Augšzemnieku dialekts Augšzemnieku dialektu runā Vidzemes austrumu un dienvidaustrumu daļā, Augšzemē un visā Latgalē. Šis dialekts visvairāk atšķiras no latviešu literārās valodas un arī no citiem latviešu valodas dialektiem ar intonācijām, skaņu pārveidojumiem, ar morfoloģiskajām īpatnībām, leksiku, semantiku un sintaksi. Uz augšzemnieku dialekta Latgales izlokšņu pamata 18. gs. pirmajā pusē ir izveidojusies otra latviešu rakstības tradīcija – latgaliešu rakstu valoda.
Augšzemnieku dialektā izšķir divas izlokšņu grupas: sēliskās izloksnes un latgaliskās izloksnes. Pēc dažādām fonētiskām un morfoloģiskām pazīmēm augšzemnieku dialekta izloksnes (kā sēliskās, tā latgaliskās) iedalāmas dziļajās un nedziļajās izloksnēs.
Sēliskās izloksnes izplatītas Daugavas labajā krastā ap Pļaviņām, Ērgļiem, Madonu, Cesvaini, Ļaudonu, Krustpili. Tās sauc arī par Vidzemes sēliskajām izloksnēm. Daugavas kreisā krasta sēliskās izloksnes sauc par Zemgales sēliskajām izloksnēm. Sēliskās izloksnes ir arī Stirnienē, Atašienē, daļēji arī Līvānos Latgales rietumos. Sēliskās izloksnes radušās uz sēļu valodas bāzes, sēļiem sajaucoties ar latgaļiem.
Latgaliskās izloksnes runā Ziemeļaustrumvidzemē un Latgalē. To pamatā ir austrumlatgaļu valodas dialekts. Latgaliskās izloksnes izplatītas Vidzemes ziemeļaustrumos ap Alūksni, Gulbeni (Vidzemes latgaliskās izloksnes) un Latgalē (Latgales latgaliskās izloksnes). Raksturīgākā augšzemnieku izlokšņu atšķirība no lejzemnieku izloksnēm ir divas pamatintonācijas – visā augšzemnieku dialektā nav stieptās intonācijas (sēliskajām izloksnēm raksturīga krītošā un kāpjošā vai kāpjoši krītošā intonācija, kas parasti saglabājas, arī runājot literārajā valodā, bet latgaliskajām – krītošā un lauztā intonācija).
Sēliskajām un latgaliskajām izloksnēm raksturīgi vairāki kopīgi no lejzemnieku izloksnēm atšķirīgi skaņu pārveidojumi, piemēram, zilbes centrā var būt tikai patskanis (lo-pa ‘lapa’, mu-te ‘mute’); literārās valodas a skaņai atbilst o vai å (mola ‘mala’, låpa ‘lapa’, vosora ‘vasara’); ā skaņas vietā runā āo, ō, uo vai oa (muols ‘māls’, koaja ‘kāja’); platā e skaņa pārveidojusies par a (vacs ‘vecs’, vazums ‘vezums’); skaņa ē̦ pārveidojusies par ā (dāls ‘dēls’, bārns ‘bērns’); skaņa ē daļā izlokšņu pārveidojusies par ie (kliets ‘klēts’, viejs ‘vējš’); skaņa ū ‒ par iu, yu, eu vai ou (jūra > jiura, cūka > cyuka, dūmi > doumi, lūpa > leupa). Lielākajā augšzemnieku izlokšņu daļā sastopama līdzskaņu palatalizācija noteiktu patskaņu un divskaņu priekšā. Gala zilbē zudis i, ja aiz tā seko s (bruoļs ‘brālis’, latvīts ‘latvietis’).
Galvenokārt tikai Vidzemes sēliskajām izloksnēm raksturīgās fonētiskās pazīmes ir, piemēram, patskaņu a, o, ā, u un divskaņa uo pārskaņa palatālo patskaņu un divskaņu ie, ei ietekmē; neregulāra anaptikse aiz r un l, līdzskaņu k vai x iespraudums aiz krītoši intonēta garuma (mūksa ‘muša’, māxsa ‘māsa’). Zemgales sēliskās izloksnes ir tuvākas latgaliskajām izloksnēm. Tajās palatālā pārskaņa ir neregulāra, nav raksturīga anaptikse. Šajās izloksnēs ir k pārveidojies par č, ģ pārveidojies par dž (ka:čis ‘kaķis’, zoadžis ‘zāģis’),
Sēliskajās un latgaliskajās izloksnēs sastopamas vairākas morfoloģiskās īpatnības, piemēram, lietvārdu u-celmu pāreja o-celmos (alus > als); verbu pagātnes ē-celmi (vede ‘veda’, ēde ‘ēda’); ar priedēkļiem atvasināto darbības vārdu atgriezeniskās formas ar -sa-, -za-, -s- iespraudumu starp priedēkli un sakni (apsavilkt ‘apģērbties’, aizaslēgt ‘ieslēgties’, nuospirkties ‘nopirkt’, sasatikt (arī sazatikt) ‘satikties’; nākotnes lokāmais divdabis ar -k- iespraudumu neškis ‘nesīšot’, [viņš] braukškis ‘braukšot’, [viņi] ieškuots ‘iešot’ (izņemot Vidzemes latgaliskās izloksnes ap Alūksni, Gulbeni); saglabājies supīns aiz verbiem, kas izsaka virzību (iet siena pļautu). Abās minētajās izlokšņu grupās pazīstami 3. personas vietniekvārdi jis ‘viņš’, jei ‘viņa’, jī ‘viņi’. Izplatīts prievārds da un priedēklis da- ar nozīmi ‘līdz’ (da-īt da meža ‘aiziet līdz mežam’), priedēklis nū- un prievārds nu (nūkuopt nu kolna ‘nokāpt no kalna’), prepozīcija iz un prefikss iz- ar nozīmi ‘uz’ (izlikt iz golda ‘uzlikt uz galda’).
Galvenokārt tikai Vidzemes sēliskajām izloksnēm raksturīgs piedēklis -ij- adjektīvu darināšanai (mālijs ‘mālains’, sālijs ‘sāļš’); piedēklis -uoj- adjektīvu darināšanai (lapuojs ‘lapots’); piedēklis -tin-, -tan- (pieņamtins ‘pieņemams’); salikteņi, kam pirmais komponents ir nominatīvā (pļavazāle, liepazieds), 3. personas formas vispārinājums (es ir duomājs ‘es esmu domājis’).
Zemgales sēliskajās izloksnēs sastopami deminutīvi ar piedēkli -āk- (teļoāks ‘telēns’). Vairākas Zemgales sēlisko izlokšņu morfoloģiskās īpatnības saskan ar Latgales dienvidu vai dienvidrietumu izlokšņu parādībām, piemēram, darbības vārdu refleksīvās formas ar -sa- (atsataicēs ‘atteicās’, atsaguļu ‘apguļos’, apsagrīze ‘apgriezās’), vēlējuma izteiksmes formas ar atšķirīgām galotnēm katrai personai (vsk. pers. brauktum, vsk. 2. pers. brauktim, vsk. 3. pers. brauktu, dsk. 1. pers. brauktumem, dsk. 2. pers. brauktimet, dsk. 3. pers. brauktu), darbības vārdu pagātnes formas ar -av- (globova ‘glabāja’, darynava ‘darināja’).