopļautā zāle noteikti jāsavāc, lai mazinātu zālāja eitrofikāciju. Ja zālājā jau ir bagātīga sugas populācija, būtiski turpināt esošo apsaimniekošanas režīmu tādā pašā intensitātē. 

Smaržīgā naktsvijole šobrīd ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā komerciāli apdraudēto sugu kategorijā. Tā iekļauta Lielbritānijas un Flandrijas (Beļģijā) Sarkanajā grāmatā. Smaržīgā naktsvijole ir aizsargājama suga Latvijā un Somijā. Visas orhideju sugas iekļautas 1973. gada Vašingtonas konvencijas (The Convention in International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora CITES) II B pielikumā pie sugām, kurām šobrīd vēl nedraud izmiršana, bet kuras var kļūt apdraudētas, ja tirdzniecība ar šo sugu īpatņiem netiks pakļauta stingrai kontrolei. Vidusjūras reģiona endēms smaržīgās naktsvijoles pasuga Platanthera bifolia subsp. kuenkelei atbilstoši Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem atzīta par apdraudētu sugu. Šī pasuga sastopama ļoti nelielā reģionā Alžīrijā un Tunisijā. Nav ziņu par sugas invazīvu vai ekspansīvu izplatību. Smaržīgā naktsvijole nav indīga. 

Smaržīgajai naktsvijolei nav komerciālas un saimnieciskas nozīmes. Suga mūsdienās sastopama reti, un augi pēc noplūkšanas zaudē raksturīgo aromātu.

Ņemot vērā orhideju augsto hibridizācijas pakāpi, sugu un pasugu nodalījums ir mainīgs. Smaržīgajai naktsvijolei tās izplatības areālā tiek nodalītas vairākas pasugas. Visbiežāk novērojami starpsugu hibrīdi, ko tā veido ar zaļziedu naktsvijoli Platanthera chloranta. 

Latvijā smaržīgā naktsvijole sastopama visā valsts teritorijā. Tā sastopama dažāda mitruma režīma dabiskajos zālājos, arī krūmājos un meža laucēs, kas nereti ir sen aizaugušas zālāju platības. Tāpat kā visā izplatības areālā, arī Latvijā suga sastopama arvien retāk. To populācijas kļūst retāk sastopamas, jo dabisko zālāju platības valstī sarūk un liela daļa no zālājiem netiek nodrošināta ar vēlamo apsaimniekošanas režīmu. Latvijas Botāniķu biedrība smaržīgo naktsvijoli izvēlējusies par 2008. gada augu.