Visa lībiskā dialekta fonētiskajā sistēmā tipisks ir gala zilbju īso patskaņu zudums, piemēram, māt: < māte, zēm < zeme, up: < upe, las: < lasa. Kā var redzēt piemēros, īsā patskaņa zudums izraisa vēl citas parādības – zūdot beigu patskanim aiz balsīga līdzskaņa, pagarinās saknes zilbes īsais patskanis, zūdot patskanim aiz nebalsīgā līdzskaņa, pagarinās šis līdzskanis. Tāpat visā lībiskajā dialektā ir raksturīga garo patskaņu saīsināšanās piedēkļos un gala zilbēs, piemēram, duomat < duomāt, darīt < darīt, darišan < darīšana, dzīvuošan < dzīvuošana, diena < dienā, nakti // nakte < naktī. Tāmnieku izloksnēs gala zilbju patskaņi mēdz mainīties ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Piemēram, dažādu vārdšķiru dažādos locījumos vērojams gala zilbes patskanis e (var būt plats, pusplats vai šaurs): labes ‘labais’, maze ‘mazā, mazuo’, rune ‘runāju, runā’, vare ‘varēja’, gades ‘gadās’. Dziļajās tāmnieku izloksnēs mēdz zust garie piedēkļu patskaņi un divskaņi (pagarinoties saknes patskanim): dārt < darīt, gūlt < gulēt, dzīvt < dzīvuot, kūmliš < kumeliņš, ābliš < ābuoliņš. Lībiskajam dialektam ir raksturīga divskaņa au pārvēršanās par ou (labializācija), piemēram, soul < saule, rouš < rauši, doudz < daudz, garā patskaņa ē pārvēršanās par divskani ei, piemēram, seid < sēd, peic < pēc, peicak < pēcāk ‘vēlāk’, bleids < blēds < blēdis. Turklāt tāmnieku izloksnēs var tikt reducēts otrais komponents divskanī ou un ei, pagarinoties pirmajam komponentam, piemēram, lōks ‘lauks’, mēt ‘meita’. Dziļajās tāmnieku izloksnēs divskanis ie piedēklī var tik pārveidots par patskani a, piemēram, pērans ‘pēriens’, kāvans ‘kāviens’, eidans ‘ēdiens’, savukārt patskaņa u vietā var tikt lietots patskanis a vai e respektīvi e̹, piemēram, pumpars ‘pumpurs’, ve̹zams ‘vezums’, mugar ‘mugura’, dze̹ge̹z ‘dzeguze’, uge̹ns ‘uguns’. Lībiskajās izloksnēs (Kurzemē aktīvāk nekā Vidzemē) tipiska ir parādība, kad, zūdot gala zilbes patskanim aiz kāda līdzskaņa savienojuma ar plūdeni vai nāseni, izrunas atvieglošanai vārda saknē tiek iesprausts patskanis, piemēram, vē̹tar < vē̹tr ‘vētra’, dziesam < dziesm ‘dziesma’, sake̹n < sakn ‘sakne’ (Kurzemē), egil < egl ‘egle (Vidzemē)’. Turklāt atsevišķās dziļajās tāmnieku izloksnēs pirms šāda veida patskaņa iesprauduma vērojams līdzskaņa l dubultojums, zūdot patskanim aiz skaņu kopas -ln, piemēram, sallam < salm ‘salmu’, pilskallan < pilskaln ‘pilskalnu’ (Ancē).
Kurzemes lībiskajās izloksnēs atšķirībā no Vidzemes izloksnēm vērojamas vairākas ar citām Kurzemes izloksnēm kopīgas parādības. Viena no tām ir patskaņa u lietošana līdzskaņu v, b priekšā, piemēram, dubans ‘dibens’, suvans ‘sivēns’, zūv ‘zivs’, dūv ‘divi’. Visā Kurzemē ir izplatīta platā e̹, ē̹ lietošana šaurā e, ē vietā, piemēram, ce̹lt ‘celt’, ē̹st ‘ēst’, se̹zdien ‘sestdien’, svē̹dien ‘svētdien’, mazdē̹liš ‘mazdēliņš’. Kurzemes izloksnēm raksturīgs patskaņu a, e, i, u pagarinājums vai patskaņu i, u pārveidojums par divskaņiem ie, uo, ja tie atrodas vienā zilbē ar līdzskani r, piemēram, dārbs ‘darbs’, dzē̹rt ‘dzert’, zīrgs, ziergs ‘zirgs’, dūrs, duors ‘durvis’. Tāpat Kurzemes lībiskajās izloksnēs regulāri saklausāms līdzskaņa v zudums skaņu kopā -lv- vai -rv-, piemēram, gāl ‘galva’, cile̹ks ‘cilvēks’, cīrs ‘cirvis’, būrs // buors ‘burvis’.
Dziļajās tāmnieku izloksnēs (sevišķi Dundagā) saklausāma īpatnēja, citiem latviešu valodas dialektiem neraksturīga parādība – nebalsīgo beigu līdzskaņu pārvēršanās par balsīgiem vai pusbalsīgiem: nāg ‘nāk’, krīd ‘krīt’, lieg ‘liek’, palieg ‘paliek’, vē̹lag ‘vēlāk’.