F. Forstmanis pazīstams kā dzejnieks, kurš publicējies arī Kurzemes lībiskajā jeb tāmnieku izloksnē, tulkojis dzeju un dziesmu vārdus, fotogrāfijās plaši dokumentējis dažādas trimdas sabiedriskās norises.
Fricis Forstmanis
latviešu žurnālists, redaktors, dzejnieks, fotogrāfs, tulkotājs, grāmatsējējs
Fricis Forstmanis. 1996. gads.
Satura rādītājs
Izcelšanās, izglītība, trimda
F. Forstmanis dzimis namdara Kārļa Forstmaņa un viņa sievas Līzas (dzimusi Dziesma) ģimenē.
Kopā ar ģimeni 1913. gadā viņš pārcēlās uz Ventspili, vasarās dzīvoja Zlēku pagasta Tīšos pie mātes vecākiem. F. Forstmanis pabeidza Ventspils 2. pamatskolu (1923) un Ventspils Valsts vidusskolu (1927).
24.11.1944. devās bēgļu gaitās ar laivām no Jūrkalnes. Pēc trīsdesmit sešām stundām 25.11. izkāpa Gotlandes dienvidos netālu no Fīdes. Pēc tam dzīvoja Stokholmā. 1957. gadā ieguva Zviedrijas pavalstniecību. Trimdā F. Forstmanis bija Latvijas PEN kluba biedrs un valdes loceklis.
Dzejnieks par pseidonīmu izvēlējās mātes dzimto uzvārdu. F. Forstmaņa (Dziesmas) pirmie dzejoļi “Pavasaŗa vārtos” un “Ceļi” publicēti 1930. gada maijā mēnešrakstā “Daugava” un 1930. gada novembrī izdevumā “Studentu Dzīve”.
Kā F. Dziesmu latviešu sabiedrībā viņu pazina līdz pat nāvei, sevišķi literātu vidē. Taču vienlaikus humoristiskus dzejoļus tāmnieku izloksnē viņš publicēja ar pseidonīmu Alant Vils (no 1936. gada). Publicējies arī ar pseidonīmu Fricis Selga. Sevišķi zviedru sabiedrībā un kā fotogrāfs izmantoja īsto uzvārdu Forstmanis.
Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība
F. Forstmanis Ventspilī strādāja par dzelzceļa tehnisko zīmētāju (1927–1938), vienlaicīgi bija arī laikrakstu “Kuldīgas Ziņas” (1926–1928), “Jautrais Ventiņš” (1936) un “Ventas Balss” (1927–1928, 1929–1938) līdzstrādnieks. 1928. gadā pārcēlās uz Jelgavu un strādāja laikrakstos “Zemgales Balss” (1938, galvenais redaktors 1939) un “Tukuma Balss” (1938–1939, galvenais redaktors). No 1939. gada strādāja redakcijās Rīgā (“Brīvajā Zemē”, 1939–1940, kas padomju okupācijas laikā pārtapa par “Brīvo Zemnieku”, un nacistiskās Vācijas okupācijas laikā – laikrakstā “Tēvija”, bija arī mēnešraksta “Daugava” līdzstrādnieks un izdevuma “Atbalss” (1940) galvenais redaktors). Vācu okupācijas laikā strādāja arī par tehnisko redaktoru apgādā “Zelta Ābele”.
Zviedrijā sākumā F. Forstmaņa maizes darbs bija grāmatu iesiešana un grāmatu restaurācija Karaliskajā Humanitāro zinātņu akadēmijas bibliotēkā (Kungliga Vitterhets Historie och Antikvitets Akademien) (1945–1959) un vēlāk – līdz aiziešanai pensijā – Valsts arhīvā (Riksarkivet) (1959–1971).
Fricis Forstmanis, sienot grāmatas. Stokholma, Zviedrija, ap 1959. gadu.
Pirmais dzejolis “Celties” publicēts “Ventspils Avīzē” (09.12.1919.); kopumā presē var atrast apmēram 200 viņa dzejoļu.
Publicējis dzejas krājumu “Pavasaŗa vārtos” (1933), kurā pauž jaunības prieku par pavasari. Dzejnieks sevi pieteica kā pozitīvu un optimistisku, bet mazliet atturīgu un nosvērtu dzejnieku. Izdevumā ir arī četrpadsmit Rainera Marijas Rilkes (René Karl Wilhelm Johann Josef Maria Rilke) atdzejojumi. Dzejoļu krājums “Līvzeme” izdots piecas reizes (1935, papildināts 1943., 1963., 1991. gadā, atkārtoti papildināts 2001. gadā). “Svētītie gadi” (1939) raksturo vētras nelaimi, kas papildina “Līvzemes” 1943. gada izdevumu. “Dzīvības lokā” (1942) vispārinātā doma izteikta ar simboliem, un Jānis Grīns rakstījis, ka tas pieder latviešu lirikas labākajiem darbiem. “Dzīvei draugos” (1947) daļa dzejoļu rakstīti Latvijā, daļa – Zviedrijā (par bēgļu tēmu, kur F. Forstmanis kā dzejnieks parāda savu briedumu). Krājumā “Klusuma zvaigzne” (1969) iekļauta iepriekšējo divdesmit gadu laikā rakstītā dzeja.
F. Forstmanis ar pseidonīmu Alant Vils izdevis humoristiskus dzejoļus tāmnieku izloksnē. “Poem pa kulšen” (1939, 1948) ir pilna dzīvesprieka. Pirmo izdevumu ilustrējis Romans Suta, un otro ilustrējis Reinis Birzgalis. “Dzīvšen ceper kuldams” (1946) ilustrējis Niklāvs Strunke. Darbam raksturīgs humora un ironijas sajaukums. “Smukam smuks indev” (1972) atrodami likteņstāsti un komentāri par kritiķiem. “Meditācij pa butel” (1996) autors sāka rakstīt jau piecdesmit gadus pirms izdošanas; to ilustrēja Ernests Rirdāns. Šajā krājumā autors, būdams stingrs atturībnieks, asi vēršas pret alkohola un nikotīna radīto postu.
Publicēta arī balāde “Zvejnieka svētais vakarēdiens” (1944., 1949., 1986. gadā ar Viljama Metjūsa (William Matthews) pēcvārdiem), “Lirisko darbu izlase” (2003) un dzejas izlase tāmnieku izloksnē “Lakstgals ievziede” (2004).
Rediģējis latviešu reliģiskās dzejas antoloģiju “Dieva kokle” (1969), atdzejojis 19. un 20. gs. liriku un dziesmas no vācu, angļu, zviedru un krievu valodas, ar pseidonīmu F. Selga tulkojis dzeju (ap 1940. gadu). Dzeju lasījis latviešu trimdas sarīkojumos Zviedrijā, Vācijā, Anglijā (1971, 1972) un Kanādā (1981, 1986). Viņa izdevumus raksturo mākslinieciski augstvērtīgs ilustratīvais noformējums.
F. Forstmanis trimdas laikā kļuva par sporta norišu dokumentētāju, fotografēja sporta notikumus (īpaši basketbola un futbola sacensības). Šīs fotogrāfijas publicēja zviedru laikrakstos, sporta žurnālos un grāmatās. Liela daļa viņa basketbola fotogrāfiju atrodamas zviedru basketbola vēsturei veltītā vietnē. F. Forstmanis bieži fotografēja Stokholmas latviešu sarīkojumus un nozīmīgus latviešu sabiedriskos darbiniekus. Viņa fotogrāfijas ir atrodamas, piemēram, “Latvju enciklopēdijā” (redaktors Arveds Švābe), “Latvju enciklopēdijā 1962–1982” (galvenais redaktors Edgars Andersons), Zviedrijas Nacionālajā enciklopēdijā un Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā.
Fricis Forstmanis. Latvija, ap 1935. gadu.
Fricis Forstmanis. Zviedrija, ap 1958. gadu.
Juris Reneslācis pasniedz PBLA Tautas balvu Fricim Forstmanim. 1997. gads.
No kreisās: Mirdza Skomba, Leons Čuibe, Fricis Forstmanis, Elmārs E. Rozītis, Anna Sausiņa, Normunds Kamergrauzis, Ieva Graufelde Vācu baznīcā Stokholmā. Zviedrija, 1999. gads.
Fricis Forstmanis ar pašdarinātām koka karotēm. Stokholma, Zviedrija, 1999. gads.
Valsts un sabiedrības novērtējums, apbalvojumi
09.12.1944. F. Forstmanis saņēma kopīgās bēgļu laivas braucēju apsveikumu 25 gadu literāta jubilejā Visbijā, Zviedrijā, ar profesora Arnolda Aizsilnieka un vēl 28 parakstiem.
Zviedrijas Basketbola savienības (Svenska basketbollförbundet) zelta medaļu (1986) saņēmis par basketbola fotografēšanu.
Saņēmis piecu Zviedrijas latviešu organizāciju (“Daugavas Vanagu”, Latviešu nacionālā fonda Skandināvijā, Latviešu palīdzības komitejas, Latvijas Evaņģēliski luteriskās pārvaldes Zviedrijā un Zviedrijas latviešu Centrālās padomes) goda rakstu par literāro devumu, “kas dzīvos tautas mūžos” (1995).
Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Tautas balva par “lielo darbu latviešu literatūras un sabiedriskas kultūras laukā” (1997).
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldes un arhibīskapa ārpus Latvijas Elmāra E. Rozīša atzinības raksts par “uzticīgo un pašaizliedzīgo darbu draudzē un Kristus baznīcā par ilggadīgo darbu zviedru korāļu tulkošanā latviski” (1999).
Atspoguļojums mākslā un literatūrā
Imantam Ziedonim darbs “Līvzeme” ir bijis tiešākais ierosinājums apceļot Kurzemi un uzrakstīt “Kurzemīti”.
Autora rakstītās un tulkotās grāmatas ir ilustrējuši un noformējuši daudzi izcili latviešu mākslinieki: Ernests Ābele, Reinis Birzgalis, Tenis Grasis, Normunds Hartmanis, Ludolfs Liberts, Jānis Liepiņš, Jānis Ozoliņš, Jānis Plēpis, E. Rirdāns, N. Strunke, R. Suta, Kārlis Sūniņš, Kārlis Zemdega un Jānis Zvirbulis.
Studija “Animācijas brigāde” izveidojusi animācijas filmu par Alant Viļa “Poem pa kulšen” (2003).
F. Forstmaņa portretus darinājuši mākslinieki Eduards Dzenis, T. Grasis (vecākais), Rūdolfs Kronbergs, Sofija Samsone un Uldis Zemzaris.
Multivide
Fricis Forstmanis. 1996. gads.
Fricis Forstmanis. Latvija, ap 1935. gadu.
Fricis Forstmanis. Zviedrija, ap 1958. gadu.
Fricis Forstmanis, sienot grāmatas. Stokholma, Zviedrija, ap 1959. gadu.
Juris Reneslācis pasniedz PBLA Tautas balvu Fricim Forstmanim. 1997. gads.
No kreisās: Mirdza Skomba, Leons Čuibe, Fricis Forstmanis, Elmārs E. Rozītis, Anna Sausiņa, Normunds Kamergrauzis, Ieva Graufelde Vācu baznīcā Stokholmā. Zviedrija, 1999. gads.
Fricis Forstmanis ar pašdarinātām koka karotēm. Stokholma, Zviedrija, 1999. gads.