Staicele ir pilsēta Vidzemes ziemeļos Limbažu novadā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā. Tā izvietojusies Salacas upes labajā krastā. Attālums līdz Latvijas galvaspilsētai Rīgai – 132 km, līdz novada centram Limbažiem – 45 km. Tuvākā dzelzceļa stacija ir Valmierā – 65 km attālumā. Pilsētas platība – 4 km². Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 766.

Staicelei pilsētas statuss piešķirts 1992. gada 30. janvārī. Kopš 1998. gada pilsētai ir ģerbonis. Ģerboņa vairogs ir zilā krāsā. Uz vairoga attēlots baltais stārķis tā dabiskajā krāsojumā. 2001. gada 28. aprīlī Staicelē tika nodibināta starptautiska organizācija, kas apvieno Eiropas pilsētas, kuru ģerboņos ir attēlots stārķis, – Eiropas Stārķu pilsētu organizācija.

Staicele bija Metsepoles lībiešu apdzīvota vieta kopš 12.–13. gs. Staiceles vietā 19. gs. sākumā bija tikai krogs, zirgu stallis un pārcēlāja māja Salacas krastā. Ap 1846. gadu krogs un pārcēlāja māja tika apvienotas Rozēnu (Koddiack) muižai piederošā pusmuižā, kas ieguva nosaukumu Stacele (Stazele). 1887. gadā Rozēnu un Ungurpils muižu īpašnieki lika celt pār Salacu tiltu, jo pārcelšanās ar prāmi bija neērta. Tika uzcelts koka tilts uz betona pamatiem, kas nosaukts par Zaļo tiltu, jo tilta koka daļas tika apsistas ar skārdu un nokrāsotas zaļā krāsā. Tilts tika pārbūvēts 1933. gadā, bet Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā vācu armija to uzspridzināja, taču jau 1945. gadā tilts tika atjaunots. Tas pastāvēja līdz 1967. gadam, kad sabruka. Tā vietā 20. gs. 60. gadu beigās tika uzcelts kājnieku trošu tilts.

Apdzīvotā vieta intensīvi sāka attīstīties pēc 1897. gada, kad ar Baltijas papīru un papes akciju sabiedrības finansiālu atbalstu tika būvēta Staiceles papīrfabrika (1896‒1986). Fabrikas celtniecība pabeigta 1898. gadā. 1913. gadā fabrikas vajadzībām no Pāles stacijas izbūvēja šaursliežu dzelzceļa līnijas Ainaži‒Smiltene atzaru. Fabrikas pastāvēšanas laikā no 20. gs. sākuma darbojās divas papīrmašīnas, pergamenta mašīna (no 1935. gada), līmlentes mašīna (no 1970. gada) un mašīna, kas izgatavoja vāka materiālu kladēm (no 1984. gada). Papīra produkciju realizēja ne tikai okupētajā Latvijā, bet arī visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Tā kā fabrikā nebija izbūvētas ūdens attīrīšanas ierīces, tad 1986. gadā tika apturēta papīra ražošanas mašīnu darbs un strauji sašaurinājās ražošana. 1995. gadā privatizācijas rezultātā izveidojās SIA “Staiceles papīrfabrika”, kurā līdz 2003. gadam gatavoja papīra maisiņus, somas, aploksnes un kapsulas. 2017. gada 11. janvārī tika uzsākts fabrikas likvidācijas process.

Pilsētā ir 28 ielas. Tās galvenā iela ir Lielā iela, kas sākotnēji bija tikai lauku ceļš. Tās apbūve sākās līdz ar fabrikas uzcelšanu. Ielā atrodas Staiceles papīrfabrikas ēka, direktora māja, fabrikas strādnieku mājas, kuru celtniecība sākta 1903. gadā, kā arī tā saucamā ceļu meistara māja, kurā no 1911. gada līdz pat mūsdienām darbojas aptieka. Šajā ēkā 1928. gadā darbu sāka arī doktorāts, bet pēc Otrā pasaules kara līdz 1993. gadam bija ambulance. 

1913. gadā Staicelē tika nodibināta Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Biedrībai bija arī sava dāmu komiteja, kas tika izveidota 1925. gadā. Pateicoties biedrības aktīvai darbībai, tika uzbūvēts depo. 1929. gadā biedrība Salacas krastā ierīkoja parku un atpūtas paviljonu. Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība savu darbu turpināja līdz 1980. gadam, kad Limbažu rajonā pieņēma lēmumu likvidēt biedrības vienības. 2014. gadā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība un Dāmu komiteja savu darbību.

1930. gadā tika atklāta jaunuzceltā evaņģēliski luteriskā baznīca (arhitekts Staicelē dzimušais Eduards Daugulis). 1946. gadā Staiceles evaņģēliski luteriskā draudze atdalījās no Alojas draudzes un izveidoja savu draudzi, kurai deva nosaukumu – Rozēnu evaņģēliski luteriskā draudze Staicelē. 2025. gadā baznīcā darbojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rozēnu-Staiceles draudze.

1943. gada februārī Staicelē atradās pasta un telegrāfa kantoris, kokzāģētava, Alojas piensaimnieku biedrības krejotava, Rozēnu patērētāju biedrības gaļas veikals, pārtikas preču veikals, maizes ceptuve, laikrakstu kiosks, kungu un dāmu drēbnieku darbnīcas, audēju darbnīca un aptieka.

1962. gadā Staicelei tika uzbūvēts apvedceļš un tilts pār Salacu (2016. gadā notika tilta rekonstrukcija). 1996. gada maijā tika atklāts kājnieku trošu tilts pāri Salacai pie estrādes (mūsdienās tilts ir demontēts).

No 1922. gada līdz 1949. gadam Staicele bija Rozēnu pagasta centrs, kas 1925. gadā ieguva ciema statusu, 1950. gadā – strādnieku ciemata statusu, 1961. gadā – pilsētciemata statusu, bet kopš 1992. gada Staicele ir pilsēta. 2009. gadā Staiceli ar lauku teritoriju iekļāva Alojas novadā, bet 2021. gadā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Staicele ir Limbažu novada administratīvā vienība – Staiceles pilsētas un pagasta pakalpojumu sniegšanas centrs.

Staicele izveidojās kā apdzīvota vieta pēc tam, kad darbību uzsāka papīrfabrika. Pēc tam, kad tika izbeigta fabrikas darbība, iedzīvotāju skaits pakāpeniski samazinājās. 

Staicelē darbojas pārtikas, mājsaimniecības preču, apģērbu, apavu un kosmētikas veikali. Var saņemt friziera un manikīra pakalpojumus. Staiceles pilsētas un pagasta pakalpojumu sniegšanas centrā var saņemt dušas un veļas mazgāšanas maksas pakalpojumus. Staicelē darbojas dzīvnieku aizsardzības biedrības “Vidzemes ķepas” dzīvnieku patversme. Darbojas SIA “Limbažu aptieka” / “Mana Aptieka”  filiāle.

Tuvākā medicīniskā palīdzība pieejama Alojā.

Staiceli šķērso reģionālās nozīmes autoceļš P15 (Ainaži–Matīši). Staicelē var nokļūt, izmantojot sabiedrisko transportu – starppilsētu autobusu, ko nodrošina a/s ”Cata“ un Valmieras autotransporta uzņēmums SIA ”VTU Valmiera“–, kā arī izmantojot personīgo autotransportu.

Valsts akciju sabiedrības “Latvijas pasts” pakalpojumus var saņemt Staiceles pasta nodaļā. Pilsētā ir nodrošināti mobilie sakari un interneta pārklājums.

Mūsdienās Staicelē izglītību nodrošina Staiceles pamatskola. Tās pirmsākumi saistāmi ar Veronikas Zenkas 1904. gadā atvērto privātskolu. 1910. gadā papīrfabrikas valde pārņēma privātskolu savā pārziņā, tādēļ uzlabojās skolas materiālie apstākļi, bet tajā uzņēma tikai papīrfabrikas strādnieku bērnus. 1923. gadā fabrikas valde atteicās no skolas apgādes. 1925. gadā tika uzsākti jaunas skolas ēkas celtniecības darbi. 1926. gadā tika izveidota sešklasīgā pamatskola. No 1949. gada līdz 1989. gadam pastāvēja Staiceles Staiceles astoņgadīgā (līdz 1961. gadam septiņgadīgā) skola, bet no 1990. gada – Staiceles deviņgadīgā pamatskola. No 2006. gada 1. septembra līdz 2018. gada 1. septembrim Staicelē pastāvēja Staiceles vidusskola.

2012. gadā tika izveidota Staiceles profesionālā sporta vidusskola, kas 2018. gadā tika pārdēvēta par Ģenerāļa Pētera Radziņa Staiceles Sporta profesionālo vidusskolu, piedāvājot apgūt sporta organizatora programmu, kā arī futbola spēli. Mūsdienās sporta skolas darbība ir apturēta.

Staicelē darbojas Jāņa Zirņa Staiceles Mūzikas un mākslas skola (dibināta 2006. gadā) un Staiceles pamatskolas pirmskolas izglītības iestāde “Stārķītis” (dibināta 1977. gadā).  

Staicelē ir kultūras nams, kas uzcelts 1951. gadā kā Staiceles papīrfabrikas klubs. Kultūras namā darbojas amatierteātris “Fabrika”, vokālais ansamblis “Vēlreiz”, pirmsskolas deju kolektīvs “Stazelīte” un tautas lietišķās mākslas studija ”Staicele”.

Pilsētā ir bibliotēka, kas dibināta 1924. gadā kā Staiceles Dramatiskā pulciņa bibliotēka; 1955. gadā Staiceles pašvaldība bibliotēku pārņēma savā pārziņā.

Kopš 1999. gada darbojas Staiceles lībiešu muzejs “Pivālind”, bet no 1996. gada ik gadu maija otrajā sestdienā notiek makšķerēšanas sacensības “Staiceles vimba”.

Staicelē ir brīvdabas estrāde (1969. gads) un deju laukums (ap 1928. gadu).

Staicelē kopš 2009. gada atrodas Latvijas Futbola federācijas mācību un treniņu centrs “Staicele”. Darbojas futbola komanda “Staiceles bebri” (dibināta 1994. gadā, 2013. gadā pārveidota par klubu, spēlē Latvijas trešajā pēc spēka futbola līgā “altero.lv LIIGA”). Salacas krastā ir pludmales volejbola laukums. Jauniešu klubs “Čempiņš” (dibināts 2002. gadā) piedāvā dažādas galda spēles, kā arī citas brīvā laika pavadīšanas iespējas.

1988. gada 14. septembrī pie Staiceles pamatskolas tika atklāta piemiņas zīme dzejniekam Klāvam Elsbergam, kurš skolas gados aktīvi spēlēja basketbolu un vasaras pavadīja treniņnometnēs Staicelē. Pie kājnieku trošu tilta Lielajā ielā 1992. gadā tika atklāta Staiceles dibināšanas piemiņas zīme. Staicelē apskatāma akmens skulptūru brīvdabas ekspozīcija, kas tapa 1999.–2000. gadā tēlniecības plenēru laikā. Kopš 2004. gada pilsētas centrā atrodas tēlnieku Zigrīdas un Jura Rapu veidotais piemineklis Vidzemes lībiešiem. 2011. gadā Staiceles papīrfabrikai ar tās vēsturisko apbūvi – Lielo ielu – tika piešķirts Valsts aizsargājamā vietējās nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statuss. Objekts pārstāv pilsētas apbūves tipu, kas izveidojies rūpnieciskās darbības rezultātā. Lielā ielā redzamas pēc angļu industriālo pilsētu parauga celtas strādnieku ciemata divstāvu koka dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas, kā arī fabrikas administrācijas dzīvokļu nami.

Staicelē atrodas Limbažu novada Alojas apvienības pārvaldes tūrisma un informācijas centrs. Tūristiem tiek piedāvāti tūrisma maršruti “Stāŗķu galvaspilsēta” un “Pa lībiešu pēdām”. 2008. gada jūlijā pilsētas centrā, aiz Audēju namiņa, tika atklāts brīvdabas komplekss – Mākslinieku šķūnis (1891. gadā celta guļbaļķu klētiņa un dīķis). Pilsētā pieejamas atpūtas vietas, naktsmītnes, kempings un dienesta viesnīca. 

Staicelē dzimis un mācījies kordiriģents Jānis Zirnis. Kopš 1920. gada Staicelē dzīvoja Dailes teātra aktrise un Latvijas radio režisore Velta Krūze. Staicelē dzimusi Latvijas Leļļu teātra galvenā skulptore Marga Austruma. Staicelē bērnību un skolas gadus pavadīja mākslinieks Nikolajs Karogodins.