Par latviešu valodas dialektu klasifikācijas pamatu tiek izvirzīts fonētisko, morfoloģisko un leksisko izoglosu kopums. Tā kā parasti visas šīs izoglosas nesakrīt pilnīgi, precīzas dialektu un izlokšņu grupu robežas nav viegli nosakāmas, jo, kā raksta Jānis Endzelīns, “var gan nospraust robežas vienai kādai dialekta īpatnībai, bet ne dialektam”. Joslās, kas veido pāreju no viena dialekta uz otru, sastopamas gan viena, gan otra dialekta iezīmes, respektīvi, var runāt par pārejas izloksnēm starp dialektiem un arī izlokšņu grupām.

Mūsdienās latviešu valodā tradicionāli izdala trīs teritoriālos dialektus – vidus, lībisko un augšzemnieku dialektu.

Vidus dialektu, uz kura pamata ir radusies latviešu kopnacionālā jeb literārā valoda, runā Latvijas vidienē. Vistuvākās mūsdienu literārajai valodai ir izloksnes ap Jelgavu. Vidus dialektā nošķir trīs izlokšņu grupas: Vidzemes vidus izloksnes, kam pamatā ir latgaļu un latgalizēta zemgaļu valoda, zemgaliskās izloksnes, kam pamatā ir zemgaļu valoda un kursiskās izloksnes, kas radušās uz kuršu valodas pamata.

Vidzemes vidus izloksnes runā ap Siguldu, Cēsīm, Valmieru, Smilteni. Zemgaliskās izloksnes runā Zemgales līdzenumā. Arī dažos novados Dienvidkurzemē (Nīcā, Bārtā, Purmsātos, Kalētos, Gramzdā un citur) sastopamas zemgalisko izlokšņu pazīmes. Kursiskās izloksnes runā Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas.

Kaut arī vidus dialekts ir vistuvākais latviešu literārajai valodai, tomēr arī tajā sastopamas vairākas dialektālas īpatnības. Gandrīz neviena no tām neaptver visu dialektu, bet raksturīga izlokšņu grupai vai daļai no tās. Daļā vidus dialekta izlokšņu (Vidzemē ap Cēsīm, Valmieru, Valku, Smilteni, Zemgales rietumos ap Blīdeni, Jaunpili) izšķir trīs intonācijas – stiepto, lauzto un krītošo –, piemēram, (sīpola) luõks, (zirga) lùoks, (istabas) luôks [luogs]. Vidzemes vidus izloksnēm tuvākas ir zemgaliskās izloksnes. Daļā zemgalisko izlokšņu sastop anaptiksi jeb īsa patskaņa iespraudumu aiz sena tautosillabiska līdzskaņa r (dar^abs, zir^ags, zir^eņi u. c.), retāk aiz l (mal^aka, vil^akt u. c.), ko uzskata par iespējamu mantojumu no zemgaļu valodas.

No Vidzemes un Zemgales vidus izloksnēm atšķiras kursiskās izloksnes, ko runā Kurzemē. To raksturīgas fonētiskās īpatnības ir, piemēram, līdzskaņu v un b priekšā saglabāta u- skaņa (zuve ‘zivs’, duj ’divi’ u. c.), skaņu savienojumi -ar- un -er- pārveidojušies par -ār- un -ēr- (dārbs ‘darbs’, dzērt ‘dzert’), saglabāts mīkstinātais ŗ (kaŗš ‘karš’, kŗupis ‘krupis’), aiz līdzskaņiem r un l zudis v (dzēre ‘dzērve’, gāla ‘galva’), saglabājušies vārdi ar senu n (bezdelinga ‘bezdelīga’, sklanda ‘kārts, žogs’) u. c.

Raksturīgākās morfoloģiskās pazīmes ir, piemēram, deminutīvu izskaņa -īts, ģenitīvā -īna (kalnīc ‘kalniņš’, ģen. kalnīna, ciemīts ‘ciemiņš’, ģen. ciemīna),’ sieviešu dzimtē -īna (tacīna ‘taciņa’, mājīna ‘mājiņa’), darbības vārdu nākotnes formas birīs ‘birs’, lijīs ‘līs’, nācīšu ‘nākšu’ Vidzemes vidus izloksnēs, deminutīva izskaņa -elis, -ele (maišelis, ruoķele), u-celmi – sieviešu dzimtes daudzskaitlinieki ragus ‘ragavas’, dzirnus ‘dzirnavas’ u. c. zemgaliskajās izloksnēs, adjektīva piedēklis -ij-, darbības vārda vēlējuma izteiksmes formas ar -tum (es ietum), pagātnes formas ar -av- (viņš runava ‘runāja’), atgriezeniskās formas ar -sa- starp priedēkli un sakni (sasatikt ‘satikties’) kursiskajās izloksnēs.

Lībisko dialektu runā Ziemeļkurzemē un Ziemeļrietumvidzemē. Tuvas šīm izloksnēm ir arī izloksnes ap Rūjienu. Šo dialektu vairāk nekā citus latviešu valodas dialektus ir ietekmējusi lībiešu valoda. Tajā izšķir divas izlokšņu grupas: Kurzemes lībiskās izloksnes un Vidzemes lībiskās izloksnes. Kurzemes lībiskās izloksnes runā uz ziemeļiem no Kuldīgas ap Ventspili, Dundagu, Talsiem, Kandavu. Kurzemes lībiskās izloksnes sauc arī par tāmnieku izloksnēm. Tajās izšķir nedziļās un dziļās izloksnes. Vidzemes lībiskās izloksnes runā Vidzemes rietumu daļā (ap Ainažiem, Aloju, Limbažiem, Staiceli).

Vidus un lībiskā dialekta runātājus mēdz saukt arī par lejzemniekiem jeb lejaslatviešiem (vienojošs elements ir stieptā intonācija, kā arī daudzas skaņu pārmaiņas, kādu nav augšzemnieku dialektā), bet augšzemnieku dialekta runātājus – par augšzemniekiem jeb augšlatviešiem.

Kurzemes un Vidzemes lībiskajām izloksnēm raksturīgas vairākas kopīgas īpatnības (divas pamatintonācijas (stieptā un lauztā), divskanis au pārveidojies par ou (soũle ‘saule’), gala zilbju īso patskaņu zudums, piemēram, lapp (‘lapa’), lauzti intonētais ê troksneņu priekšā dažkārt pārveidojies par eî: eîšan (‘ēšana’), peîc (‘pēc’).

Raksturīgākās morfoloģiskās īpatnības ir, piemēram, vīriešu dzimtes lietojums sieviešu dzimtes vietā (mātam ‘mātei’, tas meit ‘tā meita’), darbības vārdu 1. un 2. personas formu aizstāšana ar 3. personas formu (es, tu, viņš, viņa, viņi, viņas) sit, i ‘ir’), salikteņu veidošana kā viens no produktīvākajiem vārddarināšanas paņēmieniem, piemēram, vidnakt ‘pusnakts’, upsmutt ‘upes grīva’, vārddarināšanas modeļi ar -pakaļa un -apakša (arī -apuža), piemēram, mežpakaļa ‘vieta aiz meža’, kalnapuža ‘kalna pakāje’. Savā starpā atšķiras arī Vidzemes un Kurzemes lībiskās izloksnes, piemēram, 3. personas vietniekvārds Kurzemes lībiskajās izloksnēs ir viš, bet Vidzemes lībiskajās izloksnēs – viņč. Vidzemes lībiskajām izloksnēm raksturīgas personu vietniekvārdu dsk. datīva formas mumsim, jumsim, prepozīcija iekš. Kurzemes lībiskajām izloksnēm raksturīgas pazīmes, kas sastopamas arī kursiskajās izloksnēs.

Augšzemnieku dialektu runā Vidzemes austrumu un dienvidaustrumu daļā, Augšzemē un visā Latgalē. Šis dialekts visvairāk atšķiras no latviešu literārās valodas un arī no citiem latviešu valodas dialektiem ar intonācijām, skaņu pārveidojumiem, ar morfoloģiskajām īpatnībām, leksiku, semantiku un sintaksi. Uz augšzemnieku dialekta Latgales izlokšņu pamata 18. gs. pirmajā pusē ir izveidojusies otra latviešu rakstības tradīcija – latgaliešu rakstu valoda.

Augšzemnieku dialektā izšķir divas izlokšņu grupas: sēliskās izloksnes un latgaliskās izloksnes. Pēc dažādām fonētiskām un morfoloģiskām pazīmēm augšzemnieku dialekta izloksnes (kā sēliskās, tā latgaliskās) iedalāmas dziļajās un nedziļajās izloksnēs.

Sēliskās izloksnes izplatītas Daugavas labajā krastā ap Pļaviņām, Ērgļiem, Madonu, Cesvaini, Ļaudonu, Krustpili. Tās sauc arī par Vidzemes sēliskajām izloksnēm. Daugavas kreisā krasta sēliskās izloksnes sauc par Zemgales sēliskajām izloksnēm. Sēliskās izloksnes ir arī Stirnienē, Atašienē, daļēji arī Līvānos Latgales rietumos. Sēliskās izloksnes radušās uz sēļu valodas bāzes, sēļiem sajaucoties ar latgaļiem.

Latgaliskās izloksnes runā Ziemeļaustrumvidzemē un Latgalē. To pamatā ir austrumlatgaļu valodas dialekts. Latgaliskās izloksnes izplatītas Vidzemes ziemeļaustrumos ap Alūksni, Gulbeni (Vidzemes latgaliskās izloksnes) un Latgalē (Latgales latgaliskās izloksnes). Raksturīgākā augšzemnieku izlokšņu atšķirība no lejzemnieku izloksnēm ir divas pamatintonācijas – visā augšzemnieku dialektā nav stieptās intonācijas (sēliskajām izloksnēm raksturīga krītošā un kāpjošā vai kāpjoši krītošā intonācija, kas parasti saglabājas, arī runājot literārajā valodā, bet latgaliskajām – krītošā un lauztā intonācija).

Sēliskajām un latgaliskajām izloksnēm raksturīgi vairāki kopīgi no lejzemnieku izloksnēm atšķirīgi skaņu pārveidojumi, piemēram, zilbes centrā var būt tikai patskanis (lo-pa ‘lapa’, mu-te ‘mute’); literārās valodas a skaņai atbilst o vai å (mola ‘mala’, låpa ‘lapa’, vosora ‘vasara’); ā skaņas vietā runā ā^o, ō, uo vai oa (muols ‘māls’, koaja ‘kāja’); platā e skaņa pārveidojusies par a (vacs ‘vecs’, vazums ‘vezums’); skaņa ē̦ pārveidojusies par ā (dāls ‘dēls’, bārns ‘bērns’); skaņa ē daļā izlokšņu pārveidojusies par ie (kliets ‘klēts’, viejs ‘vējš’); skaņa ū ‒ par iu, yu, eu vai ou (jūra > jiura, cūka > cyuka, dūmi > doumi, lūpa > leupa). Lielākajā augšzemnieku izlokšņu daļā sastopama līdzskaņu palatalizācija noteiktu patskaņu un divskaņu priekšā. Gala zilbē zudis i, ja aiz tā seko s (bruoļs ‘brālis’, latvīts ‘latvietis’). 

Galvenokārt tikai Vidzemes sēliskajām izloksnēm raksturīgās fonētiskās pazīmes ir, piemēram, patskaņu a, o, ā, u un divskaņa uo pārskaņa palatālo patskaņu un divskaņu ie, ei ietekmē; neregulāra anaptikse aiz r un l, līdzskaņu k vai x iespraudums aiz krītoši intonēta garuma (mūksa ‘muša’, mā^xsa ‘māsa’). Zemgales sēliskās izloksnes ir tuvākas latgaliskajām izloksnēm. Tajās palatālā pārskaņa ir neregulāra, nav raksturīga anaptikse. Šajās izloksnēs ir k pārveidojies par č, ģ pārveidojies par dž (ka:čis ‘kaķis’, zo^adžis ‘zāģis’),

Sēliskajās un latgaliskajās izloksnēs sastopamas vairākas morfoloģiskās īpatnības, piemēram, lietvārdu u-celmu pāreja o-celmos (alus > als); verbu pagātnes ē-celmi (vede ‘veda’, ēde ‘ēda’); ar priedēkļiem atvasināto darbības vārdu atgriezeniskās formas ar -sa-, -za-, -s- iespraudumu starp priedēkli un sakni (apsavilkt ‘apģērbties’, aizaslēgt ‘ieslēgties’, nuospirkties ‘nopirkt’, sasatikt (arī sazatikt) ‘satikties’; nākotnes lokāmais divdabis ar -k- iespraudumu neškis ‘nesīšot’, [viņš] braukškis ‘braukšot’, [viņi] ieškuots ‘iešot’ (izņemot Vidzemes latgaliskās izloksnes ap Alūksni, Gulbeni); saglabājies supīns aiz verbiem, kas izsaka virzību (iet siena pļautu). Abās minētajās izlokšņu grupās pazīstami 3. personas vietniekvārdi jis ‘viņš’, jei ‘viņa’, jī ‘viņi’. Izplatīts prievārds da un priedēklis da- ar nozīmi ‘līdz’ (da-īt da meža ‘aiziet līdz mežam’), priedēklis nū- un prievārds nu (nūkuopt nu kolna ‘nokāpt no kalna’), prepozīcija iz un prefikss iz- ar nozīmi ‘uz’ (izlikt iz golda ‘uzlikt uz galda’).

Galvenokārt tikai Vidzemes sēliskajām izloksnēm raksturīgs piedēklis -ij- adjektīvu darināšanai (mālijs ‘mālains’, sālijs ‘sāļš’); piedēklis -uoj- adjektīvu darināšanai (lapuojs ‘lapots’); piedēklis -tin-, -tan- (pieņamtins ‘pieņemams’); salikteņi, kam pirmais komponents ir nominatīvā (pļavazāle, liepazieds), 3. personas formas vispārinājums (es ir duomājs ‘es esmu domājis’).

Zemgales sēliskajās izloksnēs sastopami deminutīvi ar piedēkli -āk- (teļoāks ‘telēns’). Vairākas Zemgales sēlisko izlokšņu morfoloģiskās īpatnības saskan ar Latgales dienvidu vai dienvidrietumu izlokšņu parādībām, piemēram, darbības vārdu refleksīvās formas ar -sa- (atsataicēs ‘atteicās’, atsaguļu ‘apguļos’, apsagrīze ‘apgriezās’), vēlējuma izteiksmes formas ar atšķirīgām galotnēm katrai personai (vsk.  pers. brauktum, vsk. 2. pers. brauktim, vsk. 3. pers. brauktu, dsk. 1. pers. brauktumem, dsk. 2. pers. brauktimet, dsk. 3. pers. brauktu), darbības vārdu pagātnes formas ar -av- (globova ‘glabāja’, darynava ‘darināja’).

Jautājums par latviešu valodas dialektu cilmi joprojām ir problemātisks. Tas ir saistīts ar senlatviešu cilšu valodu izcelsmi ‒ vai šo cilšu valodas ir latviešu pirmvalodas pēcteces vai arī laika gaitā attīstījušās no austrumbaltu un rietumbaltu pirmvalodām. Šai jautājumā valodnieku vidū ir atšķirīgi viedokļi:

1) mūsdienu latviešu valodas dialekti ir attīstījušies tieši no latviešu pirmvalodas, ar pirmvalodu saprotot savstarpēji ļoti tuvu dialektu vai izlokšņu grupu. Šo uzskatu pārstāv J. Endzelīns, Kazimiers Būga (Kazimieras Būga), Marta Rudzīte;

2) pret latviešu pirmvalodas hipotēzi iebilduši Ernests Blese, Juris Plāķis, Antons Breidaks.

J. Endzelīns, atzīdams latviešu pirmvalodu, ir pieļāvis arī senlatviešu cilšu valodu pastāvēšanu.

Jautājumā par vidus dialekta, jo īpaši Vidzemes vidus izlokšņu cilmi arī ir vairāki uzskati:

1) Vidzemes vidus izloksnes ir latgaļu valodas turpinājums;

2) Vidzemes vidus izloksnes ir zemgaļu valodas turpinājums (šādu uzskatu paudis J. Endzelīns);

3) bijušas divas patstāvīgas baltu sentautas – latgaļi un latvieši (šādu uzskatu paudis K. Būga);

4) Vidzemes un Latgales latgaļu priekšteči ir bijušas divas atsevišķas baltu sentautas (šādu uzskatu paudusi antropoloģe Raisa Deņisova);

5) bijusi viena latgaļu sentauta ar dialektāli stipri diferencētu valodu – Vidzemes vidus izlokšņu pamatā ir rietumlatgaļu valodas dialekts, ko ietekmējusi arī zemgaļu valoda (šo uzskatu pārstāv A. Breidaks).

Kā rāda Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā realizētā Latvijas Zinātnes padomes projekta “Latviešu valodas dialekti 21. gadsimtā: sociolingvistisks aspekts (2013–2016)” rezultāti, latviešu valodas vēsturiskie teritoriālie dialekti, neskatoties uz sociālajām pārmaiņām, joprojām vēl ir saglabājušies, pat neskatoties uz to, ka 21. gs. plašsaziņas līdzekļu ietekmē un iedzīvotāju migrācijas rezultātā tie pārveidojas un nivelējas, zūd daudzas to specifiskās pazīmes (it sevišķi jaunākās paaudzes runātāju valodā). Izlokšņu dzīvotspēju lielā mērā ietekmē vietējā kultūrvide, tradīcijas un lietojums ģimenē un sabiedrībā. Projekta rezultāti rāda, ka latviešu valodas dialektos ir vērojamas gan kopīgas, gan atšķirīgas tendences.

Vidus dialektā novērojamas vien dažas morfoloģiskās īpatnības, visai bieži sastopams ģermānismu lietojums sarunu valodā. Vairāk dialektālu formu un leksēmu ir Latvijas dienvidrietumos.

Lībiskais dialekts ir noturīgāks par vidus dialektu. Visu paaudžu runā novērojama vārdu izskaņu saīsināšana, verbu 3. personas vispārinājums, vīriešu dzimtes zudums u. c. Dzimtās izloksnes galvenās atšķirības no literārās valodas lielākā vai mazākā mērā apzinās visu paaudžu runātāji, taču izloksnē sazinās galvenokārt ģimenes, paziņu un kaimiņu lokā.

Augšzemnieku dialekts no abiem minētajiem dialektiem atšķiras visvairāk gan ar fonētiskajām, gan morfoloģiskajām īpatnībām, gan ar leksiku.

Visbiežāk saziņa izloksnē notiek Latgalē, kur dzimto izloksni prot un tajā runā visu paaudžu pārstāvji. Izloksnē runā sadzīvē, ģimenes lokā, arī dažādos kultūras pasākumos un Romas katoļu baznīcā. Tomēr arī Latgalē daudzās ģimenēs ar bērniem cenšas runāt literārajā valodā, it sevišķi lielākās apdzīvotās vietās. Vidzemes latgaliskajās izloksnēs ģimenē izloksnē runā retumis, galvenokārt atsevišķās ģimenēs tālu no centra.

Pētījuma gaitā iegūtie rezultāti liecina, ka arī latviešu valodas dialektos ir vērojama gan tendence nivelēties, gan arī pašsaglabāties. 

Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, izloksnē ikdienā runā 165 000 iedzīvotāju Latgalē, par citu dialektu lietotāju skaitu ziņu nav.

Piezīmes par latviešu valodas dialektālajām atšķirībām atrodamas jau senākajos latviešu rakstu avotos, kuru autori ir cittautieši. Pirmais visus trīs dialektus 1761. gada gramatikā “Latviešu gramatika” (Lettische Grammatik) aprakstījis Gothards Frīdrihs Stenders (Gotthard Friedrich Stender). Sistemātiska dialektu pētniecība sākas 19. gs. otrajā pusē, kad iznāca Augusta Bīlenšteina (August Johann Gottfried Bielenstein) gramatika “Latviešu valoda” (Die lettische Sprache, 1863–1864), kurā minēti visi trīs latviešu valodas dialekti un norādīts uz dialektu fonētiskajām un morfoloģiskajām atšķirībām. Ar A. Bīlenšteina vārdu saistāmas pirmās dialektu ģeolingvistiskās kartes (1881. un 1892. gadā. Tajās ar 33 izoglosām atspoguļota galvenokārt fonētisko un morfoloģisko parādību izplatība latviešu valodas izloksnēs).

Adalberta Becenbergera (Adalbert Bezzenberger) darbā “Latviešu dialektu studijas” (Lettische Dialekt-Studien, 1885) apkopoti autora pierakstītie teksti 38 dažādās Latvijas vietās Zemgalē, Latgalē, Vidzemē un Kurzemē, kā arī dots neliels dialektālo parādību apraksts.

20. gs. 20. un 30. gados ir tapuši daudzi izlokšņu apraksti, kas publicēti Filologu biedrības rakstos (1921–1940), krājumā “Ceļi” (1931–1939), izdevumā “Filoloģijas materiāli” (1933) un citur. Šajā laikaposmā pavisam publicēts ap 120 izlokšņu aprakstu. Tie parasti veidoti pēc noteiktas sistēmas – vispirms dots izloksnes fonētikas apraksts, tad seko morfoloģijas daļa, kurā nereti iekļauti arī jautājumi, kas, no mūsdienu viedokļa raugoties, būtu ierindojami morfonoloģijas vai morfosintakses daļā. Arī J. Endzelīna fundamentālajā darbā Lettische Grammatik (“Latviešu gramatika”, 1922) ievērojama loma ir izlokšņu materiālam.

Kopš 20. gs. 50. gadiem izlokšņu morfoloģijas areālie jeb ģeolingvistiskie pētījumi Latvijā saistīti ar latviešu valodas dialektu atlanta veidošanu. Tā J. Endzelīna vadībā atsākas 1946. gadā toreizējā Valodas un literatūras institūtā.

Sistemātisku latviešu valodas dialektu aprakstu devusi M. Rudzīte monogrāfijā “Latviešu dialektoloģija” (1964). Viņa arī izveidojusi latviešu valodas dialektu karti.

Sākumā tika gatavots dialektu atlanta sējums “Leksika” (1999). Tā autores: Brigita Bušmane, Benita Laumane, Anna Stafecka. 2013. gadā publicēts Alberta Sarkaņa sagatavotais atlanta sējums “Fonētika”, bet 2021. gadā – “Morfoloģijas” 1. sējums, kura autores ir Ineta Kurzemniece, Liene Markus-Narvila, A. Stafecka.

Kopš 1978. gada latviešu dialektologi ir iesaistījušies starptautiskā projektā “Eiropas valodu atlants”, bet kopš 2006. gada kopā ar Lietuviešu valodas institūtu (Lietuvių kalbos institutas) tiek veidots “Baltu valodu atlants”.

Nozīmīgu ieguldījumu latviešu vēsturiskajā dialektoloģijā ir devis A. Breidaks. Viņš arī publicējis vienas izlokšņu grupas – augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu – fonētikas atlantu (1996).

Izlokšņu apraksti publicēti Valodas un literatūras institūta “Rakstos”. Plašāki apraksti izdoti atsevišķās grāmatās. Publicētas izlokšņu vārdnīcas.

2016. gadā publicēts pētījums “Avoti vēl neizsīkst. Latviešu valodas dialekti 21. gadsimtā” (autores: Anete Daina, L. Markus-Narvila, A. Stafecka, Daira Vēvere), kurā apzinātas atsevišķas izloksnes katrā dialektā, lai varētu gūt ieskatu mūsdienu izlokšņu situācijā, konstatētu fonētisko, morfoloģisko un leksisko īpatnību noturīgumu un mainīgumu.